Putni kā krustiņi

rītausmas debesīs:

mūsu cerību sargi.

SMĀRDES

LĪDZENUMI

Ļoti vienmuļa ainava.

Skats netraucēti

var pakavēties

pie sūnas, pie smilgas.

*

Neko nav iespējams nokavēt

Neko nav iespējams apsteigt.

Tūkstošgadīgi ķērpji uz akmens.

*

Dzilnas iekliedziens biežņā.

Melnais eglājs

uzreiz kļūst gaišāks.

Viz rīta rasa, mirgo, laistās

tev miljons dimantu pie kājām.

Un tu vēl sakies esam nabags,

sīks, nenozīmīgs garāmgājējs?...

*

Manis stādīti koki...

Es zinu, ko no viņiem var sagaidīt.

Es esmu redzējis viņu saknes.

*

Tīreļa sūnās

dzērveņoga

kā sārta planēta –

baltu kupenu,

tālu un svaigu vēju,

skurbu rubeņa dziesmu pilna.

No Sarunāties zem kokiem (Rīga, 1998)

Katrā ziņā – kaut ko nebijušu!

Citādi viņš dzīvot nevarēja.

Ja ne citu, – ieliet darvā tušu,

naglu iedzīt cietā ziemeļvējā.

Katrā ziņā – kaut ko nebijušu!

Citādi bez jēgas gāja dienas.

Ja ne citu, – izlikties par mušu,

pulksten vienos noslīkt rūgušpienā.

Veries ciet nu, bālā mēnespuķe,

re, jau saule kāpj aiz egļu žoga.

Tavi laksti nokrakstēs kā suķes,

ja tu laikus neslēģēsi logus.

Un tu arī pavāc malā snuķi,

žēlabainais posta pareģoni.

Tava māsa, bālā mēnespuķe,

re, jau paslēpusi praulu kroni.

Lieniet alās, tupiet pažobelēs,

čīkstulīgā bēdulīšu draudze,

slēpieties aiz zirnekļiem un pelēm.

Tūlīt zemi saules vēji slaucīs.

No Saule met loku (Rīga. 2002)

Upmalā sarauju sauju ievogu,

metu pa vienai mutē

un aizvien vairāk

jūtos kā putns.

Pirmā oga:

man vairs nav pulkstenī jāskatās.

Otrā oga:

vairs nevaru nokavēt vilcienu.

Trešā oga:

man vispār nekur nav jābrauc.

Vēl viena oga:

es nezinu, cik man ir gadu,

ar kādām vainām es sirgstu,

kādos datumos izmaksā algu.

Vēl viena:

mani vairs nenomāc domas

par sajauktām pilsētām,

pamestām lauku sētām,

par ekonomisko krīzi,

par ekoloģisko krahu,

par cietsirdību, par liekulību,

par indīgām naida gāzēm,

par kara bāzēm,

par bailēm, kas manī sadzītas iekšā,

par bezatbildīgiem priekšniekiem,

par kārtības sargu patvaļu,

par netaisnām tiesas prāvām,

par manas tautas

neapskaužamo stāvokli,

par nāvi.

Vēl viena:

man vairs nav jāpilda svešas pavēles,

nav jāklausās meli par Latvijas vēsturi,

mani vairs nevar pazemot.

Vēl viena:

es esmu pavisam brīvs,

un mani brāļi ir brīvi.

Vienīgi smagnējais ķermenis

mazliet vēl traucē...

No Man atņēma visu (Rīga, 1989)

Dzejoļus atlasīja Rita Laima Bērziņa.  Par nelaikā aizgājušo Jāni Baltvilku skat. 
15.–25. lpp.

LEJAS

MANHETENAS

ELĒĢIJA

2002. GADA 11.

SEPTEMBRIM

Debesu zilums

piedangāts nežēlības.

Laiks lūzis uz pusēm.

Es klusēju,

jo vajaga elpas, lai kliegtu.

Bet dziļi elpot ir grūti,

ja nezin kas mutē,

mājas vai miesas putekļi.

Gadiem augusi pilsēta,

liela, lepna un skaista,

brīdi grīļojas,

tad nobrūk līdz pusei.

Mirkli vēl iemirdzas logi

pirms pārvelkas dedzinošs aklums.

Gals sienām un skeletiem,

miesām un kauliem.

Pīšļi kā iepelēks sniegs

noklājas mulsušās ielās.

Uzraksts no ziemas –

„Paceliet sniega arklus.”

Viņi nokrīt

kā nelaikā notriekti augļi.

Brīvais kritiens –

dvēseļu atbrīvošanās?

Dūmi līdz saulei

un dvēseles – arī?

Putekļu pilnām acīm

mēs viņus vairs neredzējām,

tikai dzirdējām –

viņi nokrīt

kā nelaikā notriekti augļi.

Mans brālis

neatskatīdamies izbēga briesmām.

Bet torņu milži,

kas, saullēkta glāstīti,

jutās kā radi –

tie nekustējās,

tikai lēnām sabruka ceļos,

līdz ņemdami visus,

kas nespēja lidot.

Neskaitāmas sīkaliņas,

strēmelītes, lapiņas,

lielākas, mazākas

kārtām noklājas,

sveicinot nāves parādi.

Kas tās vairs salasīs,

izlasīs, sapratīs?

Rakstu pilnas ielas

un kapsēta.

Sirms priesteris

atrod nāves un dzīvības āderi,

iet uz augšu,

nesdams pēdējo svētību

tiem, kam lejā vairs nenokļūt.

Nami

putekļos

noguļas zemē.

Namiem ir ribas,

vai tu to zināji?

Viņiem ir zvēru

apgrauztas ribas,

kuŗām spīd cauri

biezējis gaiss un

blāvas debesis.

Kāds bezcerīgs skelets,

kur ieķerties vējam

un elsot tev līdz!

Viņi neprasa, cik šodien stundu,

cik bija vakar.

Viņi zina, ka ritu tāpat

jārokas lūžņa,

jāmeklē pīšļos

  atminēšanai,

  paglabāšanai,

  pieminēšanai.

Dažreiz ir puduris biedru,

kas palika kopā

pēdējā elpā.

Pa vienam tos aiznes

zvaigžņotā šķirstā,

pa vienam tos aiznes,

kas palika kopā.

Rita Gāle publicējusi dzejoļu krājumus Kas lietu sauks (1965), Atkala (1977), Atšķirtā (1990), kam pievienojas Rīgā klajā laistā izlase Gaŗa rinda sudraba naglu (1995).