Dzidra Rodiņa

 

TIEŠĀM PRAKTISKA FONĒTIKA

  

Dzejniece, lingvistikas zinātņu doktore Lalita Muižniece (2003.X). Foto: Rolfs Ekmanis

Valodu mācoties − dzimto vai svešvalodu, bērnam vai studentam − jāapgūst visi četri valodas aspekti: semantika (vārdu un frazeoloģismu nozīmes), sintakse (teikumu uzbūve), morfoloģija (vārdu saknes un piedēkļi) un fonoloģija (skaņu sistēma). Šāda pieeja latviešu valodas mācīšanai izveidojās Rietummičiganas Universitātē (RMU), Kalamazū, ASV, kur no 1966. līdz 1993. gadam pilnā sparā ritēja latviešu valodas mācību programma, kuŗā svarīga loma bija Dr. phil. Jāzepa Leļa latviešu valodas mācības strukturālajiem materiāliem. Viņa Latviešu valodas mācība pamatskolām −vēlākajos iespiedumos vienkāršāk Latviešu valodas mācība − pirmo reizi parādījās 1983. gadā. Tai sekoja Latviešu valodas mācība iesācējiem / Basic Latvian (1984), abas ALA apgādā. Šī mācību viela sistematizēja tematisku vārdu krājuma, pakāpenisku vārdu un teikumu uzbūves apgūšanu, bet pievērsa maz uzmanības izrunas mācīšanai.

Kad latviešu valodas mācības pārveidojās no vasaras par pilna gada programmu (1981) Dr. phil. Lalitas Muižnieces vadībā, bija nepieciešams programmā ietilpināt arī izrunas mācības jeb fonoloģijas kursu. Tagad profesores šim kursam radītie materiāli sakopoti jaunā grāmatā − Latviešu valodas praktiskā fonoloģija (Rīgā: Rasa ABC, 2002).

Lai izvērtētu grāmatas lietderību, ļoti svarīgi izprast, kam tā domāta. Materiāli sākotnēji radīti nevis iesācējiem, bet studentiem ar vidēja vai augstāka līmeņa latviešu valodas prasmi. Tomēr jāatceras, ka ir runa par latviešu valodas kā otras valodas prasmi, jo, lai cik cītīgi vecāki un vecvecāki ģimenēs uzsvēruši latviešu valodas lietošanu, šo jauniešu vecāki paši ir trimdas bērni, auguši un visu mūžu dzīvojuši citas valodas vidē. Šajos apstākļos pat „laba” latviešu valodas prasme parasti nozīmē labu mājas valodas, nevis akadēmiskas valodas prasmi. Otrkārt, svešvalodu mācība un apgūšana vispār ASV skolās nav sevišķi augstā cieņā, un akadēmiskus valodniecības jeb lingvistikas jēdzienus tikai retais būs sastapis jebkuŗā valodā. RMU latviešu valodas studenti bieži apgalvoja, ka nekad nebija sapratuši vai pat mācījušies angļu valodas gramatiku, iekams nebija mācījušies latviešu valodu kā akadēmisku universitātes kursu. Tātad, šāda kursa mērķis ir divējāds: gan palīdzēt studentiem uzlabot savas latviešu valodas spējas, gan sniegt dziļāku izpratni par savas, un vienlaikus jebkuŗas valodas, raksturīgajām īpašībām.

Pirmkārt, kā izcili vērtīgs Latviešu valodas praktiskās fonoloģijas (LVPF) sniegums ir jāmin fonoloģijas terminoloģijas paskaidrojums latviešu valodā. Skaidrās un precīzās illustrācijas (piem., 13. lpp.) palīdz studentiem izprast savu runas aparātu − kā deguna dobums savienojas ar mutes dobumu, kur atrodas barības vads attiecībā pret elpvadu utt. Terminoloģijas saraksts katras nodaļas beigās noder svarīgāko jēdzienu atkārtošanai. To var uzlūkot kā svarīgu papildus mācību vielu, jo tur iekļautie piemēri parasti neatkārto tekstā agrāk lietotos. Tāpat latviešu-angļu terminoloģijas vārdnīca grāmatas beigās ir vērtīgs pielikums, jo tā atļauj šīs jaunās zināšanas pielietot arī angļu valodas sfairā.

