Lāča mednieks

Saruna ar Tālrītu Krastiņu

1948. gada martā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls pēc kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja 22 personas – tā saukto „Lāča mednieku” grupu, mobilu partizānu vienību, kas terorizēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus dažādās vietās Latvijā, bet par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu.

Pēc pirmā pietiekami labi sagatavotā, tomēr neveiksmīgā uzbrukuma Viļa Lāča automašīnai, kas vairāku citu mašīnu pavadībā brauca uz Benjamiņu vasarnīcu Jūrmalā 1946. gadā, „Lāča mednieki” plānoja jaunu atentātu 1947. gada vasarā.

Tālrīts Krastiņš, kam piederēja „medību” ideja, stāstot par „Lāča medībām”, ..., par piespriestajiem 125 gadiem, Stabu ielu, Butirku cietumu, Noriļskas un Intas nometnēm, visu laiku zobgalīgi smejas. Viņš to dara tik bieži, ka, nav šaubu, tā ir viņa izdzīvošanas tehnoloģija, kas sen jau darbojas automātiski....  Par Krastiņa un pārējo „mednieku” dzīves lielo veiksmi kļuva pēc kara Padomju savienībā uz neilgu laiku atceltais nāvessods – ieslodzītie izkautajā valstī bija nepieciešami kā darbaspēks. Tālākais, protams, bija atkarīgs no izturības.

 

* * * * * * * * * * * * * * * * * * *

RL: Kā jūs nonācāt līdz lēmumam rīkot atentātu pret Vili Lāci?

Tālrīts Krastiņš: Kā tas viss sākās? Es biju leģionārs, karoju 19. divīzijā. Pašās kara beigās, kad krievi nometa izpletņlēcējus Kurzemē, tika nodibināta speciāla vienība viņu apkarošanai. ... Pēc kapitulācijas citi gāja uz filtrācijas nometnēm, nodeva ieročus, gļēvi padevās. Mēs, 16 latvieši... visi kā viens aizgājām ar ieročiem mežā... Mēs iesākām partizāņu gaitas. Valtaiķos nodibinājām mobilu grupu un sākām šiverēties. Interesantākais, ka sajūtas bija tādas – es jau tad jauns biju, žirgts! – mēs nevienu brīdi neuzskatījām, ka mēs esam sakauti, ka mums jāslēpjas. Bija tādas grupas, kas palika uz vietas, izmantoja vietējo radinieku, ģimeņu atbalstu, ierakās bunkurī, kuru agri vai vēlu izsekoja, atrada, aplenca, saspridzināja. Es domāju – nav vērts tā. Mēs nepārtraukti pārvietojāmies. Trokšņojām pa to mežu... Mēs izveidojām tīklu, mums bija savas apmetnes Jelgavā, Rīgā, Mazsalacā... Mēs neņēmām palīdzību no vietējiem iedzīvotājiem un neuzturējām sakarus ar saviem tuviniekiem. Pašapgāde. Nolaupījām smago automašīnu, to mēs saucām par Ādamu. Mums bija motocikli. Braucām satiksmes autobusos, sapazināmies ar autobusu kasieriem. Rīgā mums bija konspiratīvs dzīvoklis tiesu mājā, Pumpura ielā 1, 5. stāvā – tur bija prokuratūra, tā māja nebija pakļauta milicijas kontrolei, visdrošākā vieta. Paspaidījām vienu otru pagastu, partorgus, izpildkomitejas, nu... karā kā jau karā. Apvienojāmies ar Tukuma partizāniem. Ja vajag – saiet vairākas grupas kopā, pēc tam atkal atšķiras. Tad es sāku domāt – nu, kāda nozīme, ja mēs tos mazos vien tramdīsim? Jāiztaisa lielāks troksnis. Norunājām – medīsim Lāci. Kolēģi mūs tā arī iesauca – par „Lāča medniekiem”.

RL: Tā bija tieši jūsu ideja?

