PŪTIENS, KAS ATSKAN

Luna 9 (2002) un Luna 10 (2003). Jaunās literatūras žurnāls.

 

Kad Luna nāca klajā kā "jaunās literatūras žurnāls" bez lielām pretenzijām uz revolucionāriem apgriezieniem literatūras laukā, tik apgalvojot, ka grib pašķirties no svaidītajiem, apbalvotajiem, iecienītajiem, dodot balsi tiem, kas nav tikuši daudz, ja vispār, pie runāšanas, pirmie numuri apstiprināja šādu noslieci. Lasījām autoru vārdus, kuri bija pazīstami tikai intīmākam rakstu draugu pulciņam. Tas bija toreiz... Šodien, pārlasot Lunas 9. un 10. numuru un ieskatoties Karoga pēdējos laidienos, būs pagrūti atrast rakstniecības paaudžu kontrastus. Karogs, kā vecākais brālis, kas nu jau kopš pāris gadiem iet cauri atjaunošanās procesam, kosmetiskam un arī ķirurģiskam, kas nāca ar Māŗa Čaklā apoteozi kā galveno redaktoru, it kā atgādināja, ka ir nepieciešami - ar jaunu laiku, un varbūt arī ar cita veida lasītāja uzrašanos - iegriezties citās takās. Karogs un Luna pa laikam tuvojas, bet nekad netaisās savas iezīmes zaudēt.

Abos žurnālos publicējas gan svaidītie, gan arī jaunpienācēji. Abi atļaujas - jaunākā māsa gan varbūt uzsvērtāk - publicēt rakstījumus, kas agrāk būtu izsaukuši sašutumu, ja ne valodas tikumības policiju. Laiki mainās un mēs viņos. Bet ir jau arī atšķirīgas iezīmes. Karogam ir spoži spīdīgs krīta papīrs, Lunai jāsamierinās ar pieticīgāku papīra kvalitāti. Karogs laika gaitā, šķiet, piebriedis. Luna toties sarukusi, apmierinās ar 100 vai mazāk lappusēm. Karogs savus numurus ievada ar pašreiz redzamākajiem mūsu orfejiem. Ir arī nedaudzi izņēmumi. Luna savus iespiedumus iesāk pārdrošāk.

Luna divos pēdējos numuros iepazīstina savus lasītājus ar mazāk ievērotiem Karību reģiona rakstniekiem - abi nobelnieki no pagājušā gadsimta beigām palikuši samērā neizgaismoti. Pie tā vainīga viņu "provenanse." No tik bieži dominējošā eirocentriskā viedokļa abi nāk no "marģinālas ģeogrāfijas." 9. numuru ievada Sen-Džona Persa Nobela lekcija (1960) par dzejas nozīmīgumu mūsdienās. Tās noslēgumā šādi vārdi: Un no dzejnieka jau netiek prasīts daudz, vien būt par sava laikmeta sāpīgo sirdsapziņu. Sen-Džons Perss nāk no Gvadelupes salas, no plantāciju īpašnieku dzimtas. Tautas valodā šos baltos ieceļotājus - it bieži bagātus bijušos vergu īpašniekus - sauc par bekē, kas mēģināja vienmēr ieturēt atstarpi starp sevi un viņiem padotajiem. Šodien, protams, šīs aristokrātiskās iezīmes vairs oficiāli nepastāv, bet kaut kas aristokrātisks, tāds kā virzisks svinīgums, raksturo arī Sen-Džona Persa prozu un dzeju. Tas pieslēdzas Dereka Volkota prozai, kas ievada Lunas 10. numuru. Volkots nāk no Mazo Antilu archipelāga Vinvardu salām, bet šodien uzturas visbiežāk Bostonā un Trinidadā, kas latviešu kolektīvajā apziņā ierakstās mītiskā gaismā kā Tobago salas vēsturiskā līdzgaitniece. Volkota Nobela lekcija "Antilu salas: episkas atmiņas fragmenti (1992) apraksta tautas svētkus Felsitijā, Trinidadas salā, kur apgrozās tautu un rasu maisījumi un krustojumi visā savā krāsainībā un greznībā, harmonijā un nesaderībā. Karību ģēnijs ir nolādēts uz pretrunību, saka Volkots. Īsta kultūra var attīstīties tikai krustcelēs, tā apgalvoja franču antropologs Levi-Strauss. Abi aplūkojamie Lunas numuri ierosina pārdomas par šādu teicienu problēmātiku. Lietuviešu semiotiķis Alģirdas Greimas savā laikā gavilēja: le bonheur d'źtre balte (laimība ir būt baltietim). Tas dod jaunu ieskatu šodienas debatēs par valodniecisko un kultūrālo tīrību, varbūt arī atziņu, ka ieslēgties sevī, lai paturētu kultūrālo tīrību ir viena iespēja, kā paturēt savu identitāti, bet varbūt arī palikt ārpus kultūrāliem strāvojumiem.

Luna ierosina pārdomas par šo tematu ar visai uzsvērtu cittautu rakstnieku iekļaušanu savās lappusēs. Piemēram 9. nr. ir trīs tulkojumi (franču, Lietuviešu un poļu). Latviešu daļu, neskaitot tulkojumus, pārstāv astoņi autori. Varētu būt visai saistoši blakus likt, Piemēram, Venclovu un Gaili, vai Sen-Džonu Persu un kaut vai Virzu. 10. nr. dzejas daļā lasām rumāņu, vācu un somu autoru vārsmas, kurām beigās pievienoti Valta Ernštreita dzejoļi. Prozas daļā līdzās trīs pēdējo laiku latviešu autoriem (Axels, Jānis Kalve, Ruta Mežavilka) ir lietuvietis Marjus Ivaškevičus ar sava pirmā romāna fragmentu 18. gadsimts. Nodaļā, kas nodēvēta Raksti, bez pieminētās Volkota Nobela runas, ir recenzijas par Muktupāvelas tekstu Šampinjonu Derība (skat. JG 231:106-108), Māras Kalves apcerējums par tīmekļu autoru prozu un dzeju un Ievas Melgalves eseja Uzmanību! Lingvistiskie ieroči! Vēl Jānis Plaudis raksta par nemiera pilnām dienām 1941. gada vasarā. Un Rimands Ceplis pievieno īsu eseju par Plaudi. Beigās, drusku citādā toņkārtā, ir izvilkumi no 1911. gadā publicētās Svešvārdu grāmatas, no kuras kā piemēru varētu citēt šķirkli: Kiksis, neizdevies pūtiens instrumentā.

Lunas pūtieni ir tīri padevušies. Ausīsimies nākošajos.

 

Juris Silenieks

 

Literatūrkritiķis Juris Silenieks ir viens no JG redaktoriem.