Jaunā Gaita nr. 237, jūnijs 2004

 

Māris Čaklais

(1940–2003)

 

HIMNA

Uz postamenta, uz kura stāv Herdera krūšutēls,

1864. gadā

atklāts, trīs vārdi: „Gaisma. Mīlestība. Dzīvība”.

Trīs

vārdus tad nu virza vai slāpē laiks.

 

Un ierakās Doma laukumā strēlnieki Bermontam

pretī un –

nekrita Rīga.

 

Dzīvībai izsita zobus un ielauza ribas šis karš. Bet

Dzīvība apdraudētā, sazābakojamā, aiz trauslām

zīdpapīrsieniņām pastāv. Sīksta, ataustoša,

neiznīcināma

sēž Dzīvība tornī kā vējš un laista līci no plaukstas

plaukstā.

 

Un Gaisma. Gaismas nekad par daudz nevar būt – to

teiks

ikviens šais ziemeļu platuma grādos. Teiks skolas –

bērns, students, profesors pasaulesslavens, bet

neteiks no

viņiem neviens, ka Rīga ir gatava jau.

 

Rīga nav gatava, saka

gatavs ķirmis, pārklāts ar zeltu, tāpēc

tikko vairs rāpo. Nav gatava, tā –

arī gatavs gailis, tikko debešos celts. Nav

gatava, bērni no smilšu kastes – –

 

Un tas, izrādās, vispār nav zelts, un tas

gailis par vējrādi strādā, bērni, vienīgi

bērni, nekrīt kā āboli, nekrīt kā

zvaigznes – ripo pa Rīgu negatavi kā

Rīga – –

 

Mīlestība... Lielgabalus un zvanus, mīlniekus

atnākošos un ļaudis, kas atvadās, lai visus jūs šūpo

šis vilnis, šis

zvans.

 

 

„Kā es gribētu šo pilsētu padarīt laimīgu,” – no Rīgas

aizbraucot, 1769. gadā izsaucās Johans Gotfrīds

Herders.

Un nu 2000. gadā klusībā čukstu to pašu pie sevis:

„Padarīt laimīgu... laimīgu... ? Neaizbraucot nekur,

čukstu, palikdams te.

 

SERENĀDE

Kā atzīties mīlestībā?

... Vislabāk, kad lietus vokalīze vai saules plūdi pa logu

stikliem,

pa jumtiem, pa brillēm, pa sejām, tad liekas, ka pašam

vairs jāsaka nav it nekas. Re, sauleszaķīši pretējā logā, kas

tikko

kā dzimuši šūpojas šurpu un turpu, nopietno fasādi

sasmīdinot.

 

Skaidrs vai miglains, vēss vai karsts, sakāmais

pasakāms šo­-

vakar, šonakt, šobrīd. Šī mūzika sākas no

noliktavlodziņiem,

trīšu snīpjiem, no Zviedru vārtos ieraktiem

lielgabaliem. Kam

varēja prātā tas ienākt, ka lielgabals var par stabuli

skanēt!

Baroka orģija, gotikas savākšanās, sakārtošanās

augšup­-

ejošai gaitai.

Akmens nami vai ūdeņu skrējiens, kas – mūžīgāki?

Daugavai

laika nav – jāskrien uz jūru, bet akmeņi teic: domā

pats! Pilni
pagātnes, šodienas sprieguma, nākotnes jausmu –

ēku puduri,

cilvēku stāvi un koku lapotnes, tilti, jā, tilti... Liriskais

vientulis pāršķeltās Vecrīgas galā, dzelzceļa tilts kā

zaurs, kas saviem kupriem cauri elektriskos vilcienus

filtrē.

Un Vanšu tilts –

mūzikas instruments? Milzis ar betonā iemietām

kājām? Varbūt,

patiešām, kā Uldis Bērziņš teic – Krišjānis Valdemārs?

 

Skrien Daugava sudrabota, pelēku burzguli

virinādama,

nes mālūdeņbangotnes pavasarī, zilu zaļumu saules

spē­-

jajās blāzmās, reizēm no varavīksnes gammas pat

violets

noraujas rieta un mākoņu spēlēs.

Abpusēji tas ir, kad cilvēks mīl savu vietu un vieta

cilvēku

mīl. Var

to par vietas sajūtu saukt, var to par laimi.

 

VALSIS –

FANTĀZIJA   

Ai, deja, deja virpuļainā! Torņiem ko diet, ko

iztrakoties.

Un skatienam debesīs arī, kas gadsimtus bruģī

smaguma

Spiests.

 

Fantāzija ar kārklu putekšņiem pirmajiem, liepziediem

Un lapu virpuļiem līdz sniega ballei visaptverošai...

 

Kas cilvēkam prātā, kad griežas viņš valsī? Tagadne

prātā, tiltiņš no pagātnes, tiltiņš uz rītu. Tilts, uz kura

bērns priecīgi lēkā.

