Jānis Krēsliņš

 

FINIS CORONAT OPUS

(Nobeigums vainago darbu)

 

Līdz ar Indriķa Šterna monumentālās monogrāfijas Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari (2002, 734 lpp) klajā laišanu ir pabeigts lielais Stokholmas apgāda Daugava daudzsējumu darbs, kas veltīts Latvijas vēsturei no 12. gs. beigām līdz 20. gs. vidum, kad Latvijas valsts zaudēja savu neatkarību. Recenzēdams nedēļas avīzē Laiks (1998.14.II) Šterna šīs sērijas sējumu Latvijas vēsture 1290-1500 (1997, 740 lpp.), rakstīju, ka izdot šo sēriju, kuŗas galvenais redaktors bija profesors Edgars Dunsdorfs, nebūtu bijis iespējams bez Daugavas apgāda īpašnieku − intelektuālā motora un dvēseles Dagnijas Šleieres un viņas dzīvesbiedra Georga Šleiera ideālisma un saimnieciskās prasmes.

Jāpriecājas, ka Daugavas apgādam, beidzot savu darbību Zviedrijā, abus sērijas pēdējos sējumus, Indriķa Šterna sarakstītus, līdzšinējā formātā − un kā turpinājumus Daugavas apgāda publicētajiem − izdeva Latvijas Vēstures institūts Rīgā.

Lai gūtu pārskatu par Daugavas apgāda izdoto daudzsējumu Latvijas vēsturi, kas ir viens no izcilākajiem latviešu trimdinieku ieguldījumiem Latvijas un latviešu kultūras vēstures pētniecībā, ir vērts uzskaitīt atsevišķos sējumus, kas publicēti pirms minētajām Indriķa Sterna grāmatām: Edgars Dunsdorfs un Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600 (1964, 812 lpp); Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1710 (1962, 588 lpp.); Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710-1800 (1973, 667 lpp); Andrejs Johansons. Latvijas kultūras vēsture 1700-1800 (1975, 646 lpp.); Arveds Svābe. Latvijas vēsture 1800-1914 (1958, 752 lpp.); Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920 (1967, 754 lpp.); Ādolfs Šilde. Latvijas vēsture 1914-1940 (1976, 781 lpp.); Arnolds Aizsilnieks. Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945 (1968, 983 lpp.); Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika (2 sēj. 1982-1984, 703 un 697 lpp.).

Indriķis Šterns studējis vēsturi jau Rīgā, bijis Arveda Švābes skolnieks, trimdā izglītojies Sidnejas Universitātē Austrālijā, pēc ierašanās ASV ieguvis bakalaura, maģistra un doktora gradu Pensilvānijas Universitātē, ilgus gadus bijis viduslaiku vēstures profesors Mīlenberga (Muhlenberg) Kolledžā Pensilvānijā. Publicējis vairākas monogrāfijas angļu valodā un daudzas apceres dažādos trimdas un amerikāņu izdevumos. Pēdējos gados liels skaits viņa rakstu publicēti Latvijas vēstures žurnālos un rakstu krājumos. Viņš saņēmis izcilus godinājumus. Indriķis Šterns ir Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) ārzemju loceklis un apbalvots ar LZA Lielo medaļu (2003) un Arveda Švābes balvu, arī ar Ģenerāļa Gopera Fonda balvu un PBLA 2003. gada balvu ($1 000).

Abi Latvijas viduslaiku vēsturei veltītie sējumi ir Indriķa Šterna mūža darbs. Autors sava jaunā sējuma priekšvārdā raksta: Tāpat kā iepriekšējais sējums, arī šis ir rakstīts tikai pēc pirmavotiem, tos interpretējot no latviešu tautas vēstures viedokļa, nevis kā vācu kolonijas vēsturi.

Visus avotus vēsturnieks izvērtē gluži vai ar matemātisku precīzitāti un lielu skepsi, atspēkojot daudzus populārus mītus.

Savu pētījumu Šterns ievada, iztirzādams Krustakaŗu ideoloģiju un norisi gan Svētajā zemē, gan arī citur (kad daļēji notika tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijas iekļaušana Rietumeiropas politiskajā, reliģiskajā un ekonomiskajā sistēmā), un aprakstīdams vispārējo vācu ekspansiju uz austrumiem, arī vikingu un Hanzas savienības tirgotāju lomu tajā laikā.

