2004.22.IV Stokholmā referātu par Jura Kronberga dzejas pasauli nolasīja rīdziniece Daiga Celmiņa, LU maģistra grāda ieguvēja par darbu Jura Kronberga dzejas pasaule (2002), kas ir līdz šim publicētais nopietnākais pētījums par šo dzejnieku, diemžēl tikai universitātes vajadzībām.

Zviedrijas latviešiem Juris Kronbergs pazīstams no seniem laikiem, kad viņš 70. gados kopā ar domu biedriem (Pāvilu Johansonu u.c.) piedalījās popgrupā Dundurs un ansamblī Prusaks, kas viņa dzejas tekstus sniedza muzikālā izpildījumā - daži no tiem vēl saglabājušies Latvian Music skaņu patēs. Vēlāk ar interesi sekots Kronberga izaugsmei par vienu no trimdas ievērojamākajiem jaunās paaudzes dzejniekiem. Bet visvairāk viņš pazīstams kā latviešu literatūras ievadītājs zviedru kultūras apritē ar saviem daudzajiem latviešu literāro darbu tulkojumiem zviedriski - Stokholmā dzimis, bet latviešu ģimenē audzis (tēvs mākslinieks Rūdolfs Kronbergs), viņš abās valodās jūtas mājās. Zviedru lasītāji ir varējuši iepazīties, piemēram, ar Vizmas Belševicas dzeju, ar viņas romānu triloģiju par Billi, ar Imanta Ziedoņa dzeju, ar Raiņa lugu Jāzeps un viņa brāļi, ko arī izrādīja avangarda teātrī Orion. Viņš strādāja par oficiālu tulku, piemēram, zviedru parlamentā, kad tur uzņemti viesi no Latvijas. Tā vir$ guva labu treniņu diplomāta darbam, ko arī pildīja desmit gadus Latvijas vēstniecībā. Līdz 2002. gadam viņš tur bija kultūras atašejs.

Savā ievadā Daiga Celmiņa uzsvēra, ka Latvijā Juris Kronbergs neesot tik plaši pazīstams kā viņš to būtu pelnījis, neraugoties uz iznākušajiem deviņiem dzejkrājumiem. Protams, literātu aprindas ir pratušas viņu novērtēt, piemēram, Imants Ziedonis par Kronbergu un viņam līdzīgiem teicis: Tie ir tie uzpotētāji: īstenība uz īstenības. Pavisam citu šķirni un citādas šķirnes. (..) Ķerrai par riteni viņš uzdrošinās jūgt tautisko lielo saktu, un tautas ķerra iegūst skaistu kurzemniecisku mirdzumu. Top skaidrs, ka Kronbergs dzejā ievelk jaunas līnijas, viņš nebaidās radīt šokējošas metaforas un pārsteidzošas asociācijas, pasniedzot tās brīvā dzejiskā formā. Viņš kļūst par vienu no mūsu dzejas modernizētājiem.

Līdz šim Kronbergs pazīstams galvenokārt kā divvalodu dzejnieks un atdzejotājs. Daži darbi sacerēti paralēli latviešu un zviedru valodā, piemēram, Vilks Vienacis. Par saviem nopelniem latviešu dzejas populārizēšanā starptautiskā forumā dzejnieks saņem - vienā laikā ar Vizmu Belševicu - Ojāra Vācieša prēmiju 1989. gadā.

Pievēršoties atsevišķo darbu analīzei, Daiga Celmiņa vispirms piemin Kronberga pēdējo grāmatu Notikumu apvārsnis, kur dzejnieks cenšas aktuālizēt absurdo dzīvē, izteikt automatiskās dzejas rakstības veidā mūsu moderno, komplekso, mechanizēto pasauli, tai pašā laikā mēģinot izsekot, kā pasaule nonāk līdz tam brīdim, kad bumba iekrīt bībeliskā peļķē. Šeit der atcerēties, ka vairums šī krājuma dzejoļu sacerēti 2001. gada rudenī pēc 11. septembŗa notikumiem ASV. Referente norāda arī uz Kronberga meklējumiem pasaules jēdzienus saistīt ar dažādām krāsām: Kādā krāsā eņģeļi? Kādā krāsā dievs? Kādā krāsā Muhameds? Atbildi dzejnieks nedod, bet iekustina mūsu pārdomas.

