Ojārs Spārītis

 

VAI PAGĀTNI APDRAUD RĪTDIENA VAI ŠODIENA?

 

 

Kopš robežu atvēršanās pasaulei un tirgus ekonomikas principu darbības sākuma Latvija ir stipri mainījusies vizuālajā ziņā. Ikviens, kuŗš ilgāku laiku nav apmeklējis Latviju vai Rīgu, pamana strauji notikušās izmaiņas. Mūsu zeme ir kļuvusi sakoptāka, modernāka, dzīvespriecīgāka. Nevar nepamanīt jaunu krāsu, jaunu materiālu un jaunas celtniecības kultūras ienākšanu sadzīvē, jo tieši cilvēka rokām radītā vide ir tā, kas viesu acīs veido iespaidu un ataino pilsētas, lauku, valsts un visas zemes vizuālo tēlu. Un tā nozīmīgākā sastāvdaļa ir kultūrvide, kas kā indikators uzrāda valsts kultūrpolitikas un ekonomikas mijiedarbības aspektus. Tie ir mērojami valstiskās izpratnes un materiālās atbildības kategorijās.

Padomju režīma sabrukuma radītā haosa apstākļos radušās liberālā tirgus amorālā daba radīja priekšnoteikumus ātras privātīpašnieciskās piesavināšanās gadījumiem, valsts īpašuma privatizācijai ar tā dēvētajām „valsts nozagšanas” pazīmēm. Atbilstoši nomenklatūras darbinieku ekonomiskajām un politiskajām iespējām tika devalvēti un tikai tad privatizēti ražošanas līdzekļi, bet liberalizētā īpašumu tirgus haosā agrāko valsts un pašvaldību īpašumu − zemi un namus − ieguva gan likumīgie to mantinieki, gan viltvārži. Šobrīd − divpadsmit gadus pēc starta pistoles šāviena − īpašuma jautājumi ir sakārtoti, īpašuma attiecības ieguvušas likumīgu formu un statusu, un kļūst redzams, ka pirmais privatizācijas vilnis ir skāris fiziski stabilāko, rentablāko, mākslinieciski izteiksmīgāko un, respektīvi, vērtīgāko nekustamā īpašuma tirgus piedāvājuma daļu. Tā tad arī ir pilsētu un lauku kultūrvides redzamo vizuālo tēlu veidojošā daļa, kuŗā ievērojamu proporciju ieņem kultūras pieminekļa statusu ieguvuši objekti. Un to vidū ir dažāda rakstura būves: veikalu, biroju un īres nami, rūpnieciskā architektūra, atpūtas kompleksi, muižas, vasarnīcas un sanatorijas.

Šajos tirgus ekonomikai atbilstošas ražošanas attīstības ceļu meklējuma gados tieši kultūras mantojums ir izrādījies tas bastions, kuŗš, materiāli stiprs, vērtīgs un, tāpēc iekārots būdams, pats pirmais reaģēja uz vērtības kritēriju kraso maiņu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo laiku, kad valstiskās atzinības un nominācijas iegūšanā vairāk dominēja kultūras pieminekļa simboliskā vērtība, un pašu kultūras vērtību aizstāvju vidū pastāvēja nicīga attieksme pret pieminekļu izmantošanu praktiskām vajadzībām vai peļņas gūšanai, šodien tieši īpašuma spēja dot ienākumus ir kļuvusi par galveno kritēriju, bet kultūrvēsturiskā un mākslinieciskā vērtība tiek atbīdīta it kā otrajā plānā. Dubultmorāles un divkāršu standartu atmosfērā tirgus vērtība un reālā vērtība ir mākslīgi attālināti skaitļi. Sevišķi uzskatāmi absurdā situācija kļūst redzama pie īpašuma taksācijas, kad nākamā īpašnieka interesēs netiek uzrādītas tieši tās architektūras kvalitātes, kas var sadārdzināt ēkas remontu vai pat prasīt tās restaurāciju. Un likumdošanas normas, diemžēl, neparedz sankcijas par šādu krāpšanos un īpašuma kultūrvēsturiskās vērtības apzinātu slēpšanu. Šīs rīcības sekas ir mākslinieciskās apdares elementu iznīcināšana remonta laikā vai arī aizsegšana uz nezināmu laiku, kā tas ir Vecrīgas ēkā Audēju ielā 10, kur tika atklāti seši izcilā kvalitātē apgleznoti baroka griesti, no kuŗiem īpašnieks bija pielūdzams restaurēt tikai vienus. Paradokss izpaužas tajā apstāklī, ka attīstītajās zemēs izcila architektoniskā vai mākslinieciskā kvalitāte ceļ īpašuma vērtību, dod iespēju tā īpašniekam iegūt pašvaldības un dažādu fondu atbalstu unikālās kvalitātes restaurācijai, bet mūsu banānu republikā nekustamā īpašuma saimnieks dažu latu dēļ zem „eiroremonta” rigipsa paslēpj tūkstošus. Žēl, ka pat skaistās Igates muižas īpašnieki nobalsojuši par „erzacu” ar skanošām kartona sienām, lētu balsinājumu un zelta imitāciju. Par to, ka iespējams arī citādi, liecina ar Zviedrijas valsts un ārvalstu ziedotāju palīdzību uzsāktā Ungurmuižas kungu mājas restaurācija, ar Valsts Privatizācijas aģentūras līdzekļiem priekšzīmīgi restaurētā Mežotnes pils, ar īpašnieku peļņas investīciju palīdzību sekmīgi notiek Berga bazāra kompleksa rekonstrukcija.

