Jaunā Gaita nr. 238, septembris 2004

 

 

Rasma Birzgale

 

ĻOTI PERSONĪGI ATMIŅU MIRKĻI PAR MĀRTIŅU ZĪVERTU

 

 

Rīga – Krišjāņa Barona iela 92, dzīvoklis 4.

Vecāku viesistabā tērzē pulciņš tēva draugu un kolēģu. Viņu vidū es redzu Edgaru Zīli. Ak, kā viņš man patīk, sevišķi kopš notēlojis Minhauzenu! Mazliet tālāk ieraugu Irmu Laivu. Viņa vienmēr ir ļoti laipna pret mani. Un vispār viņa man liekas tik skaista, īpaši uz skatuves. Laivai blakus sēd kāds kungs ar tādu mīlīgu smaidu lūpās. Mamma pačukst, ka tas esot Mārtiņš Zīverts, Minhauzena precību sacerētājs. Tagad visi pārrunājot viņa jaunāko lugu Vara. Pirms pagūstu ko tuvāk noskaidrot, ierodas vecāmāte un stingrā balsī aicina mani uz miega muižu. Atceros vēl, ka viesistaba ir patumša, jo iedegta tikai viena spuldze. Un visi logi aizsegti ar zilipelēkiem papīru „palagiem.” Ir kaŗa laiks...

Zīverta lugas Vara iestudējums Rīgas Dailes teātrī (1944). Marte – Irma Laiva, Mindaugs – Edgars Zīle.

 

* * *

Eslingena – 1949. gada septembris

No tālās zviedru karaļzemes pie mums brauc ciemos Mārtiņš Zīverts! Nu jau es ļoti labi zinu, kas ir Zīverts, jo Eslingenas teātris iestudējis viņa Ākstu, Minhauzena precības. Cilvēks grib dzīvot, trīs viencēlienus un Karātavu komēdiju.

Teātris sarīko Zīverta daudzinājumu ar koncertveida priekšnesumiem – skatiem no izcilā ciemiņa lugām. Publikas jūsmīgos suminājumus Zīverts pieņem ar kautrīgu smaidu.

Vēlāk mūsu „dzīvojamā telpā,” t.i. Lidotāju skolas klasē, pārdalītā uz pusi ar segām un skapjiem, notiek „skunstnieku” satikšanās ar Zīvertu. Volfgangs Dārziņš sagatavojis lappusēm gaŗus, dziļi intelektuālus jautājumus ciemiņam. Zīverts izmisīgi paraugās uz manu mammu un čukst: Dziedāsim, tikai dziedāsim! Un mēs tad arī dziedam. Vairākkārt nodziedam tautas dziesmu Tumsa, tumsa, kas par tumsu, / Es par tumsu nebēdāju, jo Zīvertam tā tik ļoti patīk, ka viņš pat iecerējis lugu par šo tēmu. Bet Dārziņš (mūsu ģimenes draugs) publicē vietējā laikrakstā sašutušas piezīmes par „mājasmāti,” kuŗa ļoti aizrāvusies ar dziedāšanu un nav ļāvusi Zīvertam izklāstīt viņa mākslas principus...

Tai pašā reizē, es, mazliet nokaunējusies, piebīdu slavenajam viesim savu pamatskolnieces atmiņu albumu. Un viņš tajā ieraksta:

Rasmiņ, zini: lai vai kas –
Var vai nevar – jāturas!

Šo albumu glabāju vēl šodien.

Eslingena 1949. gadā. No kr.: Tālivaldis Stubis, Valfrīds Streips, Augusts Annus, Augusts Mitrevics, Elza Zīverte, Reinis Birzgalis, Mārtiņš Zīverts, Jānis Lejiņš, Pāvils Klāns, Jānis Kājiņš (Eslingenas teātra administrators), aizmugurē Arvīds Bolšteins.

 

 

*   *   *

Bostona – 1972. gada beigas

Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblis iestudējis Minhauzena precības mana tēva režijā, lai atzīmētu Zīverta 70 gadu apriti. Un jubilārs pagodina mūs ar savu klātbūtni, pie tās pašas reizes ciemojoties arī jauniešu 2x2 nometnē, kas norit gadmijā Bostonas tuvumā.

Zīverts ar dzīvesbiedri Ilzi paliek mūsmājās kādu nedēļu. Nu man paveŗas ilgi gaidītā izdevība tuvāk iepazīties ar mūsu drāmas meistaru. – Tik ļoti vēlos iztirzāt dramaturģiju un drāmatiķus, bet Zīverts ir izvairīgs. Cik noprotu, viņš atzīst tikai Ibsenu un mūsu pašu Blaumani. Pat Rainis viņam nepatīk. Un tā mūsu dialogs drīz vien nonāk strupceļā.

Gluži citādi veicas, kad sākam pārspriest lugu iestudēšanas problēmas, režijas, lomu interpretācijas utt. Nu pēkšņi sarunu pavediens raisās un rit bez apstājas... Tā vien liekas, ka Zīvertam gribas būt ne tikai aiz skatuves kā autoram, bet arī tieši uz skatuves kā aktierim un režisoram.

