PAR DZĪVESSTĀSTIEM

Cilvēks. Dzīve. Stāstījums. Rīgā: Latvijas Antropologu biedrība, 2002. 156 lpp.

Tagadējā cilvēku tiesību laikmetā sociālās zinātnes aizvien lielāku vērību pievērš individuālā cilvēka dzīvesstāstam jeb naratīvam. Aplūkojamajā rakstu krājumā iekļauti 12 referāti, kas nolasīti konferencē Rīgā (2000), un piedevām divi pētījumi: Apvienotās Karalistes Bristoles Universitātes lektores Viedas Skultānes "Naratīvs un slimība" un Roberta Ķīļa pētījums par Babraukas ciema iedzīvotājiem Krievijā. Referātos analizēti cilvēku dzīvesstāsti dažādos laikmetos un vietās no dažādiem redzes punktiem ar nolūku atrast pēc iespējas objektīvu izskaidrojumu sociāliem procesiem sabiedrībā un dinamikai, kas tos rada.

Dzīvesstāstu pētīšana sākta 20. gs. otrā pusē. Latvijas zinātnē šī socioloģijas nozare ienākusi pēc valsts neatkarības atgūšanas. Referātu autoru saraksts liecina, ka Latvijā tai nodevušies Latvijas Universitātes (LU) akadēmiķu paaudze vecumā starp 30 un 50 gadiem.

Ievadā LU filozofijas doktore Dace Bulava izskaidro, kas ir dzīvesstāsts un kā tas atšķiras no tradicionālā mutvārdu stāstījuma - pasakām, teikām, anekdotēm. Jaunā sociālo zinātņu nozare naratoloģija jeb dzīvesstāstu pētniecība pēta cilvēka stāstījumu par ikdienas dzīvi no viņa paša redzes viedokļa.

Krājuma pirmajā daļā, bez Viedas Skultānes akadēmiskā pētījuma, Maruta Pranka apraksta trīs uz intervijām balstītus pētījumus: par vienas mājas iedzīvotājiem Rīgā laikā no 1936. gada līdz mūsdienām; par ģimenes dzīves apstākļiem Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs; par nabadzību Latvijā un mazgadīgo prostitūciju. Pēdējā sastopama ģimenēs, kuras par bērniem nerūpējas. Kuŗās eksistē tikai materiālās vērtības un trūkst vecāku sirsnības. Katrs dzīvesstāsts ir subjektīva izpausme par objektīviem faktiem. Naratīvu klausoties, galvenais nav cilvēka pārdzīvojums, bet gan, ko un kad viņš darījis, ar ko bijis kopā. Zinātnieku atzinums: mainoties politiskai, sociālai un ekonomiskai situācijai valstī, jauniem apstākļiem spēj piemēroties tie, kuŗi visvairāk atbilst jaunajām, sabiedriskajām pārmaiņām. Ģimenēm savukārt esot svarīgi nākamās paaudzes sagatavot sociālo pārmaiņu īstenojumam.

LU Socioloģijas katedras doktorande Baiba Bela-Krūmiņa rakstā "Dzīvesstāsti mutvārdu vēstures skatījumā" paskaidro, kā mutvārdu vēsture izmantota vēstures pētniecībā. Līdz šim vēsturnieki par vienīgo patieso vēstures avotu uzskatīja pētījumus par varas struktūrām un valdošām sociālām grupām - dokumentāciju par varu. Mutvārdu vēstures izmantošana veicina izpratni par atšķirībām starp dažādām sociālām grupām, paaudzēm, akadēmiķiem un neakadēmiķiem. Stipri paplašinājies vēstures pētījumu lauks, piemēram, par sievietēm, ģimenēm, strādniekiem, vietējo vēsturi u.c.

Baiba Krogzeme-Mosgorda, arī LU doktorande, analizē anketēšanas metodes lietderīgumu dzīvesstāsta veidošanā. Secinājums: iegūtajā informācijā izšķirīga loma ir nevien jautājumiem informantam, bet arī anketētāja personālitātei un attieksmei pret informantu.

Otrā nodaļā "Stāsts un stāstīšana kultūras kontekstā" iekļautie pieci autori apraksta dzīvesstāstus, kuŗiem vēsturiski un ģeogrāfiski atšķirīgs fons. Rita Grāvere iedziļinājusies LU Anatomijas Institūta 1939.gadā Zemgales trīs pagastos izdarītajā, bet nekad neapstrādātajā aptaujā ar demoloģiskas, ģenealoģiskas, medicīniskas un sociālas ievirzes jautājumiem 2477 cilvēkiem - no jaundzimušiem līdz 90 gadus pārsniegušiem sirmgalvjiem. No 1842. līdz 1875.gadam dzimušie ļaudis atceras vecāku un vecvecāku identitāti, mūža ilgumu, nāves cēloni u.c.

