ZĪMES UN NEZIŅA

Indra Gubiņa. Sārtā svītra debesīs. Itaka (Ithaca NY): Mežābele, 2003. 223. lpp.

 

Šī ir Indras Gubiņas 26. grāmata. Sējuma virsrakstu iedvesmojusi Kanadā mirušā mākslinieka Jāņa Zuntaka glezna, kur redzams ziemas skats ar sārtu svītru debesīs. Romāns Sārtā svītra debesīs turpina Gubiņas iepriekšējā romāna, Pienākums nav mīlestība, darbības izkārtojumu, aizņemoties jau iepazītus personāžus un daļēji tur aizsākto tematiku. Galvenā darbības norise arī paliek Toronto. Sākums iepazīstina lasītāju ar Alīdu Bērziņu, jauno senioru nama iemītnieci, kas izbauda pirmo īsto pavasara dienu savas jaunās mājvietas tuvumā pie bibliotēkas. Alīde klimst atmiņās un pārdomās par pensionāres dzīvi, bijušo un sagaidāmo. Tad stāstījums pārsviežas uz viņas bijušās kaimiņienes meitu Vitu, kura, vīra Pēteŗa negaidīti un viņai nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi pamesta, aprod ar savu pamestību un pārāk necenšas tikt pie jauna dzīves pavadoņa. Apmeklējot Alīdu, viņa sastopas ar citas iemītnieces mazdēlu Ediju, ar kuru bez lielas piepūles un nesteidzīgi viņai izdodas nodibināt visai ciešas attiecības. Vita konstatē, ka ir stāvoklī, grib to atklāt Edijam, taču to neizdara, jo Edijs ir aizņemts ar savu tuvo radinieku slimībām un nāvi. Palikusi viena, Vita negaidīti piedzīvo abortu un nonāk slimnīcā, kur tobrīd apstākļi ir chaotiski. Atgriezusies mājās, draudzenes pierunāta, viņa aizbrauc pirmo reizi savā mūžā uz Latviju, kur draudzenei ir radi un draugi. Vitai paziņu Latvijā nav. Taču, labi atceroties latviešu skolas mācībās iegūto, viņa māk orientēties un Pēterbaznīcas torņa apmeklējumā nejauši saskrienas ar savu bijušo vīru Pēteri, kurš nu mēģina atjaunot pārtrauktās attiecības ar savu bijušo sievu. Vita vilcinās iesaistīties emocionālās saistībās ar kādu otru cilvēku. Viņas mājā tagad atrodas mirušajam tēvam reiz dāvinātā populārā Kanadas gleznotāja Jāņa Zuntaka glezna, kuŗā redzama ainava ar sārtu svītru debesīs. Romāns nobeidzas ar Vitas kluso atziņu, ka būtu jāpamet sava neatkarība un varbūt jāmēģina atsākt kopdzīvi ar Pēteri. Zuntaka gleznas sārtā svītra debesīs, kas Vitai stāv acu priekšā, ir kā sāpju kliedziens, it kā tēva atgādinājums: neprecies ar sveštautieti.

Trimdas sākuma karstās debates par trimdinieka attiecībām ar mītnes zemi, tās ļaudīm un kultūru it kā atjaunojas, bet vienlaikus ir savādāk niansētas. Asimilācijas draudi, kad katra mazākā attālināšanās no latviskuma bija jāuzskata kā nodevība, ir pieklusuši, protams, ne jau pazuduši. Autores iepriekšējos romānos šīs problēmas nav vairs īsti priekšplānā. Kulturālā sadzīvošana pierādījās iespējama, trimdinieks iemācījās satikt ar "iedzimtiem." Paralēlās, t.i. darba un mājas, profesionālās un personīgās dzīves prasības, šķiet, neglābjami nesadūrās. Tagad Jāņos Sidrabenē dzird kā Līgo vilkšanu, tā rock and roll dārdēšanu - bez vecākās paaudzes sašutuma par tautas svētku pagrimšanu mūsdienu zaņķī. Laiks spēj notrulināt akūtos asumus, bet vecie konflikti var atkal parādīties, drusku pārveidoti, varbūt vairāk padziļināti bijušā trimdinieka psīchē. Ciemojoties Latvijā, par kuŗu Vitai ir tikai skolā iemācīti atstāstījumi, viņa pārdzīvo tādu kā epifānisku momentu, šķietami atdaloties no sava iepazītā, ierastā šodienas "es" un pārtopot ārpus viņas biogrāfijas uz brīdi kādā citā personā, kas iznirst it kā no zemapziņas kollektīvajām dzīlēm. Varbūt "sārtā svītra debesīs" ir šo dziļumu izpaudums, kas nozūd, dzīvei uzmācoties ar savām prasībām, un viena no tām ir latviskums, iedēstīts skolas gados, uzmācīgs ik brīdi kā Kanadā, tā Latvijā. Varbūt arī paralizējošs, neļaujot Vitai īsteni atdoties savai atbrīvotajai personībai. Bet varbūt jāpatur prātā semiotiķa Umberto Eko romāna Rozes vārds noslēguma atgādinājums, ka pasaule ir piesātināta zīmēm, bet, ko tās var nozīmēt, nav pasakāms. Romāna beigās Vita dzird it kā kādu balsi, kas viņai saka, ka jādzīvo atkal kopā, un viņa tūdaļ atskārš: Es jau pati to teicu! Dievi esot nolēmuši cilvēka paša labad neļaut viņam ieskatīties nākotnē. Sārtā svītra debesīs varētu būt kāds mājiens no citurienes, bet varētu arī būt mūsu pašu ieraksts, kam piešķiŗam pašizvēlētu nozīmi. ZansPols Sartrs teica, ka nekas nevar paglābt cilvēku no viņa atbildības par savu likteni. Cilvēks ir nolādēts būt brīvs, nekad nezinot, ko šī brīvība viņam atnesīs.

 

Juris Silenieks