Jānis Elsbergs

VĒL DRUSKU PAR TULKOŠANU

 

Jaunā Gaita Nr. 234 izprovocēja mani uz dažām pārdomām par virsrakstā minēto − par tulkošanu, konkrētāk, par latviešu literatūras, īpaši dzejas, tulkošanu angliski. Vispirms gan jāpauž prieks par to, ka Intas Ezergailes rakstā skarta mūsdienu Rietumos arvien dziļākos ūdeņos peldošā tulkošanas teorija jeb tulkošanas studijas (translation studies), kas kopā ar postkoloniālās literatūras pētniecību ir atspiedusi sānis salīdzinošo literatūrzinātni (comparative literature). Latvijā it auglīgi strādā šīs pajaunās disciplīnas speciāliste Ieva Zauberga, ievadam šais zinībās der viņas brošūra Developing Translation Competence (Rīga, Latvijas Universitāte, 2001), lai gan praksē man visbiežāk pietiek ar pieeju, kuŗu pauž arī Ezergaile, − vissvarīgāk ir, vai tulkotā dzeja DZĪVO jaunajā valodā. Tad nu par tulkotas dzejas dzīvošanu...

Kā pārliecināmies par šādu dzīvošanu? Par latviski tulkotās dzejas dzīvošanu laikam taču pārliecināmies tādējādi, ka latviešu lasītāji to lasa un šī dzeja iekļūst valodas un kultūrapziņas kopainā; viena daļa no tulkotās dzejas bieži nonāk tikai šaurā kolēģu, kritiķu un visrūdītāko gardēžu lokā, bet tomēr − arī tā ir nozīmīga ieiešana, jo atbalsis no šaurākā loka pa kādu citu ceļu daždien nonāk plašākā tautas laukā. Kur satiekamies ar tulkoto dzeju? Vispirms taču kultūras un literatūras avīzēs un žurnālos, un gadagrāmatās, tagad arī internetā, lai gan latviski tas vēl pamaz iegājies, un arī starptautiskos literāros sarīkojumos, kādi palaikam notiek arī Latvijā. Tulkotās grāmatas lasām pēc tam: kad radusies interese. Relatīvi mazo tautu literatūru popularizētāji nenogurstoši atgādina par to klātesamību kopīgajā latviskās kultūras telpā: Guntars Godiņš par igauņiem un somiem, Pēters Brūveris par leišiem, Leons Briedis par rumāņiem un portugāļiem, Māris Salējs par poļiem... Uzdrošinos apgalvot, ka viņi būtu ļoti pamanāmas personas mūsu kultūras dzīvē, arī ja paši nebūtu labi dzejnieki. Kā tas notiek angļu valodas kultūrtelpā? Protams, te ir runa par citiem mērogiem, jāņem arī vērā, ka šī telpa ir ļoti plaša un sadrumstalota, taču lielās līnijās man ir aizdomas, ka tulkojumu ieviešana angliski literārajā apziņā notiek līdzīgi. Man nāk prātā, piemēram, somu-amerikāņu dzejnieks un atdzejotājs Anselms Hollo, kuŗš ar savu gadu desmitiem ilgo darbu ir kļuvis par visai pamanāmu personību amerikāņu dzejas laukos un tādējādi iepazīstinājis šo plašo pasauli ar daudziem somu un arī zviedru autoriem (un arī ar igauņa Jāna Krosa prozu!).

Jautājums: vai ir kāds latviešu literatūras tulkotājs, kuŗš pēdējo piecdesmit gadu laikā būtu regulāri publicējies angliskajos literārajos izdevumos (un ar to es nedomāju šauri specifisko Journal of Baltic Studies un tamlīdzīgus), iepazīstinājis amerikāņu vai britu, vai austrāliešu kultūrpubliku ar labāko latviešu literatūrā un būtu izdevis KAUT VIENU tulkotu latviešu autora grāmatu kaut cik pamanāma lieluma apgādā? Ar pamanāmu es nedomāju uzreiz Faber & Faber vai Penguin, sākumam pietiktu ar kaut ko piecreiz mazāku − varbūt pat mazāku par Bloodaxe vai New Directions... Galvenais, lai apgāds būtu minētajā kultūrpublikā pazīstams un par augsti profesionālu atzīts. Atbilde: tāda tulkotāja nav.

Jautājums: kāpēc mums nav šāda tulkotāja? Atbilde: tiem, kam ir bijusi liela gribēšana tādiem būt, vienkārši nav pieticis talanta, bet tie, kam šis specifiski angliskais tulkošanas talants varbūt ir gana jaudīgs (piemēram, Pēterim Cedriņam vai Baņutai Rubesai), lielāko daļu sava laika un spēka veltī citiem darbiem.

