VAI NEVĒLĒŠANĀS BŪT UZNĒMĒJIEM?

Nikolajs Balabkins. Tautsaimnieka atziņu ceļš. Esejas un vērtējumi. Rīgā - Stokholmā: Memento - Treji deviņi, 2002. 232 lpp.

 

Tautsaimnieka atzinu ceļa 19 esejas un vērtējumi ir sadalīti četrās nodaļās. Pa daļai autobiogrāfiskai ievadnodaļai seko „Tautsaimniecības teorija un prakse", „Zinātnes līkloči" un „Daži trimdas vīri." Gandrīz vai katra lappuse atgādina lasītājam, ka grāmatas autors ir profesionāls tautsaimnieks, bet nekādā ziņā sauss "cilvēks bez dvēseles." Tieši otrādi - ar neparastu drosmi autors izvērtē parādības, par kuŗām mūsdienās neviens negrib runāt. Savos vērtējumos Balabkins apsver ekonomiskas problēmas, pielietojot tautsaimniecības metodoloģiju, bet viņa analīze ietver arī daudzus vēstures, literatūras un socioloģijas elementus. Profesoru Balabkinu var salīdzināt ar tiem bezgala erudītiem „Vācu vēstures skolas" tautsaimniekiem, par kuriem viņš ir rakstījis un joprojām raksta ar apbrīnošanu un cieņu.

Ekonomisko eseju un vērtējumu satura dažādībai cauri strāvo trīs tēmas, kuŗas kopīgi apgaismo samērā lēno Latvijas ekonomijas attīstību kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā. (1) Latvijā liela noteikšana vēl arvien ir bijušajai nomenklatūrai, (2) daudziem latviešiem labāk klājās padomju laikos un (3) pa daļai latviešu literatūras iespaidā privāta uzņēmēja tēls tautas apziņā ir nesimpātisks.

Savā laikā Ļeņins uzsvēra, ka visu nosaka kadri. Balabkins norāda, ka reformas nevar īstenot ar vecajiem kadriem. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā nekas līdzīgs Vācijas denacifikācijai nenotika. Pie varas palika vecā nomenklatūra. Ar maz izņēmumiem pat čekisti un viņu palīgi palika nesodīti, un bijušie ziņotāji vairs „neatceras" savu darbību okupācijas gados. Bēdīgā pagātne iespaido nākotni tādā ziņā, ka bijušie aparatčiki tirgus apstākļos vēl neprot saimniekot un tāpēc pielieto vecas metodes: kukuļošanu, pazīšanos, blatu, arī draudus un vardarbību. Korupcijas apkaŗošanas iestādēm ir daudz darba, bet maz panākumu. Zīmīgi, ka, pretēji ASV presei, Latvijas žurnāli un avīzes maz publicē biogrāfiskus datus par ievērojamiem mūsdienu politiskiem un sabiedriskiem darbiniekiem. Nāk prātā Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, kur Bebene uzšņāc Pindacīšai: Ujā, nesāc nu par veciem laikiem!

Nav jau tā, ka Latvijas saimniecība nebūtu augusi un attīstījusies, īpaši pēdējos gados. Laika posmā no 2001. līdz 2002. gadam Latvijas iekšzemes kopprodukts pieaug par 6,1 procentu, kas ir vairāk nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Taču lielākā daļa labumu nonāk Rīgā un Ventspilī, kamēr uz laukiem un mazajās pilsētās dzīves apstākli uzlabojas ļoti lēni. Balabkina dzimtās Latgales vairākos administratīvos rajonos bezdarbnieku procents pārsniedz 20. Gandrīz trešā daļa no tautas pārtiek no mazām vecumdienu pensijām. Daudziem no viņiem labāka dzīve bija padomju laikos. Autors citē kādu bijušo nomenklatūras locekli: Kāda velna pēc mums ir vajadzīga jūsu tirgus saimniecība? Daugavpilī padomju laikā 'Dautekā' strādāja 6 000 cilvēku. Viņiem bija darbs, maize, medicīnas aprūpe, lēts dzīvoklis un pensija. Un tagad?