LU Baltu filoloģijas asociētā profesore Ieva Kalniņa salīdzina Rūdolfa Blaumaņa laika biedru atmiņas - cik tās objektīvas vai arī subjektīvas. Vērtīgu informāciju par rakstnieka personālitāti iegūst nevien salīdzinot un izvērtējot dažādos atmiņu stāstus par rakstnieku, bet arī izvērtējot informāciju, ko rakstītāji netieši pastāsta paši par sevi.

Roberts Ķīlis, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors, kuŗš doktora grādu ieguvis Kembridžas Universitātē, pavadījis gadu Krievijas latviešu vidē, vākdams materiālus savai disertācijai - Babraukā jeb Bobrovkas ciematā, Omskas apgabala, Taras rajonā, kas dibināts kā Augšbebru apmetne, kur 1897. gadā uz dzīvi apmetās Nīcas un Bārtas bezzemnieki, un starp Omskas apgabalā dzīvojošiem padomju gados deportētajiem. Kaut arī abiem likteņi bijuši smagi, abu grupējumu atbildes bijušas ievērojami atšķirīgas. Piemēram, deportētie daudz stāstījuši par piedzīvoto no "es", no personīgās traģēdijas viedokļa, kamēr babrausnieki stāstījuši par saviem kaimiņiem, radiniekiem un visa ciemata dzīvi. Pētījums labi parāda, kā individuāli cilvēki, dzīvodami samērā izolētā grupā, reaģē uz prasībām, kas uzspiestas no ārpuses, kā tās ietekmē dzīves veidu un attieksmi pret dzīvi vispār.

Sandra Sebre, kuŗa doktora grādu ieguvusi Ņujorkas Pilsētas universitātē un tagad strādā LU, raksta par vardarbības psicholoģiskām sekām sievietes dzīvē. Ekstrēmos gadījumos sieviete psicholoģiski izolējas no tā, kas ar viņu notiek. Naratīva analīzei viņa izmantojusi divu sieviešu atmiņu stāstus. Viena bijusi padsmitgadniece, kad tikusi apcietināta par partizāņu atbalstīšanu un pratinot bijusi pakļauta čekistu brutalitātei. Otra bijusi deportēta.

LU Filozofijas un socioloģijas institūta darbinieces Velgas Vēveres apcerē "Naratīvs 20. gadsimta filozofiskajā diskursā" aprakstīti dažādu akadēmiķu viedokļi par naratīva definīciju.

Trešās daļas rakstu autori aprāda, kā pati dzīvesstāsta stāstīšana var mainīt cilvēka attieksmi pret sevi un apkārtni. Mūzikas zinātnieks Mārtiņš Boiko uzklausījis stāstījumus par mirušo tuvinieku parādīšanos sapņos. Sākotnēji viņa interesi piesaistījuši mūzikāli un liturģiski aizlūgumi mirušiem Austrumslāvijā, t.i., mirušo ofīcijas. Akadēmiskās reliģijas pētniece Agita Lūse apraksta neopentakostu jeb harismātiskās draudzes un kā liecināšana tajās var pozitīvi ietekmēt cilvēka attieksmi pret dzīvi. Daina Jurkāne, filoloģijas doktore, tagad personāla daļas vadītāja vieglās rūpniecības uzņēmumā, pastāsta, kā darba meklētāju ietekmējis viņa paša stāsts, to vairākkārt pārstāstot. Agita Putniņa iedziļinājusies agrāk tabu tematā - par grūtniecību, īpaši padomju varas gados, kad, jauno dzīvību iznēsājot un dzemdējot, sieviete neeksistēja kā individuāls cilvēks, bet vienīgi kā nepersonīgs dzemdēšanas mechānisms. Kaut tagad attieksme ir pilnīgi mainījusies, tomēr jauna, cilvēcīgāka pieeja iesakņojas lēni.

Krājuma raksti ir domāti lasītājam ar akadēmisku interesi par sociālo antropoloģiju, par socioloģiju vispār, un daļa no tiem prasa pamatīgu iedziļināšanos. Neprofesionālam lasītājam grūtības sagādā akadēmiskā terminoloģija un smagnējais stils. Tematika tomēr ļoti interesanta - tā paveŗ svaigu skatu uz procesiem, kas notiek sabiedrībā un liek nojaust, cik svarīga loma vēstures lielajos strāvojumos ir individuālajam, "mazajam" cilvēkam.

Dzidra Purmale

 

Recenzijas autore ir paidagoģe. Daudz publicējusies trimdas presē. Dzīvo Lesterā (Leicester), Anglijā.