JG237 Inta Ezergaile. "Debess sākas pie zemes" -- Ainas Kraujietes dzeja

Inta Ezergaile

„DEBESS SĀKAS PIE ZEMES” –– AINAS KRAUJIETES DZEJA

Ilmāra Rumpētera zīmējumi

Literatūras profesore Kornela (Cornell) Universitātē, Inta Ezergaile, ir publicējusi grāmatas par vācu 20. gs. rakstniekiem, kā arī grāmatu par vienpadsmit latviešu rakstniecēm – Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Women Writers (1998).

Aina Kraujiete

Aina Kraujiete uzmanīgi vēro mākoņus, cilvēkus, puķes, putnus un pārvērš tos eksaktā, niansētā valodā. Viņas dzeja ir par pilsētu, tās bezrūpjiem un savādniekiem, par ūdeņiem un mēnesi, par dzejniekiem un gleznotājiem, par vēsturiskiem un iedomātiem tēliem (izdomas bagātība ir patiesi lieliska!). Bet visvairāk viņas dzeja ir par valodu, par gandrīz neierobežotajām iespējām redzēto, dzirdēto, nosapņoto pasauli pārvērst vārdos, kas lasītājam rada ne tikai dzīvu priekšstatu par dzejnieces vēroto, bet, vēl svarīgāk, ļauj tam izjust emocionālo pārdzīvojumu – no sākuma līdz beigām. Putna pārdzīvojumu, poēmas vai liriskās dzejas tēla iekšējo dzīvi, dzejnieces pārdzīvojumu, par to rakstot. Grāmatā Feeling and Form (1953) Suzana Langere norāda, ka māksla ir formu radīšana, kas simbolizē cilvēka jūtas (nevis simptomātiski izlej jūtas). Lai arī viņas dzejā daudz sirreālistisku elementu, Kraujiete nav art pour art pūriste, kam interesē tikai estētika un radīšanas process.

Savos dzejas objektos viņa ieiet totāli – vienalga, vai tā ir sieviete, kas dzīvojusi citā gadsimtā, vai bezpajumtnieks Ņujorkas ielās. Kraujiete nemeklē kaut kādu paseklu, viegli notveŗamu līdzību ar sevi. Viņa pilnīgi iegremdējas savā tik tipiskajā atturībā. Liriskais es, kas parādās agrīnajos dzejoļos, kaut ļoti diskrēti, vēlāk rakstītajos arvien vairāk atvelkas fonā, pat pazūd pavisam. Varbūt pareizāk teikt, sadalās atomos un ieiet novērotajos objektos, vārdos. Šai dzejai bieži raksturīga mozaīka, kas sastāv no atrastiem vai pašas radītiem, izfantazētiem, nosapņotiem gabaliem, sakārtotiem rūpīgā, radošā, oriģinālā formā.

Krājuma Es esmu vasara pirmajā dzejolī „Niekkalbe” dzejniece aicina savu dvēseli lepoties ar senām grāmatām: Pušķojies, dvēsele, ar pāva spalvām, lai draugi brīnās:

Bet niekkalbe?

Priekā

vai manu padomu sveica?

Nē. Grāmatu vairīdamās kā nesenā mērī

vaļā pamestus kapus,

prom svešos ļaudīs

kā zirnis aizripo – tik zaļa un plika.

Zaļa un plika tā iziet Ņujorkas ielās, pļavās pie upēm un jūras, atveŗas ļaudīm un lietām. Ja tā būtu iekārdināta uz seno grāmatu gudrībām, solītās pāva spalvas, pērles un caunādu kažoki būtu starp viņas ādu un ainavu, skaņām un smaržām, liedzot spontānu un tiešu uztveri. Simts putnu ir dzejniecei krūtīs, kas mani, savu slazdu, / lēmuši priekam par katedrāli. Šķiet, tikai jāieklausās – kā koncerta zālē. Bet arī še lietas nav tik vienkāršas –

Tomēr

ne vienmēr tie zina, kas katram lomā:

kad putni šie un daudz citu

dziesmu cilā katrs savu visi reizē bez mitas,

tad atzīstu – pašai par postu

esmu tiem visiem vērtušies sprostā.

