Gunārs Binde. Nasta. 1997.

Ja minam nu jau par klišeju kļuvušo Latvijas tēla spodrināšanu, tad foto mākslinieks Gunārs Binde to ir darījis ar uzviju jau kopš 60. gadiem − vairāk nekā 20 personālizstādēs visās trīs Baltijas zemēs, Vācijā, Čechoslovākijā, Krievijā. Un piedalīšanās grupu izstādēs vēl krietni lielākā skaitā − Argentīnā, ASV, Lietuvā, Austrijā, Beļģijā, Polijā, Slovākijā, Ukrainā, Krievijā u.c. Protams, arī Latvijā. Starptautiskā fotomākslas federācija (FIAP) piešķiŗ goda nosaukumu (1988), Grand Prix Beļģijā, Latvijas fotomākslas pamatlicēja Mārtiņa Buclera prēmija (1991). Argentīnā apbalvots Eduarda Smiļģa dramatiskais portrets. 11 gadus Binde māca fotogrāfiju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam ir foto speciālists Pieminekļu zinātniski techniskajā padomē, Doles vēsturiskajā muzejā un Latvijas Aizsardzības ministrijā. Piedalās arī fotofilmu veidošanā, ilustrējis Imanta Ziedoņa Epifānijas (1978), publicējis rakstus par fotomākslu Latvijas un ārzemju periodikā. Ilggadējs ierindas un piedevām goda biedrs fotoklubā Rīga un Latvijas Fotomākslinieku savienībā. 1999. gadā Latvijas Kultūrkapitāla fonds viņam piešķiŗ mūža stipendiju. No 2003. gada decembŗa līdz 2004. gada februāra beigām Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Rīgā, iekārtota Gunāra Bindes izstāde Subjektīvā Enciklopēdija... A: Tas noticis ar mani (1980-1990), kur, citējot muzeja vadītāju Vilni Auziņu, mākslinieks atklāj daudz jauna, vai nedaudz piemirsta savu attēlu radīšanas motivācijā. Attēlu savstarpējā saspēle rosina gan pārlaicīgu vērtību apstiprinājumu, gan aktuālu ētisku problēmu izcēlumu. Sekos citas izstādes Subjektīvās Enciklopēdijas ietvaros tuvāko divu, trīs gadu laikā − gan ar labi pazīstamiem, gan arī ar nekad neredzētiem melnbaltiem darbiem. Visvairāk Gunāru Bindi saista gaismas bezgalīgās iespējas un cilvēka esība, īpaši viņš ir sajūsmināts par sievietes ķermeņa formu daili. Vai tie būtu portreti, akti, ainavas un klusās dabas, visiem raksturīga sakāpināta dinamika un dramatisks spriegums. (re)