Kopš 1997. gada UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā uzņemtā Rīgas vecpilsēta un ar jūgendstila ēkām bagātā 19.-20. gs. mijas apbūve ir neapšaubāmas pilsētbūves un architektūras mantojuma vērtības. Atsaucoties uz sabiedrības aicinājumu Trešās Atmodas laikā, kopš 1990. gadu vidus uzsāktā Rātslaukuma apbūves un Melngalvju nama rekonstrukcija, saskaņā ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas norādījumiem, ir atdevusi Vecrīgai zudušo ielu struktūru, gan rekonstruēto un jauncelto ēku telpisko, ainavisko un funkcionāli lietojamo kvalitāti. Lai arī ne bez trūkumiem, tā ir gan starptautiski, gan Rīgas iedzīvotāju atzīta kvalitāte, kas ir parādījusi Latvijas kultūrpolitikas vēlmi sadziedēt II Pasaules kaŗa cirstās brūces un pasaules līmeņa politiķiem, galvaspilsētas viesiem, tūristiem apliecinājusi neatkarīgās valsts iespējas atjaunot zudušus kultūras simbolus. Bet par bīstamu un simptomātisku precedentu korumpētas izpildvaras apstākļos es uzskatītu valsts institūciju nespēju un nevēlēšanos aizstāvēt vērtīgu 18. gs. militārās architektūras fragmentu konservāciju un eksponējumu tā dēvētā Triangula bastiona vietā, un kapitulantisku piekāpšanos lieltirgotāju patvaļas priekšā. Tajā Daugavmalas teritorijā, ko, sekojot modernās pilsētbūves un higiēnas prasībām 20. gs. 30. gados atbrīvoja no antisanitārā tirgus, šobrīd par ideālu nodevību jāuzskata klusēšana par telpiski bezjēdzīgi, estētiski brutāli un funkcionāli neloģiski uzcelto lieltirgotavu.