Putnus ielaist, ieņemt sevī ir tikai daļa no procesa. Šajā iekšējā paradīzē dzīvo arī zivis un zvēri, kas, kaut arī savā vidū saticīgi, mani bez kāda saprāta / gabalos plosa tie labprāt. Gabali ir vajadzīgi, jo oriģinālais „veselums” ir ilūzija, bezdomu, priekšdomu naivitāte. Arī putni ir jāizlaiž pasaulē, kas ir skumji. Liriskā es jūtas tukša, kā mesta peklē, bet jau tajā pašā brīdī viņai rokās ir daži jaunās, topošās mozaīkas gabali:

Manās tukšajās plaukstās pa spalvai

iekrita, putniem debesīs peldot kā iesārta māla

pīlītēm peļķē, un tāla

dziesma pēc manām ausīm vēl it kā meklē –

Nobeigtais nav tik saistošs kā mainīgais, daļējais, plūstošais – kā ūdens, vējš, mākoņi. Atmiņu cikls par dzimtenes vasaru „Es esmu vasara” sākas ar vējiem, kas viņu nes pār ziedošu kviešu laukiem kā zelta smilti, kur dzejcilvēks skan simts putnu dziesmās. Putni vairs nav viņā, bet viņa tajos, tāpat kā viņa vēlāk ir auglī un zāles stiebrā, dzeltenā sviestā. Saule viņu pilda sēklām, līdzīgi neizdodamam vērdiņam. Bet pat šeit saņemšana nav pasīva. Ļaušana, lai manī iekožas saule kā ābolā dziļi, nav slinka sauļošanās, bet drīzāk mistiķa atvērtība, kas aktīvi pievelk inspirāciju, vīziju, dievišķo. Lietainā dienā viņa kopā ar miglu cilājas tīrumiem un ziedošām pļavām pāri un no rīta iekaŗas smilgā par rasu, tai saule mani kā simts sidraba kausu / izdzertu sausu.

Dzejnieces vārdi „esmu vasara” ir tieši pretēji kaut kādam sevis apgalvojumam, pretēji kādam cieši norobežotam, agresīvi individuālam es. Viņa ir vasara un vasara ir viņa ar visām tās manifestācijām – varavīksnīga, mainīga, nedroši pastāvoša plūstu / upei līdzi par sīku vilni, kad viegli elsodams sapūš / vējš ūdens līmeni vizmainās trīsās. Viņa ir ēna pie rudzu stata kājām un priecājas, kad jaunie pavasaŗa zaķi / vasaras spēkā / manī rotaļādamies lēkā.

Mozaīkās ietilpst iespaidi no 1945. gada Vācijā, no Meksikas, no vēstures, no gleznām, arī pašas fantāzijas. Parādās tēli, kas atrodami gandrīz visā Kraujietes dzejiskajā devumā, proti, spoguļi un maskas. „Divas maskas” – melna un zeltaina saule, pasniegtas pēc dzīrēm jaunai dāmai, spogulī pauž briesmas:

Izbīlī iesāka

viepļus plēst un lobīt.

Slāba nemaņā slīga.

Caurspīdīgā

saules maska tai cieši

melno turēja miesā.

Tumšā puse parādās atklāta un baismīga, ne vairs aizdejojama, ne kā maiga nostalģija un sēras. Arī tā būtu jāintegrē kā vilku vāles starp rezēdām, lauvmutītēm un kresēm, ko roka necēlās izravēt. Maskas – mainīgais es, bet ne tas, kas mākoņos, ūdeņos. Varbūt vairāk kā ārējais es – tas stingais, ko vajaga rādīt ārpasaulei, no kā dzejniece izvairās – the face you put on to meet the faces of the world. Tās var būt bīstamas, nenovelkamas, kā Rilkes romānā Malte Laurids Brigge, kur mazais Malte atrod masku un pārģērbjas, priecīgi rotaļājoties, bet nespēj kostīmu un masku noņemt. Spogulī to ieraudzījis, viņš eksistenciālās šausmās zaudē sevi un apziņu. Arī šeit maskai un spogulim ir sakars ar identitātes plūstošajām līnijām, nenoteikto robežu starp sevi un citiem, ar ārpasauli.

