NO LIETIŠĶĀ UZ MISTISKO

Zigmunds Skujiņš. Buršana un tinte. Rīgā: Atēna, 2003. 311 lpp.

 

Pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma pazīstamais rakstnieks Zigmunds Skujiņš atkal pievērsies stāstiem. Buršanā un tintē, apvienoti vienos vākos, parādās vienpadsmit stāsti. Lielākā daļa jau parādījušies periodikā, bet stāsts Ēnu aleja sniegts lasītājam pirmo reiz un gaŗuma ziņā varētu pat būt izdots gandrīz kā atsevišķs romāns. Kāpēc grāmata nosaukta Buršana un tinte? Buršana un burvestības parādās stāstā Ēnu aleja, kur Karlīne ar raganīgām izdarībām esot saukusi palīgā neškīstus spēkus. Vai tā bija buršana, vai tikai mistisku spēku parādīšana? Nosaukumā vārds tinte izceļ Ēnu alejas sižeta pamatu - stāsts ir par grāmatu iespiešanu, par cinkogrāfijas meistariem.

Ir stāsti, kur parādās mistiskais, neizskaidrojamais elements - stāstos Alifanfarons - vandaļu ķēniņš, Starp šeit un tur, un arī Paredzēšana. Skujiņš skatās uz misticismu diezgan ironiski, bet tomēr kaut kas viņu pie tā saista, un stāstos tas parādās kā iespējama reālitāte. Ēnu alejā Tinces vārdiem autors saka: pasaule ir mistisks iestādījums. Turpat autors izteic šādus vārdus: robeža starp esošo un aizgājušo ir tīra fikcija. Cituviet Skujiņš raksta: Laiks līdzīgi mūzikai reizē pieder mirklim un mūžībai, ir un nav. Starp šeit un tur autors pieskaŗas varbūtībai, ka cilvēks varētu jau piedzimt kā vairāku pasauļu iemītnieks, pārmaiņus uzturēdamies gan šeit, gan tur. Miegs varētu būt, kur slēpjas viena pasaule, nomods - kur otra.

Vairums stāstos bieži vien savītas reālas, vēsturiskas personas un izdomāti tēli. Tas parādās Ēnu alejā un Sātana eņģelī. Ēnu alejā izdomātais tēls ir Tince. Šis stāsts lēnām atveras lasītājam. Ir arī stāsti par vēsturisko Rīgu, Rīgu 30. gados un arī padomju laika Rīgu. Visus šos laikus sasaista reālas vietas, ēkas un personas. Autors stāsta par Rīgas dedzināšanu, pamatotu uz baumām un pārpratumiem par Napoleona tuvošanos Rīgai, par pazīstamiem architektiem un māksliniekiem pēc I Pasaules kara, par veco Dailes teātri un jaunā teātŗa celšanu Brīvības ielā, par "Stūra māju" un "sociālistisko reālismu" mākslā padomju laikos. Galvenais stāstītājs ir Tince un šī ir viņa dzimtas vēsture. Rīgas pazinējiem ir interesanti lasīt par Šarlotes ielu, Miera ielu un Irbītes bronzā sastingušo tēlu - bet arī šis Rīgas stūrītis drīz būs tikai vēsture tāpat kā baskājis Irbīte pats. Paralēli Tinces stāstam atklājas arī estampa procesa vēsture. Rīgā, Tinces laikā darbojas un strādā iespiedēji, cinkogrāfi, mākslinieki, karikatūristi un to darbs tiek sīki aprakstīts stāsta ietvaros.

Vēl pazīstamāks ir stāsts par Aspaziju - Sātana eņģelis. Šai sižetā ir daudz vēsturisku faktu un patiesības, bet tas ir papildināts ar tādu kā autora izdomātu turpinājumu par Aspazijas pirmo vīru Vilhelmu Valteru Amerikā. Aspazija attēlota diezgan asās, nepatīkamās krāsās - kā cieta, bezjūtīga sieviete, kas izmanto iemīlējušos Valteru.

