Laima Kalniņa

VĀRDU SPĒKS

 

Es nemaz neesmu tik laba un godīga meitene kā Gundega apgalvoja, kad pagājušā reizē dzērām. Nebūt nē! Tādēļ nudien, jābrīnās, kāpēc tik labas un neredzēti brīnumainas lietas ar mani notiek. Vārdu spēks? Lūgšanu spēks? Varbūt par mani aizlūdz kāds labs un Dievam tīkams radījums? Labu vēl kāds, kura vēlējums liktenim pavēle? Kas zin, kas zin! Man pietiek tikai ar to, ka tā notiek, un es sūtu savu pateicību izplatījumā.

Labu vēl Gundega arī. Protams, tikai tad, kad nav iedzērusi. Iedzērusi viņa kļūst kašķīga. Šoreiz pat - uzbruka maniem banāniem, kas mierīgi gulēja zaļā māla šķīvī uz bufetītes. Ne tie teica kādu vārdu, ne es, bet Gundega pēkšņi devās niknā kara gājienā pret banāniem un laikam pret mani arī, jo es šiem, viņas ienaidniekiem esmu devusi pajumti.

"Es," viņa teica, "banāniem neskatos ne virsū!" Tas, kā jau jūs sapratīsit bija skaidri meli, jo, ja Gundega nebūtu uz banāniem skatījusies, viņa tos arī nebūtu pamanījusī. "Viņi ir briesmīgi." Atkal nepatiesi apvainojumi. Ko tad banāni jebkad tik briesmīgu ir izdarījuši?

Sāka man stāstīt, cik gardi banāni bijuši viņas bērnībā Latvijā, cik saldi un brīnišķīgi. Kāds gardums mutei! Šie? Fī, jānospļaujas par tādiem!

Uzmanīgi pavilku ar kāju manu Tibetas tepiķēnu nost no Gundegas tuvuma, ja viņa gadījumā tiešām sāktu spļaudīties. Taču nē, nespļāva vis.

Nu, jā, var jau saprast Gundega arī. Viņa ir šausmīgi vecs - pāri deviņdesmit, un tad jau viss bērnībā notikušais šķiet labāks, skaistāks un pareizāks nekā pašreiz notiekošais un esošais. Tā gadās pat man, kas nemaz tik briesmīgi vecs kā Gundega neesmu. Esmu veselus desmit gadus jaunāka par viņa, un tas jau ir kaut kas, vai ne?

Šoreiz es viņai arī pretī nerunāju, jo bija noskrējusies kā taksis. Jūs varbūt sacīsit - u jā, u jā, kas tad taksis par auļotāju ! Citi suņi viņa apdzītu vienā pūtienā.

Jā, bet vai jūs nemaz nedomājat par to, kā taksītim ar viņa īsajām kājiņām ir jāpūlas, ja grib kur steigt? Man tāpat, ja kur jāsteidz, kaut gan man kājas gaŗas diezgan. Tās tikai grūti sasteidzināt, jo nav jau viņai jaunas. Es domāju, nav jau tik šausmīgi vecas kā Gundegas kājas, bet nu tomēr ne gluži pirmā svaiguma.

Pagājušā reizē gan, jā, tad es nikni turējos Gundegai pretī, jo viņa uzbruka ne tikai tādām lietām, kas man diezgan vienaldzīgas, kā piemēram, tie nelaimes banāni, bet tieši man pašai un manis rakstītajam arī. Es spurājos pretim, jo toreiz nebiju noskrējusies ne kā taksis, nedz arī kā sivēns.

Tā es savu stāvokli raksturoju Melānijai.

Lai Melānijai būtu saprotams, kādēļ es sacīju "noskrējusies kā sivēns," jo viņas pieredze, droši vien, bija tikai ar sivēniem, kas urkšķ aizgaldā, vai, bariņā sagūluši, sildās saulītē un tiešām izskatās, kā mēdz teikt, "smaidīgi kā sivēni saulītē," es viņai pastāstīju par Karmena vai īstajā vārdā saukto Kameni.