Turpinot savu analīzi, Daiga Celmiņa atgriežas pie Kronberga pirmās publikācijas Pazemes dzeja - plakāts, kur uz abām pusēm autors izkārtojis dzejoļus alfabēta secībā. Šī dzeja ir sociāli aktuāla, tā ir protesta sauciens pret vardarbību pasaulē, pret Vietnamas karu, pret nabadzību un badu Indi jā, bet arī tepat Latvi jā pret vecā sociāldemokrāta Friča Mendera apcietināšanu. Te var piezīmēt, ka Kronbergs pats piederēja sociāldemokrātu ārzemju komitejai ar sēdekli Stokholmā. Pazemes dzeja rodas laikā, kad viņš strādā par biļešu pārdevēju Stokholmas pazemes dzelzceļa stacijās. Jau šajā debijā Daiga Celmiņa saskata Kronbergā latviešu dzejas modernizētāju, kur gan romantiskais, sirreālais, gan reālistiskais saplūst ar simbolisko. Trimdas literatūrkritikas autoritāte Jānis Rudzītis jaunā dzejnieka pirmo darbu smagi nokritizējis - par dzejas tradiciju laušanu un šokejošu ārišķīgumu.

Pievēršoties krājumam Biszāles, Celmiņa saskata ģeogrāfiskās telpas sašaurināšanos - ar Latviju, Zviedriju un ASV, nevis visu pasauli. Dzejoļu tonis minorā, valda rudenīga noskaņa, ieskanas arī trimdas motīvs ar identitātes problēmām: Es eju ar noliektu galvu pa Stokholmas ielām, bet Vecrīgas bruģi vien redzu. Sastopam arī vairākus dzejdarbus par Ņujorku, ko autors apdzied gan ar sajūsmu, gan ironiju:

Vai šī nav slavenā Ņujorka?
debesskrāpji kā vertikālas
mašīnu rindas
vai kā raķetes
gatavas startēt pēc prezidenta
pavēles. ("Ņujorka")

Krājums Tagadnes veidots trīs nodalās ar dzejoļiem chronoloģiskā kārtībā no 1976. līdz 1988. gadam. Dzejnieks vairāk iekļaujas sevī, turpinās identitātes meklējumi, parādās filozofiskas pārdomas par tagadnes būtību, tās saistību ar pagātni un nākotni .

Kādu dienu varbūt būšu iemācījies
izrunāt tavu vārdu: Latvija.
Bet vai uzdrīkstēšos arī teikt:
mana tauta?
Es vingrināšos klusībā pie sevis, vienatnē,
jo, kad reiz sacīšu to skaļi,
tam jāskan īsti. ("jūrmala")

Pārdomas par laika kategorijām tiek tālāk risinātas krājumā Laiks. Tas ir Jura Kronberga un Ulža Bērziņa kopdarbs, kurā mijas latviešu un zviedru valoda. Par šo grāmatu abiem dzejniekiem tiek piešķirta Zinaidas Lazdas godalga. Arī šai krājumā atrodami identitātes meklējumi:

... Kad aiztraucos atpakaļgaitā
pretim savai pagātnei
neredzu to, redzu
tikai nu - esamību attālināmies
neesamībā.
Te es mītu, bet nesakņoju
sakņoju vējā
kas pūš mani caur gadsimtiem.
("Caurstrāvotājs," atdzejojis Uldis Bērziņš)

Dzejoļu cikls Vilks Vienacis ir divvalodu izdevums, kurā abas versijas, gan zviedriskā, gan latviskā, pieder vienam autoram. Vilku var uzskatīt par autora alter ego. Tas ir autora personiski izsāpēts tēls. Vilks ir meklētājs, kas iziet cauri vairākiem pretrunu un pretstatu lokiem - gals/sākums, dzīvība/nāve, tumsa/gaisma utt. Viņš meklē atbildi uz jautājumiem: kas es esmu, kur ir manas mājas? Bet atbildes neatrod.

Vilks Vienacis raudāja par to, ka labi zināja, ka neko nezina
Tikai to, ko zaudējis
Ka raugās uz pasauli neziņas acīm
Un viena to tām ir mēma.

Komentējot Jura Kronberga divvalodību, Daiga Celmiņa pasvītro, ka dzejniekam valoda ir kaut kas vairāk nekā saziņas līdzeklis - viņa attiecības ar latviešu valodu ir dziļi emocionālas, bet ar zviedru valodu tās ir intelektuālas, vairāk kā informācijas avots. Kronberga dzejas pamatā ir mīlestība pret valodu - viņš to izmanto ironiskām vārdu spēlēm, to iesprosto skaņu spīlēs. Viņa valodas spēlēs ir rotaļāšanās ar dziļu jēgu.