Daudzos no šiem vienpadsmit stāstiem parādās autobiogrāfiski elementi. Autora bērnu dienu vietai Iļģuciemam ir bijis liels iespaids uz viņa darbiem, kas redzams jau agrākajos darbos Sarunās ar jāņtārpiņiem, Jātnieks uz lodes, Miesas krāsas domino un arī šī krājuma garajā Stāstā Ēnu aleja iļģuciemniece ir Grieta Dumpe, Karlīnas audzinātāja. Autobiogrāfiskais parādās arī stāstos Alifanfarons un Salto ar maisu uz galvas. Pirmajā Mārtiņš Ķekatnieks un bērnības draugs Alifanfarons ir strādājuši Nacionālajā Operā zēnu gados kā statisti. Satiekoties pēc daudz gadiem Rīgā, viņi atceras pat vārdus un izsaucienus, ko uz skatuves esot bijis jāizkliedz. Arī Zigmunds Skujiņš 1939. gadā kā divpadsmit gadus vecs zēns kādu laiku darbojies Operā.

Cirks, kas saistījis Skujiņu jau bērnībā un parādās romānā Miesas krāsas domino, kur galvenie tēli ir cirka mākslinieces bērni. Arī šai krājumā stāsts Salto ar maisu uz galvas ir par cirka dzīvi, ko autors labi apraksta, bet šeit ir arī kas vairāk. Skujiņš pats saka, ka tas ir stāsts par to, kā bailes pārņem un pārvērš cilvēku. Stāsts ir arī par laikmeta baigo zīmogu čekas pagrabos, par bailēm, kas pārvērš drošsirdīgo cirka mākslinieku Truksu.

Skujiņš raksta savā veiklā, viegli uztveramā stilā. Valoda plūst skaisti un raiti. Sarunu valoda un stāstījums dabīgi un nepiespiesti virza sižetu uz priekšu. Valoda ir tēlaina. Enu alejā pavisam vizuāli autors izsaka sarunas pārmaiņu no lietišķā uz filozofisko, dziļāko: Lietišķās valodas aši izspruka no virtuves un aizstiepās zilās tālēs kā pret apvārsni skrejošs divu sliežu ceļš, ačgārni perspektīvas likumiem tomēr nekļūdams šaurāks, bet tieši otrādi - plašāks un plašāks. Un tik efektīgi un vienkārši autors apraksta senās Rīgas valņus un vārtus: Pie dažiem bastioniem valnī bija vārti. Tādas kā adatu acis. Un katras adatas acī bija ievērts diegs - ceļš uz kaut kurieni. Varētu domāt, ka autors vēro seno Rīgo no gaisa. Citā vietā: ...skatiens ir vēss kā stetoskopa galviņa. Un izteikti romantiskāk, bet īsi un tieši par vakara krēslu: Krēsla viegla un caurspīdīga, gaiss silts un pieglaudīgs. Smaržo plaukstošās papeles. Stāstā Neredzamais, Raitim stāvot sardzē pie Brīvības pieminekļa, gandrīz fiziski var izjust smagos zābakus vasaras karstumā: ...zābaku zoles grimst granītā kā piparkūku mīklā. Arī savu stāstu varoņus Skujiņš apraksta tēlaini un izsmejoši: Smilšu krāsas uzvalks brīvi kuļājās ap kalseno augumu. Tumšā červeļainā sejas āda, kas vienlaikus šķita arī pelecīgi ietonēta, reizē cieši un vaļīgi apņēma galvaskausu ... lielie acu āboli slēpās zem plakstiem, kas atgādināja valriekstu grubuļainās čaumalas.

Grāmatas nobeigumā ir autora meitas Ingas Skujiņas sagatavota nodaļa Piezīmes uz manuskriptu malām. Šīs piezīmes daļēji izskaidro, kā stāsti radušies, dod arī mazas biogrāfiskas izziņas. Arī to, kāpēc Skujiņš iepin savos stāstos kastaņkokus, vaiņagus un dažādus izteicienus, ko nezinātājam varētu būt grūti izprast.

Grāmata ir skaisti sagatavota, kā jau Atēnas izdevums, un tā izdota 2 000 eksemplāros, no kuriem 150 ir numurēti, greznā poligrāfiskā izpildījumā, ar Zigmunda Skujiņa un mākslinieka Aivara Sprūdža parakstiem.

Kopumā, šis ir skaists un labs devums Zigmunda Skujiņa lasītājiem.

 

Astra Roze

 

Tulkotāja, redaktore, bibliotēku zinātņu speciāliste (Toronto Univ.) Astra Roze dala savu dzīvi starp Rīgu un Toronto.