Jānis Krēsliņš

DOMĀJOT PAR LATVIJAS TĒLU

 

Kanadas literatūrai un kultūrai veltītā žurnāla Descant (iznāk Toronto četras reizes gadā) 2004. gada pavasaŗa numurs ir veltīts latviešu literatūrai - ar virsrakstu In Latvia, Observed / Abroad / In Memory (nr. 124, 258 lpp.) - kā viese to rediģējusi Larisa Kostofa (Larissa Kostoff). Izdošanu atbalstījis Kultūrkapitāla fonds Rīgā, Latviešu literatūras centrs, Tildes fontu firma, Latvijas vēstniecība Otavā, Kanadas Latviešu nacionālā apvienība un Kanadas vēstniecība Rīgā. Žurnāla izdošanu vispār veicina arī Kanadas Mākslu padome (Canada Council for the Arts) un Ontario Mākslu padome (Ontario Arts Council). Žurnālā ievietoti Ulža Bērziņa, Edvina Raupa, Māras Zālītes, Andras Neiburgas, Noras Ikstenas, Gunša Bereļa, Aleksandra Pelēča, Karla Jirgena, Knuta Skujenieka, Juŗa Kronberga, Gundegas Repšes, Paula Bankovska, Astridas Neimanes, Liānas Langas, Baņutas Rubesas, Ļeva Ginzburga (Lev Ginzburg), Jāņa Elsberga, Klāva Elsberga, Vizmas Belševicas, Jošua Auerbacha, Modra Ekšteina, Dianas Kiesneres, Margitas Gailītes un Amandas Aizpurietes sacerējumi, arī Intas Rukas un Mārtiņa Zelmeņa fotogrāfijas un Kanadas latvieša Vida Inglevica sakopoto viņa tēvam adresēto daudzo dokumentu reprodukcijas, kur viņa uzvārds sakropļots neskaitāmās variācijās. Sakarā ar žurnāla publicēšanu Toronto notika (2004.IV) sarīkojumi gan kanadiešu, gan latviešu viesiem, kuŗos piedalījās žurnālā pārstāvētie Latvijas rakstnieki Knuts Skujenieks, Nora Ikstena un Pauls Bankovskis, bet Rīgā (2004.10.VI) Descant godināja ar sarīkojumu, kuŗā piedalījās arī Kanadas viesi.

Descant ievietoto tulkojumu un tieši šim izdevumam rakstīto darbu skaits ir liels. To kvalitāte ir dažāda, lai tos sīkāk izvērtētu, būtu jāveic pamatīgāka analīze. Dažādu izvērtētāju uzskati varētu būt arī atšķirīgi. Šo rindu rakstītājam tomēr jāmin, ka, krājumu šķirstot, nevaru iedomāties, kas tajā būtu tāds, kas noteikti pievērstu citu tautu lasītāju vērību - kaut vai tādā veidā kā to ir paspējuši ievērojamā igauņu rakstnieka Jana Krosa (Jaan Kross) daudzo darbu tulkojumi angļu, vācu, somu, zviedru un citās valodās vai kā lietuvieši ieguva vērību ar izcili sagatavoto izstādi Frankfurtes grāmatu tirgū (2002), tur izplatot arī labi sagatavotas mazgrāmatiņas par katru izstādē pārstāvēto lietuviešu un Lietuvas cittautu rakstnieku, kas satur labā vācu valodā tulkoto darbu paraugus, rakstnieka biogrāfiju un bibliogrāfiju (ar pilnīgu autora darbu tulkojumu uzskaiti arī citās valodās). Ne par velti viens no Eiropas izcilākajiem laikrakstiem, Šveices Neue Zürcher Zeitung, šai sakarā lietuviešu vēsturei, kultūrai un literatūrai veltīja loti plašu pielikumu (2002.5.8).

Diemžēl, žurnāla Descant aplūkojamais numurs latviešu kultūrai un literatūrai nekādu slavu nenesīs. Gluži otrādi, tas pat palīdzēs iedragāt latviešu jau tā ne visai spožo tēlu lielajā pasaulē - par spīti tam, ka tur ievietoti Latvijā šodien nozīmīgu autoru sacerējumu labi tulkojumi, un par spīti tam, ka sakarā ar šī žurnāla klajā laišanu Toronto rīkotie sarīkojumi ar Noras Ikstenas, Paula Bankovska un Knuta Skujenieka piedalīšanos kanadiešu un latviešu publikai guva sava veida atsaucību un labvēlīgu izvērtējumu. Izbrīnu jau vispirms rada žurnāla galvenās redaktrises Karenas Malhalenas (Karen Mulhallen) ievadā teiktie vārdi, ka latviešu kultūra, kuŗas sākumi meklējami 9 000. gados pirms Kristus, esot 8 000 gadus vecāka par Homera veikumu un ka latviešiem vikingu laikmets esot tādēļ jaunlaiku vēsture. Kā šādas ģeķības var rakstīt?

