KAD PIETRŪKST VĀRDU UN IR PAR DAUDZ

Māris Čaklais. Izaicinājums. Pirmā Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Rīgā: Pētergailis. 2003. 370 lpp.

 

Teikt, ka aplūkojamais izmērīgais sējums būtu Māra Čaklā gulbja dziesma, to tikai daļēji raksturotu. Kā stāsta aculiecinieki, autors, līdzīgi Marselam Prustam, kas nobeidzis savu 3 000 lpp. lielromānu uz miršanas gultas, Čaklais, zinādams savas skaitītās stundas sakarā ar ļauno slimību, esot izmisīgi cīnījies, lai pienācīgi nobeigtu savu darbu. Taču nav nepieciešams atsaukt patētiskos apstākļus, kādos dzejnieks pielicis gala punktu. Autors attaisno savu eponīmo goda vārdu ar dzeju sējumiem, monogrāfijām, žurnālu un laikrakstu redaktorisko vadību, apbalvojumiem, kas pašmāju pelnīti un arī ārpasaulē piešķirti. Viņa vārds ir arī ierakstīts starp Trešās atmodas iedvesmotājiem, mūsdienu postmodernās literatūras pamatlicējiem. Ķerties pie prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ir izaicinājums, ko tikai Čaklais atbilstoši savām spējām var veikt - ar savu bezbailību un enerģiju. Un, protams, ar savu radošo dzejnieka izdomu, izpratni un empatiju, kas pa laikam neatsakās no ironijas un atkāpes no pārliecīgas mūsu ievērojamākās politiķes pārgaismošanas. Autors tīri labi izprot, paša biogrāfijai nepiepalīdzot, drīzāk spītējot, ārlatviešu daudzejādās un reizēm pretstatīgās nostājas, kas nebija nieka lieta, sevišķi grāmatas sākuma daļās, kur aprakstīti notikumi ārpus Latvijas, kad nākošā prezidente stāvēja samērā atstatu, vairāk pret straumi, nekā ļaujoties virzīties ar straumes plūsmi, un nodevās galvenokārt studijām un pētniecībai. Čaklais izlieto citējumus no dažādiem cītīgi vāktiem dokumentiem un intervijām ar ārlatviešiem. Vienam otram lasītājam liksies, ka tas darīts ar nepietiekami kritisku pieeju. Tas ir laiks, ko autors pazīst epizodiski un pa lielākai daļai no svešiem avotiem bez personīga apliecinājuma. Dokumentācija par prezidentes akadēmiskiem lauriem ir iespaidīga, bet ne pilnīga, atstājot tās īstenošanu nākotnes biogrāfiem, kas vērtēs "Baltijas dzelzs lēdiju," kā viņu dažkārt mēdz dēvēt - pēc daudzu iecienītās angļu ministru prezidentes Tačeres parauga. Ja šajos gados izpaužas tāda kā dzelzs griba panākt iecerēto, zināma nolemtība, viņas izvēlēšanās studēt psicholoģiju bijusi visai ironiski nejauša. Pieprasīta norādīt uz izvēlēto studiju lauku, nesenā iebraucēja no Marokas ar nedrošām angļu valodas zināšanām norādījusi uz filozofiju, kas pie pierakstīšanās Toronto Universitātē pārprasta kā psicholoģija. Jāšaubās gan, vai šī birokrātiskā nejaušība būtu varējusi noteikt prezidentes akadēmisko lauku. Kā lasām daudzās citās biogrāfijās, negadījums var novirzīt no spraustā mērķa uz brīdi, bet ne jau gluži liktenīgi neizbēgami. Kā Čaklais to norāda - gan ar zināmu post facto gudrību, prezidentes curriculum vitae ir izteikti mērķtiecīgi viņas nemaldīgās pārliecības vadīts. Sagadīšanās tur nekad nav noteicošais faktors.

