Andrejs Irbe

PĒC REFERĀTA

Es nemaz nekāpšu katedrā,

                                      es tepat no vietas:

Dāmas un kungi!

                        Biedri!

Jūs kaut ko runājāt par varonību,

    un atkal jūs: ka mūsu paaudze nav

    nostājusies uz ceļa. – Minēja vairākus,

    bet pie tiem es tuvāk nepakavēšos.

Vispirms par varonību:

te vajag būt kādai loģikas kļūdai.

Varonība ir kaut kas,

    par ko tiesības runāt tikai uzvarētājiem.

    To pašu var sacīt arī par godu un slavu.

Ciešanas?

    Fakts ir tāds, ka ciešanu

    ir vairāk tā saucamajām

    lielajām tautām

    (tā ir vienkārša aritmētika:

    1 + 1 + 1 + ...).

Raķešu čaulas jau sen to ierakstījušas

starp zvaigznēm kaligrāfiski skaisti.

Mēs netikām augstāk par ābeles galotni

joprojām gaišā vasaras naktī

kaimiņa dārzā

(mēs čiepām ābolus, tas bija tāds sports).

Un kas tad ir tie

                        MĒS?

To nav daudz, es varu runāt tikai par

divdesmit trijiem:

    skolas klasi –

trīspadsmit zēniem un desmit meitenēm.

Klases žurnāls izskatās šādi

    (z nozīmē zēnu,

    m – meiteni):

I.A., z., 12. 11. 1924.:

aizbēga no skolas, dzirdējām – it kā uz kuģiem.  Viņa

vecākus atkāpjoties nošāvuši krievi.

S. A., z., 8. 12. 1924.:

brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, invalīds, tagad lasa

valodu lekcijas kādā Kanādas koledžā.

O.B.,m., 1. 2. 1925.:

kopā ar vecākiem pārbēgusi uz Zviedriju, vakaros

strādā par tīrītāju apdrošināšanas firmā Stokholmā,

audzina trīs bērnus.

V.C., z., 28. 2. 1925.:

brīvprātīgi iesaukts darba dienestā, vēlāk kādas vācu

vienības būvrotā, miris gūstā pēc pārbēgšanas pie

angļiem.

T.D., m., 10. 9. 1924.:

aizsūtīta darbā uz Vāciju (Ostarbeiter), SS–vīru izvaro­-

ta, pēc Vācijas atbrīvošanas viņu nošāvis kāds krievu

majors.

A.E., z., 31. 12. 1924.:

brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, sodīts ar nošaušanu par

nepaklausību latviešu cilmes SS–šturmbanfīreram.

E.E., m., 2. 1. 1925.:

palikusi ielenkumā Kurzemē, izsūtīta, pēc atgriešanās

strādā par slaucēju padomju saimniecībā Zemgalē.

Z.F., m., 13. 3. 1925.:

precējusies Vācijā 1945. gada pavasarī, vīrs miris.

Izceļojusi uz ASV, apprecējusies otrreiz – ar amerikāni,

tikpat kā vairs nerunā latviski.

Z.G., z., 1. 10. 1924.:

Izstājies no skolas, SD–vīrs, koncentrācijas nometnes

sargs, izceļojis uz Argentīnu, tālākais liktenis

nezināms.

O.J., z., 24. 12. 1924.:

brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, pretestības kustības

ziņotājs Kurzemē, dzīvo Austrālijā, skolotājs.

V.H., m., 24. 10. 1924.:

studējusi Vācijā, apprecējusies un izceļojusi uz ASV,

laimīga laulības dzīve, divi bērni, interesējas par suņu

rasēm un izstādēs ieguvusi vairākas godalgas. Latvie-

­šu biedrības Dāmu komitejas ilggadēja priekšsēde.

B.Ķ., m., 15. 2. 1925.:

vācu okupācijas laikā slepeni piegādājusi pārtiku krie­-

vu gūstekņiem, šī iemesla dēļ pēc kara uzskatīta par

neuzticamu, deportēta uz Sibīriju, sašauta, nosalusi

sniegā.