Manu aso spriedumu par šo latviešu literatūrai veltīto izdevumu izraisa galvenokārt Kanadas rakstnieka un Algomas Universitātes mācībspēka Dr. Karla (nevis Kārļa) Jirgena sacerējums "Latvijas kultūras kaleidoskopiska perspektīva," sevišķi tā pirmā daļa "Vēsturiskā perspektīva." Sen neesmu lasījis tik daudzām absurditātēm, kļūdām piebārstītu, reizēm sliktā angļu valodā sarakstītu sacerējumu. Brīnos, ka autors pateicas Baņutai Rubesei par sadarbību un palīdzību šī raksta sacerēšanā. Nevaru iedomāties, ka Baņuta Rubese, Oksfordas Universitātes doktore, varētu būt atbildīga par šī raksta nejēdzībām. Jau pats Jirgena raksta sākums rada Izbrīnu: Nav iespējams sniegt tik īsā esejā pilnīgu latviešu vēstures, literatūras un kultūras ainu. Pietiks parādīt fragmentāru kaleidoskopisku pārskatu par mainīgām, zīmīgām druskām un gabaliem, kas kaut kādā veidā ir radniecīgi latviešu psīchei. (It is impossible to offer a complete picture of Latvian history, literature and culture in an essay this brief. A fragmented kaleidoscopic view presenting a shifting, ruptured picture of illuminating bits and pieces that are somehow akin to the Latvian psyche will have to suffice).

Visas neskaitāmās aplamības šai rakstā jau nav iespējams uzskaitīt. Tomēr paraugi būtu jāmin. Autors raksta, ka 2. gadu tūkstotī pirms Kristus Latvijas teritoriju apdzīvojušas pirmsbaltu ciltis (pre-Baltic tribes): seloņi, zemgaļi, kurši, latgaļi un somugriskie lībieši. Kopš 1200. gada pēc Kristus dzimšanas latvieši bijuši aplenkti no dāņiem, vāciešiem, krieviem un tatāriem. Krusta kara laikā, kas ildzis no 1200. līdz 1205. gadam, teitoņu bruņinieki ar varu uzspieduši kristietību Livonijai (šodienas Latvijai) un Baltijai. [The Teutonic Knights forcibly imposed Christianity on Livonia (today's Latvia) and the Baltic]. Livonija taču vēlāk bija kopējs apzīmējums tagadējās Latvijas un Igaunijas aptuvenai teritorijai. Tālāk tiek teikts, ka pēc Livonijas kara (1558-1583) jaunradušās Pārdaugavas, Kurzemes un Zemgales hercogistes apvienojās neatkarīgā valstī. [After the War of Livonia (1558-83) the emerging Duchies of Pārdaugava, Kurzeme and Zemgale united into an independent state.] Lielā Ziemeļu kaŗa laikā (1700-1721) cariskā Krievija esot absorbējusi latviešu teritorijas [During the Great Northern War (1700-21), tsarist Russia absorbed the Latvian territories.] Autors nezin, ka Kurzemes hercogiste Krievijā iekļāvās tikai 1795. gadā un ka daļa no latviešu Latgales, kas bija piederīga Polijai, Krievijā tika ietilpināta vēl vēlāk. Un ko lai saka par šādu teikumu: Krievu revolūcijas laikā (1917) latviešus pavedināja neatkarīgas Latvijas ideja atbrīvotā Krievijā. [During the Russian Revolution (1917), Latvians were seduced by the notion of an independent Latvia within a liberated Russia.] Par Kurzemi rakstot, autors reizēm lieto latvisko apzīmējumu, reizēm - Courland, arī apzīmējumu U.S.S.R., aprakstot notikumus, kad šāds apzīmējums vispār neeksistēja.