Iemesls lēnajai ekonomiskai attīstībai ir privātuzņēmēju trūkums. Bieži vien uzņēmēja funkcijas veic ierēdņi, jo Latvijā noteicējs ir ierēdnis, nevis likums. Visumā latvieši nevēlas būt uzņēmēji. Uzskats par uzņēmējiem ir parasti nesimpātisks un izteikti marksistisks: ekspluatātori, netīri šeftmaņi, mantrauši utt. Esejā „Uzņēmēja tēls latviešu literatūrā" Balabkins atrod tikai Augustu Deglavu un Andrievu Niedru, kuri atzīst uzņēmēja sabiedrisko vērtību un nozīmību, un kuŗu romānu varoņi ir uzņēmēji. Kā trešo uzņēmēja aizstāvi varētu minēt Jāni Purapuķi. Pirms I Pasaules kara gandrīz visi izcilākie latviešu inteliģences pārstāvji, piemēram, Rainis un Aspazija, lasīja un darbojās līdzi Jaunajai Strāvai un bija dedzīgi marksisti. Nikolajs Balabkins citē Kārli Skalbi: Mūsu demokratisko inteliģenci ir audzinājis neauglīgais sociālisms no krievu skolas. Tāpēc viņi stāv tik nevarīgi lielas jaunradīšanas priekšā. Pirmās neatkarības gados Pāvils Rozītis, Andrejs Upīts un Vilis Lācis turpināja privātuzņēmēju zākāšanu. Bet arī Anšlavs Eglītis romānos Līgavu mednieki un Homo novus attēlo uzņēmējus un viņu ģimenes locekļus kā vulgārus jaunbagātniekus. Nāk prātā puikas gados lasītais Ilzes Kalnāres romāns Sniega roze, ko vācu laikā iespieda kāds latviešu žurnāls. Romāna varone, izcila slēpotāja, kuras draugam pieder parfimēriju fabrika. Šo latviešu uzņēmēju Kalnāre attēlo kā interesantu cilvēku, kurš spēj atrisināt visādas problēmas. Ja atmiņa neviļ, romāna beigās varone apprec uzņēmēju.

Tajos Andreja Upīša darbos, kas atspoguļo padomju ideoloģiju, privātuzņēmējs jeb asinssūcējs nežēlīgi izdzen sev padotos, un viņa laipnība pret strādniekiem ir tikai izmantošanas paņēmiens strādnieku dvēseļu sagūstīšanai. Brīvā tirgus apstākļos ekonomisko attīstību stimulē privātuzņēmēji, kuru darbs un personiskā riska uzņemšanās paceļ visas tautas labklājību. Balabkina uzņēmēja-novatora tēls balstās uz Šumpētera (Joseph A. Schumpeter) Saimnieciskās attīstības teoriju. Novators ražo jauna veida preces, radikāli pārkārto ražošanas procesu, izmanto jaunas izejvielas, atrod jaunus tirgus un likvidē esošos vai arī rada jaunus monopolus. Bagātīga pieredze rāda, ka šādi uzdevumi nav pa spēkam valsts ierēdņiem. Birokratijai nepatīk radikālas pārmaiņas. Latvieši tomēr nav pārliecināti, ka izcilnieki var būt nevien zinātnieki un mākslinieki, bet arī uzņēmēji. Kamēr latviešu jaunieši atmodas skurbumā dziedāja un dejoja, krievu jaunatne metās reformās un sagrāba reformu radītos labumus. It īpaši Rīgā vairums uzņēmēju nav latvieši.

Kopš seniem laikiem Latvijā sekmīgi ir darbojušies latviešu uzņēmēji. Balabkins min Kristapu Morbergu un Kristapu Bergu. Robertam Hiršam viņš veltī eseju "Rīgas Audums" - novatorisma paraugs Latvijā. Ļoti sekmīgu un labi pazīstamu uzņēmēju rindai var vēl pievienot Helmāru Rudzīti, Jāni Benjamiņu un katrā ziņā arī grāmatas autora tēvu Jāzepu Balabkinu, kas izveidoja lielu gaļas produktu uzņēmumu Daugavpilī. Balabkins atgādina bieži noklusēto vai aizmirsto faktu, ka Stučkas valdība 1919. gadā nošāva no 3 000 līdz 5 000 mantīgai šķirai piederīgo. Tas stipri samazināja uzņēmēju un potenciālo uzņēmēju skaitu.