Krastiņš: Jā, mana ideja. Domāts – darīts. Savilkām visus spēkus šim galvenajam mērķim. Tas bija 1946. gadā. Mēs jau bijām pārliecināti, ka esam pārāki, bijām situācijas saimnieki – mēs viņus tramdījām, ne viņi mūs. Nauda mums bija, līdzekļi bija ievērojami. Kuru katru milici varēja nopirkt. Nopirkām Rīgas filtrācijas nometnes priekšnieku, sarkano latvieti. Naudu viņš mīlēja. Nosaucām uzvārdus, kādi mums patika, es, piemēram, biju Pēteris Krūze. Tie nebija viltoti dokumenti. Viņš izdeva filtrācijas spravku, mēs vēl paši pateicām, uz kurieni lai noformē – tālākos dokumentus mums izdeva Talsos, Tukumā, Jelgavā. Tur atkal bija jānopērk...

RL: Tātad jums daudz naudas izgāja. Vai tā bija iegūta no vāciešiem?

Krastiņš: Nē. Nauda jau nāca no valsts kases... strādājām... Un, ja nebija tīrās naudas, tad mēs, piemēram, aplaupījām pienotavas. Reizēm demolējām arī – lai runā, lai jūt, ka kaut kas notiek. Es legāli strādāju piensaimniecības trestā, Dzirnavu ielā 95, tā bija tāda piena pārvalde. ...  Bija jāmeklē cilvēks, kas mums sniegs vajadzīgo informāciju par Lāci. Caur krogiem, caur sapazīšanos dabūjām vienu meitenīti, krievuškiņu, kas strādāja Augstākajā Padomē. Viņa zināja par mašīnām, par maršrutu, no viņas mēs aplinkus izdibinājām konkrētu dienu, kad Lācis brauks uz Jūrmalu, uz Benjamiņas vasarnīcu, zinājām arī viņa mašīnas numuru.

RL: Vai meitenīte arī zināja, kāpēc jums tas vajadzīgs?

Krastiņš: Nē! Tikai aplinkus, aplinkus. Nu meitenīte – kā jau meitenīte... Kā jau jauni cilvēki... Bet meitenīte visu zināja. Vēlāk čeka laikam tomēr kaut kā bija izdibinājusi par tās krievu meitenītes saistību ar mums. Es tās čekas aizkulises nezinu, bet kad mūs jau tiesāja, viņa nošāvās.

Paziņoja to dienu, kad brauks. Uzrīkojām slēpni pie Jūrmalas šosejas, mežā pie Bulduriem, pa divi abās ceļa pusēs.

RL: Ar kādiem ieročiem?

Krastiņš: Ar automātiskajiem.

RL: Kādi ieroči jums bija, krievu vai vācu?

Krastiņš: Vācu. Kauluzāģis nebija, bet mašīnkarabīnes. Mums bija supermocis NSU, kas brauca ātrāk par mašīnām. Tas kā izlūks bija uz šosejas un deva mums ziņu, ka Lācis brauc. Brauca vairākas mašīnas. Nu ne jau daudz, kādas 3 vai 4, es vairs neatceros. To mašīnu sašāvām – trāpījām.

RL: Bet ne Lācim?

Krastiņš: Kas bija nošautais, to es nezinu. Nu, pats vainīgs.

RL: Vai Vilis Lācis toreiz nemaz nebija braucis?

Krastiņš: Bija braucis! Bet izrādījās, ka Lācis tomēr bija braucis citā mašīnā. Tur jau arī bija konspirācija, laikam baidījās. Katrā gadījumā, izbailes viņš dabūja izjust visā pilnībā.

RL: Kāpēc jūs turpat uz vietas neaizturēja?

Krastiņš: Ziniet, panika bija. Apstulbums bija liels, tādu pagriezienu viņi negaidīja. Mēs laidāmies prom pa mežu, katrs uz savu pusi. ... Un atkal gājām tālāk kā vislabākie cilvēki. Vēlāk ievācām informāciju un uzzinājām, ka Lācis ir dzīvs. Viņi jau arī nekāra to uzbrukumu pie lielā zvana – nebija ko tiesāt, neviens nav pieķerts, precedents ir, tātad draudi pastāv. Bet mēs sākām atkal aust jaunu tīklu, nāvessods ir piespriests, tātad tas ir jāizpilda. Nu jau plāns bija cits, uzbrukt viņam Rīgā, Elizabetes ielā, kur viņš dzīvoja. Termiņš jau tuvojās. Bet nepaspējām – nodevība...