Grāmatas pirmajā daļā − „Krustakaŗi Senlatvija” − izmantoto avotu un pētījumu uzskaitē nozīmīga vieta ierādīta stāstošiem avotiem − Heinrici Chronicon Livoniae (Latviešu Indriķa chronika) un Livländische Reimchronik (Livonijas vecākā atskaņu chronika). Izmantoti arī jaunākie Latvijas archeologu un numizmātu pētījumi. Tālāk šai daļā aprakstīta Senlatvija Krustakaŗu priekšvakarā, tās militārā pakļaušana, izlēņošana un kristīšana, arī Senlatvija un Romas kūrija, Senlatvija un vācu ķeizarvalsts.

Monogrāfijas otrā daļā „Latvija kā vācu kolonija 13. gadsimtā” vispirms iztirzāts, sākotnēji tikai uz lībju zemēm attiecinātais nosaukums „Livonia” un tiek minēts, ka 13. un 14. gs. mijā kā Latvijas, tā Igaunijas zemes kungi jau apzinājās, ka abas zemes veido vienu vācu koloniju Livoniju, kas sadalījās dažādo zemes kungu valstiņās, no kuŗām trīs atradās Igaunijā: Tērbatas bīskapija, Sāmsalas-Vikas bīskapija un Dānijai piederošā Rēveles diecēze Ziemeļigaunijā.

Ceturtais zemes kungs Igaunijā bija Zobenbrāļu ordenis, vēlāk Vācu ordeņa Livonijas zars, kam piederēja zemes gan Igaunijā, gan Latvijā. 13. gs. zemes kungi tagadējā Latvijas teritorijā vēl bija Rīgas archibīskaps, Kursas bīskaps un Rīgas pilsēta. Atsevišķas nodaļas veltītas Ikšķiles un Rīgas bīskapijām, Rīgas archibīskapijai, Livonijas ordeņa valstij un Kursas bīskapijai. Vairākas nodaļas autors veltījis naudas sistēmām, tirdzniecībai, amatiem un reliģiskai dzīvei, arī zemes kungu savstarpējām cīņām un Senlatvijas maztautām − zemgaļiem, sēļiem, kuršiem, latgaļiem jeb latviešiem, lībjiem, to kungiem, kaŗa draudzēm, sabiedriskajām struktūrām un to saglabātajām un zaudētajām tiesībām, nodevām, klaušām, kuŗas bija jāpilda kaŗagaitās un civīlā dzīvē.

Kādus secinājumus un atziņas varam gūt no Profesora Šterna monumentālās monogrāfijas? Vispirms, ka viņš savus secinājumus un atziņas pamato, galvenokārt, vai gluži matemātiski analizējot, uz pirmavotiem balstītu dokumentāciju, kas saglabājusies no attiecīgā laikmeta. Tai pašā laikā autors apzinās, ka šodien pieejamie dokumenti un liecības var arī sniegt nepilnīgu, pat aplamu informāciju.

Autors izskaidro, ka tagadējās Latvijas un daļēji arī Lietuvas robežās dzīvojošām dažādām baltu maztautām (autors nelieto vārdu ciltis) − kuršiem, sēļiem, zemgaļiem un latgaļiem − nebija ne mazākās kopības sajūtas, tāpat kā 13. gs. Rīgas un Daugavas lejtecēs dzīvojošiem somugriskiem lībjiem nebija nekādas solidaritātes ar igauņiem. Senlatviju vispirms savu interešu lokā iekļāvuši tirgotāji, kas meklēja ceļu uz Krievijas tirgiem. Sākotnēji tie bija vikingi, bet lielākā apmērā to darīja vācu kuģotāji un tirgotāji, galvenokārt no tagadējās Zviedrijas teritorijā atrodošās Visbijas Gotlandes salā, kur viņi gadsimtiem ilgi bija dominējušais elements. Arī bīskaps Alberts Rīgā pirmo reizi ieradās ar 23 tirgotāju kuģiem, nevis ar krustnešiem.