Šo pretrunīgo norišu fonā savu vietu atrod finansiāli ieinteresētu politiķu lobisms par bijušā Sarkano Strēlnieku, tagadējā Okupācijas muzeja nojaukšanu, jo atbrīvotais zemes gabals ir kārdinošs kumoss ekonomiski ienesīgākam par muzeju objektam. Galvaspilsētas mozaīku papildina architektu un šo arodu pārstāvošo organizāciju inspirētie konkurences cīniņi, intrigu kampaņas, mēģinot sabiedrības acīs diskreditēt Vecrīgas atjaunošanas rezultātus. Taču sabiedrība demonstrē savas domāšanas patstāvību un balso par Melngalvju nama rekonstrukciju tā vēsturiskajā veidolā, kā arī skaļi apliecina nepatiku pret Vecrīgas urbānajā ainavā un ar izcilo Art Deco stilā celto universālveikalu disharmonējošo vācu architekta E. Gverkāna projektēto veikalu ēku Audēju ielā. Šis pārprastā modernisma akcents, kuŗa parādīšanos kā „jaunu un vēlamu vēsmu” sveica vairāki funkcionālās architektūras adepti, ir nostādījis pseidonovatoriskos jaunievedumus krasā pretrunā ar Rīgas un Rietumeiropas Hanzas pilsētu tradicionālo vizuālo estētiku. Dīvaini, ka ar Rīgas izslēgšanu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma saraksta draudošā Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija nesaskata šo viduvējā modernisma konfliktu ar pārbaudītām un stabilām vērtībām, kuŗu atzīšana kalpoja par pamatu Latvijas galvaspilsētas nominācijai prestižajā sarakstā. Par kādu kultūras mantojumu varēs runāt pēc dažiem gadiem Krasta ielas apbūves zonā, kur pēdējos gados visu instanču saskaņotā un visos līmeņos akceptētā tirdzniecības architektūra ir radījusi abās pusēs autostrādei izvietotu drive in tipa stikla un metāla monstru kollekciju. Dīvaini, ka šī tik daudziem architektūras birojiem darbu nodrošinājusī sfēra nav nedz kritizēta par bezgaumību, par archaismu, īslaicīgu formdizaina estētiku, ar ko, patiešām, šī celtniecība chroniski slimo. Jau šobrīd parādās šo ēku chroniskā emocionālā mazspēja, estētiskās un funkcionālās nepievilcības dēļ ļaujot vairākiem supermārketiem bankrotēt aiz nepietiekamas noslodzes. Un nākotne? Tai nāksies samierināties ar šīs Krasta ielas apbūves amorfo dabu, kuŗā ik pēc dažiem gadiem kāds objekts būs jānojauc kā fiziski un morāli novecojis. Padomju laika pilsētas ģenerālplāns šai vietā paredzēja ekskluzīvu dzīvokļu rajonu, kur ik mājoklim pavērtos skats uz Daugavu. Tā, protams, būtu augstāka kvalitāte par tagadējo tirdzniecības centru un autostāvvietu architektūru. Bet, vai nākotnes pilsētas panorāmas veidotājiem pietiks prāta to atzīt, un spēka nepakļauties maksātspējīgo klientu intelektuālajai un estētiskajai pieticībai.

Uz dažu kultūras pieminekļu individuālās situācijas analizes pamata atļaušos izdarīt kādus procesa modelējumus turpmākajam laikam. Būtisks Baltijas un Latvijas lauku kultūrvides elements ir šī reģiona agrārsaimniecisko ievirzi apliecinošie muižu kompleksi. Izcili skaistās vietās celtie kungu nami, saimniecības ēku ansambļi, parki 20. gs. piedzīvojuši gan pilnīgu sabrukumu, gan īpašnieku maiņu, panīkumu, un ārkārtīgi reti kaut ko līdzīgu augšupejai. Valsts un pašvaldību īpašumā šie objekti tiek izmantoti praktiskiem mērķiem kā skolas, kultūras nami, muzeji, pansionāti, dziednīcas un, atbilstoši šai neražojošajai funkcijai, to finansiālās iespējas ir kritiskas, apsaimniekošana − zem nabadzības līmeņa, un perspektīvas − gandrīz nekādas. Tomēr − proletāriskās izcelsmes jaunbagātniekus vilina iespēja pievienoties „dižciltīgo” pulkam, kaut vai greznojoties ar viņu kādreizējām spalvām. Šādas iespējas vilināti, grupa turīgu ļautiņu iegādājusies Nogales muižu izpriecām, atpūtai, noslēgtai privātai dzīvei. Arī tāds īpašuma izmantošanas modelis šodien un nākotnē ir jāuzskata par gluži dabisku. Tā ir bijis, un kādēļ gan tā nevarētu būt. Jā, sabiedrībai varbūt tīkamāks ir Rundāles, Ēdoles, Jaunpils, Dundagas, Jaunmoku, Bīriņu, Vecauces, Mežotnes, Alūksnes, Blankenfeldes piļu kultūrtūrismam un atpūtai piemērotais izmantojuma veids, taču nekā iebilstama arī nākotnē nebūs pret šo ievērojamo kultūras pieminekļu nonākšanu privātīpašumā un aprūpē. Vai gan īpaši veiksmīgs ir veids, ka ievērojamas pilis Gaujienā, Rubā, Katvaros, Gārsenē, Mazsalacā, Naukšēnos, Varakļānos un vēl desmitiem citās Latvijas vietās burtiski sadilst Izglītības ministrijas atvēlētajā liesajā uzturēšanai paredzētajā budžetā. Tieši valstiskās bezatbildības predestinēts ir tāds rezultāts, pie kāda ir nonākušas skolām atvēlētās pilis Saulainē (Kaucmindē), Krāslavā, Preiļos, Rankā, Cesvainē, Gravā, Kazdangā. Tāda pati bezcerība draud veco ļaužu mītnēm piemērotajām vai jau tām atsavinātajām muižām Pilsblīdenē, Lieģos, Aizvīķos. Žēl, ka it visur nebūs iespējams ierīkot tūristu mītnes, medību namiņus, kultūras un atpūtas centrus, muzejus, izstāžu un viesību zāles.

