EMOCIJAS UN FAKTI

Eju, aizeju, atskatos...Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju. Rīgā: Daugava, 2003. 280 lp.

 

Virdžinija Vulfa ir teikusi, ka vēstule ir raksturīga sievietes-rakstnieces izpausmes forma. Rūtas Skujiņas un Jūlija Lāča meita Māra Celle ir apkopojusi daļu savas mātes vēstuļu uz Latviju. Grāmatā atrodamas dzejnieces vēstules jaunības draudzenei Millijai un māsai Mildai Latvijā, tāpat nedaudzas dzejas, sarakstītas laika posmā no 1955. līdz 1964. gadam. Sastādītāja priekšvārdos īsi atstāsta Skujiņas dzīves gaitu. Vēstulēs atspoguļota viņas dzīve ASV pavalsts Mičiganas pilsetā Kalamazū. Filoloģijas zinātņu doktors Jānis Zālītis savā ievadā starp citu pieskaras reakcijām Latvijas presē uz tur nepublicētas Skujiņas vēstuli, kas radusies sakarā ar aicinājumu ārzemju latviešiem atgriezties okupētajā dzimtenē.

Rūtas Skujiņas vēstules ir emocionālas, bet viņās parādās arī daudzi konkrēti fakti un detaļas. Dominē dzimtenes zaudējums, tiek pieminēti radi un draugi, mākslinieki un rakstnieki gan Latvijā, gan trimdā. Viņa stāsta par savu dzīvi, par Amerikas ierašām, dabu, ziediem, koledžām, latviešu sabiedrisko dzīvi, mūziku, koncertiem un izbraukumiem. Tēlotā pasaule ir sievišķīga, ataino dalu no dzejnieces personības un interesēm. Ir attēlotas dzimšanas dienas, kāzas, mazbērni, darbīgās un apdāvinātās meitas. Rakstītāja pastāsta par latviešu, zviedru, amerikāņu grāmatām, ko lasījusi. Uz Latviju ceļo dāvanas, un no turienes pie dzejnieces grāmatas, rotas, keramika. Caur vēstulēm Latviju sasniedz ziņas, ka dzejniece dzīvo pārtikušu dzīvi, raksta un darbojas, arī kad veselība ir sašķobījusies. Vēstulēs parādās koķetērija, everģēlīgs humors, ironija, romantika, sapņi un īstenība un vispatiesākās jūtas. Ar dziļu mīlestību un sērām viņa atgriežas pie atmiņām par vīru.

Trimdas rakstniecībā Jūlija Lāča liktenis parādās Anšlava Eglīša romānā Piecas dienas (Bruklinā: Grāmatu draugs, 1976). Tur minēts, ka krievu okupācijas laikā Jūliju Lāci iecēla par labklājības un izglītības ministru. Viņš raksturots kā saprātīgākais un labdabīgākais no jaunajiem ielikteņiem un civīlizēts un godīgs cilvēks (242.-243. lpp). Taču viņš pēkšņi pazūd bez vēsts.

Rūtas Skujiņas vēstuļu krājuma 265. lpp. minēts, ka mākslas darbs var veidoties brīvs, individuāls, ja nav nekādu noteikumu. Tas, liekas, vienīgais teikums, ko okupētajā Latvijā varētu uztvert kā kritisku. Dabīgi, ka vēstulēs trūkst spriedumu par Latvijas politisko situāciju, jo cenzūra to nebūtu akceptējusi. Taču trūkst arī spriedumu par Ameriku kopumā, par tās tautu, valsti, politiku, aktuāliem notikumiem. Dominē privāta dzīves sfēra. Sur tur ir sastādītājas izlaidumi, kas droši radušies, lai pasargātu dažus cilvēkus no neizdevīgiem spriedumiem. Tādā veidā vēstules atspoguļo dubultu cenzūru: padomju un Māras Celles. Tas augstākā mērā saprotami. Grāmatas emocionālitāte un tiešums paņem lasītāju savā varā un izraisa arī domas par nepateikto, par to, kā vēstulēs nav un kas tur nevarēja būt...

Gribētos zināt, ko Rūta Skujiņa sarunās ar savām meitām stāstīja par savu vīru Jūliju Lāci? Kā viņa skatījās uz viņa traģisko nāvi un tās iemesliem? Vai viņai bija uzskati par Lāča iesaistīšanos komūnistu valdībā? Vai šie uzskati mainījās, gadiem ejot ? Ko viņa domāja par sava vīra ideoloģiju un eventuālo kritiku par brīvvalsts laiku Latvijā? Kāda bija viņas pašas nostāja šajos jautājumos?

Grāmatā Pēdas (Mičiganā: Celinieks, 1975) Lalita Muižniece apraksta Teodora (tēva) apcietināšanu 1941. gada janvārī. Viņas māte apmeklē vīru Centrālcietumā. Seko Teodora vēstulu fragmenti no cietuma. Aizkustinošs ir Teodora lūgums atsūtīt maisiņu, kur ielikt veļu. Vācu laikā nāk pazemojumi un lamu vārdi komisāra ģimenes locekļiem. Vēlāk atnāk ziņa par Teodora izsūtījumu uz Krieviju un atkārtotas nāves ziņas. Grāmatas beigu vārdi:...tā (saprašana) slēpjas aiz (..) taisnošanās, (..) aiz īsredzības, (.. ) aiz cerībām, (.. ) aiz izmisuma, (..) aiz mīlestības (55). Nozīmīgi vārdi.

Ļoti iespējams, ka abām literāri apdāvinātajām Rūtas Skujiņas meitām ir zināšanas un materiāli, lai uzrakstītu grāmatu par savu vecāku dzīves gājumu. Lalitas Muižnieces grāmata Pēdas liek nojaust, ka rakstniecei ir vēlēšanās meklēt patiesību un spēja tuvoties sāpīgiem faktiem. Tāda spēja var pārvarēt nevēlēšanos pieskarties vecāku politiskajiem uzskatiem un to iemesliem. Liekas ticami, ka Rūta Skujiņa ar laiku ir paudusi zināmu dziļāku izpratni par savas ģimenes likteni. Taču tā neparādās viņas saistošajās, trimdā izdotajās prozas grāmatās. Plašāks darbs par viņu un Jūliju Lāci dotu mums visiem nozīmīgas zināšanas. Viņu likteņa izpratne ir svarīga mūsu tautas psīcholoģiskai aizsardzībai pret liktenīgiem maldiem. Iznāk vēsturnieku, kaŗavīru, politiķu liecības par notikumiem II Pasaules kaŗa laikā. Vēl ir dzīvi daudzi, kas no stāstiem un grāmatām pazīst Jūliju Lāci un Rūtu Skujiņu, un ar izpratni un simpatijām ir sekojuši viņu ģimenes gaitām. Jūlija Lāča liktenis aktualizē Latvijai arī tagad nozīmīgu problēmātiku. Arī tagad Latvijā eksistē nacionāli un ar Krieviju saistīti spēki. Pagaidām jāpriecājas par Rūtas Skujiņas vēstuļu krājuma iznākšanu Latvijā un faktu, ka viņas dziesmu teksti atskan Rīgas ielās.

Daugavas apgādā izdotā grāmata ir skaista un tur ietilpināts krietns interesantu fotogrāfiju klāsts. Nedaudzās, vēstuļu krājumā iekļautās dzejas raisās ar vieglumu, ko sēras nenomāc:

Jā, atceros: ir dziļas zemes bēdas,
Es pāri tām.

 

Aina Siksna

 

Aina Siksna ir ilggadēja JG līdzstrādniece, pēc profesijas psichiātre. Dzīvo Stokholmā.