Tā kā tirgotājiem bija svarīgi Rīgas ūdens ceļi uz Krievijas pilsētām Polocku, Novgoodu, Pliskavu utt, gluži loģiski, ka viņi savu izejas bāzi Krievijas tirgum Senlatvijā izveidoja Daugavas lejtecē, galvenokārt lībju apdzīvotā vietā, kur izveidojās Rīgas pilsēta. Tirgotājiem pa pēdām ieradās arī kristīgās ticības sludinātāji. Pirmo katoļu bīskapiju Senlatvijā nodibināja bīskaps Meinards Ikšķilē, kur viņš ieradās ap 1184. gadu. Neapšaubāmi viņš bija ideālistisks kristietības sludinātājs un ar zināmiem panākumiem. Kad daļa kristīto jauno ticību atmeta, tad jau kristīto aizstāvēšanai sākās arī krustakaŗi Senlatvija, tāpat kā krustakaŗus Svētajā zemē organizēja, lai aizstāvētu turienes daudzos kristiešus no muhamedāņu uzbrukumiem. Meinarda pēcteču bīskapu Bertolda un Alberta aicināti un organizēti Senlatvija, arī Igaunijā, ieradās Svētajā zemē dibinātais Zobenbrāļu ordenis, un pēc tam, kad lietuvieši to Saules kaujā sakāva, Vācu ordeņa Livonijas zars. Sākās sistemātiska Senlatvijas un Igaunijas iekarošana, kuŗā, paradoksāli, ļoti liela loma bija arī vietējām maztautām, kaut arī tās bieži cīnījās pret krusta karotājiem. Tā kā Senlatvijas maztautas savastarpēji nebija vienotas, tām bieži bija izdevīgi biedroties ar vāciem, lai pretotos daudz stiprāko leišu un igauņu, arī krievu, iebrukumiem un sirojumiem. Vidzemes maztauta latgaļi, ko chronika dēvē par latvjiem, tāpat arī lībji, neskaitāmos kaŗagājienos bija galvenie ordeņa un krustnešu sabiedrotie Igaunijas iekaŗošanā, tā arī kļūdami par krusta kaŗotājiem. Igauņi savukārt biedrojās ar vāciem kaŗagājienos pret kuršiem. Par šiem notikumiem Indriķis Šterns sarakstījis sīki dokumentētu apceri „Iezemiešu loma Senlatvijas pakļaušanā vācu varai” kas iespiesta Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla (2003, 1).

