Jaunā Gaita Nr. 239, decembris 2004
Jaunā Gaita Nr. 239, decembris 2004
Jāņa Freimaņa raksts publicēts Rīgā iznākošā dienas laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze (2004.19.VIII) rubrikā "Cilvēks un sabiedrība". Tam pievienojam JG redakcijas atlasītus, vietām saīsinātus, būtiskākos NRA lasītāju komentārus no interneta jeb tīmekļa. Nākošajā JG numurā turpināsim ievietot akadēmiķa un politiķa Freimaņa sacerējuma izraisītus komentārus to vidū pazīstamā sabiedriskā darbinieka Bruņa Rubesa atbildes rakstu "Paldies latviešiem visā pasaulē", kas arī iespiests NRA (2004.24.VIII), akadēmiķa Gundara Ķeniņa-Kinga, rakstnieces Laimas Kalniņas u.c. Aicinām par šo tematu izteikt savas domas arī citus JG lasītājus elektroniski vai arī pa gliemežpastu. Adreses atrodamas iekšējos vākos.
Jānis Freimanis
VAI TRIMDA, VAI TIKAI SVEŠUMS
Man uz galda ir vēsturnieka E[dgara] Dunsdorfa grāmata Trešā Latvija (1968, izd. Goppera Fonds, Austrālijā), kuŗā viņš latviešu diasporu tā laika brīvajā pasaulē II Pasaules kaŗa rezultātā novērtē kā 180 500, tātad ap 11 % no kopējā latviešu skaita. Trešās Atmodas gados Latvijā bija pieņemts visus Rietumu latviešus uzskatīt par "trimdu". Citi viņus gan dēvēja arī par "klaidu", asociējot emigrantu vairumu nevis ar viņa piespiedu izsūtījumu, bet mūsu tautas izklīšanu pasaulē. Latviešu emigrācijas presē ir ticis apgalvots, ka svešuma latvieši esot politiski trimdinieki. Tika uzsvērts, ka viņi svešumā glabā savu latvietību tāpēc, ka nākamajai brīvajai Latvijai tā atkal būs vajadzīga.
Lai gan akcentētā tēma ir delikāta, tomēr paskatīsimies, kas ir palicis pāri no šiem 20. gs. pēdējā desmitgadē lietotajiem stereotipiem. Trimda vienkārša emigrācija? Bēgšana no drošas nāves 1944. gadā vai labprātīga aizbraukšana labākas ekonomiskās eksistences dēļ? Cēls upuris nākamās brīvās Latvijas labā vai vienkārša pazušana no vietas, kas varēja sagādāt diskomfortu?
Ja palasa cita ārlatviešu autora, Anšlava Eglīša romānu Trešais zvans (1965, Grāmatu Draugs, ASV tad emigrācijas sekas liekas graujošas. Iecienītais stāstnieks Amerikas kontinentā satiktās personas uzskaita pēc to īstajiem uzvārdiem, un tā uzzinām, ka ASV vai Kanādā pēc kara bija nokļuvis nospiedošs vairākums starpkaru Latvijas rakstnieku, gleznotāju, teātrinieku un citas inteliģences.
Ja nu pavērojam, cik no viņiem vai to pēctečiem pēdējos 13 gados no Rietumiem ir repatriējušies pārcēlušies atpakaļ uz dzīvi tagad patiesi brīvajā Latvijā, tad domāju, ka runa te var būt labā gadījumā par dažiem tūkstošiem. Katrā ziņā tas ir pavisam neliels procents no 1944. gadā aizbraukušajiem.
To visu var saprast. Ir grūtības likvidēt jaunos īpašumus mītnes zemē, ir grūtības šķirties no 45 gados iegūtajiem sakariem un draugiem. Svešumā ir nopelnītas Latvijas apstākļiem solīdas pensijas, un jauktās laulības arī ir darījušas savu. Tagadējai vēl aktīvā vecumā esošajai turienes latviešu paaudzei ir neizdevīgi līdzšinējās mītnes zemēs pamest savus pieklājīgi atalgotos amatus. Galu galā, 1991. gadā atjaunotā Latvijas Republika nepavisam nav tā valsts, ko 1944. gadā aizbraukušie domājās atstājuši, un darba vietu izvēlē un atalgojuma ziņā nevar konkurēt ar vadošajām rietumvalstīm. Tātad ekonomiskie faktori ir pirmie, kas nežēlīgi grauj mītu par 1944. gada emigrantu kādreizējām vēlmēm sevi saglabāt nākamajai Latvijai.
