Jaunā Gaita nr. 236, marts 2004
Laimonis Mieriņš
DAŽAS IZSTĀDES ANGLIJĀ
Rakstot šo atsauksmi, pēkšņi atmiņā iešāvās sen nedzirdēta tautas gudrība − neesot labi uzdzīt Dievu kokā, jo tad viņu pat ar lūgšanām vairs nevarot dabūt zemē. Cik daudz tas attiecas uz Deimiena Hērsta (Damien Hirst) reliģiski ievirzīto izstādi Londonā, ir cits jautājums. Kā pārliecinātam katolim (vismaz tā apgalvots mājas lapā) viņam vajadzētu zināt, ka šīs skaļās vaimanu un sāpju reliģijas Dievs ir ļoti bargs un nežēlīgs Kungs. Hērsts studēja slavenajā Līdzas (Leeds) mākslas koledžā, kur savā laikā mācījās arī skulptori Henrijs Mūrs (Moore) un Barbara Hepvorse (Hepworth). Jāatzīstas, ka, būdams pasniedzējs, viņu neatceros. Laikam tāpēc, ka toreiz viņš ne ar ko neatšķīrās no pārējiem studentiem. Pēcāk studiju gaitas noved viņu Londonas mākslas koledžās. Vienlaikus cītīga piedalīšanās izstādēs.
Ar gareniski pārcirsto aitu − šī ideja paņemta no amerikāņu populārās mākslas − Hērsts nonāk Anglijas lielākās reklāmu aģentūras Sātči (Saatchi and Saatchi) paspārnē, ko vada modernās mākslas augstais priesteris, kolekcionārs Čarlzs Sātči. Te jāatgādina, ka rafinētus reklāmas paņēmienus jeb smadzeņu mazgāšanu Sātči firma konservatīvo partijas uzdevumā spīdoši izmantoja Anglijas premjēres Tāčeres (Thacher) ievēlēšanas kampaņā. Par pionieŗiem šajā jomā gan viņus uzlūkot nevar.
Pēc astoņu gadu relatīva klusuma šī ir pirmā Hērsta personālizstāde jaunajā Sātči galerijā Baltais kubs (White Cube), Hokstona (Hoxton) laukumā, Londonas īstendā (East End). Bijušā bankas celtne ir apsista ar baltiem paneļiem un tiešām izskatās pēc milzu kuba.
Uz telpas baltajām sienām uzmanību saista ar izplestiem tauriņu spārniem veidota kolāža, kas apmēros ir niecīga, salīdzinot ar vareno viduslaiku katedrāļu vitrāžām. Pamazām, virzoties tālāk, jaušams, ka te domāts baznīcas interjers ar blakus ailēm, altāriem un visu pārējo. Pēc tuvākas apskates kļūst skaidrs, ka tās nav ailes, bet gan aizstikloti nerūsošā tērauda kabineti. Katrs veltīts kādam nomocītam svētajam − ar relikvijām no viņu dzīves, zāļu pudelēm, dažādiem instrumentiem, asiņainiem nažiem u.tml.
Telpas vidū novietota simboliska Svētā Vakarēdiena instalācija ar govju galvām, kas iegremdētas ar speciālu šķidrumu piepildītās caurspīdīgās tvertnēs, un, domājams, reprezentē mācekļus. Vienā tvertnē ir tikai šķidrums. Vai tas būtu sirdsšķīstais Jēzus? Nodevēja Jūdasa tēls droši vien ir ar melnu drēbi apsietais trauks. Mezgls atgādina izkārtu mēli... Tālāk redzams tukšs kabinets, tad atkal stikla kabineti ar maziem lodziņiem un plauktiņiem, un Jūdasa pašnāvības kabinets ar daudz nopilējušām asinīm, uz grīdas izgāztas zarnas... Svētā Bartolomeja zvēriska nomocīšana... dzīvam dīrā ādu... Liellopu galvās regulāri sadurti naži vai cita veida dažāda lieluma duramie, arī stikla gabali, bet vienmēr ar vienādām atstarpēm. Viss ir pārdomāts, tīrs un glīts...