LTPF sākuma daļā apskatīts latviešu valodas skaņu inventārs un sistēma. Skaņu inventārs ir svarīgs jēdziens, jo valodas skaņas nebūt nav tas pats, kas alfabēta burti. Angļu valodā, piemēram, ir 26 alfabēta burti, bet apmēram 40 skaņu. Latviešu valodā atšķirība nav tik liela − 41 burts, bet 49 skaņas, ja ieskaita garo o (ō) un mīkstināto r (ŗ). Bet valodas runātāji bieži vien neapzinās, ka lieto šādas „paslēpušās” skaņas. Piemēram, angļu valodā ar burtiem th apzīmē gan nebalsīgu skaņu (thought, three, ether), gan balsīgu (though, these, either). Līdzīgi dažs latviešu valodas labs pratējs tomēr nebūs pamanījis, ka burtu v izrunā kā puspatskani (w) vārdos savs, tēvs, govs, bet kā īstu patskani (v) pirms patskaņa, kā vārdos savu, tēvu, govi.

Unikāls LTPF pienesums valodniecībai ir detalizēts latviešu un angļu valodas skaņu izrunas salīdzinājums. Nav lieki jāuzsveŗ, ka katrai valodai ir savs skaņu inventārs, ka latviešu valodā ir skaņas, kādu angļu valodā nav, sevišķi t.s. mīkstinātie līdzskaņi, un otrādi (jau minētais th). Bet citi vārdi, vismaz rakstiskā formā, izskatās gluži vienādi. Labs piemērs ir angļu verbs put (nolikt) un latviešu verbs put (iet bojā). Katra skaņa šajos vārdos ir atšķirīga. Angļu valodā p ir plosīvs, latviešu valodā ne. Angļu valodā u izrunā ar mēli tuvāk mutes vidum, latviešu valodā ar lielāku mēles pacēlumu tuvāk mīkstajām aukslējām, apaļāk savilktām lūpām, un vispār lielāku sejas muskuļu saspriegumu. Angļu valodā t izrunā ar mēles galu pie cietajām aukslējām, latviešu valodā pie zobiem. LTPF dod daudz šādu specifisku paskaidrojumu par izrunu, arī daudz piemēru.

Arī skaņu sistēma ir labi iztirzāta LTPF. Skaņas veido sistēmu ar to, ka tās ir iedalāmas dažādos grupējumos, atkarībā no artikulācijas (izrunas) līdzībām. Patskaņus atšķir no līdzskaņiem, jo patskaņi var vieni paši veidot zilbi, kamēr līdzskaņi parasti ne. Tomēr izrādās, ka ir derīgi atšķirt, piemēram, līdzskaņu grupu l, ļ, m, n, ņ, r, f, ko sauc par skaneņiem, jo zināmos apstākļos tie var būt par zilbes kodolu, kā vārdos katls, ritms, pēkšņs, gudrs. Ir daudz citu šādu valodnieciski nozīmīgu skaņu grupējumu, un LTPF paskaidro visus galvenos šādus iedalījumus latviešu patskaņu un līdzskaņu sistēmās.

Par LVPF kodolu var uzskatīt 13. un 14. nodaļu − „Latviešu valodas fonoloģiskās likumības” un „Skaņu maiņa morfēmu sadurās”. Te atklājas iemesls skaņu sistēmas grupējumiem. Katrs ārpus Latvijas audzis latviešu bērns būs dzirdējis no vecākiem vai skolotājiem apgalvojumu: Latviešu valodu ir vieglāk iemācīties nekā X valodu, jo to izrunā tāpat kā to raksta. Tā ir taisnība salīdzinājumā ar angļu valodu, kuŗas rakstība sāka nostabilizēties jau ap 1500. gadu, bet izruna turpināja mainīties. Bet pasaulē nav nevienas valodas, ko izrunā tieši tāpat kā to raksta. Fonoloģiski likumi norāda, kā skaņas mainās atkarībā no pozicijas vārdā, no tā, vai tās ir saknes sākumā vai beigās, kur saduras ar piedēkļiem. LVPF aplūkotas šīs maiņas ar daudziem piemēriem.

