Valdemārs Ancītis

MĀRA ČAKLĀ SEŠAS RADĪŠANAS DIENAS

 

Māris Čaklais, kuŗš sāka ar Pirmdienu* − tāpat kā jūdu Jahve, un nobeidza ar sestdienu − atkal tāpat kā Jahve, protams, piederēja un pieder Latvijai, piederēja un pieder Eiropai, piederēja un pieder cilvēces kultūrai. Bet pirmām kārtām viņš piederēja un pieder savam un visu mūsu Saldum un Saldus novadam. Kad pirms gadiem piecpadsmit tika gatavots televīzijas raidījums par dzejnieku, mēs apbraukājām tās vietas, kam sakars ar viņa biogrāfiju. Tad mums nācās iegriezties daudzos Saldus rajona ciemos (pagastu toreiz vēl nebija): tur dzimis, tur audzis, tur dzīvojis, tur gājis skolā...

Par Māra Čaklā dzeju un prozu jau daudz runāts, par viņa literāro mantojumu vēl daudz runās. Es dzejnieku pieminu ar savām atmiņām, kuŗu man ir daudz.

Pirmoreiz Māri ieraudzīju pirms vairāk nekā 40 gadiem Saldus avīzes redakcijā. Tad vēl nebija ne Saldus Zemes, ne Padomju Zemes, iznāca plāna, plāna avīzīte, viena pati lapiņa, bet ar lepnu vārdu − Padomju Dzimtene. Kad avīzes cilvēki gāja atvaļinājumos, es šad tad piepelnījos, strādādams korektores vietā. Laboju saliktās slejas, te redakcijā iedrāžas jauns puisis, baskājis − gluži kā no Maksima Gorkija darbiem. Iedrāžas, paķer kādu lapu no galda un atkal prom. Pazināt? − Redaktors man jautā. Nepazinu vis. Studējot žurnālistiku. Drusku vingrinoties savā nākamajā arodā. Kāpēc basām kājām? Muļķīgs jautājums, tad jau varētu jautāt arī, kāpēc pārējiem kājas apautas − vasaras laikā?

Tāds bija sākums, kam labu laiku nebija turpinājuma. Bet pēc tam? Nebija ne asfaltētas ietves, ne gludi nomītas celītes. Toties bija gan pārpratumi, gan nepratumi, par kuŗiem vēlāk ne viens, ne otrs vairs pat neieminējāmies, jo pamazītēm bijām sadraudzējušies. Mani draugi kļuva par Māra draugiem, viņa draugi par manējiem. Māris bija arī viens to tiem četriem, kas mani 1968. gadā ieteica Rakstnieku savienībai. Tas bija visai nozīmīgs draudzības apliecinājums, jo RS biedra karte tais laikos bija kas līdzīgs „priekšturamām bruņām.” Kamēr tā man piederēja, es netiku turēts mīļotās partijas kājslauķa vietā, lai gan vienam otram būtu gribējies mani izmantot tieši šādai vajadzībai. Tāpat, sākot jau ar „Ķeizara kučieri,” (Skaistais mirklis ir skaisti apstājies) Māris man veltīja vairākus dzejoļus. Paldies tev, Māri! Arī šie dzejoļi rādīja, ka neesi vienis prātis ar tiem, kas labprātāk redzētu mani ejam nekā nākam.

Kādu strēķi Māris Čaklais piestrādāja par radiožurnālistu. Tas biju nu jau patālajos „Iljiča Otrā” laikos. Viendien Māris ierodas pie manis ar diktofonu. Tā, liekas, bija pati pirmā intervija manā mūžā. Jaunnedēļ tādā un tādā dienā tikos un tikos pārraidīšot. Noteiktajā laikā ieslēdzu radio un aizturētu elpu klausos. Bet apsolītā raidījuma vietā skan mūzika. Kas par lietu? Priekšnieki vēlāk Mārim skaidrojuši, ka vainojami „techniski apstākļi,” bet es joprojām neesmu atmetis arī savu versiju − ka iejaukusies modrā cenzorība. Kādu no saviem aizliegtajiem manuskriptiem viņš pat „deponēja” manā archīvā. Pie manis būšot drošāk, jo meklētāji mani reiz jau pārmeklējuši.

Vēlāk − jau laikam pēc valsts atjaunošanas − kad Māris strādāja Brīvajā Eiropā, viņš atkal ar visu diktofonu klāt. Šoreiz nekas neaizķērās, pat pabrīnījos, ka esmu varējis runāt tik gludi un sakarīgi. Uzskatu to visvairāk par Māra nopelnu. Lai iegūtu sakarīgas atbildes, viņš bija mācējis sakarīgi pajautāt.