Jau krājuma nosaukums Es esmu vasara atgādina minēto problemātiku. Sējums ietveŗ daudz tēmu un formālu iezīmju, kas vēlāk parādās viscaur Kraujietes turpmākajiem krājumiem – daba, mīlestība, spoguļi, maskas, mākslas darbi, pat bezrūpis un Sans Souci bārs, kas reizēm kļūst gandrīz emblemātisks ne tikai pilsētai, bet apziņas un zemapziņas izpētei. Lūzumi, šķembas, lauztas debesis, kas nav tikai bezcerīga fragmentācija, bet priekšnoteikums mozaīkai. Protams, ir arī īsti tumšā puse, tāda, ko nevar līdzsvarot ar mākslu vai dabīgu vitalitāti – dzīvot ābolā un, kad nāve nāk, tai parādīt, kuŗā augstā ābolā atrodas viņas dzīvība, uzmanīt nāvi augstu kokā un mierīgi dzīvot tālāk („Mūžīgā dzīvošana”). Atomholokausti un citas apokalipses ir absolūtas. Šī nāve nav piemānāma tā kā vecmodīgā, parastā nāve ar izkapti.

Krājums No aizpirktās paradīzes sākas ar dzejoli par sienāzi, pār kuŗu it kā viss vasaras zaļums... gāzies:

Šodien

– it kā droša un ātra

meistara ota,

mērcēta zaļā krāsā,

pārlaista katrai dadža lapai, katrai nātrei,

uz kuŗām pat rasa,

mitruma pierietusi, zaļgana lāso,

un, it kā viss vasaras

zaļums pār viņu gāzies,

sienāzis

zaļš spēlē

starp saulē caurspīdīgiem zāles stiebriem –

zālē iebrien

kā zaļi bangotā jūŗā

un ieklausies: ne franču mēlē

par mīlestību trubadūri

dzied, bet viscauri zaļš

spēlmanis savā vaļā

spēlē –

kaislīgi spēlē –

Tāpat kā citētās rindas saistās viena pie otras, tā visā Kraujietes dzejā ir saistības, reizēm radītas ritmiem, reizēm meistarīgā rindu salikumā (jā, arī to var dzirdēt, dzejoļus lasot skaļi), bet sevišķi skaņu līdzība arvien vairāk un vairāk pārņem šo lomu. Viens vārds skan līdzīgi otram, un, lai arī to nozīmes šķiet pavisam citādas, pēkšņi divas dažādas vietas, lietas, ļaudis, pārdzīvojumi saplūst, viens otru izjautā, tiek pretstatīti. Šeit pusatskaņas vēl lielo tiesu rindu galos:

Kas pārvērtīs ķirbi par karieti –
aizbraukt lai varētu,
kur smilgas, pelašķi, vanagzirņi līdz jostai,
lauku magonēm sēklas čab, un skostas
kājām pirkstgalus bada.

Turpmākos sējumos šī skaņu māksla pārņem visu dzejas ķermeni, ne tikai pirkstu galus. Bieži caurvijas Ariadnes pavediens. Liriskais es atkāpjas tālāk – tas tagad ir pilsētnieks, klaidonis, dzērāja sieva, novērotāja acs, dzirdoša auss. Stāstījums reizēm tīri episks, bet arī tad tas ir tāds stāstījums no iekšas, kuŗa ārējo fabulu bieži var tikai atskārst no centrālās personas pārdzīvojuma. Paradīze vispirms ir vienkārši vasaras āre zaļuma badā esošam pilsētniekam, tad paliek ambivalenta – kā dzejolī „Bezrūpja augšāmcelšanās” – Viņš nezina – augšāmcelšanos zvanīs / kādam vai viņa galu, vai piekrāptam mīlētājam, kam meitene solījusi paradīzi, bet viņai cits lejā gravā rada debesis zem tilta. Pilsēta var būt aizpirkta paradīze:

Martā

te neieziedēsies dafodiles

kā citur, kad pavasaris dārzā un puķu podos. Te

pilēs

tikai jumti

no rīta līdz vakaram.

Tādēļ nav labi tiekties pēc krāsām, kam

spožums spilgtāks par leknajiem bugenvilu

ziediem.

Līkumainās sānu ielās tās piekārušās ik namam

ķekaros briedušu

ogu un augļu vietā kā lētu

saldumu kārbu vāki, jo šī ir pērkamu māņu

pilsēta. Tās ir reklāmu

krāsas. Nekautrām gaismām tās žilbina, māj

un meklē

neesoša prieka mīlētājus,

un katru, kam gribētos varbūt grēkot,

tās ievils

še sānu

ielā

......................................

