Gundega Cēbere

LARIS STRUNKE

  

Pirmo reizi Lara Strunkes personālizstāde Latvijā notika 1989. gadā. Plašajā un krēslainajā „Arsenāla” zālē, aplūkojot vērienīgās gleznas, iespaids bija, ka tās radījusi pati daba. Tumsnēji pelēkie audekli likās kā neaptveŗama pasaule, kuŗā katrs velk savas līnijas, veidojot kopēju zīmējumu. To nevar izjaukt un aizstāt ar citu, tad izirs emocionālā pārdzīvojuma audums. Gleznu spēcīgais kolorīts cieši saistīts ar formu struktūru, harmoniju un kontrastu sabalsojumu. Mākslinieks, izstādi iekārtojot, bija precīzi atradis uztveres punktus, kas skatītājam izgaismo kompozīciju laukumus, paveŗ jaunu, negaidītu atklāsmi par ceļu, jūru, zīmi. Piesātināto un tēlaini blīvo gleznu radītais impulss bija trāpīgs un ļāva tieši un dzīvi izjust gleznotāja personību, viņa piedāvātos māksliniecisko jautājumu risinājumus.

Ir pagājuši trīspadsmit gadi un 2002. gada 13. septembrī plašajā „Arsenāla” zālē atkal varēja skatīt Lara Strunkes personālizstādi. Daudz kas mainījies šajos gados. Cilvēki un valstis, vide un apgaismojums. Izstāžu telpa kļuvusi lielāka un gaišāka, redzamāka. Savā pašvērtībā un sarežģītībā ar ierobežoto sienu plakņu un aploču ritmu tā uzstājīgi atgādina par sevi, bet Laris Strunke ir pieņēmis telpas izaicinājumu un domājis par izstādi, kur vienlīdz izteiksmīgi ir trīspadsmit lielformāta gleznojumi un līdzdarbojas grīdu gludums, griestu velves un logu vērtnes. Vairums gleznu novietotas vienā līmenī ar grīdu, tās atstarojas, saplūst ar architektūras formu un ar savām smalkajām nojautu un nepateiktības noskaņām klājas pāri zālei. Telpa atveŗas, iekļauj varenos gleznojumus un sajūtas pārvietojas, nāk pretī no gleznām un pārtop par bezgalīgu un dziļu ainavu. Sienas kļūst par nosacījumu darbu izvēlei, kas skatītājam paveŗ jaunus vārtus, lai, uztveŗot telpas un gaismas attiecības, raisītos saruna ar gleznām par citādas vizuālās pasaules radīšanu. Gleznas ļauj it kā tuvoties kādam ārpuslaika notikumam, izjūtai. Tās vaicā, nevis identificē un nosauc.

Laris Strunke pārstāv ļoti patstāvīgu attīstības pavedienu aktuālajā zviedru mākslā un ir viens no nedaudzajiem no Latvijas nākušajiem māksliniekiem, kuŗi, nesot pasaulē citas zemes vārdu, guvis plašu starptautisku ievērību. Savu radošo metodi mākslinieks veidojis un kopis klasiskā, abstraktajam ekspresionismam tuvā glezniecības ievirzē, izvērtējot tā diapozonus, izzinot senākās un jaunākās pasaules un lokālās tradīcijas, īpatnības un nianses. Viņa pasaule kļuvusi plaša un, piepulcējot arvien jaunas un citādas tēlainības vienības, sabalsojas savdabīgās savstarpējās attiecībās, veidojot jaunu viengabalainību. Laris konsekventi un neatlaidīgi īsteno savu personisko koncepciju par formas vērtībām un telpas nozīmību, tādejādi piedaloties vispārīgo glezniecības problēmu risināšanā. Glezniecisko izteiksmes līdzekļu izmantošanā Laris Strunke ir lakonisks, monumentāls un jūtīgs, un viņa, šķietami abstraktie, dabas reminescencēm caurvītie, tonāli noskaņotie un mentāli ietilpīgie gleznojumi sasniedz augstu estētiskās formas skaidrības pakāpi, un skaidri atklājas mākslinieka spēja ieraudzīt telpas iekšējās struktūras veselumā, daļās un proporcijās tonālās attiecības tā, lai izvēlētais motīvs kā zīmīgs raksturotājs atklātos arvien citā kontekstā. 

Lara Strunkes darbos tveŗas vistiešākā saskare un saistība ar Skandināvijas dabu un vidi gan garīgi, gan fiziski. Viņš nevis atspoguļo, nevis nozīmē dabu, bet pārvērš par savu. Zīmīgi, ka katra glezna pati par sevi ir vesela pasaule, un kopā tās veido citu − vēl plašāku pasauli. Viņa izejas pozīcija vienmēr sakņojas kādā konkrētā motīvā, meklējot jaunus uztveres un risinājuma veidus un izteiksmi. Vairākkārt atkārtojas noteiktā kontekstā lietoti motīvi kā ceļš, tilts, trepes, tornis, un vispārinātām vīzijām bieži vien piešķirtas vizuāli tveŗamas formas. Kompozīciju struktūru organizējošo līniju kustība saderīga ar plūstošo formu ritmu un ienes audeklos spēcīgus emocionālus, pat drāmatiskus akcentus. Māksliniekam nerūp attēla atpazīšana. Katru brīdi viņš atklāj kaut ko neredzamu − acīmredzamu, apzināti neizrāda interesi par dokumentālām liecībām, bet gleznojot it kā fiksē dzīves norises un sniedz tēlainu informāciju par to attīstību, saturu un jēgu. Vērojot darbus redzam, kā konkrētais apveids izzūd un parādās jaunās kompozīcijās, ritmiskās krāsu formās. Pakāpeniskais vienkāršošanas process piešķiŗ tām jēgu un būtību, rodas asociācijas par tēlu auru. Viņpus redzamo lietu attēlošanas tiek atklātas jaunas to nozīmes un jēga, un redzam, kā ar glezniecības līdzekļiem priekšmets vai telpa atjaunojas, it kā veicot ceļojumu. Mākslinieks nevis vienkārši atkārto to, ko mēs esam jau redzējuši un zinām, bet gan analizē redzēto. Konstruktīvā domāšana veido tonalitātē un enerģijā sabalansētus, tikko nojaušamus, tomēr nekļūdīgi uztveŗamus motīvus. Intonāciju dažādība piešķiŗ gleznās ietvertajai domai lielāku izteiksmes spēku. Formās ielikta kāda atziņa, kas dod zināmu nojausmu par savu sākotni. Šķietami skopie krāsu toņi savdabīgā mijiedarbībā atdzīvina cits citu, veido izteiksmīgu virsmu. Gleznas atklājas meditatīvā domāšanas procesā, mierīgā vērojumā un sajūtās.

