Alfrēds Tauriņš

 

DREZDENĒ UN ANNABERGĀ

 

 

1944.18.XI Latvijas valsts svētku diena! No rīta aizgāju uz latviešu biroju Lindengassē 3, Drezdenē, ko vada mācītājs Alfrēds Gulbis no Jelgavas (prāvesta Jēkaba Ķullīša palīgs, strādāja arī Skolotāju institūtā). Dabūju Latviešu Balss 5. nr. Pēcpusdienā 18.XI dievkalpojums Drezdenes Sofijas baznīcā. Sapulcējušies daudz latviešu, to skaitā daži simti latviešu kaŗavīru. Dievkalpojumu notur mācītājs Gulbis. Kopīgi pieminam mūsu nelaimīgo dzimteni un tur palikušos tautas locekļus. Beigās nodziedam Dievs Svētī Latviju! Pēc dievkalpojuma ļaudis neizklīst, bet stāv baznīcas priekšā. Satiekam prof. Pēteri Ķiķauku ar kundzi, redzams arī psīchiatrijas prof. Hermanis Budulis.

 

1944.1.XII Saņēmu pirmo algu, 600 Reichsmarkas par novembŗa pēdējām dienām un decembri. Vakarā lasu Latviešu Balsi (iznāk Berlīnē) un Tēviju, kas pienāk vēl no Liepājas. Redzams, ka bēgļu straumes vēl aizvien plūst caur Kurzemes ostām uz Vāciju. Mūsu mīļā Latvija paliek sadragāta, izpostīta, ļaužu pamesta! Te ļaudis izklīst uz malu malām. Grūti sazināties ar draugiem un tuviniekiem.

 

1944.12.XII Manas gaitas iegājušas zināmās sliedēs. Rīta krēslā gar Drezdenes staciju vai arī cauri tai dodos uz institūtu (Kaiser Wilhelm Institut für Lederforschung − KWI). Stacija kūp kā milzīgs nezvērs, spuldzes spīd visās malās, kaut arī apslāpēti. No rīta aizvien uzvāru kafiju, pāršķirstu avīzi, tad sāku darbu laboratorijā vai arī bibliotēkā. Plkst. 13.00 ēdu pusdienas institūta „kazīno”. Pirmdienās un piektdienās plkst. 16.00 eju uz šefa lekcijām techniskajā augstskolā. Kopmītnē Annabergā [90 km uz dienvidiem no Drezdenes] pie ģimenes parasti tieku pievakarē. Darba laiku neesmu ieturējis, jo ļoti bieži, gandrīz vai ikdienas, dodos pilsētā gan dzīvokli meklēt, gan arī kādās citās darīšanās. Ar dzīvokļa atrašanu Drezdenē nav nekādu panākumu. Jāsamierinās un jādzīvo kādu laiku vēl Annabergā. Ja novembrī trauksmes bija retas, tad pēdējās nedēļās to ir krietni daudz. Šodien divas reizes. Dažreiz gadās arī vakarā, kas ir visnepatīkamākais. Domāju arī par saviem darbiem. Būtu jāpārraksta vācu valodā pētījumi par zilo lupīnu un jānodod Trupkes kundzei, lai iespiež žurnālā Biochemische Zeitschrift. Būtu arī jānobeidz par bāzisko aminoskābju kompleksiem.

 

1944.14.XII Ja būtu jāaiziet no institūta, visvairāk izjustu bibliotēkas trūkumu. Te ir gan angļu Biochemical Journal un amerikāņu Journal of Biological Chemistry, gan arī vācu Hoppe-Seylers Zeitschrift für Physiologie, Chemische Zeitschrift, Biochemische Zeitschrift. Kaut arī ļoti nepieciešami proteīnu pētniecībā, tie nebija ne Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmijas bibliotēkā, ne Latvijas Universitātē, nedz arī kur citur Latvijā. Ja izdosies noturēties Drezdenē, būs jāizstudē man vajadzīgie zinātniskie raksti. Ļoti sāp sirds par Jelgavā zaudētajām grāmatām. Es tās krāju un gādāju ar tādu rūpību! Latviešu Balss nr. 13 vēsta, ka miris savdabīgais cilvēks un domātājs Prof. Dr. Nikolajs Malta. Līdz ar sievu dabūjis galu 21.XI bumbu uzbrukumā Ziemeļvācijas pilsētai Štolcenavai (Stolzenau). Bija angļu orientācijas piekritējs. Liktenis gribējis, lai viņš nāvi saņem no tiem, kuŗus viņš visvairāk cienīja. Pirmo reizi tikāmies 1930. gadā, kad akadēmiskajā vienībā Līdums atzīmēja manu un citu draugu studiju nobeigumu. Vēlāk nācās bieži sastapties. Aizvien viņš atstāja noslēgta, īpatnēja cilvēka un zinātnieka iespaidu.

