Jaunā Gaita nr. 238, septembris 2004

 

Māris Čaklais Zalcburgā (Salzburg), Austrijā (1991).

 

Ruta Veidemane

AIZAUGOŠĀ EZERA VĒSTĪJUMS

 

Māra Čaklā krājumā Lapas balss (1969) ievietots dzejolis "Aizaugošais ezers" *, kas, manuprāt, ne toreiz, ne vēlāk nav izlasīts "līdz galam". Par to arī būs šīs pārrunas.

Vispirms pats dzejolis:

... es jūs mīlēšu. Būs mana mīla sākumā bikla, bet vijīga
kā ūdenszāle, kā ūdenstāle, kā ligzda no meldru vijumiem,
es skūpstīšu laivu vēderus glumos un rokas, kas sniedzas pēc ūdensrozēm,
pīļu bērni pacelsies barā, zila spalva nozibēs starā, vilkvāles vēlreiz noziedēs,
un es mīlēšu vairāk un kairāk, un dairāk ik
                                                            brīdi
šmaugās peldētājas, mazgātājas un bridējas, vaboles, rāpuļus, līdējus,
                    es jūs mīlēšu visus šai Visumā
ar savām dzīlēm, kukaiņiem, pīlēm, grimušām pilīm un vāravām,
ūdensgariem un spārēm, kas domā, ka paceļas pāri
manai mīlai, bet agri atgriežas, riņķojot klajā
ūdens klajumā, kuru es atstāju jūsu brīvībai, jums jau tā vajag,
!ai jūs nejustu meldru spiedošo loku, kas lēnām bez ēnām nāk neredzams,
lai jūs saldaklā rimumā norimtu mīlas žņaudzošā gredzenā.

Dzejolis valdzina, tas ir pirmām kārtām skaists dzejolis, neraugoties uz draudīgo nobeigumu. Skaistas ir gleznas, ko lasītājs var iztēloties, lasot tekstu, un pat, ja iztēle iemieg, dzejolis skan skaisti.

Kā labi noskaņotā orķestrī te meistarīgi tiek izmantoti visi poētiskās mākslas instrumenti. Svarīgs ir viss: ritms, skaņu simbolika, aliterācijas, atskaņas, teikumu (patiesībā teikuma) gaŗums, vārdu gaŗums. Arī vārdu nozīmes, protams, kaut gan vārdi melo visilgāk, paturot lasītāju melīgu ilūziju saldajā varā.

...es jūs mīlēšu - tā sākas dzejolis. Šis apgalvojums liek nojaust, ka te nav runāts tikai par ezeru, kaut arī alegorija šajā tekstā nav vēl gluži acīmredzama un ne uzreiz pamanāma. Ezera tēlojums nobur - dabisks reāls ezera tēlojums ar daudzu dzīvu radību ņirbošu kustību gūzmu, ar gaismu un ēnu rotaļām.

Tāds tēlojums nav tipisks alegorijām, bet ļoti būtisks Mārim Čaklajam.

Daba nav nekas cits kā chaoss, pārbagāts raibums, raksta Anrī Perišo grāmatā Van Goga dzīve, (..) mākslinieka darbs tad nu ir meklēt šai chaosā sākotnējo pamatni.

Čaklajam patīk dabas pārbagātais raibums, un viņš to ienes arī dzejā. Viņš izmanto dabu "veseliem gabaliem" kā saknēm cauraugušu velēnu, kur varbūt pietiktu ar vienu zāles stiebru vai sakni. Viņa dzejā zīmes nemēdz būt kailas. Tās ir iejukušas dzīves biežņā, aplipušas ar dzīvi. Vārdi, veselas gleznas aizved sāņus vai vismaz notur uz vietas ilgāk, nekā nepieciešams, lai pateiktu "galveno vārdu" (šo formulējumu es aizguvu no Edvīna Raupa: Tālu tālu starp mums kāds teic galveno vārdu.)

Vēl kāds raksturīgs sāņupgājiena piemērs. Lasītājam (tāpat kā dzejas cilvēkam) nākas lauzties, brist pa takām, kur starp skābenēm skāņām, baldriāniem drošiem, apdullinošiem, / pāri melniem, lipīgiem slīkšņiem, brikšņiem pūstošiem / žūstošu, vīstošu vīgriežu smagums, lai pilnam izjustu brīdi, kad pagātne aizbēgusi jau žiglā, / un nākotne negaisos, miglā, / ir tikai tagadne, vīgriežu smagums („Jūlija bula").

Tas pats rokraksts atpazīstams arī dzejolī, pie kura tagad atgriežos.

Aizaugošā ezera iemidzinošais miers, laiskais, atbruņojošais daiļums - visa šī šķietamība atklājas vispirms aiz vārdiem, pāri vārdiem - valodas formālajos elementos.

Vārdi visbiežāk ir gaŗi vai arī skaniski vai saturiski gaŗās virknēs sasaistīti. Tie rindojas bez pauzēm starp rindām un veido vēl gaŗāku teikumu. Ja neskaita pirmos trīs vārdus, viss dzejolis ir viens vienīgs teikums.

Nav brīža, kad apstāties un ievilkt elpu.

