Franks Gordons

 

MASKAVA-BERLĪNE

 

JG 227 rakstīju, ka pirmskaŗa LĒTAS mītnē Palasta ielā 10, kur es kā kusls padsmitnieks un tikko salīgts LTA (padomju ziņu biroja TASS filiāles) darbinieks nokļuvu 1945. gada vasaras sākumā, konferences zāli augšstāvā greznoja no DNB-Ostland laikiem palikusi milzu karte: akurāt no BERLIN rietumu malā līdz MOSKAU austrumu malā.

Vēl tagad, pēc 59 gadiem, šī milzu karte man reizumis rādās ... un vedina uz skumīgām pārdomām par vēstures greizo smīnu.

Rīgas puikām un latvju zēniem no citiem Dievzemītes novadiem „iznāca” savas un svešas asinis liet abās šajās metropolēs, kad laikmetu griežos mainījās lielvaras.

Maskavā 1918.6.VII uzliesmoja eseru (S.R. − sociālrevolucionāru) bruņota sacelšanās. Viņi grasījās gāzt lielinieku režīmu, kas pavasarī noslēdza kaunpilno Brest-Ļitovskas mierlīgumu ar ķeizarisko Vāciju. Četros pēcpusdienā eseriem izdevās novākt − nošaut − ķeizara Viļuma II sūtni, grāfu Mirbachu, un pievakarē ieņemt visas valdības iestādes Mjasņickas un Lubjankas ielu perimetrā, Galveno pastu un Ārkārtējās komisijas − čekas štābu, kur atradās Maskavas padomes priekšsēdis Smidovičs un čekas vadītājs Dzeržinskis ar savu uzticamo palīgu – Lāci-Sudrabu. Abus ieslēdza pagrabā. Kāda bruņotu eseru vienība ielauzās telefona centrālē, kur tai brīdī atradās rūdītais „vecais pagrīdnieks” Podvoiskis. Nez’ kāpēc viņš netika apcietināts un viņam izdevās nepamanītam izbēgt, sacelt trauksmi un organizēt dumpja apspiešanu.

Tajās dienās lielinieku varas vienīgais drošais balsts bija latviešu strēlnieki.

Sargposteņi Kremlī un padomju iestāžu aizsardzība Maskavā bija uzticēta latviešu strēlnieku 9. pulka vīriem. Latviešu paraugpulks (obrazcovij) un 2. (Rīgas) pulks apsargāja Augstākās kaŗa padomes štābu, dažādos komisariātus un ārvalstu sūtniecības.

Eseri bija iecerējuši sākt sacelšanos 6. jūlijā agri no rīta, bet šīs operācijas sākumu atlika uz pievakari, jo „pēc vecā stila” tas bija Līgo vakars, un aprēķins bija tāds: kad latviešu strēlnieki, svinot Jāņus, pulcēsies ārpilsētā pie ugunskuriem un pamatīgi uzpravīs dūšu, tad nemiernieki − 2 500 vīru ar astoņiem lielgabaliem un četrām bruņumašīnām − dosies uzbrukumā.

Lielnieku pusē „skaitījās” 14 000 sarkanarmiešu, bet viņi atteicās atstāt kazarmas un pasludināja neitralitāti. Kremlī valdīja panika. Steidzami tika izsaukts Latdivīzijas pavēlnieks Jukums Vācietis, kam lika sastādīt Kremļa aizstāvēšanas plānu un apspiest sacelšanos.

Debesis bija apmākušās, un ātri iestājās tumsa. Nemiernieku komandieri − Aleksandrovičs un Prošjans − nolēma atlikt Kremļa sturmēšanu līdz rītam. Tā bija liktenīga kļūda, jo bija palaists gaŗām izdevīgs brīdis, kad Kremlī atradās tikai latviešu 9. pulks, kamēr 1. (Daugavgrīvas) pulks bija izvietots Jaunavu laukā (Devičje poļe), 2. (Rīgas) pulks atradās Chodinkas klajumā, 3. (Kurzemes) pulka bataljons − Zamoskvorečjē (Maskavas upes viņā krastā).

Jukums Vācietis izmantoja nemiernieku vilcināšanos (viņi ņēmās celt ap ieņemtajiem kvartāliem barikādes un sliet dzeloņstiepļu žogus) un, apspriedies ar 1. (Daugavgrīvas) pulka komandieri Riekstu, nakts aizsegā koncentrēja latviešu strēlnieku vienības Kremļa tuvumā pie Kristus Pestītāja katedrāles, Arbata un Strastnajas laukumos. No Pavlovposadas (40 verstu attālumā) atauļoja latviešu jātnieku pulks Jāņa Krišjāņa vadībā.