Otrais mīts. Vai latvieši 1944. gadā tiešām emigrēja nāves baiļu dēļ? Vismaz nacistu propaganda baltiešu izbraukšanu uz Vāciju netraucēja un sākumā pat veicināja, turklāt baigais 1941. gads tam bija visspilgtākais objektīvais arguments. Tad teica: Neko neatstāt komunistiem! Pārējo izdarīja pašu latviešu emigrācijas prese, kas nepieļāva citādus savas trimdas skaidrojumus, kā tikai pieminētās bailes.
Tātad bija latvieši, kuŗi patiesi vai iedomāti baidījās represiju un bēga. Bet bija citi tie, kuŗi arī baidījās, bet nebēga. No tiem daļa devās cietsirdīgā Gulaga trimdā, lai no tās aizgūtnēm visiem spēkiem tiektos atpakaļ uz savu Dzimteni. Kā uz vietu, kas bija viņu vienīgā eksistences jēga un sūtība. Lasītājs viegli sapratīs, kuŗiem nedalīti pieder manas simpātijas! Latviešu tauta saglabājās un izdzīvoja no tiem, kuŗi palika, un nekādi ne no tiem, kuŗi savu zemi pameta paši...
Tagad par sekām. Lai arī PSRS vara latviešu tautu pakļāva vēl otrām masveida deportācijām 1949.gadā, lai gan Gulaga varmācīgajā trimdā mira daudzi tūkstoši, tomēr 50.gados sākās 1949.un 1941.gadā deportēto atgriešanās, un šo mājup atnākušo skaits ir liels, daudz, daudz lielāks par to latviešu repatriantu skaitu, ko līdz šim ir devušas rietumvalstis. Tad nu iznāk, ka lielākos zaudējumus latviešu tautas dzīvajā spēkā, un visvairāk inteliģencē, galu galā ir cirtusi nevis Sibīrija, Inta un Vorkuta, bet t.s. brīvā pasaule!
Tāpēc es dziļi noliecu galvu visu represēto, no Sibīrijas atgriezušos personu priekšā, jo uzskatu, ka viņi Atmodas gados bija latviešu inteliģences nacionālās nepakļāvības avots, dzinējspēks un augsne. Lai nu ko, bet par viņiem nekad nevarēja teikt jūs esat tautai atgrieztais rieciens, kas nekad vairs īsti nepieaugs. Gadiem ejot, man samazinās ticība, ka jēdziens atgrieztais rieciens nebūs galu galā jālieto par Rietumu latviešiem.
Tāpēc tagad būtu laiks nolikt visu savās vietās. Nav ko glorificēt latviešu ekonomisko emigrāciju uz Rietumiem 1944. gadā. Jo ja nav masveidā Rietumu repatriantu, tad nebija arī trimdas! Trimda taču nozīmē, ka no tās atgriežas, kad spaidi zuduši.
Tā bija izbraukšana no valsts, emigrācija, un viss. Uzskatu, ka patiesība jāmeklē arī delikātās, līdz šim noklusētās lietās. Ko tad, ja Rietumu latvieši nav mūsu tautas ekskluzīva daļa, bet pašos pamatos tāda pati kategorija kā ekonomiskie emigranti citās valstīs? Tad mūsu dubultpilsoņiem tīri morāli šeit nav piemērojamas lielākas, dubultas tiesības amatu ziņa.
Teikšu vēl vairāk. Ja 13 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tu vēlies ekonomisku nodrošinājumu visai turpmākajai dzīvei, lūdzu, paliec tās valsts pilsonis, kur tev ir un būs labāk, tikai beidz reiz sevi saukt par trimdinieku. Turpretī, ja tevi kaut cik vada nacionāli un pilsoniski apsvērumi, tad repatriējies pa īstam un esi gatavs savu reizi pakrimst arī pa ekonomiskai un politiskai garoziņai. Tad lūdzu izvēlies Latvijas pilsonību kā savu vienīgo.
Tad arī varēsi pretendēt uz jebkuru politisko posteni valstī, ar kuŗu var ietekmēt citu, to īsto Latvijas pilsoņu dzīvi. Citādi iznāk, ka visi latvieši Latvijā it kā ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr vienlīdzīgāki par citiem.
LASĪTĀJU KOMENTĀRI
Novērotājs:
Autors ir izlaidis vairākus faktus: 1) Inteliģence nekādā ziņā neuzlaboja savu ekonomisko stāvokli, strādājot patvēruma zemju visnekvalificētākajos darbos. Trūka valodas zināšanu un starptautiski atzītu diplomu. 2) Līdz brīvības atgūšanai liela daļa izbraucēju vai nu bija jau aizgājuši mūžībā, vai arī bija tādā vecumā, kad diezgan grūti domāt par pārcelšanos. 3) Arī izbraucēju bērni darīja lielu darbu gan politiskā, gan kultūras laukā. Visas ārzemju latviešu aktivitātes notika tikai uz brīvprātības pamatiem, ārpus darba stundām, un ar neiedomājami mazu atalgotu darbinieku atbalstu. Tās nav ekonomisku rakstura emigrācijas pazīmes.Ziga: Profesors ir iestidzis padomiskajā domāšanā, kas nespēj pieņemt faktus.