 

1944.16.XII Šodien Drezdenē bija divas trauksmes, no 12.00 līdz 13.15 un atkal no 13.30 līdz 14.OO. Visu laiku nācās sēdēt pagrabā. Bet uzlidojumu nebija. Avīzes vēsta, ka 14.XII Liepājai uzbrukušas krievu lidmašīnas, no kuŗām 42 notriektas.

 

1945.3.I Vakar atgriezos no Annabergas Drezdenē. Mikīte palika Annabergā raudot, baidījās, vai mani vēl redzēs. Vācijas rietumos trako angļu-amerikāņu bumbu terors. Drezdene līdz šim vesela, bet cik ilgi? To grūti panest. Annabergā ap 40 latviešu svinējām Ziemsvētkus, kopmītnes koridorā un virtuvē. Trūka kopības gara, netrūka arī ķildu un strīdu. Annabergā aizstaigājām bieži līdz Pēlbergas (Pöhlberg) kalnam, no kuŗa uz visām pusēm plašs skats. Pirmajā svētku dienā redzējām pie saulainajām debesīm daudzas ienaidnieka lidmašīnas, kas tālumā bombardēja kādu pilsētiņu. Pilsētiņā staigāju pa grāmatveikaliem, pirku vārdnīcas, lasīju līdzpaņemtos rakstus par proteīniem un termodinamiku.

  

1945.4.I Pēdējā laikā gaisa terors pastiprinājies, visās malās noposta pat mazās pilsētas. Esmu parakstījis līgumu ar Ķeizara Vilhelma Institūtu. Mēģināšu atkal prasīt sev un ģimenei atļauju apmesties Drezdenē. Par visiem maniem zinātniskiem atklājumiem un novērojumiem jāziņo institūta direktoram. Jāstrādā vienīgi un tikai institūta labā. Nedrīkstu absolūti neko izpaust. Alga nolīgta RM 500 mēnesī, gadā četras nedēļas atvaļinājuma.

 

1945.10.I Vakarā Alt-Bayern restorānā tikos ar Dr. K. Kazerovski, kuŗš strādā Drezdenes tuvumā kādā farmācijas uzņēmumā. Savādi, ka no LU Ķīmijas fakultātes vairāki mācības spēki labprātīgi palikuši Rīgā (Alfrēds Ieviņš, Augusts Ķešāns, Kārlis Dišlers, Jānis Maizīte, Nikolajs Brakšs, Arvīds Kalniņš).

 

1945.16.I Šodien notika gaisa uzbrukums Drezdenei. Ap plkst. 12.30 izziņoja trauksmi. Saģērbos un devos uz patvertni, kur jau pulcējās visi institūta ļaudis. Drīz vien atskanēja bumbu sprādzieni. Deva rīkojumu atiet no sienām. Daži sprādzieni bija pavisam tuvu, viss pagrabs nodrebēja. Bailēs ietrīcējās sirds un kājas. Redzēju, ka arī citi ļoti uztraucās. Dzēšanas un glābšanas komandas sagrupējās, bet jauni sprādzieni tuvumā nesekoja. Gaisa aizsardzības vīri devās izlūkot un atgriezās ar ziņojumu, ka tuvumā un ap staciju kritušas bumbas. Redzami deviņi ugunsgrēki. Daudzām institūta telpām izgāzti logi. Pēc trauksmes atsaukšanas vispirms saslaucīja stiklus. Mūsu laboratorijā viens logs izgāzts, citās krietni vairāk. Pa ceļam uz mājām vēroju, ka bumbas kritušas stacijas tuvumā starp sliedēm. Arī institūta apkaimē kritis krietni daudz bumbu, vairums dārzos un ielās. Prāgas ielas rajons vesels!