Saulei austot maskaviešus uzmodināja lielgabalu dunoņa: Aleksandrovičs lika sākt Kremļa apšaudi. Taču zemi klāja bieza migla, un redzamība bija slikta. Tas mulsināja nemierniekus, un viņi neizšķīrās uzbrukt. Drīz vien latviešu artilērija atklāja pretuguni, laižot darbā 6 collu kalibra lielgabalus. Migla sāka izklīst, un Vācieša vīri devās pretuzbrukumā, sturmējot eseru barikādes. 1. (Daugavgrīvas) pulka bataljons ar ložmetēju komandu un Maskavas artilērijas skolas sarkanie kursanti ar diviem lielgabaliem uzbruka no Varvarkas pa Veļiko-ivanovskas ielu un Trjochsvjatiteļu šķērsielu, 2. (Rīgas) pulks devās uzbrukumā no Arbata laukuma. Latviešu strēlnieku 9. pulka komandieris Ozols nosūtīja savus vīrus Iļjinkas virzienā. Sākās sīvas ielu kaujas, šāvieni grandēja namu pagalmos, kāpņu telpās, uz jumtiem. Jukums Vācietis deva latviešu artilērijas diviziona komandierim Bērziņam pavēli ieņemt eseru citadeli − Morozova namu Trjochsvjatiteļu šķērsielā. Šāviens trāpīja tās zāles sienā, kur bija pulcējušies dumpja vadītāji. Satrūkušies eseri izbēga uz ielas un izšķīda uz visām pusēm.

Vācietis sūtīja kaujā savas rezerves − latviešu inženieru bataljonu un jātniekus. 1. (Daugavgrīvas) pulka vīri triecienā ieņēma Ārkārtējās komisijas (čekas) mītnes ēku un atbrīvoja pagrabā ieslēgtos Dzeržinski un Lāci-Sudrabu.

Tā latviešu sarkanie strēlnieki izglāba no puslīdz drošas sakāves lielinieku (boļševiku) režīmu.

Šis režīms pateicās viņiem, 1938. gadā masveidā apšaujot viņus kā suņus − nē, kā latviešus: saskaņā ar iekšlietu tautas komisāra Nikolaja Ježova 1937.30.XI pilnīgi slepeno šifrēto telegrammu Nr. 49990.

Ai Maskava, tu mīļotā...

1941.22.VI Lielvācijas kaŗaspēks pārgāja PSRS jauno, „Molotova-Ribentropa” robežu, īstenojot Barbarosas plānu, kas paredzēja sasniegt Archangeļskas-Astrachaņas līniju un darīt galu Staļina impērijai. 1941.8.VII vācu karaspēka (Heer) ģenerālštāba priekšnieks Francs Halders (Franz Halder) savā dienasgrāmatā (Kriegstagebuch) ierakstīja: Fīrera nelokāmais lēmums ir nolīdzināt Maskavu un Ļeņingradu līdz ar zemi, lai nepieļautu, ka tur paliktu cilvēki, kuŗus mums tad nāktos ziemā barot.

1941.X vidū Staļins parakstīja Valsts aizsardzības komitejas rīkojumu, kur 2. punkts skanēja: Sakarā ar nelabvēlīgo stāvokli Možaiskas aizsardzības līnijā šodien pat evakuēt Augstākās Padomes Prezidiju, kā arī valdību ar TKP (Tautas komisāru padomes) priekšsēdētāja vietnieku b. Molotovu priekšgalā (b. Staļins evakuēsies rīt vai vēlāk, atkarībā no situācijas).

4. punktā bija rakstīts: Ja pretinieka kaŗaspēks parādīsies pie Maskavas vārtiem, uzdot NKVD − b. Berijam un b. Ščerbakovam uzspridzināt uzņēmumus, noliktavas, iestādes, kā arī visu metropolitēna elektroiekārtu (izņemot ūdensvadu un kanalizāciju).

1941.16.X simttūkstošiem maskaviešu metās paniski bēgt. Nepārredzama bēgļu straume vēlās uz austrumiem pa Entuziastu šoseju (šossē Entuziastov). Cilvēki burtiski kāpa pāri līķiem, grūda cits citu nost − arī sirmgalvjus un sievietes ar bērniem... Daži uzrāpās uz ielu lukturu stabiem, lai netiktu samīdīti. Visa augstā un vidējā līmeņa priekšniecība pameta PSRS galvaspilsētu. Pilsētā palikušie (un tādu bija krietni daudz − īpaši „padomju varas balsts − proletārieši”) metās iztukšot veikalus, kur produktus dalīja bez kartītēm. Visu nakti neskaitāmos komunālajos dzīvokļos Maskavas darba ļaudis, gaidot vāciešus, dzīroja un dancoja, rībinot dēļu grīdas. Ausa 17.X rīts. Ielas kā izmirušas. Radio klusē. Avīzes neiznāk. Tramvaji neiet.