Viens šāds pozicionāls likums valda visus nebalsīgos troksneņus, bet ņemsim par piemēru skaņu p. Ja p atrodas starp īsu patskani un vēl vienu patskani, tas jāizrunā gari. Te atkal ir valodas īpatnība, kas daudziem latviešu valodas runātājiem varbūt nav zināma. Ja izrunā vārdus labu lapu lāpu (iedomājoties varbūt spoži degošu bērzu slotu), tad pie p skaņas vidējā vārdā lūpas paliek ciet gandrīz divtik ilgi kā pie b vai p skaņām pārējos vārdos. Ja visas p, b skaņas šajā frāzē izrunā vienādā gaŗumā, klausītāji droši vien sapratīs teikto, bet uztvers nelatvisku akcentu.

Skaņu maiņu morfēmu saduras var illustrēt, lietojot skaņu miju, ko sauc par asimilāciju. Asimilācija ir process, kuŗā viena skaņa pielāgojas otrai blakus stāvošajai skaņai kādā skaņu sistēmas iedalījuma kategorijā, īpaši bieži asimilācija notiek balsīgumā. Gan angļu, gan latviešu valodā ir šis process, bet tas darbojas pretējos virzienos. Ja angļu vārdiem cub, bed, dog pieliek daudzskaitļa galotni -s, galotni izrunā kā -z: kabz, bedz, dogz. Turpretī latviešu valodā mainās saknes pēdējais patskanis, nevis galotne. Tādēļ, dzirdam labs (laps), rads (rats), zirgs (zirks), kur angļu valodas runātājam būtu dabīgi teikt (labz, radz, zirgz). Bez balsīgumā asimilācijas notiek arī skaņu iespraudumi un zudumi (skat. 14. nod.).

Par supersegmentām īpašībām dēvē tādas izrunas izpausmes, kas pārsniedz vienu skaņu, tātad gaŗu patskani jeb diftongu, vai veselu frāzi jeb teikumu. Latviešu valodā tādas supersegmentālas īpašības ir intonācijas un uzsvars. LVPF apskata abus šos tematus.

Latviešu valodas vidus dialektā atšķiŗ trīs intonācijas, kas raksturo gaŗos patskaņus un divskaņus: stiepto, lauzto un krītošo. Nav daudz „trīnīšu”, kur tikai intonācija atšķir izrunu. Muižniece min stiepto − loks (sīpola), lauzto — loks (varavīksnes) un krītošo − logs (istabas), un norāda, ka A. Lauas Latviešu literārās valodas fonētika (Zvaigzne: Rīgā, 1969.) atzīmē, ka Sēlijā ir arī kāpjoša intonācija. Kaut visus LVPF piemērus gribētos dzirdēt skaņu ierakstā, šai nodaļai tas liekas sevišķi vēlami.

Par uzsvaru latviešu valodā arī dzird vispārinājumu, ka visi vārdi uzsvērti pirmajā zilbē. LVPF apskata izņēmumus šim likumam, piemēram, visPAreizāk, un paskaidro attiecīgos likumus. Nodaļā par balss kvalitāti un dinamiku LVPF iztirzā balss dinamiku frāžu un teikumu izrunā.

Pēc teorētiskajiem paskaidrojumiem, apmēram puse no LVPF sastāv nov vingrinājumiem un piemēru uzskaites. Šādi saraksti patīkami atvieglo valodas skolotāja darbu. Varu pareģot, ka šo lappušu malas katra skolotāja eksemplārā drīz piepildīsies ar papildus piemēru sarakstiem.

Kaut LVPF nav bieza grāmata, tā ir blīva ar bagātīgu informāciju. Nevis kā kritiku, bet kā novērojumu gribētu atzīmēt divus tematus, par ko būtu interesanti lasīt latviešu fonoloģijas laukā.