Martā te nezied dafodiles,

bet reizēm no aizpirktās paradīzes

kāds izstumtais

pakaŗas.

Paradīze, ja vien nedomāta ironiski, dzejniecei ir viss pozitīvais – mainīga, plūstoša. „Mūžības miniatūrās” apšauba stingo, sasalušo, vienveidīgi masīvo mūžību: statujām piramīdās ir salti un stīvi akmens vaibsti, bet tie vēl ir dzīvi viņu pēctecī, baskājī gidā, / par sīku naudu kas vadā / savu nīcības nīdēju radu / piramīdās. Kaŗa varoņu vārdi katedrāļu grīdās izdilst, bet

senajiem aitu ganiem

ļaužu aizmirstas kapsētas, rāmu

upju ūdeņiem ielenktas,

ļauj katru gadu no jauna zaļot un klanīties

vējos

ar zāli.

Pieminekļus iemīlē tikai baloži

Veltīgi lūkot,

lai kapakmens vienkāršs

ar lietus padzēstu

un smalkām sūnu šķipsnām apdīgušu

ierakstu spētu

pavēstīt vairāk par mūžu, kas aprakts,

kā rāda mākonis

izgaisdams, vēja plūkāts.

Aiz īstām un šaubīgām paradīzēm arvien manāms drauds. Tā nelielā ciklā „Rotaļas” rotaļājas veļi –

Palss aploks
ap mēnesi. Vaļā kaplogs,
un plaukstu kā vēja valstītu
egles zaru pastiepj
vēlīns velis...

Vārdu rotaļa ar aploku / kaplogu ir dubulta – kaplogs, protams, arī uzbur kapsētu. Bieži jūtama laika, pagājības, mirstības klātbūtne. Dzejolis „Laiks” to uzskatāmi iemieso pazemīgā kāpurā:

Dārzāju dobē

pasmags kā zaļgana vārpa

sulīgai kāposta

lapai pa vidu

paša izgrauztā robā kā logā

zaļš tārps zaļu mūžību

vēro.

Vēja pienesta

pienenes pūka,

bāla kā pagaisa jēra sproga

ar savu ēnu

vērst lapu saules pulkstenī lūko –

skaiti savu saules laiku,
skaiti savu
laiku –

Bez skubas lēnīgs
pa lapu rāpo
laiks zaļā kāpura
vēl zaļo mūžu mērīt.

Šeit, protams, ir iespēja vēl otrai mazai mūžībai, jo zaļais kāpurs var metamorfozēties. Dzejniece ir lieciniece, kuŗa varbūt runā caur pūku, varbūt pieticīgi, bez patosa komentē.

Viņa arī dokumentē šo traģikomisko dēku... kas visās vārdnīcās tagad glīti / klasificēta kā cilvēces vēsture. Traģiskais un komiskais varbūt visvairāk jūtams vārdu, notikumu, skaņu pretstatījumos, sadursmē. Dzejniece arī var pasmieties par freudisku nokāpienu zemapziņā, vai Burtnieku grimušajā pilī. Ko viņa tur atrod? Nekādu mistisku gudrību vai atklājumu, bet, aizdurvē rājamies / Izdzirdu mošķu un eņģeļu baru / par visu, ko domāju, daru. Daudz vīziju dzejā nāk no fantāzijas un sapņiem. „Dzeguzes olā” sapnis savij Bagdades plīvurus ar dziesmu par andalūzieti, ar Kukažiņu mēļa nailona veļā. Bet arī šis sapnis ir epizode no draugu ienākšanas, kas iegriežas atceļā no krogus, un grūti pateikt, vai draugi daļa no sapņa, vai sapnis iedvesmots no ciemiņiem – Draugi cēlās, lai ietu / starp ilūzijām dzīves dzīvot.