R.L, z., 1. 3. 1925.:

Kad vācu iestādes atklāja, ka viņa vectēvs ir žīds, viņu

ievietoja geto. Tālākais liktenis nav zināms.

M.M., z., 19. 11. 1924.:

slikti mācījās, spekulants, izstājās no skolas un strā­-

dāja uz dzelzceļa, tagad smagā auto šoferis kādā

kolchozā.

F.P., z., 29. 10. 1924.:

brīvprātīgi iesaukts ieroču SS, dezertējis, tagad priekš­-

strādnieks mechāniskā darbnīcā Anglijā, precējies ar

anglieti, kādas biedrības kasieris, nodevies alkoholam.

A.R., m., 19. 1. 1925.:

palikusi Latvijā pēc vecāku aizvešanas uz Vāciju,

tagad skolotāja un jauno naturālistu pulciņa vadītāja.

J.R., z., 15. 12. 1924.:

māte poliete, dzīvo ar svešu vārdu Polijā, kāda saim-

­nieciska uzņēmuma vadītāja palīgs, partijas biedrs.

A.Š.,m., 8. 4. 1925.:

apprecējusies Vācijā, tagad dzīvo Filadelfijā, nēģeŗu

restorāna „Sun Club” īpašnieka sieva, pieci bērni.

Latviski neprot.

Z.Š., z., 23. 8. 1924.:

vācu laikā saslimis ar tuberkulozi un ievietots sanatori­-

jā, vecāki aizbēguši uz Zviedriju. Par neapdomīgu

izrunāšanos dzērumā izsūtīts uz Sibīriju, miris.

H.T., z., 23. 3. 1925.:

brīvprātīgi iesaukts darba dienestā, kritis uzlidojumā.

E.U., m., 16. 3. 1925.:

kopā ar māti atgriezusies Latvijā, no Vācijas, pie tēva,

padomju ierēdņa. Kolhoza rakstvede Vidzemē,

partijas kandidāte.

J.U., z., 1. 8. 1924.:

slimīgs, izceļojis uz Vāciju kopā ar vecākiem, radi –

baltvācieši. Tagad spedīcijas firmas rīkotājs direktors.

A.Z., m., 10. 9. 1924.:

izsūtīta no Rīgas ierakumu darbos uz Zemgali.

Pazudusi bez vēsts.

Tā nu tas izskatās

                          šodien.

Sauciet,

            ja gribat,

                          par varoņiem –

jo neko jau tas vairs nenozīmē.

Un ir pagājis daudz gadu, kopš mēs vispār bijām

    kāds

                MĒS.

    Es atceros vienu pavasari. – Pēdējo?

    Varbūt... Nē,

        tas bija kāds pirms tam.

    Mēs visi toreiz stāvējām kādas – izejvielu trūkuma

    dēļ apklusušas – apavu fabrikas pagalmā

    Rīgā

    pēc slepenas balles

    (mums bija tur tāds lokāliņš, klasei,

    uz cementa grīdas baigi plīsa kurpes,

    zēni drusku iedzēra arī)

    un skatījāmies debesīs,

    kur viena pēc otras dzisa zvaigznes,

        un mēness izira

        rīta gaismā;

    mēs visi bijām iemīlējušies –

    trīspadsmit zēni un desmit meitenes

    (dažas meitenes sapņoja par zēniem

    vecākajās klasēs –

    mēs to zinājām, tikai nesapratām – kāpēc).

    Toreiz mēs bijām

    MĒS –

    starta vietā.

    Ausa. Ceriņos vīterēja putni.

    Un nu es gribu vaicāt:

        ko lai mēs,

        tie daži,

        stāstām saviem bērniem:

        –    patiesību?

        –    melus?

    Un ja patiesību, tad kādu patiesību?

    Un ja melus, tad kādus melus?

        Par mums,

        mums pašiem –

        ne jau par ko citu.

LILIJA ZOBENA

DZIED VISBIJĀ

Iznirt no jūras, izaugt ārā no mūŗa,

kas celts, lai brīvību nelaistu iekšā,

pacelties pāri kokiem, putniem un namiem,

lai puse pilsētas dzirdētu

    – taisīšu tiltu.

