Voldemārs Avens

GUSTAVA KLUČA FOTO IZSTĀDE ŅUJORKĀ

 

Amerikas avēnijā, Ņujorkas pašā centrā, diezgan neizteiksmīgā modernā celtnē atrodas Starptautiskais fotogrāfijas centrs, kuŗa angliskais saīsinājums ir ICP. Fotomākslas pasaulē tas savā ziņā aizpilda arī muzeja vietu, jo tur rīkotās izstādes bieži ir ar vēsturisku saturu un nozīmi. Centram ir arī ievērojama fotomākslas kolekcija, darbnīcas un kursi ar lekcijām.

No šā gada 12.III līdz 30.V tur izstādīja plašu Padomju Savienības fotomākslinieka, latvieša Gustava Kluča (1895-1944) un viņa sievas Valentīnas Kulaginas, fotogrāfiju un fotomontāžu darbu klāstu. Abi ļoti izskatīgie mākslinieki tiek uzskatīti par fotomākslas un sevišķi fotomontāžas plakātu mākslas attīstības celmlaužiem 20. gs. 20. un 30. gadu apritē. Abi darbojušies un eksperimentējuši arī citos mākslas un dizaina novados. Gustavs Klucis savu mākslinieka izglītību sācis Rīgas pilsētas mākslas skolā (1913-1915) ar pazīstamajiem latviešu mākslas paidagogiem, profesoriem Vilhelmu Purvīti un Jāni Tilbergu. Tas izskaidro faktu, kāpēc pirmo ievērību mākslinieks gūst, izstādot savas eļļas gleznas un zīmējumus. Klucis tiek iesaukts armijā (1915) un savu izglītību var turpināt tikai 1917. gadā, iestājoties Ķeizariskās Mākslas veicināšanas skolā. 1918. gadā Klucis nonāk Maskavā, kur darbojas strēlnieku mākslas studijā, kā arī mācās techniskajās darbnīcās pie tā laika modernistiem Konstantina Korovina un Kasimira Maļēviča. Šinī laikā Gustavs Klucis ieinteresējas foto mākslā un citos techniskos jauninājumos, kas saistīti ar mākslas darbu radīšanu. Labi pazīstams piemērs ir Kluča konstruētais propagandas skaļrunis − apkrāsota konstrukcija, kas veidota no koka, papes un stieplēm. Tā tagad atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzeja kolekcijā un tiek bieži izstādīta avangardistu darbu skatēs. Savas karjeras sākumā Klucis, kā jau daudzi jaunie latviešu progresīvie cilvēki, tika ierauts komūnistisko ideju straumē. Ar savām gleznām viņš piedalījies strēlnieku sarīkotajā izstādē Kremlī, 1918. gada rudenī. Piedalījies arī Ziemas pils ieņemšanā un eseru dumpju apspiešanā Maskavā. Šai sakarā arī. radies Kluča pirmais fotomontāžas darbs Uzbrukums, latviešu strēlnieki, 1918. gads, kas ieguvis ievērību 5. padomju kongresā, pašķirdams ceļu apdāvinātajam latviešu mākslas censonim boļševiku propagandas mašīnērijā. Kopā ar citiem modernistiem viņš paraksta pret franču kubismu vērsto Reālistisko manifestu (1920), tādējādi kļūdams par pilnīgu boļševiku uzspiestās propagandas programmas mākslinieku.