Pieminētajā 2x2 nometnē ir sarīkojums, kuŗā Zīverts ar dzīvesbiedri lasa skatus no lugas Kāds, kuŗa nav. Lasa izjusti, klusināti, intīmi. Ir piemērota telpa šai noskaņai. Bet es esmu teātŗa cilvēks un minstinos, vai uz profesionālas skatuves šāds priekšnesums ietu pāri rampai.

Pēc Minhauzena precību izrādes Bostonā (1973.6.1). Pirmais no kreisās – jubilārs Mārtiņš Zīverts, viņam blakus iestudējuma režisors Reinis Birzgalis.

 

 

*   *   *

Stokholmas pievārtē – 1973. gada vasara

Ciemojamies Zīvertu mājoklī. Izvērtējam nesen pieredzēto Dziesmu svētku Ķelnē sarīkojumus, īpaši pakavējoties pie Anšlava Eglīša lugas Bezkaunīgie veči izrādes. Kaut tā paša nosaukuma romānu dramatizējis autors, Zīverts par dramatizējumiem vispār nav labās domās.

Noklausāmies arī radio raidījumu no Rīgas, un Zīverts asprātīgi pazobojas par nule dzirdēto padomju žargonu. Es piepeši atskārstu, ka pēc gandrīz 30 gadiem svešumā esmu tik tuvu okupētajai dzimtenei.

Laiks paiet nemanot, un stundas neskaitām, jo redzam, ka ārā vēl dienas gaisma. Beidzot ievērojam, ka mājastēvs sāk pagurt, un tad paraugāmies pulkstenī. Ak vai, tuvojas pusnakts! Bijām aizmirsuši dzirdēto par Ziemeļzemes vasaras baltajām naktīm.

Ciemos pie Mārtiņa Zīverta Stokholmas pievārtē 1973. gada vasarā. Labā pusē Rasma Birzgale, kreisā – viņas māte Milda.

 

 

*   *   *

Dziesmu dienas Minsterē – 1987. gada vasara

Šoreiz esam steidzīgi un noguruši, jo aiz muguras un vēl priekšā daudz gluži personīgu pienākumu. Satiekam Zīvertu tikai uz brīdi. Viņš pukojas, ka latviešu svētkos stokholmieši izrāda sveštautieša Jonesko Krēslus un ne latviešu autora darbu. Principā: es jūtos tāpat, kaut izrāde ir tiešām laba.

Tā ir pēdējā reize, kad redzamies vaigu vaigā.

 

*   *   *

 

Kad 1990. gadā ar īsām laika atstarpēm viens pēc otra mūžībā aiziet Alma Mača, Jānis Lejiņš, mans tēvs un Mārtiņš Zīverts, teātŗa ļaudis spriež, ka mīļais Dieviņš acīmredzot noilgojies pēc latviešu lugu izrādēm...

Elza Zīverte no Kanādas man piezvana un pārmet, ka nekrologā neesmu pieminējusi viņas un Zīverta dēlu Andri. Taisnība. Neesmu pieminējusi arī Zeltīti, meitu no pirmās laulības. Jo – mūsu tikšanās reizēs Zīverts par saviem bērniem nekad nerunāja un nevēlējās runāt. Tā bija viņa privāta lieta.

*   *   *

Noslēgumā – vēl dažas piezīmes

Cik man zināms, Zīverts ar savu lugu iestudētājiem sastrādāja teicami. – Kad Kārlis Veics pārmainīja lugas Melngalvji nosaukumu uz Trako Juri, Zīverts nepretojās. Kad Veics vēlējās citādu nobeigumu Ākstam, Zīverts uzrakstīja interesantu epilogu. Kad Osvalds Uršteins izdomāja lugu Durnā merga pārkristīt par Joks ir nopietna lieta, Zīverts piekrita. Kad mans tēvs lūdza Zīvertu piešķirt Trainaiša meitai Danutei lugā Vara mazliet runājama teksta, viņš to izdarīja. Pēdējais vārds tomēr piederēja Zīvertam pašam: minēto lugu izdevumos Salas apgādā šie režisoru ierosinājumi neparādās.

Vai es tiešām labi pazinu Mārtiņu Zīvertu? Tas nav viegli atbildams jautājums, jo, manuprāt, noraksturot Zīverta sarežģīto, daudzšķautņaino personību visā pilnībā nav nemaz iespējams. Bet vai tas vispār ir vajadzīgs? Zīverts taču atklājas savās lugās. Tur atradīsim viņa ideālus, viņa pasaules uzskatu, viņa dzīves ziņu. Tur sastapsim un iepazīsim patieso Mārtiņu Zīvertu.

Zīverta veltījums mazajai Rasmiņai (atmiņu autorei) Eslingenas bēgļu nometnē (1949.1.IX) „lielās izklīšanas” laikā.