Dzejgrāmata Kristalls un Māls sākas ar skaisto, formāli perfekto, vīram Viktoram veltīto „Orfeja žēlabu dziesmu” piecos dziedājumos. Cikls sākas ar „Eiridīkes motīvu”:

aiz septiņiem doriešu pīlāriem
svilstoša saule noriet,
un cipreses vējā vaimanā
nāves atšķirtu sievu balsīm,

aiz septiņiem pīlāriem saule riet,
brīdi aizstādamās aiz katra –
savu neizdegušu kvēli slēpt?
dievu nolikumam spītēt?

velti – jau čūsku
ritulis ris, un tempļa
kolonnādei apkārt
glodene lodā, nē
odze.

Bēdas pēc aizgājušajiem nebeidzas, tādēļ arī pēdējais dziedājums sākas ar un:

un mēness aicināta
starp akmeņiem dejot kad naktīs nāk jūra, tās pēdās paliek rožaini gliemežvāki.

Bērni

un mīlnieki jauni to paceļ,
pie ausīm piespiež
un teic, ka sadzird

– it kā jūras šalkas
– it kā smiešanos
– it kā tālas raudas.

Un tā ir un būs vienmēr, kad citi bērni un mīlnieki staigās gar to pašu (bet ne gluži to pašu) jūru.

Nāves tuvums jūtams dzejoļos ar un arī bez fabulas. Sējuma noslēgumā veltījumi aizgājušajiem draugiem un pagājībai vispār. Vientuļnieki, ārpusnieki – klaidone meitene stumjamos ratiņos, vientulis, kas fantazē par sievieti ar dzintara acīm. Šad un tad pavīd eksotika, bet nekad tikai eksotikas dēļ. Uzburtās ainas vai sapņi nav tikai tāda juteklīga jūsmināšanās vai šausmināšanās – lai arī cik bagātīgā valodā tie pasniegti.

Sirreālistikas iezīmes šajā sējumā parādās biežāk. Dzejolī „Upe kokā” tēlots sapnis, kuŗā upe uzvijas kokā: Sasitu rokas: / noslīks putni! / un aiz šausmām acis plešu, kam seko atmošanās. „Tulpes un trubadūri” runā ataino pagājību vieglākos toņos:

Tulpes kā sveces,

tulpes kā aizdegtas sveces plašos

spoguļos rādās.

Ievelkot sevī viņu pēdējo dvašu,

mums visiem par tulpēm pārtapt, –

viņu krāsas pa kārtai

sārtas, bāli rozīgas ādā

ieziedēsies – kā sveces mēs liesmosim.

„Ar tulpēm būs aiziet,

būs aiziet, lai paliktu,” priecīgi dziesmosim.

Un tulpes kā sveces,

kā aizdegtas sveces spoguļos rādīsies.

Ievilksim sevī viņu pēdējo dvašu –

mums visiem kā tulpēm aiziet.

Kraujietes dzejas process nav vienkāršs un tiešs – vispirms tulpes aprakstītas metaforiski kā aizdegtas sveces un piedevām kā spoguļos redzētas. Būs aiziet lai paliktu paveŗ iespēju nemirstībai dziesmās, mākslā, kaut arī beigās paliek tikai aiziešana. Palikšana nekad nav nodrošināta, bet process, kas šeit ieskicēts, kaut ko izsaka par radošo procesu vispār. Tāpat kā Rilke, arī Kraujiete nepārtulko ārpuses iespaidus. Tiem jānogrimst dziļi zemapziņā, kur tie beržas pret citiem, spoguļojas, pārveidojas, lai varbūt citā formā paceltos atkal uz augšu. „Montāža ar mellenēm” piemontē atmiņu šķipsnas (un valodu spēles) par Mellužu mežu mellenēm decembrīgā jūlijā Ņujorkā, kur melnas meitenes tirgojas / melni melni kratās / melnajām meitenēm mati / melnas melnas melnajām krūtis... Arī pēdējais dzejolis krājumā pieved sirrealistiskus elementus:

palagi aizlaidās sikspārņos
gultai nakts nozaga malas
tumsa līgojās skrēja
pretī un pāri
gulētājai. Tā savēlas čokurā.
Spožs čiekurs ietriecās logā –

Un, zīmīgi, arī atmošanās nav gluži atgriešanās reālajā pasaulē: „Celies!” sev teicu un visa / līdz ausīm iebridu saulē.