Atlūzušais zars (<zuzeks@muenster.de>): Drīzāk vajadzētu runāt par tiem tautas desmit procentiem, kas tagad ir prom no LV un kuŗu lielais vairums dara uz mata to pašu, ko darīja bēgļi trimdas sākuma gados resp., vakar zinātnieks un pētnieks, šodien Amerikā sētnieks tipa darbus, kam ir tās pašas problēmas dabūt labā vietā dzīvokli; kas tāpat cīnās (vai biežāk arī necīnās) par to, vai bērni runās latviski; kas neizprot "mītnes zemes" legālās struktūras utt., utjpr. Tikai tagad latvieši to izvēlas brīvprātīgi, pārsvarā ekonomisku iemeslu dēļ. Agrāk tā bija politiska, savas dzīvības glābšanas izraisīta pārvietošanās. Cienījamais profesora kungs nesaprot, ka "atlūzušā zara" bērni nav nekur mājās ne ASV, ne Vācijā un arī ne Latvijā.
Kronītis (<krongen@apollo.lv>): Tas neatturēja cienījamo profesoru saņemt Triju Zvaigžņu ordeni no "ekonomiskās migrantes" Vairas Vīķes-Freibergas!
Staiceliete (<jjg@grinbergs.freeserve.co.uk>): Es spilgti atceros, kā raudāja mana vīramāte, kad Latvija atguva neatkarību. Viņa arī zināja, ka ir pārāk veca un slima, lai dotos atpakaļ uz dzimteni, ko bija atstājusi 1944.gadā un par kuŗu NEKAD nebija pārstājusi sapņot, lūgt un domāt. Tā viņa arī izaudzināja piecus bērnus svešatnē, no kuŗiem visi runā latviski un kam pa visiem kopā deviņi mazbērni no tiem septiņi latviešu valodu pārvalda pietiekami labi, lai Latvijā justos kā mājās. Viņus, tāpat kā manus vecākus, nekādā ziņā nevar uzskatīt par ekonomiskiem migrantiem. Mana māte, Latvijā advokāte, nekad šeit [t.i., Lielbritānijā] nedrīkstēja strādāt savā profesijā; tēvs arī strādāja lielākoties smagus darbus, līdztekus aktīvi piedaloties latviešu sabiedrībā, audzinot bērnus, utt. un tam noziedoja ne tikai savas spējas un laiku, bet arī vairumu no gŗūti sapelnītās naudas. No ekonomiskās labklājības mums mājās nebija nekā. Daudzie gadi, asimilācija, izmiršana ir darījusi savu. Ko lai dara mani draugi, kam dzīvesbiedri ir sveštautieši? Ko lai dara tie, kam vecāki ir jau stipri gados un paliktu šeit vieni? Ko lai dara sievietes mācītājas, kuŗām Latvijā neļaus kalpot? Ko lai dara tie, kas nevar atļauties pārcelties tas ir ļoti dārgs process. Ko lai dara ārsts, kuŗam Latvijas medicīniskā sistēma sveša? Ko lai dara universitātes profesors, kam Latvijā līdzvērtīga darba un pētniecības iespēju nebūs? Tajā pašā laikā pārsteidzoši daudzi no manas paaudzes un pat manu bērnu paaudzes (kas ir trimdas trešā) atgriezās Latvijā un ir ārkārtīgi daudz devuši savai "dzimtenei". Salīdzinājumā ar daudziem citiem austrumeiropiešiem, latviešu svešatnē ir ārkārtīgi ilgi saglabājuši savu latvisko identitāti, savu valodu, ticību un latviskās zinības, bez kuŗām atgriešanās būtu bijusi neiespējama.
Subcommandante Juan: Jāņa Freimaņa raksts atspēko pats sevi, ja izprot tā nolūku, proti, padomju kolaborācijas atlikušās struktūras ir uzsākušas kampaņu pret bijušajiem trimdiniekiem, pret tiem, kas ir atgriezušies. Liekas, ka dažu trimdinieku ideālisms un profesionālās spējas tomēr ir pietiekoši nozīmīgas, lai izraisītu bailes par saviem posteņiem un siltajām vietiņām. Autors, starp citu, raksta: ...lai gan Gulaga varmācīgajā trimdā mira daudzi tūkstoši, tomēr.., sākās... deportēto atgriešanās, un šo mājup atnākušo skaits ir liels... Vot, tik traki nemaz nav bijis! Tev gan derētu noliekt galvu, Jānīti, vēl bišķi dziļāk! Visas šīs kampaņas pamatpaņēmiens ir radīt atsvešināšanos starp tautu un trimdiniekiem: Viņi ir citādi, nekā mēs!