Savus darba gadus Māris Čaklais pavadījis galvenokārt redakcijās. Laikam visilgāk Literatūrā un Mākslā. Reizēm viņš aicināja mani šai avīzei rakstīt, tak tikai reizēm. Jo es nebiju un nepratu būt Škapara autors, bet Škapars nebija un negribēja būt mans redaktors.

Citādi bija tad, kad Literatūras un Mākslas redaktora krēslā iesēdās Māris pats. Tas iekrita vētrainajos Trešās atmodas gados. Literatūra un Māksla tobrīd bija vai pats ietekmīgākais ideoloģiskais ierocis latviešu un Latvijas inteliģences rokās. Tā, var sacīt, noteica toni. Un tā man radās iespēja nākt klajā ar saviem ierosinājumiem − atgriezties pie senču svētkiem un svinamdienām, pie īstajiem vietu nosaukumiem, pie senču ticības... Es to nebūtu varējis bez redaktora draudzīgā atbalsta.

Tikpat auglīgi bija arī tie gadi, kad Māris Aijas Lāces vadītajā avīzē Literatūra un Māksla Latvijā pārzināja literatūras nodalu.

Bija prieks šai avīzei rakstīt. Un patiesi žēl, ka tai bija jāapstājas.

Un tad − bet izrādījās, ka tā jau ir Māra Čaklā mūža nogale − viņš kļuva par Karoga redaktoru. Kā agrāk, tā arī tagad Māris aicināja mani piedalīties, bet maz vairs varēju − tinte manā tintnīcā bija sākusi izžūt.

Kā kādreiz Saldus pusē, tā vēlāk Rīgā Māris visai bieži mainīja dzīvesvietas. Pirmais miteklis, kuŗā viņu apciemoju, bija kādreizējā Mirdzas Ķempes lielā istaba. No tās man vēl ir divas Māra dāvātās, no Ķempes mantotās, savulaik Ērikam Ādamsonam piederējušās Jesena Jaunības Teku burtnīcas. Mārim tie bija tikai veci žurnāli, man reizē arī liecinājumi par tālajiem gadiem, kad pats vēl biju Jesena izdevumu lasītājs. Vesetas ielas dzīvoklī tiku bijis vairāk reižu, pāris nakšu pat nakšņojis. Atminos, vienreiz, lai īsinātu vakaru, gājām ciemos pie kaimiņiem − Māras Misiņas un Leona Dumbera. Kādu citu reizi, pārnākušiem no Olafa Gūtmaņa dzejas vakara, gribējās pasēdēt un iebaudīt, ko Potrimps devis, bet, atkal, lai īsinātu vakaru, kā trešo pieaicinājām kaimiņu Egonu Līvu. Tā bija patiešām dīvaina māja. Zvani pie durvīm zvanīdams, aizvien tevi ielaist nāks kāds rakstnieks.

Dzīvoklis palicis prātā vēl ar vienu jauku epizodi. Esmu no rīta pamodies, bet nekur nav jāsteidzas, tāpēc augšā neceļos. Mājinieki gan jau augšā, jo Elīnai jāsteidzas uz skolu. Kad aizveru acis, es vēl tagad redzu, kā Māris sukā meitiņas matus un sapin tos bizītēs. Šai brīdī viņš vairs nav ne dzejnieks, ne žurnālists. Viņš ir tēvs.

Vienu nakti esmu pārlaidis arī viņa Artilērijas ielas dzīvoklī. Atkal bijām trijatā − Māris, es un Māra dižciltīgais runcis, ja nemaldos, Cēzars vārdā. Īsts valdnieks, kuŗa vēlēšanās Māris centās no acīm nolasīt. Kad ieminējos, ka man netīk ne dižciltīgi cilvēki, ne dižciltīgi kaķi un ka tīkamāki man šķiet mūsu pašu peļu junkuri Inci un Minči, Māris aizstāvējās, ka runa jau neesot par šķirām un kārtām, bet par savstarpējām simpātijām un inteliģenci. Cēzars esot gudrs un izglītots runcis. Kaķa un viņa saimnieka attiecības tiešām bija ciešas. Uz ilgāku laiku viņi nemēdza viens no otra šķirties. Kad Māris brauca uz Saldu, Cēzars bija viens no viņa pastāvīgajiem pavadoņiem.