 

1945.17.I Visu dienu nostrādāju pie izsisto logu aizklāšanas ar papi. No 210 institūta logiem puse ir izsisti. Satiksme no galvenās dzelzceļa stacijas nenotiek, tikai no dažām priekšpilsētas stacijām. Drūmi, nepatīkami ap sirdi. Labi, ka laiks taisās uz kušanu, citādi, nudien, mēs visi nosaltu pie izbirušiem logiem. Annabergā arī paauksts. Trūkstot transporta līdzekļu, ar ko atvest ogles. Trūkst arī kartupeļu, it kā aukstā laika dēļ.

 

1945.18.I Austrumu frontē krievu lieluzbrukums. Ieņemta Varšava, Čenstochova, tuvojas Augšsilēzijai. Liekas, izšķirošais brīdis ir tuvu.

 

1945.26.I Pēdējo dienu drāmatiskie notikumi austrumu frontē aizēno visu. Krievi dziļi iespiedušies Augšsilēzijā un Austrumprūsijā. Plūst bēgļu straumes, bet lielākā daļa nav paspējusi izbēgt. Cīņas notiek arī Kurzemē, bet krievi tur panākumus vēl nav guvuši.

 

1945.29.I Baismas iz dvēseles kāpj... Krievu iebrukums Vācijā turpinās. Austrumprūsija, Augšsilēzija gandrīz visa zaudēta, nerunājot par poļu apgabaliem. Iebrukums noticis tik strauji, ka veseli apgabali palikuši neevakuēti. No apgabaliem, kas apdraudēti, plūst bēgļu ešeloni. Bēgļus novieto skolās, valdības iestādēs, baznīcās un kapličās. Kad pienāks mūsu kārta? Kad atkal kaŗa šausmas velsies mums pāri? Drezdenes liktenis, šķiet, apzīmogots. Kad austrumu okupantu līnija būs pie Drezdenes, rietumos jau droši vien būs citi valdītāji. 20.15 trauksme. Saģērbjamies, ejam pagrabā. Vairākkārt dzirdam lidmašīnas pārlidojam. Droši vien lielākās pilsētās, nozīmīgākos centros krīt bumbas. Labi, ka neesmu Drezdenē. Arī pēc pusnakts, bez trauksmes izsludināšanas, dzirdam lidmašīnas.

 

1945.3.II Krievi tuvojas Berlīnei. Jau 1.II avīzes ziņoja par krievu ķīli, kas virzās Kistrinas (Küstrin) virzienā, 60 km austrumos no Berlīnes. Tur laikam notiks izšķirošā kauja.

 

1945.5.II Kaŗš tuvojas kaut kādam pagrieziena punktam. Ļaudis nemierīgi un satraukti. Krievi ieņēmuši Ebersvaldi (Eberswald), kur atrodas mūsu latviešu draugi mežsaimnieki. Kāds paziņa stāsta, ka ceturtdien bijis smags uzbrukums Berlīnes austrumu daļai. Valdot panika. No austrumiem pilsētā plūstot pārgurušu bēgļu straumes. Nupat izdots rīkojums, ka ar astoņu nedēļu pārtikas kartiņām būs jāiztiek deviņas. Veikalos jau sen neizsniedz dārzājus. Kartupeļus var dabūt ar grūtībām. Visas pazīmes liecina, ka Vācijas spēki vairs nav sevišķi lieli. Tuvojas kaŗa beigas, kas droši vien nesīs līdzi lielas ciešanas, šausmas un postu visiem.

 

1945.12.II Annabergā no Tornas ieradusies grupa latviešu techniķu − VEFa darbinieki. Bijuši ceļā trīsarpus nedēļas, gājuši kājām 140 km, pa ceļam pamezdami savas mantas, jo nav varējuši ragaviņas tālāk pavilkt. Kādam vīram pazudusi sieva, palicis viens ar mazu bērniņu, kuŗš pa ceļam nomiris. Vīrs desmit dienas nesis mazo mirušo līdzi, tad apracis kādā poļu sādžā. Līdzīgi traģiski gadījumi dzirdami ļoti bieži.