Laris Strunke nekad nedomā, ka kaut kas ir pabeigts. Viņš darbus uztveŗ kā viena cikla vairākas nodaļas un atgriežas pie tām arvien no jauna, pie tām pašām lietām, vietām, situācijām. Lielie dabas ritmi un formas ir viņa pasaule, lai kaut ko jaunu atklātu. Mākslinieks par visu stāsta mums it kā ļoti viegli, ar platu otu vai špakteli spriegā, vērienīgā virsmā dod objektīvu gludumu vai faktūru, gandrīz netveŗamu atgādinājumu kādā līnijā vai punktā. Gleznas ir kā piezīmju grāmatas − jādarbojas līdzi, jādomā pašiem, jāpaļaujas uz savu intuīciju. Par gleznām var prātot, var nonākt strupceļā. Viņš rada vidi, metaforu, emocionāli prognozē, dodot nojausmu par lietām un sakarībām aiz mūsu pieredzes. Redzamais liecina par plašāku sakarību apzināšanos, jaunu koncepciju meklējumiem, gribu ieraudzīt telpisku struktūru.

Kompozīcijās skaidri izceļas stingrās formas un maksimāli lakoniskas un reizē emocionāli piesātinātas gaišo un tumšo laukumu attiecības. Lara Strunkes darbos ir viņa pārdzīvojums par brīnumaino, domas un izjūtas neparastību un asums. Liela nozīme ir gaismai, kas klejo pa audeklu spēcīgu triepienu veidā. Bieži vien tikai ar gaismēnām radīta konkrēta un dzīva telpa un vide.

Gleznojot mākslinieks labprāt izmanto krāsas klājuma veidotās faktūras, patiesībā visas technikas iespējas. Ar dažiem otas vilcieniem veidojas iekšējas spriedzes un enerģijas pilni laukumi, vietām it kā nevērīgs otas raksts un notecējumi, organizētās nejaušības.

Izcelt atsevišķas tēmas Lara Strunkes mākslā nav iespējams, tās sadzīvo līdzās. Atbalsi raisoša vēstījuma, vizuālā aforisma veidā mākslinieks mums uztic atslēgu, raida pamudinājumu iztēlei. Negaidītā metafora ļauj un liek saskatīt daudz no mūžam neievērotā. Larim visi izteiksmes līdzekļi organiski veido gleznas un katrā nākamajā jau citā kolorītā un ritmā liek sajust domu, izjūtas vai vienkārši jautājumu. Viņa gleznojumi sabalsojas ar arhitektoniskajām situācijām, gan transformē tās, radot jaunas izjūtas. Domāšanas un darbības vērienīgumam viņam konkrēta vieta ir ļoti nozīmīga, jo darbu ielikšana telpā arī ir radīšanas process, kuŗā nepārtraukti raisās un mainās idejas. Telpā viņš strādā kā režisors un, vaicāts par „Arsenālu”, atbild, ka tā ir viena no sarežģītākajām telpām, kur nācies veidot izstādi, ar savām klasiskajām arkādēm daudz grūtāk apgūstama nekā senā dzelzs lietuve Zviedrijas vidienē, milzīgā rūpnieciskā ēka „Sarkanais akmens” Gēteborgā un Mākslas akadēmijas zāles Stokholmā.

Larim Strunkem katrs darbs un katra izstāde ir citāda, un viņa darbībā jaušams drošs pamats un apbrīnojama ir viņa spēja palikt uzticīgam sev, vienalga kādos dzīves līmeņos arī atrastos. 2001. gada nogalē Laris Strunke saņēma prinča Eižena medaļu, nedaudz vēlāk, 2002. gada sākumā, arī Zviedrijas Karaliskās Mākslas akadēmijas zelta medaļu un 2003. gada pavasarī Rīgā Latviešu biedrības namā Larim Strunkem tiek pasniegts ceturtās pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis.

 

 

Latvijas Kultūras ministrijas darbiniece, mākslas zinātņu maģistre Gundega Cēbere publicējusi rakstus laikrakstos, žurnālos, rakstu krājumos par Latvijas tēlniecības vēsturi, mākslas aktualitātēm, ir autore grāmatām vai reprodukciju albumiem par Artu Dumpi (1986), Aivaru Gulbi (1989), Meža kapu memoriālo skulptūru (1987), Burkardu Dzeni (1997). Drīzumā iznāks Cēberes sagatavots albums Laris Strunke un monogrāfija Leonīds Āriņš.