Pēdējā dzejkrājumā Notikumu apvārsnis var saskatīt filozofiskās pārdomas un meklējumus pēc iekšēja miera un harmonijas. Priekšvārdā Kronbergs raksta: Siguldā dienu pirms 11. septembra mēs, 3. Eiropas Dzejas apaļā galda dalībnieki, bijām vienojušies, ka dzeja tomēr, neskatoties uz visu, spēj padarīt pasauli par kaut nedaudz, nedaudz labāku vietu. Šajā krājumā ievietotie dzejoļi varbūt arī ir sava veida buramvārdi, lai tas tik tiešām tā arī notiktu.

Visu nakti dzirdu nāves zinu lietu
Vai dzeja var pasauli padarīt
Par nedaudz labāku vietu
jeb tās uzdevums tikai pateikt
Ka nekad nezināsim kas mūs
Gaida aiz nākamā stūŗa?
Un tās pēdējā viela
Nākotnes veca kā iela? ("Toda la noche...")

* * *

Programmas otrā daļā pats dzejnieka emocionāli iedarbīgi skandē vēl nepublicētus dzejoļus, arī dažus no krājuma Vilks Vienacis - Kristapa Graša komponētā mūzikas pavadījumā. Viņš arī spēlēja ģitāru, bet Liene Sejāne - flautu.

Dzejas vakara pārrunās Kronberga, pastāstīja, ka impulsus dzejai guvis sevišķi no Dilana (Bob Dylan), no Kafkas (Franz Kafka) un Beketa (Samuel Beckett), ari no franču sirreālista Eluāra (Paul Ēluard). Liela nozīme viņa dzejnieka attīstībā ir arī latviešu intelektuāļiem Stokholmā: Ervīnam Grīnam, Gunaram Irbem, Dagnijai Šleierei, Pāvilam Johansonam, Margitai Gūtmanei, Veronikai Strēlertei. Kad Strēlertei viņš rādījis savus pirmos dzejo4us, viņas spriedums bijis: Ka Jūs varat dzejot, to nu var skaidri redzēt. Herberts Zālītis savukārt atcerējās, ka Juris, zēns būdams, ticis sūtīts iepirkt rabarberus, bet tie veikalā vairs nav bijuši. Tad viņš teicis: Någon har lagt rabarber påmina rabarber. Latviski tas skanētu šādi:

kāds ir norabarberojis manus raberberus (lågga rabarber nozīme nočiept). Zālīša uztverē Kronberga esot ekspresionists, uz ko norādot viņa izteiksmes līdzeklu spilgtums un daudzpusība. Un paša dzejnieka gaIa vārdi : Dzejošana man ir atkarība, kas man dod brīvības ilūziju.

 

 

BIBLIOGRĀFIJA

Daigas Celmiņas maģistra darbs Jura Kronberga dzejas pasaule, Latvijas Universitāte, Filoloģijas fakultāte, Latviešu literatūras katedra. Rīgā, 2002. 69 lpp.

 

Juŗa Kronberga darbi:

 

Pazemes dzeja. Stokholmā: autora apgādā, 1970. lesnas un citi dzejoļi. Kopenhāgenā: Imanta, 1971. Biszāles. Stokholmā: Daugava, 1976.

De narvarande. Stokholm: Nortedts, 1984.

Par īstenību, četrām sāpēm un bezizejas istabu. Rīgā: Zinātne, 1989.

Tagadnes. Stokholmā: Daugava, 1990.

Laiks (kopā ar Uldi Bērziņu). Stokholmā: Memento; Rīgā: Zinātne, 1994.

Mana latviskā ikdiena (dzejas izlase). Rīgā: Teātra anekdotes, 1994.

Vilks Vienacis / Varg Enogd. Rīgā: Minerva, 1996. Notikumu apvārsnis. Rīgā: Jumava, 2002.

Kompaktdiski: Vilks Vienacis un Varg Enogd - abi ar Kristapa Graša kompnētu mūziku.

 

 

Izabella Cielēna ilgus gadus strādājusi par skolotāju Zviedrijā, pēc disertācijas [par eksīla tēmu Kamī (Albert Camus, 1913-1960) darbos] sekmīgas aizstāvēšanas un filoloģijas doktores grāda iegūšanas Upsalas Universitātē strādā Erebru augstskolā. Lasa vieslekcijas Latvijas Universitātē par Kamī, Sartru u.c. franču rakstniekiem, pēcvārdi Rīgā publicētajos Kamī darbos - Krišana (1997), Mīts par Sisifu (2002), Dumpīgais cilvēks (2003). Izabella ir politiķa Feliksa Cielēna un mākslas vēsturnieces Maijas Cielēnas meita.