Vm: Tie latvieši, kas ar grūtībām nokļuva Savienotajās Valstīs, kas viņus pieņēma, lai iegūtu lētu darbaspēku visprastākajos darbos, nu jau lielākoties atdusas kapsētās. Var droši teikt, ka visi viņi loloja cerības par atgriešanos. Tas nenotika, jo laiks darīja savu. Šo cilvēku bērni svešā zemē, līdz ar izglītības iegūšanu, ļoti cīnījās, lai vienlaikus apgūtu latviešu valodu un latvisku izglītību. Bet daudzu liktenis bija savienoties dzīvei ar citas tautas partneri. To pārdzīvot nebija viegli. Latviete es esmu un palikšu, kaut vai man roku nocirstu tā arī mana meita toreiz teica. Nevaram šiem cilvēkiem piespiest pamest vīru/sievu/bērnus, lai atgrieztos tēvzemē. Nesakiet, ka tas viņiem nesāp. Ļoti, ļoti sāp. Šimbrīžam būtu vairāk jādomā par tiem latviešiem, kas atstāj Latviju tagad. Viņu skaits nav mazais. Ir pilsētas, kuŗās saskaitīti jau vairāki simti. Viņi nepiedalās vietējā latviešu sabiedrībā, kaut arī viņus mēģina dažādos veidos tur iesaistīt. Ko viņi šeit grib atrast? Liekas, latvietība viņiem nav vajadzīga, drīzāk gan vēlēšanās iespējami ātri iemācīties valodu un tikt pie labāk atalgota darba.
Lindenbaums (<tenis@liepins.de>): Varbūt drukas kļūda Latviešu tauta izdzīvoja, pateicoties tiem, kuŗi palika, un (nevis: nevis) tiem, kuŗi devās svešumā, t.i., trimdā. Akadēmiķis gan atsaucas uz diviem TRIMDAS apgādiem Grāmatu Draugu [Ņujorkā] un Goppera Fondu [Austrālijā]. Tā, lūk! Par atgriešanos: personīgi justos ļoti neērti tādu 'akadēmiķu' vidū.
Patriots: Jāņa Freimaņa pamattēze ir absurda 180 000 latviešiem vajadzēja ļaut sevi deportēt un pakļaut drošām mocībām un nāvei Sibīrijā. Tas vispār nav debatējams jautājums. Ko cilvēki kaŗa briesmās, frontei tuvojoties, nāves bailēs izlēma darīt, to viņi darīja. It sevišķi pēc pašu pieredzētā Baigā gada, kad ap desmit procentu tautas piederīgo tika deportēti vai apkauti kā lopi. Vienkārši absurda un apvainojoša doma. Debatējams toties ir jautājums, kāpēc vairāk ārzemju latviešu nepārceļas uz Latviju? To nesekmīgajam politiķim derētu pārdomāt un celt tautai un valdībai priekšā. Derētu arī apsvērt, kādēļ, tik daudzi Latvijas jauni cilvēki šodien atstāj tēvzemi, nelegāli apmetas uz dzīvi Amerikā un citās valstīs. Organiskās ķīmijas profesors spēj saredzēt tikai divas krāsas melnu un baltu.
Jānis (<riga@hotmail.lv>): Kāpēc tāds uztraukums, ja kāds pēc gariem gadiem pasaka skarbu patiesību? Neviens taču neaizliedz sadzīvot abiem latviešu zariem Latvijas un ne-Latvijas.
Sibīrietis: Skumji! Citu nav ko teikt. Nu vienreiz ir pateikta esence par atjaunotās Latvijas likumdošanu, politiku un attieksmi pret izdzītajiem un vajātajiem. Neviens šeit netiek gaidīts atgriežamies ne tie, kas toreiz pārnāca no Sibīrijas, ne tie, kas tagad gribētu atgriezties no trimdas. Iemesls vienkāršs mēs gribam atgriezties savās tēva mājās, kuŗas atdotas palikušajiem, gribam atgūt vectēvu sviedriem un asinīm slacīto zemi, kuŗa sadalīta starp savējiem. Tāpēc ne trimdiniekiem, ne katordzniekiem šeit nav vietas. Tikai uz vietas nobendētos vairs nevar izrakt un padzīt. Kamēr tauta negribēs atrisināt kolaborācijas problēmu, komūnisma upuri Latvijā netiek gaidīti.