 

Un atgriežas mīlnieki noziegumvietā, izrādās – arī pēc

gadsimtiem cilvēki dej fantāziju to pašu. Vien drēbes

ir citas un

frizūras citas. To pašu... to pašu? Nē, tomēr jau citu.

 

Tornis ar torni, pagrabs ar pagrabu. Cilvēks ar

cilvēku.

Gadsimts ar gadsimtu. Sauciens, un partneri mainās –

tornis ar

pagrabu, cilvēks ar gadsimtu, tas tik ir valsis!

 

Basteja Blaumanis, armēņu krustakmens,

miglas, par kurām reiz priecājāmies, ka izklīst, nu

priecīgi –

nākotnē dzīvas vēl miglas, un rasa vēl būs... Valsis ar

miglu,

deja ar kuģu svilpēm un vasaru siltu, gads, gadsimts,

astoņsimts gadi – viss vienā dejā...

 

ieliņa, ieliņa, katrai tev baznīca viena. Skatam,

kur pieturēties.

 

Visapmātākais valsis, protams, ka parkos. Arkādija un

Vērmanes dārzs. Dzegužkalns. Ziedoņdārzs...

 

Turi mūs savos ritmos, nenes laukā no orbītām savām,

Neizmetiet mūs krastā, samērojiet, samērojiet

samērojiet!

 

„Himna,” „Serenāde” un „Valsis-fantāzija” – no krājuma četrās valodās Desmit mīlas dziesmas Rīgai / Zehn Liebesgedichte an Riga / Desjatj pesen ļubvi Rige / Ten Love Songs to Rīga. Rīga: Pētergailis, 2000.

 

nebeidzams

Armēnijas motīvs

jumti noplēsti debesis dievnamā

valdnieki mežos bēg

variācijas ir niecīgas

smilšu pulkstenis tek

 

variācijas ir nedaudzas

vējš dievnamā auro

valdnieks noplēsts padzīts jumts

pēkšņi – Auns vienos caurumos

 

ne asins šļācas – vīns

no viņa siltajiem sāniem

pret Kalna mirdzošiem sniegiem

Auns – cauri jataganiem

 

1989, 2000

 

No krājuma mana mājas lapa tavai mājas lapai. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000.
 

 

akins Rīgā

akins iz Stokholmas

ierauga Rīgu un dzied kā

Džambuls Dzabajevs pie Staļina

                                          braucot

 

ko redzu to dziedu

iluminatorā ūdens drīz būs rudens

bet ūdens ir slaps tur lejā ir kaps

bet Rīgā

 

tai Bermudu trīsstūrī –

Mekdonalds Brīvības piemineklis

Hotel de Rome un Mekdonalds

atkal Rīgā

ielu muzikanti čīgā

 

sānsolis Čaka iela

eju nolikt ziedus Čaka galvai

Imanta Ziedoņa vārdā

nosauktajā dārzā

 

laiks ir karsts

un metaforas sen atmiekšķējušās

tikai vasara vasara mūsu

mūs godā čurm mudž lodā

nesatilpst apdedzinātajā podā

un paldies Dievam

 

akins tikko aizsilis E pastu sievai:

manī vasara puto

un es nezinu kur to likt

es neesmu laba es esmu nelaba

problēma kā pie bikts

 

tūristi ir mūsu nepieciešamība

vien gaistošs ir viņu skaistums

sūtu akinam vēsti uz ciemu

 

atbrauciet vēl kādreiz

pie mums skaisti ir arī ziemā

 

 

 

2001

 

piecos no rīta
 

Uldim Bērziņam

 

čip

tā kā piliens iekrita tumsā un sašķīda

čiv čiv un vēlreiz kāds jau ar skaņu

                                            našķējas

uzžvidzina nožvidzina sasveicinās

                                      sākumā īsi

bet drīzi –

jau mudž čum murd ko tu tik durds

                                            spurdz

gurdzeļo gulgo ai mana spuldzīt spulgā

kamēr ik skaņai es meklēju gultu

jau gulgo muld

 

Mīlenbahendzelīns nokāpj no plaukta

                                sagrābsta brilli

mute jau pillā

tulkot

svīstošā rīta svīduma putnu pulkus

 

 

 

2000

 

*  *  *

Hamlets tak nezin ko darīt

ar visiem tiem galvaskausiem

viņam gan sen ir skaidrs

ka itin nekas nav skaidrs

viss nāk no interpretācijas

interpretācija no rausīša

rausītis nāk no visa

kas ir cilvēka spaids

 

Ofēlijai kā feministei

neapšaubāmi ir daudz vieglāk

izvēles iespējas arī

tik plašas ka sametas bail

koloratūrsoprānīgā dvēselē

gribi vai negribi burbuļo smiekli

Jorik ai nabaga Jorik

holovīni vien acu dobumos gail

 

 

 

2001

 

Iepriekšējie trīs dzejoji no pagaidu latvietis. Rīga: elpa, 2002.

 

Jaunā Gaita