MĪTISKS UN REĀLS SAVĪJUMS

Laima Muktupāvela. Cilpa. Rīgā: Karogs, 2003. 181 lpp.

 

Laima Muktupāvela savu trešo grāmatu divu gadu laikā, Cilpu, nosauc Romāns - Rāga. Un kāpēc Rāga? Varbūt tāpēc, ka arī šis stāsts ir krāsainību un variantu pārpilns kā indiešu mūzikas rāga. Šeit savijas pasaku un teiku pasaule ar tagadējo. Stāstījums ir par mazu ciematu kādā Pededzes upes ielokā Malienā, tā iemītniekiem un viņu liktenīgo saistību ar mūsdienīgo Rīgu ar visām tās iespējām labajām un ļaunajām. Stāsts ir arī par kādu citu, parallēlo pasauli, parastai acij nesaskatāmo, kas eksistē līdztekus mūsu reālai, saredzamai, taustāmai pasaulei. Šo pasauli nespēj saskatīt materiālismam pievērstie lielpilsētu cilvēki. Tikai tie, kas dzīvo klusu, mierīgu dzīvi kopā ar dabu, cienot un baudot to, var sajust šo citu reālitāti. Cilpa ir vieta, raksta Muktupāvela, kur sajuta, kā zāle aug un kur eņģeļi dodas dusēt.

Mazais ciemats Cilpa ir civilizācijas neskarta vietiņa, kuŗu mūsdienu kultūra un lielpilsētu nelaimes vēl nav aizrāvušas. Šeit dzīvo tikai pieci cilvēki, četru māju iemītnieki, un sadzīvo ar Viņiem - neredzamām, bet nojaušamām būtnēm no tās citas pasaules, kur mīt sumpurņi, pūķi, vilkači, laumiņas, spārnoti zirgi, zalkši ar zelta kroņiem. Viņi visi bija dzīvojuši teiksmainu pagātni un atraduši drošas mājas Cilpā. Šie ir mītu un pasaku tēli, kas guvuši patvērumu šai aizmirstajā, klusajā dabas stūrīti. Sižets izceļ seno, labestīgo, vienkāršo lauku dzīvi un pretstatā sasaista to ar Rīgu un visiem lielpilsētas labumiem un ļaunumiem. Rīgas jauniešu dzīves savijas trakā virpulī ar narkotiku tirgotājiem, to naudas kāri, bet parādās arī jauno cilvēku uzņēmība, iniciatīva, un spirgts nacionālisms.

Tomēr mistika, baismu nojautas mulsina un arī piesaista lasītāju. Atkārtoti parādās frāze: ... kā pāri upei no aizkrūmes, caur padusi, pustupienā un slepus viņos tumšu dzirksti noraugās divi melni stāvi. Četras melnas acis. Divas melnas dvēseles. To neievēro ne Noa, nedz Sērmūkša, bet tālāk romānā Dante gan ierauga: pāri upei no aizkrūmes, caur padusi (..) noraugās divi melni stāvi. Četras melnas acis. Divas melnas dvēseles. Tas pats atkārtojas arī 108. lappusē, Noam un Salomei atstājot auditoriju, tikai šeit šīs četras acis noraugās no aizdurves. Vai šie uzglūnētāji ir narkomānu grupai piederošie?

Nereālitāti un pasaku pasauli izraisa notikumi Vecnaudaļās, kur Sērmūkša ir savācis Cilpas archīvu. Tur tiek glabātas visādas burvestību mantas, vecā godība, kas bijušas lietotas senajā dzīvē, viņos laikos - pūķu, raganu, burvestību laikos. Un tad kāds reiz iekļūst šai noslēpumu istabā, visas burvestību lietas tiek izmēģinātas, kārtība sajaukta, kas vainīgs? Pasaku pasaules nereālitāti izraisa arī savainotais pūķis no senseniem laikiem, no laikiem, kad tie labie pasaku gadi bija. Sērmūkša ārstē pūķi ar dabas līdzekļiem - stipruma zālītēm un senām zintēm, burvestībām. Kas ir šie ļaundari, kas mēģinājuši pūķi nogalināt? Nu, saprotams, tie no ārpasaules, tie, kas nepazīst seno pasaku dzīvi un neciena Viņus, kas dzīvo Cilpas mežu un pļavu patvērumā, upes ielokā.