Neatkarības pirmie gadi ir pierādījuši, ka arī privātajā īpašumā atgūtās pilis ne vienmēr ir tikušas un tiek izmantotas saprātīgi, kur nu vēl peļņu nesoši. Šķiet, ka padomju bezsaimnieciskums spējis pielipt pat ārzemju pavalstniekiem, ja Nurmuižas komplekss tiek bezcerīgi noplicināts, kā nabadzība neļauj tikt tālāk par skaistiem sapņiem Oleru muižas nomniekiem, kā pašvaldību nespējā apsaimniekot pašiem un nevēlēšanās pieļaut privatizāciju kā glābiņu ir noplicinājušas Mālpils un Stāmerienas pilis. Pirmajos neatkarības gados cerības tūrisma attīstībai Via Baltica trases malā deva Opel automašīnu dīlera īpašumā nonākušais Elejas muižas un parka komplekss, kuŗā veiksmīgi uzsāktā parka rekonstrukcija bija popularizēšanas cienīgs paraugs. Kopš tiem tālajiem 90. gadiem Elejas muižas un parka ansamblis dus Ērkšķrozītes miegā un nemaz negaida nedz atjaunotāju, nedz talcinieku. Arī investīciju projekts tam šobrīd nav vēlams, jo nekustamā īpašuma vērtība Elejas muižai bez pils ir tuvu nullei. Taču šobrīd, kad Latvija jau stāv pie Eiropas Savienības sliekšņa, ikviens, kuŗa īpašumā atrodas kaut vai rīta rasas pielietas pļavas malā sabrucis siena šķūnītis, ļoti labi saprot, ka pēc kandidātvalstu iekļaušanas kopējā saimnieciskajā mechānismā Latvijas īpašumiem jau būs pasaules cena. Lūk, tur ir slēpta peļņas garantija, kas ļaus par sviestmaizi Ķemeru sanatorijas ēku privatizējušajam un tās kultūras vērtības devalvējušajam ārzonas īpašniekam šo Latvijas pirmās brīvvalsts simbolu pārdot par krietni lielāku cenu un vēl krietni nopelnīt, neieguldot tajā ne santīma. Galvenais − par katru cenu noturēties īpašnieku skaitā līdz ES paplašināšanai. Un līdzīgi, bez jebkādas emocionālas atbildības pret pagātni un bez mazākā patriotisma, darīs ļoti daudzi šodienas muižu īpašnieki.

Arī turpmāk kultūras mantojuma izmantošanas veiksme paliks atkarīga no cilvēka, no zinošas personības, kuŗa spējīga turēt savās rokās kā materiālo vērtību saglabāšanas procesu, tā arī ar sekmīga mārketinga politiku rast jaunas formas sabiedrības uzmanības piesaistei. Par 30 gadu garumā īstenoto ieguldījumu Rundāles pils muzeja izveidē šīs zinātniskās institūcijas darbs 2002. gadā ir novērtēts ar Europa Nostra balvu. Protams, tas ir visa kollektīva ilggadējā darba rezultāts, kuŗa kvalitātes mērs un radošu ideju ģenerators visu šo laiku ir bijis Dr. Imants Lancmanis. Par labu un modernu menedžmentu Latvijas aizvien pieaugošā tūrisma apstākļos var uzteikt Turaidas, Krustpils, Bauskas un Jaunpils piļu pārvaldītājus, muzeja darba entuziastus, kultūras darbiniekus, kas, teicamā sadarbībā ar pašvaldībām, dažādiem finansējuma fondiem, sponsoriem, ir dažādā līmenī panākuši gan savu objektu atpazīstamību, gan popularitāti. Visa gada garumā rīkotie pasākumi ir spējuši piesaistīt tūristus un pierādīt šo viduslaiku kultūras pieminekļu izmantojuma iespējas arī vietējo iedzīvotāju sadzīvē. Sadarbībā ar fon Korfu dzimtas pēctečiem Krustpils pilī izvietotā novada muzeja aktīvisti ir radījuši romantisku fonu viduslaiku vēstures saiknei ar mūsdienām. Attīstot Bauskas pils savdabīgā apmetuma izpētes un restaurācijas programmu, popularizējot viduslaiku un Kurzemes hercogistes laika notikumus, muzeja darbinieki apliecina prasmi talantīgi izmantot tūristu piesaistei cietokšņa individualitāti. Jaunpils, Turaida, Cēsis un Ventspils ir pilis ar bagātu kultūras fonu. Šo cietokšņu apsaimniekotāji tiecas atjaunot Vācu ordeņa un bīskapu laika atmosfēru ar vēsturisku interjeru, bruņinieku svētku un turnīru, dažādu muzikālu atrakciju palīdzību. Savukārt pilnīgs menedžmenta, intereses un atbildības trūkums no pašvaldības puses kopš 80. gadu beigās veiktajiem konservācijas darbiem līdz mūsdienām ir pilnīgi iznīcinājis itāļu baroka kultūras ietekmē radīto grāfu Plāteru pili Krāslavā. Saglabātais vraks tikai ārēji vairs atgādina par pils esamību nesenā pagātnē, bet lielākā daļa interjera ar baroka un rokoko stilā gleznotām Romas ainavām, kariatīdām, iluzorām iekštelpas detaļām ir gājusi bojā mitruma un vandālisma dēļ. Un tas viss tikai tādēļ, ka pašvaldībai bija bailes pili atdāvināt Plāteru mantiniekiem no Spānijas, kuŗi bija gatavi to izremontēt uz sava rēķina. Nu nebūtu jau viņi pili pārcēluši pāri Pirenejiem. Ir jāiet tālāk par līdzšinējo praksi − gan Cēsu gan Dobeles piļu drupu īpašniekiem, gan arī esošo, daļēji izmantoto, piļu saimniekiem. Tie paņēmieni, kas tūristu piesaistei derēja vakar, šodien jau vairs nenes peļņu. Pēc koncerta, kas pils zālēs ir jau aizskanējis, klausītāji to atstāj. Katrs investīcijas gadījums ir individuāls. Dažkārt vērtīgu kultūras mantojuma daļu glābj laba ideja. Katrai pilij ir sava individualitāte, kas vispirms ir talantīgi jāsaskata un pēc tam visu atlikušo mūžu rūpīgi jākopj.