Varbūt ir iespējams iebrist saulē dziļi, bet otrais dzejolis „Cipreses, cipreses” nākošajā krājumā Ne bungas ne trumpetes, šķiet, sākas no šī mošanās momenta, ņem atpakaļ šo šķietamo happy ending, un sākas tieši tur, kur „Kristalls un māls” beidzas:

iebrienu saulē
līdz padusēm saulē līdz ausīm
no sevis atvairīt ēnas
ik reiz kad pa ciprešu alejām
kādu aizvadīt ejam.

Dzeja izskan pilnā memento mori :

vai tas būtu mājiens
– ai cipreses cipreses–
drīz drīz būs kādu
ar maniem gadiem sejā
izvadīt jāiet?

Ciprese ir nāves dieva koks, arī Orfeja koks, koks, kas noliecies pār Lēti, koks, kas simbolizē mirstošo un augšām ceļošo Dievu.

Kraujietes pasaulē atrodama pilsēta, pilsētnieks zaļumos, vientulis, bezrūpis, spoguļi, maskas – bet tā nebūt nav atkārtošanās. Šī pasaule atdzīvinās vēl vairāk, kļūst apdzīvotāka, arī dzejniece to apdzīvo. Līriskais es asi redz, bet netiesā, skats reizēm nežēlīgi izduras cauri ārienei. „Poēmās ar sievietēm” pilsētas meitenes – naivas un pērkamas, melnas un baltas, mantiniece, miljonāre, Donna, kas pievienojas Donžuānam, un citas vēsturiskas vai pavisam fantastiskas figūras.

Uzsvars uz fantāziju ir spēcīgs šajā krājumā. Dzejolis „Apmātība” uzbuŗ veselu pasauli, kuŗas nav – vārtus, kas nekur neved, neeksistējošu ceļu, kas ved uz namu, kuŗa nav, bet kuŗā liriskais es jūtas kā mājās. Arī pagātnes ainas ar no zemapziņas izceltiem draugiem, kas aicina, lai līksmojos, / lai jauna esmu, lai vēl nezinu, / neko kas notika vēlāk. Sirreālais un reālais savijas bez brīdinājuma. Namā sienas ir no grāmatām, logu un durvju vietā gleznas. Protams, šādā namā draugi dzejnieki draudzeni gaida. Mākslas procesi, mākslinieki pavīd bieži.

Pavasaris ir gleznotājs maestro, salauzta debess (arī tā Kraujietes opusā ir leitmotīvs vai vismaz mozaīkas variants) atgādina primitīvista Russo gleznu. Dzejolis „Par upēm putniem un brīvību” apraksta fresku klosterī, kas neliekas sevišķi reālistiska: upes ir stindzinātas, tās vijas starp smalklapainiem / nofrizētiem kokiem / (kas visi glītiem / apaļiem tumšzaļiem ēnu ielokiem / pašā vidū iespiesti). Bet freska tomēr brīnumainā kārtā / īstu spirdzinājumu sola. Atklāti, gribēti mākslīga, mākslinieciskā pasaule dod „atspirdzinājumu” tieši ar savu mākslotību.

Reālistiskais un fantastiskais arvien vairāk savijas Kraujietes dzejā. Kamēr pirmajos sējumos Latvijas atmiņas, Latvijas traģēdija reizēm parādās tieši, tagad tā savijas ar universālām reliģiskām un mītiskām tēmām, ar Pestītāju („Masku spēle”) un grieķu traģēdiju –

NAKTI PĒC BRĀĻA NĀVES
GADU – DIVUS –
DIVDESMITASTOŅUS GADUS
MĀSA VĒL MEKLĒ SAVU BRĀLI
ROK AIZLIEGTO KAPU

ir atkal vasara
dzelteni kviešu nēzdogi plīvo
aizaugušas pļavas Lubāna klanos
viļņojas vējā
asas dzied smilgas
griež grieze

aizlaistas pļavas zālē
sadreb rasa –
– ANTIGONES ASARAS

Atrakt individuālu dzīvju dziļumus gan vēsturē, gan tagadnē, mēģināt tos reproducēt ne tikai stāstošā vai aprakstošā valodā, bet arī skaņu tīklā, dzejas formās un grafiskajā struktūrā uz papīra lapas, kur rindu atdalījums, baltie plankumi steidzina, palēnina, rāda dzejoļa elpu – viss tas ir daļa no Kraujietes dzejas pasaules. Šis ir plašs tīkls. Emblematiskās situācijas, simbolu struktūra ar maskām, spoguļiem, lūzumiem un šķembām to noenkuro, lai process varētu turpināties un attīstīties, bet ne tādā mērā, lai tas kļūtu monumentāls vai sastindzis. Tāpat arī liriskais es, dzejnieces „persona” ir plūstoša, mainīga, pat tad, kad tā nerunā caur citām, izdomātām personām. Krājumā Spoguli spoguli atklājies ir šādas rindas:

Reizēm sajutos iesprostota
liektu spoguļu labirintos
kur simts veidolu atspīdumos
neviens tomēr īsts.