Teksta viļņošanās, ko iezīmē aliterācijas un atskaņas, gandrīz jutekliski ļauj apjaust, kā mijas līgani draudīgie "apskāvieni" un īsas sasliešanās, dzīvības trīsu izpaudumi. No vienas puses, gaŗie trīs - un četrzilbīgie vārdi nesteidzīgi "pieglaužas" viens otram (bridējas, līdējus, ūdenszāle - ūdenstāle). Maigās, glāsmainās (šeit: melīgās, pieglaimīgās) m, l, ļ skaņas: laivu vēderi glumie, vaboles, rāpuļi, līdēji, pīles - tās ir arī biklās mīlas skaņas. No otras puses - īsi, aprauti divzilbīgu vārdu cirtieni un tradicionāli par skarbu uzskatītās, šeit dzīvās, spītīgās r skaņas aliterācijas, nereti vārdos, ko saista arī atskaņas: rokas, kas sniedzas pēc ūdensrozēm; ūdensgari un spāres, kas domā, ka paceļas pāri, barā - starā, vairāk - kairāk - dairāk.

Literatūras teorijā nereti tiek uzskatīts, ka atskaņas dēļ veidojas dabiskas pauzes pat tad, ja teksts uzrakstīts vienlaidu prozā. Taču, lai tas varētu notikt, atskaņotajiem vārdiem jāizvietojas pietiekami tālu citam no cita - vajadzīga noteikta dzejas telpa. Šai dzejolī tā nav un varbūt tieši tāpēc, šķiet, notiek gluži pretējais - vārdu savstarpējā iedarbība skaniskās līdzības vai saderības dēļ ir spēcīgāka, tie saistās ciešāk, nesaraujamā ķēdē velkas cits citam līdzi. Teksts it kā sablīvējas, kamēr paliek tik vien, cik var iekļauties žņaudzošā gredzenā.

Ezers aizaug, bet, kas triumfē, kas gan ir vēlējies, lai jūs saldakā rimumā norimtu mīlas žņaudzošā gredzenā?

Dzejolī ir pāris frāžu, kas nemaz neiederas ezera tēlojumā: es jūs mīlēšu visus šai Visumā un jums jau tā vajag. Tādus vārdus diktē vai nu jūtas, vai saprāts, bet ne viens, ne otrs nepiemīt dabas parādībām. Tie ļauj (un liek) uztvert dzejoli kā alegoriju.

Kas galu galā ir tas mānīgais saldums, kas tiek saukts par mīlestību, bet patiesībā ir vien melīga ilūzija, kas pamazām taupa pretošanās spēju un tuvina "saldaklas" padošanās brīdi? Var neuzdot šādu jautājumu (un, jāatzīstas, es to neuzdevu pēc pirmā lasījuma). Šāda iespēja ļāva dzejoli publicēt 1969. gadā un vairākās dzejoļu izlasēs pēc tam. Bet, ja jautājums uzdots, atbildēt uz to nav nemaz tik grūti. Man liekas, es zinu, kāda dzīves īstenība slēpjas aiz alegoriskā tēlojums. Es pazīstu tādu laiku. Un piespiešanu, ko vajadzēja pieņemt par paša gribu. Un nebrīvību, ko vajadzēja uzskatīt par brīvību (es , jūs mīlēšu visus... kas domā, ka paceļas pāri / manai mīlai, bet agri atgriežas, riņķojot klajā / ūdens klajumā, kuru es atstāju jūsu brīvībai, / jums jau tā vajag).

Tās bija sastāvdaļas ideju, tikumu, apstākļu, paradumu, attiecību kopumā, kam ir viens sava prastuma dēļ dzejai ļoti nepiemērots vārds - padomija.

Kā tā laika ciniskās piespiedu laimes alegorisks tēlojums "Aizaugošais ezers" salīdzināms, piemēram, ar tādiem dzejoļiem kā Vizmas Belševicas "Saturns aprij savus bērnus" (publicēts kā Goijas gleznas rosināts dzejolis), kā Ojāra Vācieša "Jezuītu ceļa dziesma". Atšķirībā no Belševicas un Vācieša dzejoļiem, kas runā par aklas, bezjēdzīgas fiziskās izrēķināšanās šausmām, Māra Čaklā dzejolis liek domāt par slēptu, lēnu (kas lēnām bez ēnām nāk neredzams), bet metodisku psīcholoģisko teroru, kura mērķis ir personības garīga nāve.

Protams, nekādu līdzību ar pastāvošo varu toreiz lasītājs vai kritiķis nedrīkstēja saskatīt, kur nu vēl tiešā tekstā par to runāt. Tāpēc, manuprāt, šī saruna bija nepieciešama tagad.

 

 

*Dzejolis publicēts arī izlasēs: Uz manām trepēm (Rīgā: Liesma, 1979), Četri balti krekli (Rīgā: Liesma 1991), Spīdola un putnusuņi (Rīgā: Likteņstāsti 1997).

 

Valodniece, literatūras zinātniece un kritiķe Ruta Veidemane publicējusi rakstus par latviešu valodas stilistikas un kultūras jautājumiem, Viņas dzejas vērtējumu pamatā ir valoda kā mākslas materials, piem., grāmatā Izteikt neizsakāmo: Lingvistiskā poētika (1977). Māra Čaklā dzejoļa analīze veltīta speciāli JG. Literatūras kritiķe dzīvo Siguldā.