Laima Kalniņa

 

LAIMĪGĀ ZEME

 

 

Ārā vēl bija agra rīta krēsla, bet viešņa jau bija piecēlusies. Viņa sēdēja uz dīvāna, uz kuŗa bija pavadījusi nakti un raudzījās ārā pa lielajiem logiem, kas gala sienā sniedzās divstāvu augstumā. Savas gultas drēbes, pagājušā naktī lietotās, viņa bija glīti salocījusi un sakrāvusi kaudzītē dīvāna stūrī. Vairāk viņai nebija nekā ko darīt, jo viņa jau šajā mājā bija tikai viešņa un visu darāmo, viņa zināja, gribēja viņas meita paveikt pati.

Skats ārā pa logu valdzināja. Nams bija piekalnē. Lejā, ielejā bija galvenais ceļš, bet pāri ielejai pretī esošā kalna malā līkloču pievedceļš veda braucējus lejup lielceļa virzienā.

Viešņa redzēja auto ugunis, un it īpaši par to nedomājot, zināja, ka braucēji devās uz darbu šajā agrā stundā. Viņa pati vairs nestrādāja, jo bija veca. Bet zināšana par došanos uz darbu agrā rīta stundā, kad viņa vēl bija jaunāka, atnāca it kā gaŗāmejot, it kā gaŗām lidojoša putna spārna vēda, īsti neapzināta, bet tomēr justa, un tā, tik daudzreiz piedzīvota, piešķīra skatam dziļumu, darot to tīkamāku, kā tikai sniegota kalna aina ar mirdzošām ceļojošu auto uguntiņām vien to būtu darījusi.

Viņas meita nonāca pa kāpnēm no balkona, kas sniedzās pāri plašajai telpai, kur uz dīvāna sēdēja viešņa. Meitas guļamistaba atradās uz balkona, un arī viešņai tā patika. Šķita, tā bija kā putna ligzda ievīta augstā vietā.

„Tu gribēsi kafiju,” meita teica un jau pēc neilga laika atnesa mātei lielu māla krūzi ar smaržojošu, karstu kafiju.

Viņa lēni to malkoja, vēl aizvien raudzīdamās ārā pa logu uz sniegaino ainavu.

No apakšstāva uznāca bērni. Laikam tie bija vēl samiegojušies, jo sēdēja pie galda pavisam klusi, ēzdami biezputru, ko viņu māte tiem gatavoja turpat virtuvē, kas no lielās telpas bija atdalīta tikai ar zemu leti.

Virtuve bija vēl krēslaināka par lielo telpu, jo tai nebija tik augsti logi un griesti kā dzīvojamās istabas daļai. Virs virtuves atradās balkons - putna ligzdas - guļamistaba. Viešņas meita bija iedegusi tikai mazu lampiņu uz letes starp ēdamistabas stūri un virtuvi, un viņas māte varēja, raugoties uz bērniem un viņu, kas darbojās virtuvē, saskatīt arī sniegaino āru un tumša meža stūri, kas sniedzās ainavā.

Es esmu loti laimīga, domāja viešņa. Kā gan cilvēks var būt, justies, tik bezgala laimīgs tā ne no šā, ne tā?

Viešņa tobrīd neatminējās, neiedomāja reizi, kad viņa, nu jau tik sen, pirms tik daudz gadiem, arī pati bija bijusi putras vārītāja saimei. Tas bija tik tālu gan laikā, gan vietā. Kā viņa to lai būtu šobrīd atradusi starp daudzajām atmiņas glabātajām ainām, kaut gan ainai bija līdzība ar pašreizējo?

Viņa toreiz bija jauna meitene, vasaras izpalīdze savas vecmāmiņas lauku mājās. Vasara gāja uz beigām, un vakars tumsa agri. Vecmāmiņa ar meitām bija kūtī, govis bija slaucamas vakara reizē, bet viņa bija atstāta mājā gatavot vakariņas, jo nebija veikla slaucēja, un tā vasaras izpalīdzēs uzdevums bija izvārīt biezputru visai saimei. Viņa stāvēja pie plīts, maisot lielo katlu, kur virums mētāja maigu burbuli. Uguni viņa nebija iedegusi, un virtuvi izgaismoja tikai degošā sīkmalka, kuras atspīdums pa vaļējām plīts durtiņām bija redzams spēlējamies uz sarkanīgā ķieģeļu klona, pārējai telpai grimstot mīkstā, pelēkā krēslā.