No Indriķa Šterna pētījuma gūstam svarīgu atziņu, proti, aprakstītā laika notikumus nevar izvērtēt ar populārām 19. un 20. gs. dažādu ideoloģiju nosacītām mērauklām, bet tos var izprast vienīgi viduslaikos valdošo sabiedrisko, saimniecisko, politisko un reliģisko uzskatu ietvaros. Tādēļ ir ļoti svarīgi izprast tā laika Vakareiropas feodālās iekārtas īpatnības. Nevar apgalvot, ka tā bija tikai tāda iekārta, kuŗā valdošie kungi nežēlīgi apspieda padotos. Feodālā iekārtā valdošās virsotnes sagādāja arī militāru aizsardzību ļaudīm, kuŗi bija ar mieru šai sistēmā iekļauties, par to, protams, dodot nodevas. Šai sistēmā 13. gs. un arī vēlāk iekļāvās daudzi Senlatvijas kungi, kuŗiem savukārt bija pašu pakļautie, bet kuŗi paši arī pakļāvās vācu laicīgās un garīgās varas noteicējiem, tādējādi kļūdami par feodālās sistēmas lēņu kungiem. Atklājot, kā notika Senlatvijas kolonizācija, Šterns arī izskaidro, ka Latvijas vēsturē runāt par 700 verdzības gadiem ir gluži aplami. Nav šaubu, ka tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājiem 13. un arī vēl 14. gs. bija jāpiedzīvo grūti laiki, taču − Pēc saglabāto tiesību analizēs ir iespējams apgalvot ka iezemieši pēc kristīšanas un pakļaušanas vācu varai: (1) nezaudēja personisko brīvību, (2) nezaudēja kustības brīvību, (3) nezaudēja ieroču tiesības, (4) nezaudēja tiesības uz savu nekustamo un kustamo mantu, (5) nezaudēja mantošanas tiesības, (6) nezaudēja tirgošanās tiesības, (7) nezaudēja tiesāšanās tiesības, (8) nezaudēja lokālās pašpārvaldes tiesības. Un autors turpina: Nav noliedzams, ka atsevišķu krusta kapotāju un it sevišķi bruņinieku ordeņa brāļi būtu mēģinājuši ierobežot jaunkristīto un pakļauto iezemiešu personisko brīvību un tiesības − laikam iedzīvošanās, varbūt pat personiskas atmaksas nolūkos. Bet tas nebija ne vācu ķeizaru, ne Romas pāvestu gala mērķis − jaunkristītiem iezemiešiem atņemt viņu personisko brīvību. Indriķis Šterns piemin pāvesta Honorija III 1225. gada 3. janvāŗa bullu, kuŗā tiek ziņots Livonijas un Prūsijas jaunkristītiem, ka viņi ir aicināti Dieva bērnu brīvībai..., jo, kur ir Dieva gars, tur ir jābūt brīvībai. Jaunkristītos pāvests ņem savā un Svētā Pēteŗa aizsardzībā, lai viņi savā brīvībā dzīvotu nevienam citam kā vienīgi Kristum (..) un būtu pakļauti tikai Romas baznīcai. Protams, tā bija Romas pāvesta nostāja un vēlēšanās, kas ne vienmēr tika īstenota. Pāvestu nostāju Senlatvija pārstāvēja arī tās itāļu legāti − Vilhelms no Modenas un Balduins no Ainas. Sava loma Senlatvijas un Igaunijas kristianizēšanā, kā arī saimnieciskā attīstībā, bija cisterciešu, franciskāņu un dominikāņu mūku un mūķeņu ordeņiem, kuŗu galvenie centri neatradās vācu zemēs.

Jāmin, ka iezemiešiem sākotnēji uzliktās klaušas bija ļoti minimālas. Klaušas jau vairākumam iedzīvotāju bija jāpilda arī saviem vietējiem kungiem, pirms viņi pakļāvās vācu varai. Indriķim Šternam ir savs ar dokumentiem pamatots viedoklis arī par citiem ilgi valdošiem uzskatiem par notikumiem Senlatvijā. Piemēram, viņš domā, ka Rīga dibināta 1200., nevis 1201. gadā, par pierādījumu minot kādu pāvesta dokumentu. Tāpat viņš pierāda, ka Rīgas cēlēji bija vācu tirgotāji, nevis bīskaps Alberts, kas Rīgā vispār bija uzturējies tikai īsu laiku. Indriķis Šterns arī pierāda, ka agrīnie Rīgas vācu iedzīvotāji nenāca no Vāczemes, bet no Zviedrijai tagad piederošās Gotlandes, kur gadsimtiem bija liela vācu tirgotāju apmetne.

Zīmīgs ir vēsturnieka teiktais, ka ar pāvesta legāta Vilhelma lēmumu ikviens, kas apmetās Rīgā, kļuva Rīgas namnieks, ne tikai Gotlandes vāci, bet arī lībji, latgaļi, zemgaļi, sēļi, kurši, krievi, igauņi, leiši un, protams, arī Vāczemes vāci. Jau no 13. gs. sākuma krieviem Rīgā bij savs rajons, baznīca. Autors arī domā, ka daudzie latviešu kristietības termini, kuŗi latviešu valodā neapšaubāmi ieviesušies no senslāvu valodas, izplatījušies Rīgas pareizticīgo krievu ietekmē. Tam varētu arī nepiekrist − arī igauņu valodā ir daudzi līdzīgi aizguvumi, kuŗi, šķiet, ieviesušies no igauņu un senlatvju zemēm austrumos esošajiem apgabaliem ar intensīvu pareizticīgo kultūru. Šterns uzsveŗ, ka latvieši un lībji Rīgā 13. gs. baudīja tādas pašas tiesības kā vāci. Neesot tikpat kā nekādu liecību, ka uz Rīgu, uz Livoniju būtu braukušas vācu sievietes. Autors domā, ka atbraukušie vāci apņēma par sievām vietējās, droši vien arī neskaitāmas igaunietes, kuŗas daudzajos kopīgajos kaŗagājienos vāci ar latvjiem ieguva igauņu zemē. Viņas pārvācojās vai arī pārlatviskojās. Par sievietēm-kaŗagūsteknēm Senlatvijā, izmantojot Indriķa Chronikas liecības, Indriķis Šterns sīkāk vēsta rakstā „Female Captives in Henry Livonian Chronicle” profesoram Dr. habil. hist. Andrim Caunem veltītajā rakstu krājumā Civitas et Castrum ad Mare Balticum (Rīga, Latvijas Vēstures institūts, 2002).