RL: Kāds šoreiz bija plāns?

Krastiņš: Bija izpētīts, ar kādu apsardzi viņš brauc, kāda apsardze stāv iekšā koridorā. Mums bija paredzēta viena ārējās apsardzes grupa, nodrošinājums, bet šāvēja loma atkal bija man uzticēta.

RL: Vai jūs bijāt labs šāvējs?

Krastiņš: Roka jau toreiz netrīcēja. (Smejas.) Bet galvenais, ka nebija bail, bija tāda pārliecība, ka es viņu medīju. Smieklīgi bija tas, kādas pazīmes toreiz bija uzskaitītas manis meklēšanai, es to vēlāk uzzināju – mīl staigāt kailu galvu, ātra gaita... Pazīmes! (Smejas.) Un ļoti viegli komunicējas ar pārējiem cilvēkiem. Var ietekmēt. (Smejas.)

Bija paredzēts, ka es piebraukšu ar motociklu, nošaušu Lāci uz ielas tajā brīdī, kad viņš būs izkāpis pie savas mājas.

RL: Un bēgsiet ar motociklu?

Krastiņš: Ar motociklu. Pabraukšu kādu gabalu un atkal projām. Atstāšu moci uz ielas un atkal aiziešu kā zolīds cilvēks.

Bet līdz īstenošanai netikām. Mūsu grupā bija tāda sakarniece Aina Baklānova, jauna sieviete no godīgas latviešu ģimenes, viņas tēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, bet viņš jau bija miris. Viņa izrādījās čekas aģente. Otrs nodevējs bija vācu kara ārsts Lange, karagūsteknis, viņš arī izrādījās savervēts, strādāja čekas labā. Mums pret Ainu nebija nekādu aizdomu, nekādu, tas nu bija mūsu naivums. Bet pret mums bija jau noausts kārtīgs tīkls. Viens no mūsējiem pat bija pamanījis, ka viņu uz ielas nobildē, tik paveras grāmatiņa – un čiks, nobildē, tāda aparatūra viņiem bija. Bet mēs uzskatījām, ka tā ir nejaušība. Bija jau gads pagājis, kopš mēs tik veiksmīgi darbojāmies. Ar troksni. Bija tāda pārliecība, ka nekas ļauns nevar notikt, bijām palikuši tik pārdroši, uzskatījām, ka viņi ir zemāki, ka čekā ir muļķi... Ainai bija zināms mūsu plāns. Viņa arī bija uzdevusi tās pazīmes. Bija atlikušas pāris dienas. Vakarā sapulcējāmies Pumpura ielā, bišķi iedzērām. No rīta grasījos iet ārā, mans brālis jau bija aizgājis. Bet tajā dienā mūs pašus jau medīja. Pa visu Rīgu – tos, kas bija Rīgā. Jau bija izsekots. Un tā Aina... no rīta piecēlusies... Es biju viņā tā kā bišķi iemīlējies... Viņa apķērās man ap kaklu un teica: „Pēteri! Esi uzmanīgs uz ielas! Tu zini, kādi tagad laiki...” Apķeras ap kaklu, nobučo mani un tad paņem ar rokām un tā pastumj. Kino... Es biju tik priecīgs – viņa mīl mani!

RL: Aina bija smuka un jauna?

Krastiņš: Smuka un jauna. Un man bija daži gadi pāri 20. Es gāju ārā palēkdamies. Vairākos stāvos kā vienmēr bija cilvēki, kuriem es nepievērsu nekādu uzmanību. Kā vēru āra durvis, tie, kas tur iekšā bija mierīgi gaidījuši kā tiesas apmeklētāji, atlauza man rokas uz muguras, iegrūda mašīnā un aizveda uz Stabu ielu.   /.../

RL: Ko jums piesprieda?       

Krastiņš: Neko. Par pieciem pantiem – par katru pantu atsevišķi 25 gadus. 125 gadi kopā. Bet tā kā viņi ir žēlsirdīgi, tad tos 125 apvienoja vienā sodā, nomainīja uz maksimālo likumā paredzēto ieslodzījuma laiku – 25 gadiem un aizsūtīja uz Noriļsku.   /.../

RL: Ar Vili Lāci jūsu ceļi nekad vairs nekrustojās?