Ienirt atpakaļ, izplēnēt starp ēnām uz mūŗa,

pārvērsties blāzmā pēc uzšķilta mirkļa,

vienai

zem klajas debess svešajā salā

    –bez tiltu.

Andrejs (Gunārs) Irbe II Pasaules kaŗa pašās beigās burtiski brišus izbridis Zviedrijas krastā. Iesākumā strādājis dzelzs lietuvē, vēlāk tipogrāfijā, bet studiju laikā (studējis psicholoģiju un socioloģiju Stokholmas Universitātē) kantora darbus. Pēc tam 30 gadi nostrā­dāti Zviedrijas Centrālajā statistikas pārvaldē – Swedish Labour Force (nodarbinātības aptauju) darbā. Publicējis stāstus, noveles, dzeju, kritiku, zinātniskus un publicistiskus rakstus trimdas latviešu, zviedru, vācu, islandiešu, angļu u.c. valodās. Proza sakopota krājumos Mums nav svētvakaru (1962), Marisandra kaza (1966), Dubultapgaismojums (1992), bet dzeja – Vientuļa laiva ir nošu zīme (1968), Bez gulbjiem un bez sniega (1979) Divdesmit ceturtais austrumu garums (1989), ...tad kādu patiesību? (1991). Zviedru valodā sarakstītie dzejoļi izdoti grāmatā Fodd i f.d. svenska Lifland (Dzimis bij. zviedru Vidzemē, 1976). No vairākām valodām tulkojis daiļliteratūru un nodarbojies arī ar fotografēšanu. Zviedrijas radiofonā devis radiokolāžas par dzeju trimdā un Krišjāni Baronu.

Neaptveramas ir desmit tūkstoš teltis.

Komandā Latvija

esam divi –

uz nedēju no Gaŗezera aizbēguši

ar sarkanbaltsarkanu karogu,

Mēs palīgi – paunuvedēji –

drāžamies mašīnās un kravas vāģos,

motormājās un traki sakrāsotos pārbūvētos skolas

busos pirms saules

    starp sojas pupām

    un biezo miglu.

Pārsteigti sarkanspārnu putni

nirst mūsos kā viļņos.

„Jūŗa ir klāt!” tie sasaucas.

Bedford

Sētu vietā

kukurūzu stiebri

ielenc mazās kapsētas.

Tuvā Nebraska.

Kārlis Ulmanis.

Ja būtu bijis RAGBRAI brauciens pirms 90 gadiem

varbūt būtu braucis viņš!

Tad šovasar Rīgā

pie Ulmaņa pieminekļa atklāšanas

skandētu:

          „Ja ar divriteni braucot,

          circenis Tev trāpa zem acs –

nesūdzies!

Osceola

Šonedēļ ar vienu aci Dievs skatās Tour de France

ar otru šo: „Tour de Farms.”

Šodien kāds vecāks riteņbraucējs braucot mirst.

Vakarā domīgi skumstu: „Tik drausmīgi, ka tieši tā,

                                                ka tieši šodien...!”

Mani mierina vecie:

„Tas notiek katru gadu.

Kādā caurbraucāmā pilsētiņā

pazūd nepieslēgts divritenis.

Runā, ka zaglis.

Bet varbūt draiskulīgs eņģelis?

Pēteris stāsta, ka sabrauktos dzīvnieciņus

          ceļa vidū kāds aprotā krāšņiem vainagiem.

Pieslien katram mazajam kritušajam

          „Sabraukto dzīvnieku atzinības rakstu.”

Humors var būt gaužām tumšs,

kad karsts un sutīgs putekļu vējš pūš un pūš

un atkal jāizšķiŗas,

vai telti celt skudru pūznī

Ar katru dienu kalsnāki

apdegušāki

saskrāpētāki

sviedraināki.

Mums uznāk vēlēšanās izlikties niknākiem nekā esam!

Uz mūsu zaļās telts uzzīmēts bruņneša, armadila attēls.

To šonakt greznojam meža tītara un vanaga spalvām.

Pēdējā muša izlidoja no mašīnas pie Mississippi

upes.

Uzredzīt!

Sarakstīsimies?

2003. gada augustā