Šeit nu jūs tiešām varat redzēt vārda spēku, jo viņas nelaimes sākās ar nepareizi salasīto Kamenes-Karmenas vārdu. Vainīgais bija vectētiņš. Taču nevar jau vainot arī vectētiņu, jo viņš tajā laikā jau bija ļoti vecs vīrs - tuvu septiņdesmitiem. Protams, tajos laikos tuvu septiņdesmitiem skaitījās būt ļoti vecam, nevis kā šodien, kad ar septiņdesmitiem tikai tā vien sākas otrā jaunība.

Nabaga vecais vectētiņš vaislas sivēnītei līdzatsūtītajā pavadvēstulē nebija pareizi saburtojis sivēnītes vārdu - ko var zināt, varbūt arī acenes vairs nebija jaunas - un Kamenes vietā izlasīja Karmena.

Nu, to tikai tam lopiņam vajadzēja! Tūdaļ sakāpa kustonītim galvā! Karmena? Oho, nu tad skatiet! Neviens aizgalds, ne aploks nenoturēja, tāpat kā vārda māsu īsto Karmenu. Brīvību vajag Karmenai! Ābeļdārzā ēdīs nokritušos ābolus? Ne domāt! Uz pakaļkājām un plūc no koka. Bērni ies peldēties lejā uz upi? Brīvā Karmena arī !

Ne, ne, mēs jožam. Peldēties kopā ar cūku? To tik nē, kaut arī tikai sivēntiņš vēl. Drāžam cik spējam. Karmena kviekdama pakal. Noskrējās kā sivēns.

Domājat Melle klausījās, viņai rūpēja uzzināt, kāpēc "noskrējās kā sivēns?" Velti ! Vārdi noklaudzēja nedzirdēti pret neklausīšanās klinti, noripoja nedzirdēti gar Melles cieto nerūpes prātu. Mellei rūp tikai... Nē neiešu jau jums klāstīt, kas Mellei rūp vai nerūp.

Kad tas, kas Mellei rūp, saiet šķērsām, tad Me11e dzeŗ, raud un dzeŗ. Dzeŗ ne jau tā kā mēs ar Gundegu - balto vīnu. Es vienu glāzi, Gundega divas. Nē, Melle dzeŗ vai nu konjaku, vai balderjāņu tēju, divas glāzītes konjaka, vai četras lielas krūzes balderjāņa tējas, un tad mana māja vai nu ož pēc balderjāņiem, vai smaržo kā konjaciņš, bet Mellei labāk netiek.

Taču Melle nav vismaz tik kašķīga kā Gundega, kad viņa toreiz uzbruka man un maniem literārajiem ražojumiem.

Iesākās tā, ka, pirmo glāzi izdzērusi, Gundega paziņoja, ka uzticība nebūt nav vajadzīga. Es ieminējos, ka tomēr tā kā būtu. Kas tad tā par dzīvi, ja uzticības nebūs - jādzīvo vienās bailēs, kas tad nu atkal notiksies, ja uz cilvēku nevar paļauties. Kā tu zināsi, vai tas otrs nesavāra nez' kādu putru vai ziepes.

Gundega - vai es saviem vīriem esot bijuši uzticīga. Teicu, ka jā, taisnību. Viņa saviem jau laikam nē.

Mums ar Gundegu katrai pa divi vīri ir bijuši.. Ne jau nu reizē, nē. Neesam jau tibetietes, kam daudzvīrība atļauta. Nezin, kā tur, pa stāvajiem kalniem dzīvojot, ir. Nokrīt viens aizā, nositas otrs, taču paliek vēl kāds, kas par ģimeni gādā.

Jā, mums ar Gundegu abi vīri viens pēc otra bijuši. Man divi tāpēc, ka ar pirmo nodzīvoti labi gadi, gribējās vēl tādus. Gundegai ar pirmo neveicās, domāja, otrs būs labāks. Kur nu bija, kur! Hitlera bildi karināja pie sienas.

Tā nu gadījās, ka es saviem vīriem biju uzticīga. Kur lai būtu skrējusi neuzticību meklēdama, jāstrādā tak bija un māja jākopj pa brīvajiem brīžiem.

Bet vai mani vīri man arī esot bijuši uzticīgi? Teicu, ka jā. Dieniņ, kur gan pirmais spētu sāņsolīšus spert, ja strādāja divos darbos un vēl uz augstskolu skrēja likumus pa Amerikas modei pārstudēt! Otrs arī aizvien turpat pie sāniem bija.