Krastiņš: Nē, kad mēs varējām pa īstam atgriezties Latvijā, viņš jau bija miris.

RL: Un tomēr – kāpēc jūs gribējāt nogalināt Vili Lāci?

Krastiņš: Kā tautas ienaidnieku. Kā bendi, kā nodevēju. Viņš to nāvi bija nopelnījis.

 

* * * * * * * * * * * * * * * * * * *

Paldies, Jon! Tas „uztaisīja dūšu”. Tikai mazliet gribas piebilst par mednieka motivāciju. Var jau būt, ka to var izprast arī tikai ar vēsu prātu. Manuprāt, toreizējo laiku notikumu izpratnei pamatā jaņem „Baigā gada” pārdzīvojums. Viss notikušais, kad neiedomājamākie murgi kļūst par ikdienu, pārmaina cilvēka domāšanu un rīcību. Atklājas cilvāku zemslāņi. Tādēļ ir bezgala labi atklāt ka mūsu vidū bijuši arī tādi vīri kā Tālrīts Krastiņš un viņa biedri. Par nodevēju Ainu un viņai līdzīgiem mums ziņas bijušas bez gala.

Ričs <RSpuris@aol.com>

 

Labi gan, ka te viss notiek tikai pļāpu līmenī! Citādi varētu atsākties terors un dažiem būtu izdevība izcelties līdzīgi kā Vilim Lācim. Taču polītiskās slepkavības parasti nekādas lielas maiņas neienes...

Anita <liepag@idirect.com>

 

Vai kāds ir gadījumā izlasījis nule klajā nākušo Ingrīdas Sokolovas „Figūras uz fona”? Tur ir tiešām ļoti interesanta nodaļa par Vili Lāci.

Ingrīda Sokolova ir filoloģijas doktore (1975. g. aizstāvējusi disertāciju „Vilis Lācis. Dzīves ceļš − daiļrades evolūcija”). Sokolovas raksts „Par un ap Vili Lāci” lielā mērā ir atbilde Rolfa Ekmaņa rakstam „Vilis Lācis šodien un viņdienās”, Latvija šodien 1989/1990 (arī Literatūra un Māksla 1991. g. 27. dec.) Uzkāpu bēniņos, samklēju rokā arī to Ekmaņa rakstu. Tur Ekmanis Lāci bez žēlastības apstrādā kā sliktu rakstnieku un tautas nodevēju. Par Sokolovu pasaka tā: pēdējos gados kļuvusi ne tikai par ... Zentas Mauriņas ... bet arī par Andreja Saharova dievinātāju ... asi vērš pirkstu pret pēckara gadu Latvijas kompartijas otro sekretāru Ļebedevu, kas, līdzās ar tādiem ‘literatūras specialistiem’ kā Arvīds Pelše ‘varmācīgi iejaukušies’ Viļa Lāča daiļradē. Viņš raksta arī: Sokolova, šaubu nav, pareizi norāda [rakstā ‘Par Vili Lāci’ 1989. g. 8. dec. Cīņā], ka galvenais noteicējs 1941. gada masu izsūtīšanā Baltijas valstīs bija Iekšlietu tautas komisariāts Maskavā. Bet pēc ņirgāšanās izklausās apgalvojums, ka prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža izsūtīšanai [pavēli esot parakstījis pats Lācis] ir bijusi arī sava labā puse, jo nevarot zināt, kā viņiem būtu klājies kara gados Latvijā. Tad vēl Sokolova mēģina pārliecināt lasītāju, ka Viļa Lāča parakstītā ģenerāļa un kaŗa ministra Jāņa Baloža izsūtīšanas pavēle esot viltojums.