Pirmkārt, pie fonoloģijas arī pieder akustiskā fonoloģija, kas saistās ar valodas skaņu fiziskām īpašībām, skaņu frekvencēm un auss struktūru kā dzirdes orgānu − valodas skaņu uztvērēju. Latviešu valodas pamatkursā varam novērot, ka studentiem jātrenē ne tik vien izruna, bet arī dzirde. Iesācējiem ir ļoti grūti saklausīt daļēji nebalsīgos patskaņus vārdu galotnēs, piemēram, kapa (vsk. ģen.), kapi (dsk. nom.), un kapu (vsk. akuz./dsk. ģen.). Tāpat ir grūtības atšķirt mīkstināto l (ļ) no j vārdos ļauns un jauns. Šādas grūtības nav tikai valodas nemācēšanas vaina vien. Skaņas tiešām ir akustiski līdzīgas. Kaut gan šis ir interesants pētniecības lauks, akustiskā fonoloģija tomēr parasti neietilpst fonētikas mācību grāmatu jomā. Tāpat fonoloģijas kursā varētu ietilpināt vēsturisko fonoloģiju − skaņu maiņas, kas valodā attīstījušās gadsimtu tecējumā. Te nu, diemžēl, LVPF svārstās. Vēsturiskā attīstība tiek pieminēta vairākās vietās, lai paskaidrotu, kādēļ radušās zināmas skaņu mijas, kas vērojamas sinchroniskajā analizē. (Sinchroniska analize apskata valodu vienā attīstības punktā. Diachroniskā analizē apskata maiņas, kas novērojamas vai postulējamas par valodu attīstību laika gaitā). Vēsturiski paskaidrojumi tiek doti, piemēram, par platā e izrunu vīriešu dzimtes a-celma lietvārdos (44), par mīkstinājumu attīstību galotnēs (67) un saknēs (68), par k, g miju ar c, dz (71) un atsevišķā nodaļā par vēsturisko patskaņu miju jeb ablautu (50-51). Tomēr lielāko tiesu piemēros vēsturiskā attīstība netiek minēta. Te rodas jautājums, cik derīgi iestarpinātie vēsturiskie paskaidrojumi ir tādiem lasītājiem, kas pirmo reizi sastopas ar fonoloģijas principiem. Tādi iestarpinājumi jau tā blīvajā tekstā varbūt vairāk mulsina nekā palīdz. Var rasties arī pārpratumi par to, vai ar zvaigznīti apzīmētās formas ir rekonstruētas pirmvalodas formas, lietuviešu tagadējās valodas formas (71) vai varbūt tikai hipotētiskas atvasinājuma pakāpes, kā tas ir dažās citās valodniecības grāmatās. Varbūt nākamajā izdevumā būtu labāk apvienot vēsturiskos paskaidrojumu piemērus vienā nodaļā, lai būtu skaidrs, ka mijas, kas pašreiz novērojamas latviešu valodā, ir diachronisku procesu rezultāts, un tad pārējā grāmatā turēties pie sinchroniskiem faktiem.

Par LVPF trūkumiem gaŗā, nicinošā rakstā „Jauna grāmata − māca runāt bez ‘akcenta’” (Laiks 2003.11.I) ir jau izteikusies Dr. phil. Rasma Grīsle. Mans nolūks šajā rakstā nav nedz piebalsot Grīsles kritikai, nedz to atspēkot. Atklāti atzīstos, ka dažos jautājumos, sevišķi par intonācijām, neesmu kompetenta spriest, jo man ir aizdomas, ka esmu viena no tām, kam, citējot Grīsli, nav laimējies bērnībā mantot to [z]inātnei un praksei vērtīgāk[o] triju intonāciju sistēmu. Trīs intonācijas man gan ir, bet, tā kā tēvs cēlies no Neretas pagasta Sēlijā un māte no Aizputes, nevaru apgalvot, ka tās ir pareizās trīs visos vārdos, visās pozicijās. Tātad man būs jāturpina mācīties no tādiem avotiem, kādi pieejami.