Tas bija sen un tālu, toreiz mājās. Vietā, kas tik daudzus gadus bija vienīgā, kas bija nesusi vārdu mājas līdz, kaut sirdī tā vēl aizvien tika sajusta kā tā, kas īsti būtu šo vārdu pelnījusi, valodā ieviesās arī citas vietas, kas līdzīgi tika sauktas. Kad tas bija? Kad runā mājas pārvērtās no ilgu pilnā − tad, kad mēs atkal būsim mājās, par ikdienišķo − atceries, nāc pēc skolas tūlīt mājās, vai arī − tētis šovakar strādās ilgāk, būs mājās vēlāk.

Jā, bērns. Kad ieradās bērns, kas nezināja, nevarēja zināt tās, kas viņa vecākiem bija bijušas īstās un vienīgās mājas, radās šīs, ko runā pieminēja bērna vecāki tagad. Vai bērns juta, ka vārdam līdzi nenāca tas siltums, ko glabāja tālās, nepieminētās? Kas zin! Vai kāda nojauta bērnam pateica, ka vēl aizvien kaut kur dziļi slēpta mita doma − kad mēs atkal būsim mājās?

Ai, neprātīgā cerība, ka līdzīgi Sprīdītim arī tiem, kas bija atstājuši savas īstās mājas, parādīsies baltais gulbītis, kas aizvedīs atpakaļ laimīgajā zemē!

Tobrīd, kad viešņa sēdēja savas meitas mājās, vērodama ainu, kas varbūt īsti neapzināta varēja atgādināt kādu citu tālu, krēslainu telpu, un tik ikdienīgu darbu mājā veicamu, viņa nezināja un nevarēja zināt, ka sen vairs nebija virtuves ar sarkanīgo ķieģeļu grīdu, tāpat kā vairs nebija zemnieku sētas ar senceltām ēkām, ka pienāks brīdis, kad viņa tās velti meklēs aizaugušā, stāvā krastā, mulsi minēdama − šeit taču tām vajadzēja būt, šeit, kur uzaudzis tas jaunais šmaugais bērzs. Un kuŗai ēkai gan piederējuši šie pāris lielie taisnstūra akmeņi, kas te guļ? Kad brikšņai cauri izlauzusies viņa pamanīs ziedošu ābeļu galotnes, viņa zinās − tas taču ir mūsu ābeļdārzs! Vai tiešām tās ir tās ābelītes, ko toreiz stādījām, vai arī citas, no mūsu stādīto sēklām iesējušās?

Bet vēl nav tas brīdis, vēl nav pienākusi tā ziņa, ko vēstīs sendienu kaimiņš − nē, nē, mājas nenodega kaŗa laikā! Tās nodedzināja viņi. Teicās, ka būšot drenēt laukus un visām ēkām esot jābūt nost. Rau, Emberts vēl lūdzās, lai atstājot tak vismaz pirtiņu viņam kur dzīvot, bet nē, neatstāja. Nodedzināja pirtiņu arī. Rau, tur, tajā kalna daļā, tur tā kā strādāja laukus arī vienbrīd, bet ta’ vēlāk tik vien arī darīja, ka pa visu jūsu zemi kolhoza govis ganīja.

Tas būs vēlāk, kaut kad nākotnē, un tad tā, kas tagad sēž savas meitas mājā uz dīvāna, mazliet brīnīsies − kas ir šis Emberts, kas viņš bija? Kāds, kuŗu man vajadzētu pazīt? Zināt? Un kas gan bija šie „viņi”, ko vienmēr mēdz pieminēt? Vai vēl ir šie „viņi”?

Bet tad šie jautājumi nebūs atbildami, notikumi būs tālā pagātnē, un viņa, kas tagad kavējas jaunajā kalnu mājā kā viešņa, domās − varbūt, ir labāk tā, ka nav nekā, ka ir tikai ziedošās ābeles stāvajā krastā, lejas pļavas un Venta, Venta, kas plūst tām gaŗām kā vienmēr plūdusi. Vai man nebūtu grūtāk skatīt mājas nekoptas un nolaistas, un svešus, vienaldzīgus ļaudis dzīvojam vietā, kas bija mājas?

Viņa zinās tad, ka nav vairs māju, ko bija glabājusi atmiņa. Tikai pasakā notiek tā, ka pēc gaŗa ceļa brīnumputns atved tālo gājēju uz laimīgo zemi, kur to sagaida tie mīļie ļaudis, kuŗus bija lemts atstāt. Uz mājām atved pasaku putns, bet tā ir tikai teika.