Tai dienā Lielvācijas fīrers varēja bez pūlēm ieņemt Maskavu, un Waffen SS divīzija Leibstandarte Ādolf Hitler varēja iesoļot Sarkanajā laukumā. Bet Hitlers nezināja, ka Maskava bija izplētusies viņa priekšā kā sieviete, kas gatava atdoties. Vācu divīzijas izveidoja pusloku ap PSRS galvaspilsētu, nostiprinot pozicijas un gatavojoties izšķirošajam triecienam.

18.X jau bija par vēlu: Staļins bija nolēmis palikt. No ģenerālštāba viņš devās uz savu iemīļoto rezidenci − t.s. Tuvējo vasarnīcu (Bližņaja dača), kuŗas pamati jau bija mīnēti, viss bija gatavs uzspridzināšanai. Jautāja: Kāpēc nav gaismas? Viņam paskaidroja. Staļins pavēlēja: Nekavējoties atmīnējiet, sakuriniet krāsni, un tikmēr strādāšu lapenē. Pārsteigtajiem miesassargiem viņš teica: Es nekur no Maskavas neaizbraukšu, un jūs paliksiet pie manis. Maskavu neatdošu. Nākamajā rītā radio vēstīja, ka Staļins uzticējis armijas ģenerālim Georgijam Žukovam Maskavas aizstāvēšanu...

Un atkal latviešiem vajadzēja nākt palīgā sarkanzvaigžņotajai Maskavai − šoreiz gan līmenis, kā sacīt jāsaka, bija zemāks un mērogs mazāks, bet asiņu mesli bija jāmaksā. Citēsim ģenerālmajora P. Baumaņa un vēsturnieka V. Savčenko stāstījumu krājumā Zem Oktobŗa karoga: 201. Latviešu strēlnieku divīzijas kaŗavīri 1941.XII savu kaujas ceļu sāka Maskavas pievārtē. Sešus kilometrus no Narofominskas pilsētas atrodas Jelaginas sādža. Iepretim tai − Nāras upes kreisajā krastā, ko klāja biezs sniegs, bija izvietojušies divīzijas pulki. Viņiem 33. armijas kaujas ierindā bija jāpārrauj frontes līnija, jāieņem Jelagina, jādodas tālāk uz priekšu, lai kopā ar citām divīzijām nokļūtu pretinieka Možaiskas grupējuma flangā un iznīcinātu to (..) 25. decembrī, kad Jelagina jau bija gandrīz ieņemta, divīzija saņēma jaunu pavēli − kopā ar citām armijas daļām ieņemt Borovskas pilsētu (..). Par drošsirdību un atjautību jefreitors Ignats Urbāns pirmais divīzijā saņēma augsto apbalvojumu − Ļeņina ordeni (..). Uzvara pie Maskavas Latviešu divīzijai bija kaujas kristības.

Šīs divīzijas veterāni ar atvaļināto gvardes majoru Padomju Savienības Varoni Jāni Vilhelmu priekšgalā 1989.23.II avīzē Padomju Jaunatne rakstīja: Nāves kaujas no Piemaskavas līdz Kurzemei mēs izgājām pirmām kārtām savas tautas dēļ un tikai savas sirdsapziņas mudināti. Visus gaŗos frontes gadus (..) mūsu nedzēšamā doma bija par Latviju, par Latviju taisnīgu, bagātu un skaistu. Mēs nekaŗojām par savas tautas apsmiešanu un nīkuļošanu. Vismaz mums, bijušiem frontiniekiem, nesakiet, ka jūs un jūsu staļiniskie ciltstēvi mūs no kaut kā atbrīvojāt.

Atgriezīsimies pie milzu kartes, kas greznoja konferences zāli LETAS nama augšstāvā: akurāt no MOSKAU austrumu malā līdz BERLIN rietumu malā.