Citi jautājumi, piemēram, ch rakstība, man šķiet samērā nesvarīgi, jo pati skaņa ir atrodama tikai aizguvumos un nozīmīgā veidā neietekmē latviešu valodas skaņu sistēmu vai jau agrāk minētos skaņu mijiedarbības likumus. Tā kā tautas izruna tādos vārdos kā chirurģija, chlors, chronika jau tā visbiežāk atbilst ķ vai k skaņām, šiem vārdiem varētu mierīgi atļaut „latviskoties” pavisam. Bet, ja vairākums valodnieku nospriež, ka šo vārdu izrunas atšķirību ir vērts saglabāt latviešu valodā, tad var jau arī tā.

Tomēr uz vienu personīgu uzbrukumu Grīsles recenzijā gribētu reaģēt. Viņa raksta: Drošsirdīgā ignorancē stāstīts un rādīts, kā ‘patskaņa pagarināšanās noris nenoteikto adjektīvu galotnēs: jauka > jaukā, jauni > jaunie. Nebūs jau tā, ka Muižniece būtu bez kādas jausmas par noteikto jeb pronominēto (..) adjektīvu izveidošanos baltu un slavu valodās! Ja mana atmiņa neviļ, tad abas ar Muižnieci klausījāmies tajā pašā Jāzepa Leļa kursā par baltu valodu salīdzināmo un vēsturisko lingvistiku, kuŗā viņš ļoti izsmeļoši skaidroja galotņu vēsturisko attīstību. Ja ne tajā kursā, tad vēlāk savās studijās Muižniece noteikti šos faktus ir apguvusi. Taču nekur savā apcerējumā par patskaņu pagarināšanos Muižniece neapgalvo, ka šī ir vēsturiskā attīstība; neraksta, ka refleksīvajos verbos un noteiktajos adjektīvos ir vēsturiski izveidojušies gaŗi patskaņi. Te ir runa par sinchronisku analīzi, kuŗā ir izdevīgi runāt par refleksīvo formu darināšanu no aktīvajām, par noteikto adjektīvu darināšanu no nenoteiktajiem. Šis princips ir tāds pat, kā verbu personu formas atvasināšana no pamatformām. Neviens ar to neapgalvo, ka tādēļ pamatformas ir valodas vēsturē pastāvējušas kaut kādā veidā pirms personu formām. Ja par to rodas pārpratums, tas varētu būt tādēļ, ka šādā grāmatā par fonētiku nav vietas gaŗākiem paskaidrojumiem par valodas morfoloģiju, kā tā tiek pasniegta citos kursos.

Ko ieteikt iespējamiem grāmatas pircējiem un lasītājiem? Šeit aprakstītas latviešu valodas izrunas īpatnības, kas mūsu valodu padara vienreizēju un atšķirīgu no visām citām valodām. Kad RMU programma gāja pilnā jaudā, Muižnieces kursos pulcējās jauni latvieši, kas gribēja pēc iespējas pilnīgi iemācīties un izprast latviešu valodu, lai varētu to lietot ikdienas dzīvē, mācīt to saviem bērniem un varbūt pat kļūt par skolotājiem un mācīt to citiem. Tieši tādai lasītāju saimei arī interesēs LVPF. Kā jau valodniecībai veltīta grāmata, tā nelasās viegli. Ir daudz techniskas terminoloģijas un abstraktu jēdzienu. Neraugoties uz to, grāmata atalgo lasītāju ar interesantiem ieskatiem un negaidītiem atklājumiem latviešu valodas unikālajā izrunas sistēmā.

 

 

 

Dzidras Rodiņas, lingvistikas zinātņu doktores (University of Minnesota, 1990) disertācijas temats: The Predicational Role of Adverbs in the Surface Syntax of Latvian. Angļu valodas pasniedzēja ārzemju studentiem DePaul Universitātes Angļu valodas akadēmijā. Vasarās lasa latviešu valodas pamatkursu Baltiešu Studiju vasaras institūtā (BALSSI jeb Baltic Studies Summer Institute). Piedalās Rietummičiganas Universitātes latviešu valodas vasaras programmā (1970-1993).