Pirmajā dzejolī atrodama šāda rindiņa: ieslīd spožumā ēna / – vai es? Vecā spogulī atspīd mākoņi, bet vai tikai kaut kur dziji iekšienē / netumst / sarecējuši gadu simti? Es un gadu simti ir ciešā sakarā. Turpinājumā vēsturiskas būtnes patiesi parādās spoguļa dziļumos, bet kad es aizskaŗ tā virsmu, tas saplīst šķēpelēs, uz katras šķēpeles / pa acij / pa ausij / pus deguns / pus vaigs. Tad vīzija pazūd un spogulis atkal rāda mani... vienu un veselu, kas, protams, arī ir ilūzija.

Spoguļi ir arī acis – viņas pašas acis, kas grib paturēt visu un tikai nieku no tā, kas ir, un mīļotā acis, kur nejauši ieskatījos / un priecīga izbijos / tanīs / atrodot sevi. „Ūdens un zemes dziesmās” daudz atspoguļojumu – debesis ūdenī, upe debesīs un arī brīdinājums: ja šķelmīgā vasara sevi tik ilgi apbrīno ūdeņos, tas var kļūt bīstami –tās narcisisms lipīgs, un tie, kas to piekopj, var viegli ciest Narcisa likteni. Dzejniecei spoguļošanās process nav pašmērķis (kas varbūt būtu māksla mākslas dēļ tīrā formā). Lai arī rodas transcendenti momenti, ūdens un zemes dziesmas, vasaras dziesmas, konkrētā iemiesošanās skaidri norobežotās figūrās, liecina, ka Kraujietei imanence ir svarīgāka par transcendenci. Zāle aug taisni uz debesīm un debesīs traukdamās / top debess daļa. Arī sieviete jūtas pastaigā, ka var bezmaz / jau staigāt bez svara. Bet tad nolīst lietus, zāle un staigātāja sagumst, tad pieceļas abas, un katrs stiebrs atkal stāvus ceļas: / tik stingri / debess ar zemi / saliedēta. Citur viņa noliecas, paceļ debesi savās rokās un jautā, kas tad īsti tā debess ir un kādēļ mēs tā tiecamies prom tukšumā. Tas viss kas debesis ir? Tam seko: līdz zemei noliecos / taustu paceļu – / debess, tā jau ir manās rokās: debess sākas pie zemes („Debess manās rokās”).

Arī Divas Poēmas ir mozaīka, kur parādās mums jau pazīstami gabali, šķēpeles –stikls un kristalls, ūdeņi, spoguļi, ārpusnieku figūras, stāstoša fabula, kas nav reālistiska, bet ko var saprast, kam var izsekot. Varētu patiesi teikt, ka Kraujiete šajos darbos ir samērā tīra sirreāliste, un, šķietami paradoksāli, šeit viņa pietuvojas ļoti tuvu pārdzīvojuma substances kristallizācijai un formas pilnībai. Arī Rolfs Ekmanis mēnešrakstā Karogs (1996, 6) atzīst, ka Kraujiete savās divās atvērtās struktūras poēmās „Somnabulists” un „Stikla sieviete” nokļūst vistuvāk ‘sirreālistiskai patiesībai’. Mēnessērdzīgais somnabulists, iespējams, atrodas klosterī, kur „dvēseļu gans” kapellāns [šķiet gandrīz moderna „šrinka” (shrink) jeb psichoanalista figūra] norāda, ka ir jāgrib sevi saglabāt vai pirms citos draugos / ir jābūt draugos ar sevi. Bet reizēm somnambulists maldās pa naksnīgo metropoli. Poēmas žanru, kas latviešu literatūrā ir visai izkopts, Kraujiete paceļ jaunā, radoši augstā līmenī. Attiecībā uz viņas pašas opusu, emblemātiskās tēmas šeit parādās ļoti tīrā formā , koncentrētas, kristallizētas. Jau pirmajā dzejolī atrodam saulespuķes, mēnesi, ūdeņus un atspīdumus tajos, kristallu, nakti. Arī maskas nav tālu. Tāpat grafiskā forma ļoti izstrādāta, perfekta, piemēram, dzejolī „Slīd / spogulis spogulī” teksta otrā puse atspoguļo pirmo.

