SIMBIOTISKAS "GRIOTĀŽAS"

Nora Ikstena. Zīdtārpiņu musināšana. Māra Zālīte. Mākslas un varas bīstamie sakari. Rīga: Pētergailis, 2003. 184 lpp.

 

Āfrikas etniskās pirmskoloniālās kultūrās grio (griot) apzīmēja sabiedrībā izcilu daudzslāņainu profesiju: dziesminieku, padomnieku, pareģi, burvi, kas parasti kalpoja ķēniņiem, virsaišiem, bagātiem tirgotājiem, kuri spēja šos mākslu piekopējus pienācīgi atalgot. Grio galvenais pienākums bija slavināt šos varenos, viņa darba devējus. Šodien mūsu kultūras ielokā pilnveidīgas analoģijas ar Āfrikas kultūrām būtu samocītas, bet, neiedziļinoties specifiskā izvērtē, "griotāža," ko varētu attiecināt uz grio profesionālām nodarbībām, izliekas izteiksmīgs apzīmējums mūsdienās - arī aplūkojamam tekstam. Nenoliedzami Māra Zālīte valda šodien vairāk nekā vienā nozarē. Viņas dzeja un lugas ir netik vien populāras, bet arī oficiāli suminātas. Politiķi viņu uzmana un uzklausa. Viņu aicina runāt nozīmīgos publiskos saietos. Un ar šo nenobeidzas viņas persona grata et publica - prezidentes aicināta, viņa arī vada Valodas Komiteju. Itin pienācīgi Nora Ikstena, līdzīgi daudzināta rakstniece un kritiķe, ir enerģiski iesaistījusies visāda veida aktīvitātēs, ir uzņēmusies griotes (sieviešu kārtas grio) lomu, kas viņai labi piestāv un ar ko viņa izcēlusies jau agrāk. Savu stāstījumu (vai varbūt: dziedājumu?) Ikstena neiesāk ar ierasto episko introitu: Māra Zālīte dzimusi aukstā Sibīrijas ziemas naktī, Krasnojarskas apgabalā, 'Noasa barakā' 1952. gada 18. februārī. Abas dzejnieces atzīst, ka šāds ietonējums var kļūt mītoloģisks, no kā abas cenšas apzinīgi izvairīties. Ikstenas teksts nav izkārtots chronoloģiskā secībā. Tā tonis, apdvesmots un teiksmains, saista un vienlaikus arī mulsina lasītāju. Daudzi biogrāfiski un citādi svarīgi dati un notikumi netiek pieminēti.

Franču dzejnieks un filozofs Pols Valerī piemin savu slaveno marķīzi, kas deklarē, ka viņa nodosies tikai intelektuālām un radošām nodarbībām, atstājot "vulgāru dzīvošanu" saviem kalpotājiem. Ja nu Māras Zālītes intīmā personīgā dzīve netiek pieminēta, taču varētu kaut kur atzīmēt un ne tikai "datos" un pievienotās fotogrāfijās, ka dzejniece ir precējusies ar Jāni Ķuzuli, ka viņiem ir bērni. Būt precētam laikam neiederas "mākslas un varas bīstamo sakaru" kategorijā. Nesenās intervijās Zālīte atzīmē, ka viņa ir kļuvusi vecmāmiņa, kas taču acīmredzot ir visai iezīmīgs fakts.

Minot faktu, ka 1983. gadā Zālīte iestājās Komunistu Partijā, Ikstenai ir dūšīgi "jāmusina zīdtārpiņi," lai izklāstītu iemeslus, kāpēc mūsdienu pati nacionālākā dzejniece ir izšķīrusies par šādu soli. Tas, ka daudzi un paši ievērojamākie starp latviešu māksliniekiem un garīgiem vadoņiem ir to darījuši, ir diezgan neapmierinošs piebildums, jo pēc atgriešanās no izsūtījuma dzejniece, vismaz salīdzinot ar daudziem, nav ievērojami tikusi varas vajāta. Vara nenoliedzami nav pieļāvusi visu, ko rakstniece ir gribējusi darīt, bet vadošie arī ir apzinājušies savas varas ierobežojumus, īpaši, kad darīšana ar plaši daudzinātu persona publica. Un vienmēr paceļas jautājums, vai katra radošā gara pirmais uzdevums nav darīt visu, lai izkoptu un paustu savu talantu. Ikstena maz pieskaras šai delikātai un tintes daudz aptraipītai dilemmai, kas ir gan mākusi, gan arī izaicinājusi katra radošās spējas un varbūt ir tik raksturīgi kritiķes grāmatai. Kā rakstītāja, tā aprakstītā izliekas dziedam vienbalsīgi. Nav jau nolikums, ka viņām būtu jāieņem pretstatīgas nostājas, taču totāla sakritība padara grāmatu drusku vienveidīgu. Lasītājs grāmatā par "bīstamiem sakariem" sagaida vairāk spraiga, dinamiska dialoga. Bīstamie ir kļuvuši simbiotiski starp autori un autorizējošo personu. Biogrāfisko notikumu atlase reizēm kļūst kaitinoša un atgādina grio kalpību savam maizes devējam. Bet kurš autors gan nav bijis spiests un bieži vien pat gribējis pielabināties "varai"? To darījuši ir paši augstcienīgākie (vai pieminēt no šīs daudzskaitlīgās grupas Vācieti un Moljēru?), un bieži ne jau tikai lai paglābtos no draudošas nolikvidēšanas. Naudai ari ir sava pievilcība.

Katrā ziņā sējums ir visai glīts no ārpuses ar daudz attēliem no Zālītes dzīves, tā daļēji aizpildot tukšumus Ikstenas teiksmainajā tekstā. Varbūt abu dzejnieču starpā tāds bijis nolīgums. Bet par to jau nepienākas sūkstīties - ja zīdtārpiņš neļaujas musināties, visprātīgāk būtu pieklust.

 

Juris Silenieks

 

Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors.