ZVIEDRU DETEKTĪVS RĪGĀ

Henning Mankell. The Dogs of Riga. A Kurt Wallander mystery. Translated by Laurie Thompson. New York: The New Press, 2003. 326 lpp.

 

Krimiķu lasītājiem inspektora Valandera (Wallander) vārds varētu būt pazīstams. Tas figurē vairākos populārā zviedru rakstnieka Mankela darbos. The Dogs of Riga (Rīgas suņi) iesākas, atbilstoši šī žanra tradicijām, ar divu jaunu cilvēku līķu atrašanu gumijas glābšanas laivā, kas straumes un vēju dzīta tuvojas Zviedrijas dienvidu krastam. Šis ir 1991. gads, kad Baltijas jūras austrumu piekrastē notiek negaidīti nozīmīgas ģeopolitiskas pārmaiņas. Zviedru policijai ir jāķeŗas pie slepkavības apstākļu noskaidrošanas, gan negribīgi, jo ar to saistīta sadarbošanās ar Padomju Savienību, kur tobrīd stāvoklis ir neskaidrs. Latvijā tas ir laiks starp barikādēm un neatkarības atjaunošanu. Zinīgie zviedri konstatē, ka laiva nāk no Latvijas. No Rīgas ierodas policijas majors Liepa, kurš, daudz gaismas neienesis slepkavības izmeklēšanā, drīz atgriežas atpakaļ, kur nākošā dienā viņu atrod noslepkavotu. Zviedri nolemj sūtīt vienu no saviem izmanīgākajiem inspektoriem - Kurtu Valanderu, kurš, nepazīdams apstākļus un nezinādams valodu, netiek tālu ar izmeklēšanu, taču ar savu leģendāro neatlaidību un metodisko pieeju visām problēmām drīz atskārst, cik grūta un bīstama ir viņa misija. Bet uzdot jau nav dots nevienam inspektoram. Lai tiktu pie mērķa Kurtam jākāpj pāri līķiem un likumiem, ari varbūt savai birokrata sirdsapziņai, jāiepazīstas un jāsapinas emocionāli ar majora Liepas atraitni Baibu, kas viņam atklāj daudz par latviešu tautas noskaņojumu un nākotnes cerībām. Viņš uzzina, ka Liepa bija sagatavojis ziņojumu par padomju varas netaisnībām un neģēlībām, bet neviens viņam nemāk pateikt, kur varētu šo svarīgo dokumentu uziet. Inspektora instinkts, nojautas un šādas tādas izziņas viņu ieviļina policijas archīvos, kas atgādina slaveno Krētas labirintu, kur neviens nespēj orientēties - izņemot, protams, Kurtu Valanderu, kuŗš atgriežas Zviedrijā ar jaunām atziņām par zemi, kas viņam bija izlikusies (līdzīgi dažiem franču autoriem) esam aiz loģikas un apgaismības robežām, kur daudz kas racionālam prātam ir nepieejams.

Autors Mankels protams nepieder šo senlaiku nezinātāju kategorijai, nedz arī būtu pieskaitāms nelabvēļiem, kas grib celt neslavu latviešiem. Taču, ārpasaulnieks būdams, viņš atklāj zināmus pieņēmumus un aizspriedumus par šo zemi, kas daudziem rietumniekiem ir pārāk tāla un nenozīmīga, lai tērētu laiku ar to iepazīstoties. Autors tīri labi izprot latviešu tautas politiskos centienus atraisīties no lielā austrumu kaimiņa uzmācības. Mankels nenorāda (un nav jau sagaidāms, ka autoram būtu vajadzība nodoties populāro strāvojumu analīzei) uz to intensīvo, populāro, patriotisko izplūdumu, kas noveda vismaz daļēji līdz Latvijas neatkarības deklarēšanai nedaudzas dienas vēlāk. Ja autors varbūt nesaredz pravietiski tuvāko dienu norises, viņš it labi izprot tautas nostāju. Sastopam tos, kas izmanto okupantu radītās iespējas tikt uz augšu, tikt pie mantības un atzinības par katru cenu. Viņu vidū ir latviešu pulkveži (ar izteikti latviskiem vārdiem: Putnis, Upītis, u.c.), kas, uzstrādājušies, jūtas labi savā ādā. Viņi ir izplānojuši gan majora Liepas nolikvidēšanu, gan arī Kurta ātru nosūtīšanu atpakaļ uz Zviedriju vai vienkārši nolikvidēšanu. Kurtam uzsūta "neredzamus suņus" (the dogs of Riga), no kuŗiem viņš spēj izvairīties, pielietojot visas savas ģeniālās loģiskās ātrdomāšanas spējas un arī pateicoties nepelnītai "cūcenei."

Detektīvam nav daudz laika iepazīties ar latviešu kultūru. Bet vienaldzīgs pret to viņš nav. Viņš pārdzīvo epifāniskus momentus, klausoties ērģeļu varenībā - kā noprotams no ielu apzīmējumiem - Jaunajā Ģertrūdes baznīcā (Doma ērģeles nez vai neskanētu vēl varenāk!). Vispār Rīgā detektīvs neierauga to, ko varētu sagaidīt no acīga kultūrāli apvārtīta kaimiņu skandināva. Rīgas Zviedru vārti viņam sauc atmiņā vēsturi - kad zviedri ieradās Livonijā kā iekarotāji, ne jau lai atbrīvotu iedzimtos no vācu jūga. Kurts Rīgā visbiežāk jūtas kā izstumts, it sevišķi valodas dēļ. Latviešu valoda viņam nepieķeras, un viņš arī nemēģina apgūt pat minimālāko, laikam taču apzinoties, ka nevajadzīgas zināšanas var būt smaga nasta. Rīgas architektūra, ar dažiem izņēmumiem, arī viņam paslīd garām kā ēnu spēle. Tas viss varētu izrietēt no fakta, ka Kurts uzsāk savu Rīgas odiseju gada laikā, kad rīdzinieki cīnās ar aukstumu un vējiem. Līdzīgas pieredzes lasām otavietes Ilzes Bērziņas krimiķī Riga Mortis, kur arī izmantota deviņsimtgadīgā Hanzas pilsēta kā iezīmīgs fons, uz kā var ieskicēt daudz saistošu ainu, ieskaitot slepkavības un bēgšanas no tām.

Katrā ziņā Mankela krimiķis lasās tīri labi. Sākums ir palēns, it kā pieliets ar skandināvu prātīgumu un pamatīgumu, kā jau varbūt tas pienākas provinces miegainīgumā un pašapmierinātībā. Apritei pārsviežoties uz Rīgu un tās tuvāko vai tālāko apkaimi, lietas un cilvēki atdzīvojas. Latviešu lasītājam nepietrūks uzmanības palasīties šo saistošo tekstu par Latviju, kā to nesenā pagātnē redzēja mūsu pārjūras kaimiņš zviedrs. Un varbūt pavērsies arī kāda jauna atziņa, kas nemaz slikti nebūtu.

 

Juris Silenieks