Laimonis Mieriņš

 

TĒRNERA BALVA 2003

 

 

To pirmoreiz piešķīra 1984. gadā. Kopš tā laika mākslas pasaule regulāri pievērš savu uzmanību untumainajai Tērnera (Turner) balvas kandidātu izstādei Londonas Teita (Tate) galerijā. 2003.6.XII pompoza TV tiešraide no izstādes pasludina jauno laureātu. Kandidātu izvēles žūrijā galvenā teikšana ir Teita galerijas direktoram Sērotam (Nicholas Serota) un, protams, sponsoriem, ieskaitot konceptuālās mākslas tirgotājus Džoplingu (Jay Jopling) un Sātči (Charles Saatchi). Kandidātiem jābūt jaunākiem par 50 gadiem un jau ar pamatīgi nostabilizētu reputāciju. Liekas, starp laureātiem nekad nav bijusi neviena daiļā dzimuma māksliniece.

Visas šīs izstādes mēdz būt kontraversālas, arī pērngadējā, kur sacensības arēnā izvirzās četri ļoti atšķirīgi dažādu jauktu disciplīnu mākslinieki. Ieejot pirmajā telpā, uz skatītāju valdonīgi noraugās pie sienas piestiprināts gobelēnam līdzīgs Anjas Galačio (Anya Gallaccio) darinājums. Pārklāts ar biezu stikla plāksni, tas veidots vienīgi no sarkanām mārpuķītēm. Nedaudz soļu tālāk bronzā atlieta ābele, kuŗas zari un stumbrs apvīti ar gaŗā auklā glīti savirknētiem caurdurtiem āboliem, kas jau sākuši bojāties. Turpat uz grīdas nokrituši daži sīki bronzas ābeles zariņi ar sīkām, dzidrām stikla odziņām. Galačio nemēdz izskaistināt. Koncepcija viņai skarba un tieša. Izskatās, ka instalācija vēsta par miesas korupciju.

Tumšā telpā uz vienam pret otru vērstiem ekrāniem īru mākslinieks Vilijs Dohertijs (Willie Doherty) rāda vienlaicīgi divas filmas par Londonderiju (Londonderry), kuŗas vēsture ir gadsimtiem ilga un asiņaina. Pilsētai cauri tekošā upe (Foyle) veido dabīgu robežu starp divām nesamierināmām reliģiskām grupām − katoļiem un protestantiem. Filmā pie vienas sienas redzams kāds vīrs, kuŗš tumsā skrien pāri Kraigovanas (Craigovan) tiltam. Uz pretējā ekrāna tas pats vīrs skrien atpakaļ. Tas ir viss. Nekas vairāk. Un nav arī vajadzīgs. Minimāliem līdzekļiem Dohertijs ir radījis vizuāli saturīgu vēstījumu.

Nākošajā telpā uzstājas brāļi Džeiks Čapmanis (Jake Chapman) un viņa brālis Dinos. Abi ir Sātči pieteikti kandidāti Tērnera balvai. Viņu ekspozīcija ir tipiski čapmaniska. Kā zināms, spāņu mākslinieka Gojas (Francisco Goya 1746-1828) pazīstamā grafiku sērija Los Desastres de la Guerra (Kaŗa šausmas) neatkārtojami ilustrē necilvēcības aspektus atbrīvošanas kaŗā no franču okupantiem. Enerģisko Čapmaņu ieskatā, šķiet, pienācis pēdējais laiks Gojas darbu „mākslinieciski uzlabot” − katru atsevišķu grafikas sērijas lapu, pusaudžiem līdzīgā vandālisma garā, viņi ir izzobojuši vai citādi apgānījuši ar kolāžām, zīmējumiem, izsvītrojumiem, saviem komentāriem. Arī abu brāļu bronzas skulptūrā-instalācijā, kam pamatā arī Gojas darbs − grafiku sērija „Apvainotie, kritušie”, redzamas spāņu brīvības cīnītāju sagraizīto ķermeņu jau daļēji pūstošās daļas un kauli, kur mudžēt mudž tārpi, mušas, žurkas un dažādi rāpuļi. Bet izstādes apmeklētājos tas neizraisa cerēto šoku. Tādēļ, lūk, Čapmaņi lielā steigā − dažas dienas pirms laureāta izvēles − papildina savu instalācijas ansambli ar vēl vienu eksponātu, proti, divām spilgti nokrāsotām dabīga lieluma bronzā atlietām seksa lellēm, kuŗas kaislīgi nododas abpusējam orālam dzimumaktam. Droši vien izmisuma pilns solis, lai šokētu skatītājus šokēšanas labad. Bet arī tas nerada satraukumu ne skatītājos, ne pat morālistos.

Ceturtā kandidāta, podnieka un keramiķa Greisona Perija (Grayson Perry) − viņš labāk pazīstams kā transvestīts − veidotās formas ir tradicionālākas, techniski perfektas, pārklātas ar interesantām glazūrām. Katrs trauks, katra forma ir apgleznota ar visādiem seksuāli perversiem attēliem − bērnu mīļotāju neķītrībām, izvarošanām, slepkavībām, pašnāvībām un nezin ko vēl. Te vietā atgādināt, ka seno grieķu keramikas mākslā līdzīgu tēmu dekoratīvie motīvi vienmēr ir apvienoti ar formu, bet ne tā Perija darbos, kas, iespējams, darīts ar nolūku.

Vislielāko „šoku” izraisa Tērnera balvas (20 000 britu mārciņu apjomā) laureāta pasludināšana, kad gluži karnevāliskā gaisotnē TV kameru priekšā visiem par pārsteigumu tiek nostādīts neviens cits kā transvestīts Perijs! Uzvilcis mazas meitenītes violetas krāsas kleitiņu, ar tādas pašas krāsas zaķīšiem rotātu šleifīti matos un zeķītēm sarkanās kurpītēs, piesarcis, smaidīgs un kniksēdams, viņš bikli pozē fotogrāfu zibšņu gaismā, ziņu kārajiem preses pārstāvjiem vientiesīgi stāstīdams, ka balvu esot saņēmis sava apģērba dēļ... 43 gadu vecs, precējies ar psichoterapisti, vienpadsmit gadu vecas meitas tēvs, kuŗš sava motocikla garāžu esot pārbūvējis transvestīta garderobes vajadzībām − ar kosmētikas galdu, spoguļiem utt. Jau kopš agras bērnības viņam esot paticis tērpties māsas kleitās. Perija sieva un meita uztveŗ transvestismu kā pieņemamu un gluži normālu sabiedrisku parādību.

Tērnera balvas piešķiršana Perijam rada gan šoku, gan sašutumu un rūgtu vilšanos. Katrā ziņā ļoti vīlies ir Sātči, jo cerēja redzēt sēžam goda krēslā brāļus Čapmaņus. Tā vien liekas, ka Sātči un arī Džoplings ir izspēlējuši vadošo lomu konceptuālās mākslas tirgū.

Sensāciju cirks presē turpinās. Pat nopietnu laikrakstu redaktori dod vārdu žurnālistiem, kuŗi aicina sabiedrību sekot Perija paraugam, proti, atbrīvoties no aizspriedumiem un graut esošās ģērbšanās konvencijas. Varbūt daļēji tas jau ir noticis. Laiki un gaumes mainās. Ar interesi jāgaida nākamā konceptuālās mākslas „ziepju opera”.