"Nu, ja bija uzticīgi," Gundega izmeta kā trumpja dūzi, "tad tikai tāpēc, ka nebija izdevības grēkot!"

Viņas vārdi darīja mani, gauži sērīgu. Kļuva manu nomirēju žēl. Nabadziņi ! Nekādas izdevības viņiem nebija, un es vēl aizrādīju šo un to pie mājas pielabot. Bērni pirmajam arī šad tad bija pieskatāmi. Es jau katrreiz ar nevarēju būt klāt. Vai tad tā maz ir dzīve vīrieša cilvēkam! Bet viņš vēl staigāja svilpodams. Otrs arī nekur no laba prāta projām neskrēja.

"Tu esi par daudz godīga," saka Gundega, "un tavi stāsti un romāni no tā cieš."

Tā, vēl kas nebūs! Ne tikai mani nelaimīgie vīri cietuši, ka nedevu viņiem iespēju būt neuzticīgiem, nu būs vēl jāžēlo mani stāsti un romāni arī, kas, nabadziņi, mana godīguma dēļ cietuši!

Bet ko nu ar tādiem sieviešiem kā Melle un Gundega. Viena raud pati, otra ar savu vārdu spēku teju, teju saraudina mani, par maniem vīriem un romāniem iežēlinādama.

Labāk tā. Svētdienā man piezvana vīrietis. Svētdienā es dzeršu sarkano vīnu ar vīrieti.

"Es tev atvedīšu tavu televīzijas aparātu un to gleznu," saka vīrietis.

"Tu viens pats? Tas televīzors ir ļoti smags," es satraucos.

"Par to nekas," saka vīrietis. "Es esmu stiprs diezgan."

"Dzersim to dārgo sarkano vīnu, ko tu man uzdāvināji." Es piedāvāju, kad viņš atbrauc. "Es tik dārgu vīnu viena dzert negribu."

"Labi," saka vīrietis, "un atceries, kā mēs toreiz mēdzām dzert sarkano vīnu un grauzt sālos cepumus ar sieru."

"Tāpat kā tagad," es apliecinu un gaidu, kad vīrietis sāks man stāstīt par savām sievietēm, jo vīrietim mēdz būt nepatikšanas ar viņa sievietēm. Toreiz tā bija sarkanmatainā, sprogainā īriete, tagad tā ir blondā poliete. Toreiz vīrietis nevarēja nobrīnīties vien, kāpēc īriete viņa vietā izvēlas citu - mazāku par viņu, vecāku un nesmukāku par viņu un nabagu arī.

"Laikam viņai bail no izskatīgiem vīriešiem," vīrietis nolemj. "Viņa taču ir šķirtene, vīrs pametis. Varbūt, viņa domā tā, ka, ja viņa izvēlēsies nejaucēnu, tad viņš to nepametīs."

Man tā kā neticas, ka īriete tikai nesmukuma dēļ vien šī vīrieša vietā izvēlējusies sāņcensi, bet es redzu, ka vīrietim pašam patīk viņa skaistā teorija par neglīto mīlētāju, un man negribas vīrieti apbēdināt, viņa jaukai teorijai uzbrūkot, tādēļ es nesaku nekā. Droši vien ar polieti būs labāk, jo viņa nav šķirtene un, kaut gan jau pāri četrdesmitiem, vīrs viņai nav un nav arī bijis.

Taču izrādās, ka arī šeit ir problēmas.

Vīrietis stāsta: "Man patīk, ja lietas ir vienkāršas, bet ar Janīnu tās tiecas kļūt sarežģītas."

"Bet jūs taču vēl satiekaties?" ievaicājos. Būtu bēdīgi, ja arī šai mīlas dēkai būtu pienācis skumīgs gals.

"Mmm," vīrietis apstiprinoši noņurd, "tikai pašreiz viņai ir mājas arests."

"Mājas arests?" Nu gan es esmu pārsteigta. Janīna strādā tādā iestādē, kur netikvien mājas, bet īstu arestu var cilvēkiem sagādāt. Un nu arests ķēris Janīnu pašu? Kaut arī esot tikai mājas?

"Kapēc?" Es vaicāju.