 

 

Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina Ņujorkas izstādē pārstāvēti ar 250 darbiem, kas nākuši no muzejiem un privātkolekcijām ASV, Krievijā un Latvijā. No Latvijas Valsts muzeja kolekcijas atvesti 17 darbi, kas izceļas ar savu māksliniecisko dizaina kvalitāti. Šos darbus no muzeja krājumiem izvēlējusies un uz Ņujorku atgādājusi Latvijas Mākslas muzeja kuratore Irēna Bužinska. Izstādes galvenā kuratore ir Margarita Tupitsina. Izstādes klāstā, bez izteikti komūnistiskās propagandas darbiem, ir arī grāmatu un žurnālu vāku dizaini, kā arī intīmi mākslinieku personīgās dzīves nobildējumi. Daudzos plakātu dizainos kā modeļus saviem fotoizgriezumiem viņš iestrādājis savu draugu un darba biedru attēlus. Klucis ir bijis arī liels Ļeņina apbrīnotājs, un daudzās fotomontāžās izmantojis boļševisma tēva attēlus. Netrūkst arī darbu, kuŗu centrā ir mūsu tautas lielākais bende − ūsās smaidošais Staļins. Neskatoties uz lielisko māksliniecisko varēšanu un politisko iztapību režīmam, Klucis, kā daudzi latviešu komūnisti, krīt nežēlastībā. Atgriežoties no Parīzes Pasaules izstādes 1937. gada vasarā, viņš tiek apcietināts. Atstātās liecības rāda, ka dižais mākslinieks ticis režīma noslepkavots, lai gan sievai paziņots, ka vīrs cietumā miris ar sirdstrieku 1938.11.II. Pati Valentīna Kulagina pēc vīra nāves turpinājusi strādāt par fotogrāfi. Mirusi 1987. gadā. Gustava Kluča izstādei sagatavots arī iespaidīgs darbu katalogs, kuŗā redzami izvilkumi no dienasgrāmatām, tulkojumi no personīgām vēstulēm, arī divas Kluča esejas par teorētiskiem fotomākslas un fotomontāžas jautājumiem. Jāpiemin, ka par Gustava Kluča mākslu un viņa darbu agrāko retrospektīvo izstādi un izdoto katalogu 1991. gadā Kaselē, Vācijā, ir komentējis trimdas latviešu vēsturnieks Jānis Krēsliņš (Laiks 1991.30.X, arī Krēsliņa Rakstu 1. sējumā Ceļi un neceļi. Valters un Rapa, 2004. 363.-366. lpp.).

Vēstures dokumentācijai un visa veida propagandai fotolēca spēlē visiespaidīgāko lomu. Šo faktu viens no pirmajiem ir apzinājies un pilnībā izmantojis Valmieras viesnīcnieka dēls Gustavs Klucis. Fotogrāfijas varenība joprojām pieņemas spēkā. Fotogrāfijas var sagraut valdības un iznīcināt armijas. Fotogrāfijas var melot, bet tās arī vistiešāk var vizuāli parādīt un dokumentēt vēsturi.

Zīmīgi, ka Kluča izstādes laikā Ņujorkas Fotogrāfijas centrs savās apakšstāva galerijās eksponējis pašreizējā laikmeta lieciniekus − liela formāta 53 krāsainas fotogrāfijas zem nosaukuma Kaŗš Irākā: konflikta koordinātes. Skaudrā realitātē mums pretim blenž kāda cita laikmeta un kāda cita nežēlīga režīma nāve un tās soģi. Tā nav vairs idealizēta nākotnes propaganda, bet tagadnes vēsture un reizē iespaidīga pretkaŗa propaganda. Arī Kluča laikmetā varēja uzņemt līdzīgas šausmu bildes, tikai viņš tādas nemeklēja. Viņš, kā daudzi latviešu apdāvinātie censoņi, iekrita pakalpiņa lomā, lai iegūtu slavu un reizē mākslas varas apziņu: lūk uz mani skatās pasaule. Kremļa laukumu grezno mani diždarbi! Un tomēr, neskatoties uz Kluča popularitāti un ideju bagātību, viņš bija kļuvis režīmam nevēlams un, lai gan slavens, tomēr likvidējams latvietis, tāpat, kā daudzi citi slaveni latvieši sarkanajā Maskavā un citur. Vēsture runā abās izstādēs, tikai katra ar savu mēli, katra ar savu mērķi.