Otrajā stāvā pie sienām gleznas. Tās ir vairākus cm biezas, un pirmajā momentā, no sāniem raugoties, atgādina garšīgas kūkas ar sīkām odziņām. Bet, izrādās, klājums pārklāts ar beigtām mušām. Hērsts dod tām arī nosaukumus − Mēris, Bakas, arī AIDS. Uz visu šo bēdu un nāves ieleju rāmi noskatās vientuļa glezna − Svētā Gara balodis, patapināta no Bernini altāra Pētera bazilikā, Romā. Telpā valda nepatīkama smaka.
Tomēr Baltā kuba ekspozīcijas kopums, neskatoties uz Sātči pūlēm to plaši reklamēt, sagādā pamatīgu vilšanos, jo viss tas jau ir redzēts renesanses mākslā, baroku ieskaitot.
Hērsts ir aizņēmies Dada mākslas paņēmienus. Bet nepietiek tikai eksponēt beigtus dzīvniekus vai to sacirstās daļas, iegremdētas caurspīdīgās, ar šķidrumu pildītās, hermētiski slēgtās tvertnēs. Arī viņa katoļticība šķiet caurspīdīga. Dīvainā kārtā Hērsta ekspozīcija nav atbaidoša, pretīga, nav arī skaista. Tā izskatās sterila. Koncepcijā ir par daudz klīniska un bezpersoniska, gluži tāpat kā Sātči Baltais kubs. Būtiski te ir darīšana ar klaji perversu aktu jeb, pareizāk sakot, Hērsts ir spēris izmisuma pilnu soli. Un ne bez iemesla, jo visa līdzšinējā jaunrades virzība Sātči aizbildniecībā ir nonākusi klasiskā cul de sac situācijā − problēma, kas akūta arī citiem māksliniekiem. Tādēļ jau angļu kritiķi to nikni nomētā akmeņiem. Toties pārsteidzoši izturas pret kritiku allaž nejūtīgais Sātči kungs, Hērsta ļaunais gars. Spriežot no komentāriem presē, viņš ir noskaities par negatīvām atsauksmēm. Nākotnē redzēsim, vai ir lielas cerības uz Hērsta augšāmcelšanos.
Deimeana Hersta (Damien Hirst) Pazudusē avs. |
Pavisam citā klasē ir Briģitas Railejas (Bridget Riley) retrospektīvā izstāde Teita (Tate) galerijā, Londonā. Viņa ir starptautiski pazīstama kā Anglijas vadošā melni baltās ģeometriskās abstrakcijas jeb oparta glezniecības pārstāve.
Modernā oparta tēvs ir Viktors Vasarelijs (Vasarely), bet tā sākumi ir meklējami romiešu mozaīkās, gotiskā un arī Āfrikas mākslā. Redzes psīcholoģija un dažādu vizuālās uztveres īpatnību izmantošana ir oparta pamats. Tipisks opartam ir precīzs izpildījums, kas ļoti svarīgi maksimālas kustības ilūzijas fiksēšanai. Acij sniegtas nepilnīgas vizuālās informācijas efektus lieto grafiskā dizainā. Pazīstams paraugs ir franču auto firmas Reno (Renault) logo.
Labi atminos Raileju no studiju laika Goldsmita (Goldsmiths) koledžā, Londonā, kur viņa pāris reizes vadīja praktiskas nodarbības. Neliela auguma šarmanta tumšmate, ne visai runīga. Varbūt tādēļ pietiekoši neizskaidroja nodarbību projektus. Mums atļāva lietot tikai melno un balto krāsu. Strupās sarunās pārsteidzoša šķita Railejas kategoriskā atteikšanās no krāsu mijiedarbes. Teicās to nesaprotam, tā neesot interesanta. Taču retrospektīvā izstāde liecina, ka gluži tā vairs tagad viņa nedomā. Vērojot pamīšus uzgleznotas vienāda platuma melnas un baltas vertikāles, uz baltām drīz parādās dzelteni oranžas un zilas līnijas, optiska ilūzija. Tas varbūt bija arī pamudinājums līnijas fiziski iegleznot.