"Es vienvakar pārvedu viņu mājās divpadsmitos," vīrietis stāsta. "Mamma bija dusmīga. Vispār mamma uz Janu ir vienmēr dusmīga, jo Jana nav apprecējusi zobārstu kā viņas māsa. Tagad arī Jana ir dusmīga, dusmīga uz māsu, ka viņa apprecējusi zobārstu."

"Zobārsti," es saku, "pelna baigu naudu."

"Mmm," vīrietis atkal ņurd. "Bet tas vēl nav tas trakākais. Agrāk, Jana stāsta, vecāki braukuši ciemos tikai reiz pa gadu. Tagad - katru mēnesi."

"Bet Janīna ir pieaugusi sieviete," atgādinu. "viņai taču par māti vairs nav jābēdā. Uzlikt viņai mājas arestu tāpēc, ka pārnāca mājās pusnaktī - zini, tas ir vienkārši smieklīgi."

"Tu domā?" vīrietis pārprasa. "Paklausies šo - Jana nopirka skaistu jaunu māju. Nokrāsoja no ārpuses īpašā krāsā - divi tūkstoši dolāru samaksāja, iekšpusi ari izkrāsoja - otri divi tūkstoši. Atbrauca mamma. Mammai nepatīk ne iekšpuse, ne ārpuse. Tagad krāso atkal. Atkal divi tūkstoši ārpusei, divi - iekšpusei. Jana palūdza, lai istabā piesitu līstīti sienas augšmalai pie griestiem. Es paņēmu draugu līdz. Šis prasa - vai es pats negribot to līstīti piesist. Es saku, lai šis. Kā es to mammu iedomāju, man sāk trīcēt rokas. Ne āmuru varu noturēt, ne līstīti piesist."

Vīrietis, tik stiprs, ka viens pats televīzoru nēsā, un rokas trīc, kad Janīnas mammu iedomā! Nu vai zinait, vai tas nav kaut kas! Nez' kādi stiprie vārdi tai mammai? Nav nemaz jābrīnās, ka Janīna tai klausa kā skolas skuķis.

Vīrietis stāsta tālāk:

"Mamma un Janas tēvs brauc ciemos atkal. Par to tēvu nebūtu lielas bažas - man šķiet, es viņam patīku, bet varbūt arī ne. Nevar jau īsti zināt. Bet tā mamma! Jana sanervozējusies dzer alu no kanniņas, bet tikko mamma un tēvs pie durvīm iespiež alus kanniņu man rokā. Šie nāk iekšā, un es tur nu stāvu kā mūlāps ar alus kanniņu rokā!"

Vīrietis sašutis par tādu neražu.

Man kaut kas nozib gar acīm, un es saku:

"Bet Janīna negribēja, lai vecāki redz viņu dzeram a1u no kanniņas un viņa taču tevi noskūpstīja, kad iespieda alus kanniņu rokā."

"Protams," vīrietis atbild, un es redzu, ka viņš tomēr nav samierinājies par tādu sievietes rīcību.

Viņš nebrīnās nemaz, ka es zinu to par to skūpstu, bet es pati gan. Kā tas ir, es pati sev jautāju, ka es to redzēju, jutu? Es taču tur nemaz nebiju!

Svētdiena paiet un pirmdien no rīta es piesēstos pie rakstāmgalda, lai turpinātu rakstīt savu gaŗo romānu vienalga vai tas, nabadziņš atkal no mana godīguma cietīs, vai ne. Rakstāmgalds ir pie loga, un es, paceļot acis no datora ekrāna, redzu zaļo, skaisto Dieva pasaulīti. Baltās akācijas vēdina savus sīklapu zarus, plati un priecīgi stāv grimoņi. Pavasarī, jā, tikai pavasarī viņi greznosies baltajiem ziediem, pirms izplauks lapas. Kadiķīši - tie ir mazi slaidi zaldātiņi, sargā mūs šajā namā dzīvojošos, un visam tam bārbeļu dzīvžogs pavelk apakšā sarkanīgu svītru, pasvītro dzīvi aiz loga.

Šorīt ir saule manā logā, un datora ekrāns ir pārvērties patumšā spogulī. Es redzu kāda stāva daļu. Rokas ar manām rotām atdusas uz rakstāmgalda virsas, sēdētāja pie galda, redzu, valkā džīnas tāpat kā es, un viņai mugurā mans baltais kamzolis ar trako zilzaļviolēto rakstu, bet viņas seja nav redzama. Spogulis rāda stāvu tikai līdz ar pleciem.