Berlīne − fašistiskā zvēra midzenis (logovo fašistskogo zverja), vāciešiem tā bija die Reichshauptstadt − impērijas galvaspilsēta. Latviešu leģiona sastāvdaļa − Waffen SS 15. divīzija no vāciešiem bija saņēmusi pavēli par jauna pulka izveidošanu. No divīzijas divu pulku bataljoniem un izlūkbataljona izveidoja pieprasīto pulku pulkveža Januma vadībā, un tas dabūja nosaukumu Januma kaujas grupa. Zinādams, ka puikam paredzēta Berlīnes aizstāvēšana, Janums nolēma savus vīrus Berlīnei neupurēt, bet to apiet un nokļūt Rietumu frontē pie Sabiedroto vienībām. Janumam ar diviem bataljoniem tas izdevās, bet izlūkbataljonam trūka transporta, un, nevarēdams grupai sekot, tas iestiga Berlīnē padomju kaŗaspēka ielenkumā. Ielu cīņās 80 vīri, saskaldīti sīkās grupiņās, sitās pret krieviem uz velna paraušanu. Nevis lai aizstāvētu Berlīni, viņi cīnījās par sevi, lai nekristu krievu gūstā un tiktu uz rietumiem. Dažiem tas izdevās, raksta Vecais Īgņa avīzē Laiks (2004.28.II).

Šo 80 vīru brīnumainās kauju gaitas −1945.IV nogales dienās un nedienās degošajā Berlīnē − sīki, pamatīgi, lieliski aprakstītas Aivara Pētersona grāmatā Mums jāpārnāk... Latviešu kaŗavīri − pēdējie Berlīnes aizstāvji.

Šie 80 vīri nonāca iepriekš norādītā vietā − slavenajā bulvārī Unter den Linden. Loks, uz kuŗa nostiprinās aizstāvju grupa, sevī ietveŗ Valsts kanceleju (Reichskanzlei, kuŗas pagalmā/dārzā atrodas Hitlera bunkurs), Gēringa Aviācijas ministriju, Himlera Valsts drošības pārvaldi (Reichssicherheitshauptamt − RSHA). Baltajona komandieris − virsleitnants Neilands − savu komandpunktu iekārto paša Himlera apakšzemes bunkurā.

Patiešām − vēstures greizais smīns... 1918: Kremlis un Dzeržinska Lubjanka. 1945: Valsts kanceleja un Himlera RSHA.

Kaprālis Jānis Auzāns minētajā grāmatā raksta: Tā tas ir. Latviešiem jāaizstāv Berlīne. Kur vāciešu „neuzvaramā” armija? Kāpēc tas jādara mums, un kāda tam jēga? (..) Lielvaras ar manu tautu un zemi spēlējas kā kaķis ar beigtu peli un kā tautu, tā zemi izmanto tikai savu mērķu sasniegšanai (195. lpp,).

Labi, trāpīgi teikts!

Pavisam cita nostāja raksturoja Waffen SS divīzijas Charlemagne vīrus − franču „leģionārus,” kuŗu kaujas gaitām veltīta Žana Mabīra (Jean Mabire) grāmata Mourir á Berlin. Les SS français − derniers défenseurs du bunker d’Hitler (Mirt Berlīnē. Franču esesieši − Hitlera bunkura pēdējie aizstāvji. Parīzē: Fayard, 1975).

Divīzija Charlemagne (Kārlis Lielais) ir LVF (Franču brīvprātīgo leģiona) mantiniece. Šīs divīzijas rindās iekļāvās franču vīri, kas 1941.VII pieteicās cīņai pret boļševismu Austrumu frontē. Tie bija pārsvarā dēkaiņi, viegli sajūsmināmi jaunieši vai pirmskaŗa galēji labējo apvienību aktīvisti, kas gribēja izmantot izdevību, lai pierādītu savu gatavību cīnīties pret „cilvēces postu − žīdisko boļševismu,” kas saistījies ar „žīdiskajiem plūtokratiem.”

Divīzijas Charlemagne vīri, var teikt, no 1945.II līdz aprīļa beigām bija latviešu 15. divīzijas līdzgaitnieki, kaujas biedri, kaimiņi. Aivara Pētersona grāmatā pieminēta Charlemagne divīzija, Žana Mabīra grāmatā divreiz pieminēti latvieši. No kartēm, kas publicētas abās grāmatās, izriet, ka abu divīziju kaŗa ceļi krustojušies Pomerānijas un Meklenburgas asiņainajās atvairīšanas cīņās, un franči plecu pie pleca ar latviešiem Berlīnes centrā aizstāvēja Valsts kanceleju, Aviācijas ministriju, Valsts drošības pārvaldi. Brašajiem francūžiem izredzes bija vēl drūmākas nekā latviešiem. Kamēr 15. divīzijas vīriem izlaušanās līdz amerikāņu un angļu pozīcijām nozīmēja ne tik daudz gūstu kā glābiņu, Charlemagne kaŗotājiem nokļūt boļševiku rokās nozīmēja gūstu un vergošanu Gulagā, kamēr Rietumu sabiedrotie viņus mēdza izdot Šarla de Golla franču varas iestādēm, un tas − īpaši pirmajos pēckaŗa mēnešos − nozīmēja kaŗa tribunālu un nāves sodu. Viņus patiešām varēja uzskatīt par savas franču tēvzemes nodevējiem.