Par individuālo Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanu praksē, šķiet, katram, kas ar šo nozari ir bijis saistīts, vērojumu ir daudz. Man ir liels gandarījums, apzinoties, cik daudz Latvijā ir paveikts sakrālā mantojuma glābšanā. īpaši padomju režīma gados, kad aizstāvēt baznīcas intereses nebija nedz modē, nedz populāri. Tomēr muzeju darbinieki un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektori centās saglabāt ateisma dragāto dievnamu materiālo kultūru un mācīt draudžu pārstāvjus remontēt baznīcas, restaurēt vērtīgākos mākslas darbus, bet galīgas bezizejas situācijā brūkošā tempļa inventāru „novēlēt” uzglabāšanai Rundāles pils muzeja noliktavās. Tas bija izaicinājums un tā līdzdalībnieku apziņu kņudināja sajūta, ka viņi līdzīgi disidentiem piedalās komunisma pamatu ārdīšanā. Taču ap šo stipri cementēto apziņas pamatu vēl ilgi nāksies ņemties, jo vecā kaluma ierēdņu bailes no līdzsvarotas un, ticības principos vienotas, tautas, ateistiskais vai cita veida fanātisms, cilvēciska skaudība un pat nelietība ir īpašības, kas nebūtībā, iespējams, aizies tikai ar paaudžu maiņu kā pašā baznīcā, tā arī baznīcas aizsega izmantotāju vidū. Pēc čekas ziņotāja informācijas Valsts drošības komitejai par manām topošajiem mācītājiem lasītajām lekcijām luterāņu baznīcas Teoloģiskajos kursos 80. gadu sākumā tiku izsaukts uz „audzinošām pārrunām”, kur man tika izteikti reāli draudi, ja turpināšu iesākto. Pēc neilga laika profesors R. Feldmanis man atvainojās par šo incidentu, sakot, ka šo pašu kursu klausītāju vidū jau esot atrodama „melnā avs”, un norādīja uz mācītāju, no kuŗa nāktos piesargāties. Jau krietnus 15 gadus vēlāk, kad kopā ar Rīgas Amatniecības skolas audzēkņiem darinājām Liepupes baznīcai jaunu iekārtu, nācās sastapties ar šo mācītāju atkal. Grūti pasacīt, vai toreizējo ziņotāju darbība pēc padomju režīma sabrukuma ir kā bumba ar laika degli, vai postošie mechānismi turpina sekmīgi darboties tālāk, bet nevilšus pie tāda secinājuma jānonāk, redzot, kā draudze ilgi un nesekmīgi mēģināja nonākt pie cilvēka cienīga interjera savam dievnamam. Kopš Liepupes baznīcas jumta atjaunošanas ar Kultūras Fonda un trimdas latviešu palīdzību Trešās Atmodas laikā līdz 1998. gadam bija pagājis turpat desmit gadu un dievkalpojumos draudze turpināja sēdēt uz bērza klučiem, bet mācītājs pa visu pasauli vāca ziedojumus altāra atjaunošanai. Ar baltvācu mācītāja Klausa fon Aderkasa finansiālo atbalstu, pašaizliedzīgu pedagogu un RAV Kokapstrādes nodaļas audzēkņu palīdzību viena mācību gada laikā izgatavotā baznīcas iekārta bija precedents tam, kā, mobilizējot nelielus līdzekļus, atrast ceļu, lai ātri nonāktu pie vēlamā mērķa. Šim stāstam radās arī turpinājums, kad Rīgas 800 gadu jubilejas gaidās baltvācieši no Braunšveigas, no Minchenes un arī citām Dienvidvācijas pilsētām nolēma dāvināt kaŗā nopostītajai Rīgas Sv. Pētera baznīcai atjaunotu altāri. Pirms dažiem gadiem līdzīgā veidā viņi bija dāvinājuši ozolkoka kanceli. Atkal Rīgas amatniecības skolas audzēkņiem un pedagogiem nācās sastapties ar bijušo Liepupes mācītāju, kuŗu tā iepriekšējā draudze bija lūgusi vairs neturpināt baznīcas šķelšanu un atstāt to. Šoreiz projekta iniciatori un īstenotāji sastapa īstu politiski, administratīvi un teoloģiski cementētu „pretestības kustību”, kuŗā nedalāmā aliansē bija vienojušies gan mācītājs, gan muzejbaznīcas administrācija. Provokācijas, mākslīgi radīti šķēršļi, demagoģiski ievilcinātas diskusijas par vienu vai otru formālu jautājumu liecināja, ka, kopš izstādēm un tūristiem 1973. gadā atvērtās baznīcas, tās „aizstāvji” turpināja cīnīties par padomju ideāliem un visiem spēkiem centās attālināt dievnama funkcijas pamatotu atgriešanos. Tas, ka šodien atkal dievnama ēkai nepieciešama dārga un pamatīga restaurācija, liecina par to, ka saimnieciskas attieksmes trūkums Sv. Pētera baznīcā liecina vienīgi par stipri ieilgušu sociālismu. Kā un kad tas tiks pārvarēts − ir nākotnes un gribas jautājums.