Pelnītajā retrospektīvajā skatē eksponēti tikai kādi 50 darbi. Kāpēc tik maz? Tie iedalāmi trīs grupās: tikai melnbaltie, tad pāreja uz krāsu, un pēdējā laika darbi. Railejas melni baltās oparta gleznas ir vienreizējas, un iespējams arī viņas mākslas augstākās galotnes. Liela formāta audekli ar dažāda platuma viļņojošām līnijām, spirālēm un to varianti ir optiski efektīvi. Kustības ilūzija apreibina, pārņem slikta dūša, ilgstoša skatīšanās nav iespējama, izņemot no pussoļa attāluma. Gleznas ir techniski perfektas un svaigas, it kā tikko nākušas no darbnīcas. Ieceres izpildīšanas technisko pusi bieži − Railejas uzraudzībā − veic īpaši izmeklēti palīgi, gluži kā kādreiz renesanses laikos. Viņi strādā ar sejām neticami tuvu apgleznojamajai virsai, jo citādi nejaukas galvas sāpes garantētas. Tāda piesardzība vairs nav vajadzīga citu krāsu lietošanas gadījumos, kur tonālais kontrasts daudz mazāks. No eksponētiem paraugiem paliek iespaids, ka Raileja joprojām gleznieciski domā vairāk ar tonāliem kontrastiem un ne ar krāsu mijiedarbes specifiku kā tādu. Gleznu uzbūve ir visur stabila, vienīgi vizuālas izmaiņas redzamas ģeometriskajās formās. Izvēle svārstās no taisnstūru līdz rombu variācijām. Taču vienā gleznā ir pat līkne! Diemžēl, jo Raileja vairāk samazina krāsu formu tonālo kontrastu, jo vairāk viņa tuvojas sienas tapešu variācijām. Sevišķi, ja glezna burtiski nosedz visu sienu −pat tad, kad dizaina motīvs ir lieli, tievi, melni pamīšus riņķi uz balta fona. Viņa nekādi neļauj krāsai arī atrast savu formu. To noduŗ kā vērsi spāņu arēnā. Dīvainā kārtā Railijas oparta gleznas ir emocionāli iedarbīgas. Varbūt tāpēc, ka tur labi sadzīvo racionālais ar irracionālo.
Briģitas Railejas (Bridget Riley) Spirāle. |
Aktīva un interesanta mākslas dzīve noris arī ārpus Londonas, piemēram, Anglijas Ziemeļos starp Penainu (Penine) kalniem un Halifaksas (Halifax) pilsētu atrodas Dīna Klaf (Dean Clough) centrs − bijušā 19./20. gs. masīvā daudzstāvu tekstilfabrikā. Centrā ir piecas izstāžu galerijas, gleznotāju, grafiķu, tēlnieku un amatnieku darbnīcas, Henrija Mūra Institūts, teātris, zāle koncertiem, operām, konferencēm, restorāns, bistro un telpas kādām 200 dažādām dizaina firmām. Tur strādā apmēram 3 500 cilvēku. Kultūras dzīve var lepoties ar jaunu lugu pirmuzvedumiem, baletu, arī jaunu kompozīciju pirmatskaņojumiem un mākslas izstādēm.
Jāpiemetina, ka gandrīz avārijas stāvoklī nonākušo, kādreiz dižo Dīna Klafa celtņu kompleksu 1982. gadā par saviem līdzekļiem nopirka un atjaunoja miljonārs, pianists Ernests Hols (Ernest Hall). Tagad šo labi apmeklēto centru finansiāli atbalsta arī Eiropas Savienība, Anglijas valdība un virkne vietējo pašvaldību.
2003. gada rudenī Dīna Klafa Centrā bija skatāma personālā izstāde šī raksta autoram gleznotājam Laimonim Mieriņam. Divās galerijās varēja apskatīt viņa jaunāko darbu izlasi, dažāda lieluma abstrakcijas un sarežģītus sieviešu figūru rakursu zīmējumus. Maija un jūnija mēnešu mijā viņam bija plaša izstāde arī Rīgas Galerijā.