 

1945.14.II Pāri piļu, katedrāļu drupām / Mēness savu baigo gaismu lies... Vakar bija pēdējā Drezdenes diena. Bija paredzēts bioķīmijas praktikums institūtā, bet ieradās tik maz ļaužu, ka to nācās atlikt. Skaista saule spīdēja laboratorijā. Pēc darba beigām devos uz Annabergu. 13.II plkst. 22.00 atskanēja trauksme. Devāmies pagrabā. Pēc pirmā uzbrukuma Drezdenes virzienā pie debesīm bija redzama milzīga ugunsgrēka blāzma, no kuŗas nakts kļuva gaiša. Otrs uzbrukums tanī pašā naktī bija starp 1.00 un 3.00. Atkal devāmies pagrabā, klausījāmies stiprajā lidmašīnu rūkoņā un bumbu sprādzienos. Ugunsgrēka blāzma bija vēl spēcīgāka. Tikai ap plkst. 3.30 vai 4.00 aizmigu uz dažām stundām. No rīta devos uz Drezdeni. Tramvajs no Radebeulas brauca tikai līdz pilsētas robežai. Vēl kādu gabaliņu gāja cits tramvajs. Tālāk devos kājām. Drezdenes priekšpilsētā Neuštatē (Neustadt) jau varēja redzēt gaisa uzbrukumu sekas − sagrautas mājas, izgāztus logus, arī ugunsgrēkus, sevišķi ap Neuštates staciju (Dresden-Neustadt Bahnhof). Izejot Elbas krastā pie pārceltuves un lopkautuves, uz Drezdenes iekšpilsētu atklājās neiedomājami drausmīga aina. Pret gaišajām rīta debesīm milzīgā augstumā cēlās tumšs mākonis, zem tā milzīgi melni un pelēki dūmu mutuļi, kuŗus vējš nesa ziemeļaustrumu virzienā. Aizvēja pusē esošā pilsētas daļa pils un operas virzienā dūmos bija pilnīgi pazudusi. Dega visa Drezdene, cik tālu vien acs varēja saskatīt. Ejot cauri Neuštatei biezie dūmi koda acīs un rīklē. No Marijas tilta (Marien-Brücke) blakus dzelzceļa tiltam cauri dūmiem redzēju, kā Elbas krastā dega lielas ogļu un brikešu kaudzes. Daudzas mājas stāvēja liesmās, bet lielākā daļa jau bija izdegušas. Iekļuvu pilsētā, ejot gar dzelzceļa līniju Vetinera stacijas (Wettiner-Bahnhof) virzienā. Visur drupas, visur dega. Pretim plūda ļaužu straume. Citi nesa, citi veda ratiņos savas izglābtās mantiņas. Lielākai daļai sejas bija nokvēpušas melnas, citiem drēbes saplosītas, drēbēs izdeguši caurumi, kur bija redzamas apdeguma čulgas. Daudziem acis aizsegtas, citiem piesarkušas un iekaisušas. Visi šie cilvēki bija pārcietuši lielas briesmas, iedami cauri uguns liesmām. Ļaudis teica, ka pilsētas centrā nevarot iekļūt, jo degot visās malās. Uz institūtu nevarēju tikt, griezos atpakaļ. Baidījos arī, ka pusdienas laikā var sākties jauni gaisa uzbrukumi, un tā arī bija. Bombardēšana turpinājās atkal 14. un 15.II.

Vēlāk uzzināju, ka četros gaisa uzbrukumos Drezdene tika pilnīgi nopostīta un bojā gājuši 100 000* cilvēku. Visvairāk pilsēta cietusi Elbas kreisajā krastā, turklāt visi rajoni − iekšpilsēta, rajons ap Reichštrāsi, Hoheštrāsi, pat Blasetvica un Lošica. Ļaudis no ugunsbriesmām mēģinājuši glābties Elbas krastā, bridusi pat ūdenī, bet tur viņus apšaudījušas kaujas lidmašīnas jeb tīfflīgeri (Tiefflieger) ar klāja ieročiem. Vēlāk avīzēs lasīju: Drezdene ir mirusi pilsēta. Vienīgie dzīvie ir glābšanas komandas, kas aprok beigtos. Desmitiem tūkstošiem līķu aprok bez identificēšanas.

 

Turpinājums sekos.

 

* Kaut arī precīzs nogalināto skaits gaisa teroruzbrukumā Drezdenei 1945. gada naktī no 13. uz 14. februāri nav un arī nekad nekļūs zināms, ir daudzas faktos balstītas liecības, ka tas drīzāk pārsniedz 250 000. Viņu vidū nenosakāms skaits bēgļu no Vācijas austrumu apgabaliem, arī no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas (JG red.).

 

 

Publikāciju sagatavoja Ilze Tauriņa un Rolfs Ekmanis