Te kļūst redzama reālā plaisa, kas pastāv mūsu, okupācijas sekas vēl nepārvarējušajā, sabiedrībā. Plaisa pastāv starp varu un atbildību. Vairumā gadījumu tā ir sociāla, psīcholoģiska un ētiska problēma, kas rada ekonomiskas un politiskas sekas. Nesodīta bezatbildība, ļaunprātīga pasivitāte, ieņemamo amatu ļaunprātīga izmantošana var tikt novērsta vienīgi ar sakārtotu likumdošanu un visu sabiedrības locekļu vienlīdzīgu atbildību likuma priekšā. Ļoti iespējams, ka jūtams lūzums sociālo un darījumu ētikas principos kļūs par realitāti paaudžu maiņas rezultātā. Ja attīstītajām Rietumu valstu demokrātijām šis process norisinājies vairāku paaudžu laikā un aizņēmis gadsimtus, jāapbruņojas ar piesardzīgu skepsi un nav jāgaida tūlītējas pārmaiņas. Tomēr sabiedrības vairumu stiprina doma par Eiropas Savienības likumdošanas normu, kontroles un tiesībsargājošo institūciju labvēlīgo ietekmi uz Latvijas ierēdniecības atbildību likuma un sabiedrības priekšā, par Briseles birokrātijas prasmi un spēju izsekot finansu plūsmām, to godīgai sadalei un izlietojumam.

Pieminēšanas vērta ir tā kultūras mantojuma daļa, kuŗu pasaules vējos ir kaisījis kaŗš, politiskas kataklizmas, genocīds, ideoloģiskās spekulācijas un valstiskais vandālisms. Turpat vesela gadsimta gaŗumā ilgst nedienas ar 56 tēlnieku lielā starptautiskā konkursā Rīgai iegūto Pētera I jātnieka skulptūru. Kā ikviena absolūtisma laika monarcha tēls tas Latvijas vēsturē nav vērtējams viennozīmīgi, un nepavisam jau nu no savu mērķu sasniegšanai izraudzīto politisko līdzekļu puses. Taču pavisam neatbilstīgi 21. gs. tolerances kritērijiem Latvijas polarizētā sabiedrība vēl nespēj bezkaislīgi izturēties, pret bronzā lietiem vēstures simboliem. Žēl, ka tieši pieminekļiem ir jākļūst par politiskiem ķīlniekiem partiju savstarpējās ķildās un par subjektu, kuŗa apcerei tieši tā dēvētā politiskā elite ir izrādījusi vispieticīgākās zināšanas, visvājāko demagoģijas prasmi un pavisam kritisku kultūras zināšanu fonu. Tā tas šajā laikā notiek − bezgalīgās „Knipskas kaujās” par G. Astram, K. Ulmanim, B. de Tolli, O. Kalpakam, Pretestības kustībai un K. Čakstem iecerētajiem pieminekļiem. Šķiet, ka 20. gs. daudzkārtējo okupācijas režīmu maiņās iebiedētā latviešu pašapziņa ir nokļuvusi pati savas apziņas šaubās un, nedz redz ceļu tālāk, nedz spēj pacelties pāri savam aizvainotās emocionalitātes redzējumam. Lielas nācijas Eiropā ir atrisinājušas problēmas ar savu mazvērtības kompleksu un ir sapratušas, ka lepnumam par savu tēviju kalpo viss, kas uz šīs zemes ir noticis.