Izbrīnu rada arī šāds paragrāfs par it kā oficiālo Etiopijas negusa Heili Selasi viesošanos Latvijā 30. gados: Latviešu vēsture rāda plašu sociālkultūrālo un politisko apvāršņu sakausēšanu, ko ilustrē Etiopijas imperatora Heile Selasi oficiāla viesošanās Latvijā 30. gados. Selasi, pazīstams kā "Ras Tafari," rosināja Karību reģionā rastafariešu kustību, ko vispirms bija radījis Markus Garvijs Jamaikā 30. gados (sludinādams visu melno ļaužu identitātes un interešu kopību, dominējošo balto ļaužu sociālo un politisko vērtību dekadenci, kas pazīstama ar vārdu "Babilona, " un eventuālo "Zionas" atgriešanos Āfrikā. Fakts, ka Karību apvidū bija baltiešu īpašumi (17.gs. latviešu Kurzemes hercogiste bija kolonizējusi Tobāgo kā kroņa koloniju) nozīmēja, ka verdzinātie latvieši pirms gadsimtiem bija sastapuši kolonizētos karībiešus. Tas padarīja Selasi viesošanos politiski nozīmīgu, sevišķi ņemot vērā viņa Latvijas gadsimtiem ilgo verdzības nosodīšanu. (Latvian history features a broad fusion of socio-cultural and political horizons, Ethiopian Emperor Haile Salassie's official Latvian visit during the 1930s is revealing. Selassie, known as "Ras Tafari, "inspired the Tastafarian movement in the Caribbean, as first articulated by Marcus Garvey in Jamaica during the 1930s (i.e. shared identity and interests of all black peo ple, the decadence of dominant white social and political values, known as "Babylon," and the eventual return of "Zion" to Africa. The fact that there were Baltic holdings in the Caribbean (in the seventeenth century the Latvian duchy of Courland had colonized Tobago as a crown colony) meant that enslaved Latvians had encountered colonized Caribbean countries earlier. This made Selassies's visit to Latvia politically significant, particularly considering his condemnation of centuries of serfdom in Latvia.) Pieminot latviešu verdzināšanas aprakstus dainās, Jirgens raksta, kā latvieši pēcnāves dzīvē kuršot ellē ugunis, vārot savus kungus milzīgos katlos (Songs (..) predicted the afterlives of serfs stoking fires in hell while boiling their masters in massive cauldrons). Pazemojoša ir arī autora nepārtrauktā latviešu verdzināšanas pieminēšana nevēsturiskā veidā - tā esot satraucoša un visā visumā nepazīstama (The history of Latvian enslavement is disturbing and relatively unknown). Šāda veida rakstīšana ir sava veida variācija par 700 gadu verdzības mītu, kas visādā veidā ir ticis skandināts līdz nejēdzībai. Par latviešu dzimtbūšanu jeb verdzību, kā autors raksta, rakstīts ļoti daudz. Bet ne jau vienmēr savā vēstures gaitā latvieši dzīvoja verdzībā. Un nekad arī visi latvieši netika verdzināti. Dzimtbūšanu, starp citu, latviešu un igauņu zemēs likvidēja daudz agrāk nekā verdzību Amerikas Savienotajās Valstīs. Katras nācijas veidošanās ceļš ir bijis un joprojām ir grūts. Tāds tas ir bijis somiem, igauņiem, bet viņu vadošie kultūras darbinieki nepārtraukti nevaimanā. Jirgens rakstā ne ar vārdu nav minēti latviešu rakstniecības sākumi un latviešu kultūrālā un politiskā darbība kopš 18.gs., kas visā visumā norisinājās līdzīgā veidā kā tas notika Igaunijā, Somijā, citās zemēs, kas savu politisko neatkarību ieguva I Pasaules kara pēclaikā vai īsi pirms tam, piemēram, Norvēģijā. Protams, līdzīgos un vienlaicīgos notikumus var dažādi izvērtēt.

Jirgena raksta otrā daļa, veltīta latviešu rakstniecībai kopš II Pasaules kara ("Some Latvian Writing Since WWII"), kur galvenokārt aprakstīti Padomju Latvijas un tagadējās Latvijas rakstnieki. Pāris vārdos pieminēti arī daži trimdas autori. Ievērojama esot torontiete Indra Gubiņa, bet vērts esot arī pieminēt Ņujorkas dzejniekus Linardu Taunu, Gunaru Saliņu un, jo sevišķi, Dzintaru Sodumu, Džoisa Ulisa pārtulkotāju. No trimdā dzimušajiem autoriem Jirgens piemin Baņutu Rubesu un Juri Kronbergu.