Kālab to visu stāstu? Lai jūs redzētu, ka aiz Dzejnieka, aiz Esejista, aiz Publicista stāvēja, elpoja, kustējās, darbojās dzīvs, pavisam dzīvs Cilvēks.

 

  

Māri Čaklo kā dzejnieku un rakstnieku diez vai kāds apstrīdēs. Literatūrā viņa vieta ir tālu saskatāma un stabila. Bet viņam pieder arī neapstrīdama vieta mūsu tautas vēsturē. Ar savu dzeju un Imanta Kalniņa dziesmām viņš bija viens to tiem, kas jau kopš 60. gadiem ārdīt ārdīja toreizējo režīmu, kaut, pavirši raugoties, tas varēja likties nenoārdāms. Bet vēlāk, kad Trešā atmoda bija jau sākusies, Māris Čaklais ar savu publicistisko un redaktora darbu veicināja, līdzēja vadīt un virzīt tautas kustību. Un tas viss notika jau tad, kad daudzi daudzi no tiem, kam šodien tā teikšana, i nedomāja par pārmaiņām, bet, ja domāja, tad par pārmaiņām paši savā viensētā, visvairāk par patīkamām pārmaiņām savā personiskajā naudas makā.

Māris nebija vēstuļotājs, tāpēc sarakstījušies esam gaužām maz. Vēstuļu vietā viņš labprātāk izvēlējās telefona sarunas. Tā vienā no nesenajām Māris sūrojās, ka vēl neesot saņēmis Saldus saules lēktu, kaut gan tajā ir labs žūksnis viņa dzejoļu. Bet pēdējā sarunā − pāris nedēļas pirms viņa aiziešanas − Māris gribēja dzirdēt manas domas par Uzvaras laukumu Rīgā. Nekad šādas sarunas nebija mēļošanas pēc, vienmēr tās bija ar vajadzību − konkrētas un lietišķas.

Bija laiki, kad Māris uz Saldu brauca bieži. Palaikam tad tikāmies viņa vecāku mājā. Varavīksnes ielā. Ar gadiem braucieni uz Saldu kļuva retāki, taču dzimto pilsētu dzejnieks netika aizmirsis nekad. Mūsmājā pēdējo reizi Māris ar Ievu iegriezās, kad tikko kā bija iznākusi grāmata par Gunāru Birkertu, autors atveda grāmatas eksemplāru. Sarunājāmies gaiši un priecīgi, un nekas neliecināja, ka tuvojas noriets.

Vai mēs bijām domu biedri? Dažos jautājumos noteikti jā. Viņš necieta „biedrs” un „kungs” kā pagodinājuma vārdus. Viņš domāja, ka kaŗš ir noziegums un ka ar kaŗu nevienu problēmu nevar atrisināt. Viņš bija pārliecināts, ka demokrātija bez kreisā spārna ir kliba. Viņš neturēja lielā vērtē sadomātu, tikai ar prātu uzkonstruētu dzeju. Es tāpat. Droši vien šādu līdzīgumu rindu varētu turpināt. Bet es esmu pārliecināts, ka nebūtu īsāka arī pretējā rinda − par to, kādās lietās mūsu domas nesakrita. Jo mēs tak nebijām ne brāļi, pat ne radi, bijām katrs no citas paaudzes, katrs ar citādu biogrāfiju.

Lai nu kā, ar Māra aiziešanu zaudējis esmu daudz, ļoti daudz. Bet zaudētāji jau esam mēs visi. Viss Saldus, visa Latvija, visa mūsu tauta un mūsu kultūra.

Tikai nesakiet, ka Māris Čaklais ir miris, ka viņa vairs nav! Tādi dzejnieki kā viņš nemirst. Viņa dzeja un proza, ja varbūt arī ne visa, tad labākā daļa ir nemirstīga. Tā paliek un dzīvos, kamēr vien dzīvos mūsu nācija un kamēr vien vēl būs lasītspējīgi latvieši.

Bet par Saldu varu droši teikt: Saldum otra tāda dzejnieka kā Māris Čaklais nav bijis nekad, nav tagad un nekad vairs arī nebūs. Mums ir palaimējies, ka varējām dzīvot vienā laikā ar savas pilsētas un novada lielāko dzejnieku.

 

Sit tibi terra levis!

 

*  Pirmdiena (1965) ir Māra Čaklā (1940-2003) pirmais dzejoļu krājums.

Raksta autors Valdemārs Ancītis ir literatūrzinātnieks, bibliogrāfs, redaktors un rakstnieks. Dzīvo Saldū.