Jā, vēl bija ābelītes. Tās pašas, tai pašā vietā? Vai arī kaimiņa stādītas citā vietā, kad tas savu lielo ābeļdārzu bija iekopis un vēl sirds lika tam kopt un dēstīt?

Vecā sieva noies lejā pie Ventas, raudzīsies viņas jaunības un bērnu dienu upi plūstam gaŗām un redzēs, ka pazudušas, pagaisušas laika plūsmā mājas, gan tās, kuŗu sienas nozudušas no augstā krasta, gan tās, kuŗas viņa šeit bija atradusi cilvēku sirdīs. Nebūs vairs nekā, tikai zeme un zāle, kurā viņa reiz bija gribējusi patverties, ielīst tajā, pati kļūt zeme un zāle, kad bija pienākusi baigā izšķiršanās − aizej pati, vai sagaidi ceļu uz ledus un naida vietu.

Atkal viņa sajutīs vēlēšanos palikt, neaiziet, kļūt zeme un zāle šajā vietā, kā toreiz. Tāpat smaržos ziedošā pļava, dzīva un uz dzīvi aicinot, un viņa atkal aizies, kā aizgāja toreiz.

Viņa nezin, ka būs reiz pavasara novakare, viņas meita viņu aicinās pie kaimiņiem, kas tīrījuši savu mežu un nu sakūruši lielu ugunskuru, kur visiem pakavēties skaistajā pavasaŗa vakarā, bet vecā viešņa teiksies nogurusi un saklās sev gultu uz dīvāna, jo viņai negribēsies runu un čalu, viņai gribēsies būt vienai un tā sajust šo vakaru, jūtot pavasaŗa gaisu ieplūstam pa vaļējo logu.

Viņai tā guļot, telpā ienāks viņas vidējā mazmeitiņa pilnām rokām smaržojošu ziedu un sāks tos kārtot vāzē uz galda. Viņa vēros mazo darbojamies un atkal sajutīs to neizskaidrojamo laimes sajūtu, ko reiz jau bija sajutusi šai telpā.

Viņa, protams, nezinās, ka tā ir laimīgā zeme, kas viņu atkal apciemo, ka laimīgā zeme ir paslēpta viņā pašā, ka tā vairs nav atrodama tur, kur reiz bija, nav zudusi, tikai kļuvusi neredzama, bet var vienmēr atgriezties ar klusu, nedzirdamu spārnu vēdu.

 

 

 

Valodas māksla, man šķiet, ir dzīvākā no mākslām. Tā nebeidz veidoties visu mūžu − lasītais, dzirdētais ieaužas un paliek, ja valodu lietojam, runājot, lasot un rakstot (..) Galvenais, no kā mums jāvairās, ir valodas iestindzināšana − tā pirms ceturtdaļgadsimta (JG 1978, 117) pazīstamā prozaiķe, dzejniece, tulkotāja (pēc profesijas architekte) Laima Kalniņa intervijā Ilzei Šķipsnai. Nekad viņa nav baidījusies no valodas, formas, arī tematikas novatorisma, par ko liecina jau pirmie prozas darbi trimdas periodikā 70. gadu sākumā − žurnālos Ceļa Zīmes (Anglijā), Treji Vārti (ASV), laikrakstā Latvija (Vācijā) un, protams, Jaunajā Gaitā. Kaut arī par gaŗo stāstu „Kur upes satiekas” autorei piešķiŗ Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju (1977), veselus desmit gadus tas paliek nepublicēts, jo tā paša novatorisma dēļ neiekļaujas grāmatu izdevēju pieņemtajos literārajos rāmjos, kam pamatā bailes no finansiāliem zaudējumiem. Tas mainās 1987. gadā, kad Latviešu Rakstnieku apvienība (trimdā) jeb LaRA iesāk savu grāmatu sēriju ar Kur upes satiekas, kur bez minētā ietilpināti vēl deviņi īsprozas gabali. Apgādu bažas par rakstnieces cienītāju trūkumu izrādās par nepamatotām. Starp pazīstamākajām un lasītāju iemīļotākajām Laimas Kalniņas grāmatām minēsim romānus Atgrieztais rieciens (1981), Valentīns un viņa sievietes (1982), Brīnišķīgās puķes (1995), arī kopā ar Gunaru Janovski sarakstītais Cilvēks, kas gribēja vairāk (1987). Romānu Karakasas naktis publicēja turpinājumos laikraksts Latvija Amerikā (Toronto, Kanādā). Laima dzīvo Merilendā (Maryland), ASV. (re)