Profesora atmiņas autobiogrāfiskājā ievadesejā atbilst hipotēzei, ka zinātnieka atziņu ceļu un metodoloģiju nosprauž pirmais, nevis pēdējais un augstākais akadēmiskais grāds. Balabkins to ieguva Getingenas Universitatē (Göttingen) 1949. gadā. Topošajam tautsaimniekam bija jālasa Smita (Adam Smith), Milla (John Stuart Mill), Stakelberga (Heinrich von Stackelberg), Šneidera (Erich Schneider) un vēl daudz citu - ir slavenu, ir aizmirstu - tautsaimnieku darbus. Tas pavisam nesaskan ar šo rindiņu rakstītāja pieredzi Ņujorkas Universitātē pagājušā gs. 50. un 60. gados, kad profesori apgalvoja, ka pēdējo gadu tautsaimniecības žurnāli un mācību grāmatas sintezējot visu to, kas izrādījies vērtīgs tautsaimniecības zinātnes evolūcijā. Ļoti aizņemtiem studentiem neesot vērts tērēt laiku, lasot vecas grāmatas. Daudz ieteicamāk ir iedziļināties matemātikā.

Savās turpmākajās zinātnieka un pedagoga gaitās ASV Balabkins nekad nekļuva par matemātiskās tautsaimniecības gaitnieku. Viņš sevi raksturo kā mūžīgo studentu tautsaimniecībā, bet ne parastajā (mainstream) izpratnē. Vairāk vēstures, mazāk matemātikas; vairāk konkrētu gadījumu pētījumu, mazāk abstraktas teorijas. Taču Balabkina īpatnēji personīgā pieeja pētniecībai un pedagoģijai nekaitēja viņa profesora karjērai.

Prof. Balabkins kritizē ASV tautsaimnieku aizraušanos ar matemātiskajām metodēm. Semjuelsons (Paul Samuelson), pirmais Nobela prēmijas laureāts tautsaimniecībā, mēdza teikt saviem amata brāļiem - mēs rakstām, lai iegūtu viens otra aplausus. Arī fiziķu, biologu, filologu un citu zinātnieku pētījumu apraksti ir visvairāk domāti viņu amata brāļiem. Nav svarīgi, ka vienkāršs mirstīgais zinātnieku valodu un simbolus nespēj saprast. Nevajagot aizmirst, ka vienkārši mirstīgie nepaaugstina docentus par profesoriem un nepiešķiŗ akadēmiskas balvas un stipendijas.

Esejā „Latvijas Zinātņu akadēmijas grūtais ceļš" izvērtēts un sumināts prof. Jāņa Stradiņa lielais darbs Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. Balabkins atgādina lasītājiem, cik grūti bija krietnam cilvēkam strādāt par zinātnieku padomju laikos, jo arī zinātnei bija jābūt politiskai. Īsākās esejās Balabkins min Pēteri Norvili, Bernhardu Epermani, Gundaru Ķeniņu-Kingu, Jāni Kļaviņu, Viktoru Neimani un Uldi Ģērmani, īpaši pēdējā laikmetīgo tautas valodu romānā Pakāpies tornī.

Kopvērtējumā Tautsaimnieka atziņu ceļš ir labi uzrakstīta, vietumis griezīga grāmata. Interesanta, bet ne komfortabla. Neizbēgami daži kvantitatīvi vērtējumi ir mazliet novecojuši, jo tieši pēdējā gada statistika rāda strauju augšupeju. Autors raksta veikli un neprasa no lasītājiem zināšanas tautsaimniecības teorijā. Neraugoties uz to, tomēr liekas, ka grāmata vislabāk patiks profesora amata brāļiem un masām.

 

Juris Neimanis

 

Dr. Juris Neimanis ir tautsaimniecības profesors Niagāras Universitātē.