Es raugos uz noslēpumaino sēdētāju ekrānā, man atkal ienāk prātā vakardienas vīrieša stāsts, un viegli iesmiedamās es attēlam prasu:

"Bet kā, lūdzu, tu saki man, kā es zināju par to skūpstu?"

Atkal kaut kas nozib man gar acīm. Ir tāda sajūta it kā es nirstu, krītu vai lidoju. Šķiet, es esmu ienirusi datorā, aiz dators lodziņa.

Nē, es esmu kādā priekšnamā. Baltā telpā ar ārdrēbju pakaramo pie sienas. Kāpnes uz augšstāvu ir man aiz muguras, un mans puisis stāv man turpat tuvu klāt aiz labā pleca. Es jūtu, cik mēs abi esam jauni un mazliet satraukti, bet es neesmu pilnīgi zaudējusi atmiņu par to, kas bija iepriekš.

Kā šis te gadījās, es domāju, un es nekad visā savā dzīvē neesmu bijusi šajā namā, es nekad neesmu redzējusi šo puisi, kaut pašreiz viņš šķiet tik tuvs, un, mīlā debess, kā tas gadījās, ka esmu tik jauna, tik galīgi absurdi jauna!

Man priekšā ir ārdurvis, arī balti krāsotas, un augšdaļa tām iestiklota ar lielāku vidējo stiklu, bet malējie ir gareni un stūros mazi krāsaini kvadrātiņi. To visu es redzu tik skaidri, arī vieglo balto aizkaru, kas priekšā stiklam. Es redzu cauri aizkaram arī tos divus, kas tuvojas priekšdurvju lievenītim.

Mamma! Manējā, es zinu, kaut šis ducīgais stāvs ne mirkli nebūt neatgādina to māti, kas man bija šai dzīvē, manā vienīgajā zināmā dzīvē, un tas vīrietis aiz viņas ar lielajām valzirga ūsām gan ne brīdi nelīdzinās manam tēvam.

Alus pudele! Man rokā vēl aizvien ir pusizdzertā alus pudele! Mamma! Cauri aizkaram, pavisam tuvu durvīm es redzu viņas tumši tērpto stāvu, kronētu ar salmu cepuri ar mazajām maliņām, kas sēž taisni galvā bez mazākā šķībumiņa. Mamma ir jau pie durvīm. Paldies Dievam, viņa nevar saredzēt mūs priekšnama puskrēslā, kā mēs viņu redzam āra gaismā. Ātri es iespiežu alus pudeli sava pārsteigtā puiša rokā. Es redzu cik nelaimīgs un bezpalīdzīgs viņš šobrīd izskatās. Nabadziņš! Vēl ātrs skūpsts viņam uz lūpam, sajūtot viņa jaunās, tīrās miesas smaržu, un es eju atvērt durvis. Man ir tik priecīgs, bezrūpīgs prāts. Mamma, tu vari teikt ko gribi, es palikšu pie šī puiša!

Atkal kas nozib man gar acīm. Es ievelku dziļi elpu it kā no dzelmes iznirstot. Es atrodos savā darbistabā, bet dīvaini - darbistabas logs tagad ir aiz manis. Rakstām galds vairs nav cieši pie loga, bet tur ir sprauga, kurā stāvu es, un dators ir pagriezis man muguru. Izskatās, nudien, it kā es būtu izlīdusi cauri datoram, es sev saku. Uzmanīgi raugu rāpties pāri rakstāmgaldam. Nav jau tik viegli, ja tev, cilvēkam, jau vairāk kā astoņdesmit. Paldies Dievam, ka neesmu tik šausmīgi veca kā Gundega. Diez vai es tad to maz spētu.

Bet vai jūs zināt, ko es atradu datorā? Nu šo stāstu taču ! Kas radīja to un manu nule piedzīvoto dēku? Vārdu spēks? Svētdien dzirdētā stāsts vārdu spēks? Ne jau nu es. Es pati biju dīvainā dēkā. Vienalga! Ko tad vairāk, nodrukāšu stāstu un sūtīšu izdevējam! Bet ai, ja jūs zinātu, cik jauki bija būt atkal jaunai!