Sokolova savā jaunajā grāmatā raksta tā: Jau kara laikā Latvijā cirkulēja fašistu safabricētā kolāža par it kā Lāča parakstīto ģenerāļa izsūtīšanas pavēli. To viens otrs mēģina cilāt vēl šodien, lai gan juridiskā ekspertīze pierādījusi nepārprotamu viltojumu. Taču vēl pirms tam Balodim un arī Ulmanim emigrāciju uz ārzemēm jau bija liegusi padomju vēstniecība. Pirms daudziem gadiem Maskavā tikos ar šīs vēstniecības sekretāru M.Vetrovu un sapratu, cik liela bija šī it kā inteliģentā ierēdņa loma ‘šahu figūriņu’ pārbīdīšanā. Savukārt ar padomnieku I.Čičajevu tikos vairākkārt, viņš pat ieradās pie manis Rīgā, lai izrunātu ‘Lāča jautājumus’. Un šodien tikai nostiprinājies iespaids, ka fakstiski viņi šeit bija 1940. gada vasaras un pat dažu tālāku notikumu īstie diriģenti! Sokolova stāsta, ka Lācis esot pierunājis Hruščevu Latvijā atļaut svinēt Jāņus, bet Pelše to tomēr aizliedzis. Pelše esot vairākkārt Lāci apsūdzējis par viņa raksta darbos atrodamām ķlūdām. Reiz Sokolova esot izsaukta uz Maskavu palīdzēt saprast Pelšes ziņojumu par Vili Lāci, ka šis esot uzgājis kādu viņa fašistisku sacerējumu „Ceļojums uz kalnu pilsētu” kur galvenā varoņa tēls, vārdā Krams, esot skaidri saprotams kā Marksa izsmiekls. Un tā tālāk un tā tālāk.

Ziniet, jo vairāk es padomāju par šo vēsturi (tāpat arī par Bruno Kalniņa nodevību iestājoties Sarkanarmijā) jo skaidrāk man paliek tas, ka tādas lietas var izrietēt tikai totalitārās iekārtās un šeit nu vismaz Latvijas mērogā galvenais vaininieks ir Latvijas demokrātiskās Satversmes atcēlējs Kārlis Ulmanis. Ja tiešām tas tā ir, kā daži tautiešu jau atkal mūsu laikos atsākuši domāt, ka „demokrātija nav un nevar būt”, tad kas mums paliek pāri? Paliek tikai iespēja lielvaru sacensību konjunktūras izmantot, jeb, kā Ekmanis saka, piebiedroties tai tipisko karjeristu sugai, „kas nodrošinas uz visām pusēm”. Un lai Dievs mūs tad pasargā no godkārīgiem līdzcilvēkiem, bet − vēl sliktāk − totalitārā iekārtā neviens nav bez vainas, katrs kam izdzīvošana svarīgāka par sirdsapziņu tad ir tautas nodevējs.

No Lāča rakstiem neesmu neko daudz lasījis. Izlasīju „Cilvēki maskās” (izd. Liesma, 1984). Pēdējā rindkopa: ...cilvēku drēbēs tērpušies zvēri un kustoņi staigāja pa ielām, mānīdami citus un paši sevi ar savu cilvēcīgumu. Pēkšņi nez no kurienes ķēmīga klauna maska iznira pār pilsētu, tā bija tik liela, ka nami, parki un bulvāri pazuda tās groteskajos vaibstos. Apakšā maskas ēnā griezās milzīgs karuselis, lētiem papīra karodziņiem izpušķotas laiviņas un koka zirgi; karnevāla kostīmos tērpti ļaudis sēdēja seglos, pūta stabulītes un vicināja ar rokām. Kaut kur karuseļa vidū skanēja leijerkaste, tas bija vecs, vecs motīvs, bezgala novazāts un apnicis līdz nāvei. Spēle turpinās. Bez starpbrīžiem, bez kāpinājuma un atslābuma dun tā cauri gadu simteņiem, plēš ausis ar savu skarbumu un iegriež savos virpuļos veco un jauno cilvēci, paaudzi pēc paaudzes. Neviens nevar izkļūt no viņas straumes. „Mēs dzīvojam!” saka cilvēks. Rūsgans ērms staigā pa drāti...

Juris <Zagarins@stcc.edu>

 

Citāts liek domāt, ka Lācis vismaz saprata savus apstākļus visai reāli!

Aija < beldavsa@indiana.edu >

 

Jāpiemetina, ka citāts ir no romāna, kas pirmo reizi periodikā publicēts Rīgā 1935. gadā, bet grāmatā gadu vēlāk.

Juris