Mēģinādams radīt savu mozaīku, somnambulists griež no papīra saulespuķu kollāžu, bet, redz, viss salīmēts aplam. Nākošais dzejolis, kas var likties nesaprotams vai pat absurds, kļūst pavisam skaidrs:

Tumši sarkanā tunikā sarkanvīnu

sadzēries kapellāns

vecs dvēseļu gans

ar dzirklēm puķēs iet sauli galināt

un mani baŗ – es daudz

daudz daudz

labāk varot

sākt dzīves līmējumus no gala?

Saules „galināšana” ar šķērēm šajā kontekstā ir gluži saprotama. Bet „dzīves līmējumi”? Tie norāda uz projektu, kas caurstrāvo visu centrālo mozaīkas tēmu – šie nav tikai estētiski eksperimenti, bet „dzīves līmējumi,” ne tikai personas bet personības veidojumi, kā vienmēr mainīgi, ne ar stingiem akmens vaibstiem, individuāli, identificējami, vienreizēji. Arī skaņu spēles šeit stipri saasinātas, zelta pavedieni, kas rada blīvu, cieši austu tekstu.

„Stikla sieviete” vēl tiešāk runā par radīšanu: stikla pūtējs mākslinieks viņu ir izpūtis. Varbūt visfascinējošākais ir tieši šī elpa, kas viņā dzīvo pāri laikam, pāri pagājībai un ir tik jauki simbolizēta trauslajā stikla figūriņā. Tumšā telpā viņa baidās, ka neeksistē – tikpat kā neesmu (tāpat kā mēness ir tikai zināms „atspīdums” ar aizņemtu gaismu), bet, ja viņa tā nebažītos par katru vēsmu, kas varētu viņu saplēst, varbūt viņas kontūras, viņas personība būtu spēcīgāka, apjaušama arī tumsā, patstāvīgāka:

ja manas bažas no
totālas pazušanas
velti nesakropļotu
stundas, kad gaismā visa staroju,
varbūt iespētu arī
tumsā sevi apjaust,
ap sevi sajust
dzīvības dvesmu.

„Stikla sievietē” jūtams ne tikai radīšanas process (pūtēja elpa, pasaules radītāja elpa, anima), bet ari radītās pasaules, mākslas uzņemšana. Jaunais, apsēstais apbrīnotājs ir fantasts, un jautājums ir,

ko saskata stiklā – poēziju?
pats savu iedomu
eksplozijas?

Vai viņš mākslas darbā nolasa tikai savas jūtas, savas vēlmes:

burvīgi šalko
stikla sievietes augums, jeb
tā tikai asins jaunā fantasta
ausīs kad
šalc viņā tās it kā
alkatīgs vējš?

Un ja tā patiesi ir, vai tas būtu tik aplami? Viņš šajā mākslas objektā atrod to, ko viņš pats viņai pienes – savu mīlestību, savu uzņemšanas spēju. Stikla figūra ir tā, kas viņam ļauj apzināties šo potenciālo spēku sevī, to aktīvizēt. Bet kādēļ šādus ieskatus likt fantasta, somnambulista, varbūt marģināli trakā mutē?

– Viņi, kas pārmet man sapņu apņemtu prātu,
nezina –
tramdītos ūdeņos zivis steidzīgāk zib
ātrāk atgūt uz brīdi zaudētās
ēnas.

Un tieši šādās vīzijās, šķietami nereālās, iluzionārās dzejās Kraujiete varbūt pieved mūs vistuvāk dziļākiem ieskatiem mākslā, dzejā, arī dzīvē. Kā arlekīns somnabulistam:

Augšām
celšanās laiks!
Laiks reālo dzīvi
teatrāli godināt.