Gribas cerēt, ka turpmākie gadi varētu dzēst II Pasaules kaŗa radītos pāridarījumus, kļūdas un pārpratumus, kuŗu sekas kultūras mantojuma laukā jūtamas vēl šodien. Uz Vāciju aizvesti archīvi, Polijā palikuši Kurzemes Provinces muzeja eksponāti. Līdzīgi Trojas zeltam Krievijā nonākušas Latvijas muzeju vērtības un privāto kollekciju priekšmeti. Ar Polijas valsts un baznīcas amatpersonām ir uzsāktas sarunas par Rīgas Sv. Pētera baznīcai 1596. gadā izgatavotā septiņžuburu svečtura atgūšanu. Tikai ar kaŗa laika radīto chaosu izskaidrojama tā atrašanās Vloclavekas Doma baznīcā, kur tas pa ceļam uz Vāciju palicis kā no Latvijas izvesta kultūras vērtība. Precedents kaŗā aizvestu kultūras vērtību atgūšanai jau ir. No Annas muzeja Lībekā jau 2001. gadā tika atgūta Lielās ģildes Madonnas skulptūra, tā sauktā Doke, kas šodien pelnīti ieņem galveno vietu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja viduslaiku tēlniecības kollekcijā. Nirnbergas bronzas lējēja H. Meijera darinātā Sv. Pētera baznīcas svečtura atgūšana ir laika un procedūras jautājums, un līdz tam brīdim, kad abu valstu diplomātisko pārstāvju un garīdzniecības klātbūtnē šo Rīgas kultūras pieminekli varēs par jaunu iesvētīt mūžīgai palikšanai savā sākotnējā un īstajā vietā, nebūs ilgi jāgaida.

Prognozējot mūsu zemes nākotni, būtiskus Latvijas attīstības resursus es saskatu kultūras mantojumā. Tas veidos gan reālu segumu Eiropas valūtai, gan kļūs par identifikācijas zīmēm mūsu valsts pazīstamībai. Kā zeme, kuŗa pasaules zinātniski pētnieciskajās koordinātēs nav ienākusi tikai tādēļ, ka ilgus gadus atradusies aiz „dzelzs priekškaŗa”, Latvija būs interesanta tieši robežparādību, mijiedarbīgu kultūras fenomenu un pārklājošos tradīciju izziņai. Kā reģions, kur sastopas un arī beidzas daudzas rietumu kultūras ietekmes, kur Eiropas sadzīves archetipi baltu pagānisma reliģiskajām tradīcijām ir uzslāņojuši katoļticības, pareizticīgās ortodoksijas un luterānisma garu, ikviens klātpienācējs, pat svešu stereotipu nesējs, Latvijā jutīsies psīcholoģiski komfortabli. Šī zemes identitātes specifika ļaus pelnīt ar tūrismu, kas neuzbāzīgā veidā piedāvās ekoloģiski tīru zemi, produktus, zivīm bagātus ezerus un teicamas medību iespējas, atpūtu patriarchāli klusā vidē, augstvērtīgu stilu architektūras mantojumu pilsētās un laukos.

Es ceru uz sabiedrības plašu saziņas līdzekļu objektivitāti dzīves daudzpusības atspoguļojumā, jo sabiedriskos viedokļus veidojošā mēdiju balss Latvijā tiek gaidīta un vērtēta kā sirdsapziņas sauciens. Augsta diskusiju kultūra, profesionāla iedziļināšanās nozaru specifikā, tajā skaitā arī pagātnes krājumu un šodien dzimstošā kultūras mantojuma apcerē, ieinteresēts un analītisks dialogs ir tās kvalitātes, ko gribētos sagaidīt no nākotnes žurnālistikas. Tikai labklājību sasniegusi valsts var veidot apmierinātu pilsonisko sabiedrību, kuŗas sastāvā atradīsies arī pozitīvistiski orientēti mediju pārstāvji, jo daudzkārt 20. gs. frustrēto Latvijas tautu no paššaustīšanās un iznīcinoša kriticisma ikvienā nozarē var aizsargāt publicistu pedagoģiskā, pat priesterības misijai tuvinātā darbība. Sabiedrību var atveseļot optimizējošas idejas, labvēlīgas prognozes un apziņu augšup ceļoša attieksme.

Šajā reizē būtu vietā atgādināt Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa sacīto: Ar vakardienas sauli nevar izžāvēt šodienas sienu. Lai kaut kas notiktu, sakārtotos − ir jāstrādā.

 

 

Dr. habil. art Ojārs Spārītis ir Latvijas Universitātes profesors un daudzu publikāciju autors.

Jaunmoku pils (rietumos no Tukuma)