Tad vēl secinājums, ka, vāciešiem kolonizējot Senlatviju, senlatvieši bija spiesti pārtraukt savstarpējos kaŗus, kas nebija vācu interesēs. Un par spīti zemgaļu un kuršu ilgajām cīņām pret vāciem, Senlatvijas iezemieši bijuši spiesti vāciem pakļauties arī tāpēc, ka viņiem nebija kopības apziņas un nebija arī tādu valdnieku kā leišiem, kuŗi varētu īstenot sekmīgu pretestību: ...nenoliedzami Senlatvijas ziemeļu un it sevišķi dienvidu kaimiņi bija daudz kareivīgāki, varonīgāki un politiski labāk organizēti nekā Senlatvijas maztautas. Cieši saistīta ar bailēm no igauņiem un leišiem bija palīdzības meklēšana pie vāciem. Ir vērts pieminēt, ka vācu radītās ordeņa, bīskapiju un Rīgas pilsētas valstiņas bieži savā starpā kaŗoja, cīņās iesaistot arī vietējos, un pat biedrojoties ar leišiem. Šai ziņā notikumi Livonijā daudz neatšķīrās no līdzīgām norisēm citos Eiropas nostūros − Vācijā, Prūsijā, Skandināvijā.

Indriķa Šterna darbu izlasot, jāsecina, ka latviešu tauta varēja izveidoties gadsimtu ilgā gaitā, saplūstot dažādām Senlatvijas baltu un somugru maztautām tikai tajos ietvaros, ko izveidoja Senlatvijas vācu iekarotāji Livonijas konfederācijā 13. gs. Baltu maztautiņām piederīgie, kas dzīvoja austrumos no Livonijas, tāpat daļa no sēļiem, zemgaļiem un kuršiem, kuŗi palika Lietuvas teritorijā, latviešu tautai gāja zudumā. Šajā procesā, lai kāda arī būtu bijusi nākamo gadsimtu bieži ļoti drūmā vēstures norise, Senlatvija, tāpat kā Igaunija, tika iekļauta Rietumeiropas civīlizācijas lokā, kuŗā daļa latviešu tautas vēl šodien vēlētos būt.

Ar sevišķu atzinību jāpiemin Indriķa Šterna skaidrā, konkrētā valoda, tāpat viņa jaunradītie termini par aprakstītā laika maztautām un notikumiem. Grāmatai pievienoti svarīgi rādītāji: 13. gs. Latvijas iezemiešu valdnieki; 12. un 13. gs. Latvijas nominālo un faktisko svešzemju valdnieku gadskaitļu korrelācija; Latviešu vēsture gadskaitļos, arī plaša bibliogrāfija. Žēl, ka autors tajā nav iekļāvis ļoti plašo, pamatīgi dokumentēto, jā, arī vāciski centrēto vēsturnieka Frīdricha Benninghovena (Friedrich Benninghoven) monogrāfiju par Zobenbrāļu ordeni Der Orden der Schwertbrüder: Fratres Milicie Christi de Livonia (Koln: Bohlau Verlag, 1965, 525 lpp.). Sējuma beigās ir personu un ģeogrāfisko vietu rādītājs, kopsavilkums angļu valodā un bagātīgs karšu materiāls, ko pēc autora norādījumiem sakopojis izcilais Zviedrijas grāmatu grafiķis un karšu zīmētājs Normunds Hartmanis, kas grafiski iekārtojis arī iepriekšējos Daugavas apgādā izdotos Latvijas vēstures sējumus.