Apcerot Latvijas rakstniekus, autors lieto pārgudru terminoloģiju, kas būtībā nekā neizsaka, piemēram, daudzi autori esot ieinteresēti epistemoloģiskos viedokļos (epistomological viewpoints). Liāna Lana, kura vairākus gadus pavadījusi Ņujorkā, studējot moderno dzeju, savā dzejā klāstot sociālus komentārus ar absurdiskiem lēcieniem loģikā, polisemiskās lingvistiskās kustībās un ievērojamās perspektīvas maiņās, kas sniedzoties aiz sirreālisma, lai sagrautu universu sniega čupiņā, vai lai uzspridzinātu izjūtas aiz domu vai balss robežām (Liana Langa's poetry forwards social commentary through absurdist leaps in logic, polysemous linguistic movements and remarkable shifts in perspective that extend beyond surrealism to collapse the universe into a patch of snow, or to explode perceptions beyond the border of thought or voice). Latviešu un lietuviešu literatūra joprojām liekot pieminēt (evokes) to seno sanskrita un indoeiropiešu mantojumu. Nora Ikstena, kuras starptautiskā līdziniece esot Andžela Kartera (Angela Carter), lietojot savos darbos, tāpat kā Kartera, strukturālus binārismus, kas ietverot lēcienus no reālistiski attēlotiem ikdienišķiem notikumiem uz apziņas plūsmē radītiem seksa un vardarbības portretējumiem (who likewise used structural binarisms, including leaps from realistic depictions of quotidian events to stream-of-consciousness portrayals of sex and violence). Jirgenam patīk jēdzieni postmodernisms, dekonstruktīvisms, arī poststrukturālisms, kuŗa principus, starp citu, īstenojot Guntis Berelis. Citēto grāmatu nosaukumi un to tulkojumi bieži ir nepareizā rakstībā. Profesors Silenieks reizēm ir Skilenieks, reizēm Juris, reizēm Guntis.

Ir skaidrs, ka Latvijā daudzi jaunākās paaudzes mākslinieki ārkārtīgi vēlas būt kosmopolitiski, avangardiski šī vārda šodienas izpratnē. Tas vērojams ne tikai literatūrā, bet arī tēlotājās mākslās, mūzikā. Aprakstot Ziemeļeiropas un Baltijas mūzikai veltīto festivālu un konferenci Baltic Voices, kas nesen notika Sietlā, Vašingtonas pavalstī, ASV, laikraksts The New York Times (2004.14.IV) ievietojis Richarda Taruskina (Richard Taruskin) rakstu, kurā citēts Latvijas pārstāvis Boriss Avramecs. Viņš teicis, ka Latvijas komponisti tagad, kad esot brīvi no padomju virskundzības, beidzot varot pievienoties kosmopolītiskam avangardam. Šādam uzskatam konferencē nepiekrita Lietuvas mūzikoloģe Grazina Daunoravičiene, runājot par lietuviešu mūziku. Turaskins arī uzslavē festivālā pārstāvēto lietuviešu mūziku, jo sevišķi Onutes Narbutates darbus. Par Kačaturiana skolnieka, latviešu komponisti George Pelēča darbiem, Taruskins raksta, ka klausīšanās tā mūzikā radījusi sajūtas, kas varētu rasties, pusstundu vērojot cilvēku, kurš soļojot cenšoties izvairīties no spraugām trotuārā. Protams, ir iespējams, ka Taruskina spriedumi ir netaisni, bet jāņem vērā, ka viņa uzskatus izplata ASV ievērojamākais un plaši visā pasaulē lasītais laikraksts.

Jirgena raksts ir pretenciozākais un sliktākais ievads Latvijas un latviešu vēsturē un tagadējā latviešu literatūrā, kāds pēdējā laikā lasīts. Trimdas sākuma gados arī tika klajā laisti visādi naivi propagandas sacerējumi, kas bieži panāca pretējo iespaidu gribētam. Bet, salīdzinājumā ar it kā ļoti sofistisko Jirgena rakstu, tie bija naivi gabaliņi, par kuriem informē Dagnija Šleiere rakstā "Vai Propaganda?" Stokholmas laikrakstā Latvju Ziņas (1949.31.III). Jirgena apceri lasot, prāts nenesas pienācīgu vērību veltīt žurnālā ievietotajiem un ar lielu finansiālu atbalstu sagādātajiem dzeju un rakstu tulkojumiem, no kuriem savs skaits ir labi.

 

 

 

JG līdzstrādniekam un savā laikā arī redaktoram, Jānim Krēsliņam, šā gada sākumā iznācis Rakstu 1. sējums - Ceļi un neceļi (Rīgā: Valters un Rapa, 2004. 384 lpp.)