Nav jau tā, ka šais gaŗajos gados nekas nebūtu darīts. Diemžēl, ne vienu reizi vien man nācies runāt ar amerikāņu un britu kolēģiem, kas pēc personiskas iepazīšanās ar latviešu dzejniekiem (vai pirms braukšanas uz Latviju) meklējuši bibliotēkās latviešu dzeju un pēc tam bažīgi, ar maskētu līdzjūtību jautājuši − vai latviešu dzeja tiešām ir TĀDA? Varbūt tomēr ir arī kādi CITI tulkojumi?... Šādi jautājumi atskan, kad viņi atraduši krietnu censoņu sastrādāto. Lai piedod dzīvie un mirušie − Viljams Metjūss, Ruta Spīrsa, Ināra Cedriņa, Astrīda Stanke... Ja pēc tam svešzemju kolēģiem rokās nonāk, piemēram, Māras Rozītes veikums, tad saka − ufff, varbūt tik traki tomēr ar jums nav! Rozītes veikumu esmu dzirdējis pozitīvi izceļam, arī runājot par JG apcerēto antoloģiju All Birds Know This.

Jautājums: kas tad ir vainas vismaz 95 procentiem latviešu dzejas angliski? Atbilde: visbiežāk tās angļu valoda ir vienkārši sausa, dīvaina, nedzejiska, bet, ja arī formāli viss šķiet kārtībā, tulkojumu vērtējums tomēr paliek nepārsūdzami vienkāršs: they just don't work! Jau sākumā minētais jautājums — vai tulkotā dzeja DZĪVO jaunajā valodā? — tiek atbildēts: nē, nedzīvo. Māksla ir nežēlīga. Mūsu sīktautiņas kompleksi un kultūrpolitiskie apsvērumi Dzejai ir pie vienas vietas. Ja nav, tad nav. Un tulkojumā par to ir atbildīgs tulkotājs. Tieši tulkotāju nopelnu dēļ Ziedoni, Belševicu un Skujenieku labi pazīst Zviedrijā, Amandu Aizpurieti Vācijā, bet pārējie latvieši pārējai mūsdienu Rietumu pasaulei paliek terra incognita — jo nav tulkotāju, kas būtu gan talantīgi, gan ražīgi.

Vēl drusku jāparunā par sīktautiņas kompleksiem. Viena no to izpausmēm ir komplimentu migla. Mēs esam tādā sajūsmā par ļaudīm, kas VISPĀR kaut ko tulko angliski, ka šie tulkojumi a priori ir jāvērtē pozitīvi, un mēs ņemamies pūst komplimentu miglu acīs sev un citiem (nedaudzajiem) lasītājiem. Piemēri no JG 234: Ezergaile par All Birds Know This: „Visas atdzejotājas pasniedz skaidru, izjustu, niansētu angļu valodu, ļauj oriģinālam un dzejnieku īpatnībai spīdēt cauri pārliecinoši.” Rolfs Ekmanis, kuŗš arī vienā no iepriekšējiem numuriem cildināja žurnāla Latvian Literature tulkojumu kvalitāti, šeit par LL 3. numuru bilst: „Ieva [Lešinska], kuŗas vārds vien ir kvalitātes garantija...” Abos gadījumos − nekādas analīzes, nekādu piemēru (kaut arī vācu tulkojumus Ezergaile tomēr drusku iztirzā). Simptomātisks ir vēl šāds Ezergailes teikums: „Tulkojumi ir nesalīdzināmi labāki par tiem, pie kuŗiem bijām pieraduši padomju laikā.” Jā! Tomēr mākslā šādi relatīvi salīdzinājumi ir kaķim zem astes. Nesen par šiem tulkojumiem runājot, kāds skotu rakstnieks bilda, ka mūsu angliskie teksti esot kvalitatīvāki par tiem, ko pasaulei cenšas piedāvāt slovēņi... Vājš mierinājums.

Ak, Rolf un Inta, un visi! Es jau arī lasu šos tulkojumus un mēģinu vērtēt, un man, piemēram, it labi patīk žurnālā Latvian Literature angliskotais Brūveris (Ievas L veikums), bet, stingri ņemot, mēs, letiņi, par to vienkārši nevaram spriest − mūsu latviskais fons (kultūra, psiholoģija, valoda, politika, dzejoļu oriģināli...) pārāk stipri traucē TĪRAI mūsu angliski tulkotās dzejas uztverei. Mums šie tulkojumi ir jālasa tāpat un jāmērī ar tādu pašu mērauklu, ar kādu mērojam, lasīdami Šeimesa Hīnija vai Garija Snaidera dzeju. Jo, galu galā, jebkuŗš dzejas lasītājs, kuŗam angļu valoda ir dzimtā, tulkojumus lasa, mērodams tieši ar šo mērauklu. Arī mēs taču katru igauņu dzejas tulkojumu, kas būtu vājāks par paša tulkotāja Godiņa dzeju, vienkārši ņemtu un izmestu miskastē. Tomēr Godiņa tulkojumi IR līdzvērtīgi labākajai latviski rakstītajai dzejai... Arī latviešu dzejas tulkojumiem angliski jābūt līdzvērtīgiem labākajai angliski rakstītajai dzejai. Un ar to šoreiz tiešām varētu beigt.