Aprakstot šo "sagatavošanās" periodu, Māris Čaklais daudzu citu starpā citē ievērojamas ārlatviešu personības, piemēram, rosīgo rūpnieku un administrātoru Bruni Rubesu, dakteri Kasparu Tūteri, arī akadēmiķus Solveigu un Zigi Miezīšus. Tīri saprotamu iemeslu dēļ ir samērā maz apliecinājumu par prezidentes sasniegumiem akadēmiskā laukā no viņas Kanadas un Savienoto Valstu kolēģiem. Kā nekā šie saskares punkti autoram bija mazāk pazīstami un pagrūti pieejami. Tie nav palikuši gluži tukši plankumi prezidentes biogrāfijā, tikai varbūt nepietiekami izgaismoti, un to izvērtēšana paliks nākotnes biogrāfiem vai Grio, kā Āfrikas pirmskoloniālā orālā periodā nosauca dzejniekus, vēsturniekus un chroniķus, kas apdziedāja slavenos un varenos. Čaklais neaizmirst atzīmēt, ka nākošās prezidentes nostāja ir reizēm uzskatīta pārāk radikāla konservātīvāko trimdas politiķu aprindās. Viņas paredzētās publiskās uzstāšanās ir reizēm atsauktas. Tā sauktā trimda bija kļuvusi par šauru personai, kuras mērķtiecīgais skats nevarēja apstāties pie trimdas ieloka. Kā autors, gan neuzsvērti, atzīmē, Vaira Vīķe-Freiberga ir uzradusies Latvijā laikā, kad vadības tur pietrūcis un jaunā valsts palikusi kā sērdienīte paēnā.

Nākošās prezidentes parādīšanās uz politiskās skatuves Latvijā ir bijusi diezgan izaicinoši meteoriska. Bet ir arī viņai bijuši "evanģēliski" vēstneši, kas mēģinājuši ceļu sagatavot. Šis ir laiks, kad daudzi šaubījušies par iesācējas spējām orientēties sadulķotajos politiskos ūdeņos, kur nezinātājam varētu draudēt briesmas kā no krastmalas vilinātājām sirēnām, tā no zemūdens klintīm. Taču apķērīgākie politiķi atklāja, ka būtu veltīgi un pašnāvīgi pretoties viņas nemitīgi pieaugošajai, neapturamajai populāritātei. Frančiem ir teiciens coup d'essai coup de maītre (mēģinājums [kļūst] meistardarbs). Kā autors tik izteiksmīgi to norāda, Vairas Vīķes- Freibergas daudzvalodu zināšanas (gan pietrūkstot rusofoniskai, ko viņa solījusies pa brīvo laiku cītīgi apgūt, taču nav zināms, ar kādiem panākumiem) padarījušas viņas diplomātiskās misijas ievērojami vieglākas, apejot apgrūtinošo tulku starpniecību. Valodu zināšanām jāpievieno viņas nosvērtība un šarms, kas ir palīdzējis Latvijas tēla spodrināšanā. Franču prezidenta Žaka Širaka galantais rokas skūpsts, daudzu citu žestu starpā, tiek bieži minēts kā apliecinājums prezidentes personības ietekmei diplomātijā. Māris Čaklais nevairās izcelt prezidentes īpašības. Viņam ir bijušas ciešas un sirsnīgas attiecības ar prezidenti, kas savos atvadvārdos aizgājušajam dzejniekam saka: ... kā dzejnieks viņš bija spējīgs interesēties par visu (..) un viņš mēģināja izprast. Es atklāju cilvēku ar milzīgu intelektuālu dziļumu un plašumu, atvērtību uz pasauli. Būtu varbūt priekšlaicīgi ietilpināt Vairu Vīķi-Freibergu kopā ar citiem prezidentiem un politiskām personībām, kuras atceramies ne tikai kā politiķus, bet arī lielus garus, to vidū Polijas Ignats Paderevskis, Čechoslovākijas Vaclavs Havels, Francijas Fransua Miterans u.c. Nākotne rādīs, kur ievietosies Vaira Viķe-Freiberga.

 

Juris Silenieks

 

JG līdzredaktors ir literatūras profesors emeritus.