Zīmīgi un skumji, ka Charlemagne vīri apzināti kaŗoja Vācijas pusē, kaut gan sasodītie prūši, les boches bija sensenie Francijas ienaidnieki, un Hitlera uzvaras parāde Parīzē frančiem bija briesmīgs pazemojums.

Arī tas bija vēstures greizais smīns. Žana Mabīra grāmatas pielikumā dotas Waffen SS himnas notis un vācu teksts: Wenn alle untreu werden, so bleiben wir doch treu (Kad visi kļūst neuzticami, mēs paliekam uzticīgi). Sī dziesma beidzas ar vārdiem: Woll’n predigen und sprechen vom heil’gen deutschen Reich (Gribam sprediķot un runāt par svēto vācu impēriju). Un svinīgajās jundās franču Waffen SS vīri vācu mēlē jūsmīgi dziedāja šo himnu...

Kas varēja iedomāties šādu paradoksu!

Nobeigumā − daži vārdi par Nikolaju Berzarinu-Bērzzariņu. Manā grāmatā Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju teikts, ka šī latviešu bataljona (15. divīzijas 15. izlūku bataljona) pēdējais komandieris virsleitnants Neilands iegāja pasaules vēsturē, būdams tulks Berlīnes komandanta ģenerāļa Krebsa sarunās ar krieviem par kapitulāciju... Tai pašā laikā cits latvietis − padomju ģenerālpulkvedis Nikolajs Bērzzariņš (Berzarin) iegāja pasaules vēsturē, kļūdams par krievu okupētās Berlīnes pirmo komandantu.

Viņš gāja bojā 1945.16.VI, kad, braukdams ar’ trofeju motociklu, iedrāzās armijas smago mašīnu kolonnā. Melsa, ka Berzarins-Bērzzariņš esot bijis pārāk iecietīgs pret berlīniešiem, pārāk humāns, un tāpēc SMERŠ (padomju armijas drošības dienests) nolēma viņu novākt, inscenējot nelaimes gadījumu.

Andrejs Urbāns Maskavas mājaslapā duel.ru atspēko apgalvojumu, ka pārkrievotais latvietis, 1904. gadā Pēterpilī dzimušais Berzarins, esot pielicis roku Baltijas iedzīvotāju deportācijās 1940. gadā. Sak, esot noskaidrojies, ka ģenerālim Berzarinam lika doties uz Latviju tikai 1941.26.V − pirms tam viņš dienējis Tālajos Austrumos. Ej nu sazini − lielā deportācija taču notika 1941.14.VI. Varbūt Berzarins/Bērzzariņš tad jau atradās „uz vietas”?

Kad Austrumvācijā valdīja Kremļa ielikteņi, Berzarinu pasludināja (pēc nāves) par Berlīnes goda pilsoni. Pēc Berlīnes mūra krišanas šo lēmumu atcēla, bet 2003.II Berzarins atkal tika šajā godā, un 2004.8.V muzejā Berlin-Karlshorst (kur 1945.8.V tika parakstīts Lielvācijas kapitulācijas akts, klātesot maršalam Žukovam) demonstrēja dokumentālo filmu par Berzarinu Der Kommandant.

Minētajā duel.ru rakstā teikts, ka tai dienā − 1945.8.V − Berlīnes komandants Nikolajs Berzarins izdeva pavēli, kas marodieŗiem un izvarotājiem draud ar bargu sodu. Taču mēnešrakstā Nation & Europa (2004.III) atzīmēts, ka 1945. gada aprīļa beigās, maijā un jūnijā, t.i., kad Berzarins bija Vācijas galvaspilsētas komandants, sarkanarmieši Berlīnē izvarojuši 100 000 sieviešu.

Ej nu sazini...

 

 

 

Telavivā mītošais Franks Gordons, vairāku grāmatu autors, publicējis daudzus rakstus ne tikai latviešu, bet arī angļu, vācu, krievu u.c. preses izdevumos.