Sakarā ar narkotiku tirgu Muktupāvela arī pieskaras sabiedriskām problēmām un nepilnīgo Latvijas likumdošanu šai laukā. Gaidot pērkamo narkotiku devu pie Laimas pulksteņa Rīgā, Salome meklē sevī izskaidrojumus, kā izklāstīt zili ģērbtiem vīriem ar zīmotnēm uz pleca, kāpēc viņai rokassomiņā narkotikas. Bet tas jau ir atļauts ar Ministru kabineta lēmumu - ikviens var glabāt preci kaut maisiem, ja var pierādīt, ka tā nepieciešama viņa veselībai. Likumdošana atver vārtus narkobiznesam.

Muktupāvelas spilgtā valoda dzirkstī un dod baudu lasītājam. Cilpas iemītnieki savā runā atskaņo vietējo valodu un runas īpatnības, piemēram, Kadiķis: Vai, vienādiņ, kas tad te var mainīties? Un tālāk: Kur, vienādiņ, sēņu tik daudz... Rakstniece, stāstot par Cilpas iedzīvotājiem un viņu rosīšanos, lieto veclaicīgus vārdus kā ķēķis, vāgūzis. Arī tas, ka Zalktiene nekad nerunā teikumos, bet daino, izraisa seno laiku noskaņojumu: Laime, laime līdakai, pilna upe ūdentiņa. Laime, laime cūciņai, mīksta miga kūtiņā, un Zalktiene ierušinājās segā dziļāk lai gulētu tālāk. Par ievainoto pūķi un tā negribu rādīties gaismā cilvēkiem Zalktiene saka: Ozoliņš lielījās saulei saknes nerādīt. Vētra lauza ozoliņu, saule saknes balināja. Cilpa šķiet it kā palikusi pagātnē, un tā jau arī ir, jo tur visapkārt vēl dzīvo Viņi. Un tad pēkšņi parādās virkne mūsdienīgu zinātnisku svešvārdu kā kontrasts vecajam, labajam: Laikmeta garu izteicoša eleganta dizaina un ergonomijas augstā dziesma. Tāpat tālāk rakstot par sašauto pūķi: Pūķim bija lauzta augšējā plēvspārnainā ekstremitāte. Humors, pasmiešanās par mūsu šodienas valodu? ļaunāko romāna varoņu drusku pavieglā žargona valoda un domu atstāstījums atgādina brīvo, vienkāršo runas veidu rakstnieces Šampinjonu Derībā. Noa izbrīnījies domā: Eu, kas par desām? Un tālāk: Nekā, bračiņ, sevī nosmīnēja Noa. Laiku pa laikam valodā parādās vārdu virknes, kas it kā būtu izņemtas no pasaku grāmatām. Kad Salome, Andželo un Dante ēd smalkmaizītes, tad pumperniķeļi drupinājās, pūdercukurs bārstījās, riekstu kodoli bira, ābolsēkliņas nokrita zemē.

Rakstniecei ir spilgta, vizuāla valoda. Viņa apraksta autobusa aizbraukšanu šādiem vārdiem: Autobuss eleganti uzmeta pelēku putekļu plīvurīti izkāpējiem, pūta, elsa, aizdarīja durvis, ievilka spirgto gaisu un ziloņa grācijā vienā stiepienā aizlīgoja. Un tālāk par čūskām: Tās rātni gulēja kā trekni nēģi saulainā norā pie eglītēm un sildīja sānus kā jaunkundzes Rīgas jūrmalā. Un zedeņu žogs ritmiski apdejo ap puķu dārzu.

Saviem varoņiem Muktupāvela izvēlējusies īpašus vārdus, kā Salome, Dante, Noa, kas izsaka to īpašības, raksturus un viņu nozīmi stāstā no ļaunā līdz labam, un pat suņa vārds Durga dots ar karotāja un sarga nozīmi.

Katru nodaļu ievada vēsturiski citējumi gan no 16. gadsimta grāmatām par raganu tiesāšanu, gan no 20. gadsimta avīzēm kā 1932. gada Jaunākām ziņām par tautas ticējumiem. Šie citāti paveŗ durvis un parāda notikumu vispārējo tēmu sekojošai nodaļai.

Šis dzīvais pasaku un teiku pasaules savijums ar tagadējo patiks lasītājam, kam tuva mītiskā pasaule. Jau 2002. gadā izdotā stāstu grāmatā Ducis rakstniece spēlējās ar šo reālās un mītiskās pasaules saistību. Bet Muktupāvelas Šampinjonu Derība, arī izdota 2002. gadā, izcēlās ar neparasto sižetu - bez pūķiem, vilkačiem un burvestībām.

 

Astra Roze