Jaunā Gaita nr. 238, septembris 2004

Aina Siksna

 

ĶĒNIŅA PILSĒTA

 

 

Mēs ielidojām no rietumiem. „Rauschen” sauca agrāk šo vietiņu tuvu pie jūŗas. Tagad Svetlogorska. Braucām uz sanāksmi. Par sadarbību. Tur bija Eugenijus no Šauļiem un divas meitenītes no Tallinas, kas teica, ka esot attīstītas vairāk par citiem. Stepans no Pēterburgas bija armēnis. Tulkoja, kā vienmēr, Jurijs no Kijevas. Ķēniņa pilsētu pārstāvēja Anatolijs. Noslēguma vakariņās viņš meta vienu glāzīti pēc otras. Valodu mistrā, kuŗā tika dzerts par sadarbību un sadraudzību, viņš pēkšņi iesaucās latviski: „Iedzersim!”. Un, parāvis savu dāmu aiz rokas, izklupa uz dejasgrīdas virpuļdancī. Mēs ar Olli sēdējām iepretim Natālijai, kas sanāksmē bija runājusi par bērnu veselības centru Ķēniņa pilsētā.

„Redziet, visur pie sienas ir vecās pilsētas attēli,” viņa teica, „es esmu no ziemeļiem, netālu no Arhangeļskas. Zēni te pilsētā saka, ka dzīvojot Ķēniņā....”

Pēc sanāksmes gribēju aizbraukt uz Kuršu kāpu. Radās labs vedējs − Edvards. „Es esmu puslietuvietis,” viņš teica, un tad sekoja parastais bēdu stāsts. Tēvam bijušas mājas Lietuvā, pie Rokišķis. Kaŗa laikā tēvs mucis rietumu virzienā. Tēva vecākus aizveda. Un vēlāk arī tēvu pašu. Bet viņš atgriezās, un tagad pat mājas ir dabūjis atpakaļ. Dēlam deva Edvarda vārdu, jo tēvs bija darba nometnē dalījis divstāvu gultu ar vācieti, kam vārdā bija Edvards.

Mēs braucam uz Kuršu kāpu. Caur priežu mežu. Jūŗa brīžiem redzama abās pusēs. Pāri kāpām līst spoža gaisma pār ūdeņiem. Edvards pietur mašīnu. Mēs ejam labu gabalu pa mežu, tad kāpjam pa koka kāpnēm kāpas virsotnē, kur atkal abās pusēs redzama jūŗa. Caur mākoņiem saule met slīpus starus gan jomā, gan atklātā jūŗā.

„Lūk, tur ir Lietuva,” saka Edvards un rāda uz zilganu svītru tālumā. „Te es piedzīvoju savu pirmo mīlestību. Te uz kāpas,” viņš saka un smaida. Jā, debesis te taču ir tik tuvu. Pēkšņi sāk snigt. „Laiks te ir mainīgs,” saka Edvards.

Atpakaļceļā mēs piestājam pie putnu stacijas.. „Guten Tag,” saka ornitologs, kuŗš te strādā. Drīz būs ziema. Viņš atgriezīsies Pēterburgā. Staciju būvējis Jānis Jakšus − tā rakstīts uz dēļa.

„Vai viņš bija latvietis?” es jautāju. „Jā, viņš bija latvietis.” Kur nu bez latvieša Kuršu kāpā.

„Sveiks, Jāni!” − pie sevis saku.

Ornitologs putnu tīklā ir saķēris mazu putniņu ar zilganu galviņu. „Wintergoldhänchen,” viņš saka un ķeŗas pie lietas − mēra, sveŗ un uzliek gredzentiņu. Eiropas mazākais putns. Lidojot no Zviedrijas un Somijas uz dienvidiem. Un šeit brīdi atpūšoties. Mazais putniņš, tāllidotājs. Es drīkstu to paturēt rokā.

Un tad mums jābrauc uz lidlauku. „Drīz pilsēta atgūs veco vārdu,” saka Edvards un stāsta vēl par savu dzīvi. „Es dienēju Rīgā, biju tur vairākus mēnešus. Bet tagad braukšu uz Zviedriju. Strādāšu, pārvadāšu tūristus.”

Mēs atstājam Kuršu kāpu. Natālijas skropstas iedrebējās. „Es gribētu, lai tas nekad nebūtu noticis. Pilsētu sagrāva un cilvēkus aizdzina. Gribētu visu atgriezt atpakaļ.”

Mēs braucam caur Zeļenogradu no Kurskaja Kosas vecās pilsētās virzienā. Paliec sveika, Ķēniņa pilsēta!