JG239 Dziesmu Svētki Kanadā

XII LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKI KANADĀ

2004.1.-4.VII

Oļģerts Cakars

DAIĻAMATNIEKU IZSTĀDĒ teicami bija Zintas Endzeliņas smalki austie tautiskie brunči un īpaši 11. gs. Cēsu apriņķa Griģeru kapos atrasto vīriešu un sieviešu tērpu atdarinājumu miniatūras − lelles. Runājot par koka izstrādājumiem, mūsu daiļamatniekiem bieži vien nav bijības pret koku. Viņi necenšas izmantot dabisko koka skaistumu − šķiedru un tai piemērotu formu. Tiesa, tādas bezjēdzības, kā robainu auduma ornamenta griezumu kokā, vairs neredz. Uzslava jāizsaka virpotājam Linardam Jaunzemim, kuŗš strādā tikai ar dabiskām formām, galvenokārt lietojot eksotiskus kokus. Labi bija keramiķes Velgas Jansones veidojumi ar skopu, tikai augšdaļā un iekšpusē liktu vāpi un pieticīgiem rakstiem, arī viņas dēla Pēteŗa darbi ar stūraini vijīgiem, mālam nošķeltiem formas elementiem.

SVĒTKU ATKLĀŠANA UN SKOLĒNU KONCERTS. Pēc mācītājas Rasmas Caunes vadītā svētbrīža tiek teikti vai arī nolasīti sveicieni − Rīcības komitejas priekšsēdes Guntas Krūmiņas, Latvijas Republikas vēstnieka Kanadā Ata Sjānīša, Valsts Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Seko Edgara Ķirša sagatavotais Atskats dziesmotā pagātnē ar teicēju un pagātnes ainām uz trim ekrāniem.

Skolēnu koncertā vispirms dziedāja jaunāko, pēc tam vecāko klašu skolēni, tad ģimnāzisti un beigās visi kopā dažādas tautasdziesmas (lielākoties Jāņa Beloglāzova apdarē). Sajūsmas netrūka ne dziedātājos, ne klausītājos, nedz arī diriģentos (Ariāna Liepiņa, Sandra Niedra, Irisa Purene, Andrejs Vītols). Jāuzteic arī koklētāju priekšnesumi.

RAKSTNIEKU CĒLIENS (ar vairāk nekā 200 klausītājiem) norit rakstnieces, dzejnieces un redaktores Ingrīdas Vīksnas vadībā. Spēcīgs un arī zīmīgs bija viņas ievaddzejolis. Citēsim tā otro pantu:

Bet mēs vēl esam,

Jo mūsu saknes ir stipras un dziļas

Savas zemes atmiņu mālos.

Un nekas mūs nespēs aizdzīt prom

No mūsu īstām mājām

Ceļos tālos

Seko šo rindiņu rakstītāja „svētie vārdi.” Zīmīgi, ka beigu rinda − Dievs, es arī esmu − tieši sasaucas ar Rakstnieku cēliena saukli Mēs vēl esam!

Pirms katra darbu lasījuma Ingrīda Vīksna zinīgi iepazīstina klausītājus ar autoru, vienmēr trāpot naglai uz galvas. Uzzinājām par Lalitas Muižnieces daudzajām publikācijām, kam sakars ar latviešu valodas kopšanu, arī par viņas dzejisko devumu. Lalita lasa pāris tēlojumu par izjūtām Rīgā, kur viņa ne tikai uzturas atgūtajā dzīvoklī Mežaparkā, bet katru pavasari lasa studentiem lekcijas. Juris Zommers, JG ilggadējs darbinieks, pašlaik gatavo dzejoļu krājumu, kas iznākšot Rīgā. Redaktore, ļoti aktīvā darbiniece Kanadā mītošo latviešu sabiedrībā, Inta Purva, savus, neilgi pirms svētkiem uzrakstītos dzejojumus veltījusi ne tikai dziesmai, bet arī savai bērnībai ar kaķīšiem, zaķīšiem, princesi, kas jāj sirmā kumeliņā, bet kuŗai, izrādās, nav braukšanas atļaujas. Pazīstamais sabiedriskais darbinieks, ārsts un arī literāts vienā personā, Andris Ritmanis, kuŗš arī spēj lepoties ne tikai ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī ar savu līdzdalību dziesmu spēles Eslingena veidošanā, savā asprātīgajā stāstiņā pievēršas vecai māmiņai karakula kažokā un diviem ne visai gudriem laupītājiem. Rakstniekiem dotais īsais laiks gan nepieļauj iegremdēties sarežģītos psīcholoģiskos dziļumos. Dzejniecei un māksliniecei Maijai Meirānei, arī LaRAs Lapas redaktorei, tuva ir mūžības meklēšana mirkļos un dabas atmirdzēšanā, bet tikai Dievs zin, kur pakārtas atslēgas! Un pareizi viņai liekas reiz dzirdētie vārdi, ka četrām debesu pusēm vēl jāpieliek trīs − augšā, apakšā un te. Maijas pēdējā dzejgrāmata: Naktsvēstules. Indra Gubiņa, kas saņēmusi daudz balvu par savām 26 grāmatām (to vidū pieci dzejkrājumi), lasa dzejoļus par dziesmu un dziesmu svētkiem, kas pirms 25 gadiem Visbijā, Zviedrijā, sasaucās ar Kurzemes krastu. Modra Lorberga − Ingrīda Vīksna viņu raksturo kā dzejnieku ar kaŗavīra dvēsli − sirdī sūrst Latvijas nelaimes. Tāds biju, tāds esmu, tāds palikšu − saka dzejnieks. Viņa dzimtā Olaine ir vieta, kur tautas dvēsele un sirds, kur kājas zālē dzīvības spēku jūt.

Žurnāliste un redaktore Māra Gulēna, kam iknedēļas sleja Latvijas laikrakstā Diena, nolasa vienu no tām − par Jāņu svinēšanu Latvijā un svešatnē. Klusuma dziesmu rakstītāja Lolita Gulbe (tā viņu raksturo Ingrīda Vīksna), kas ieslīdējusi latviešu dzejas dārzā pavisam nemanot, nu jau ir piecu, dziļi izkoptas dzejas grāmatu autore. Spēku ziemai viņa uzsūc no jūlija saules un skaita stundas un sekundes, jo ir jāiet, kamēr dāvātais laiks, vienlaikus piesakot, ka pa viņas durvīm drīkst ienākt tikai ar mīlestību. Četru dzejoļu grāmatu un daudzu rakstu autore Rita Gāle jūt lielu atbildību par dzejnieku un kultūras darbinieku balsu saglabāšanu, ierakstīšanu lentēs, lai tās varētu pārvest dzimtenē. Viņas nolasītie dzejoļi ir par vientuļu vijolnieku Rīgā pie Doma, par Lesteni, kas ir vārds ar sirdi, tornis bez zvana, par pie Džūkstes kritušo astoņpadsmitgadīgo jaunekli. Ar bagātu fantāziju apveltītā jaunākās paaudzes dzejniece un māksliniece Sarma Muižniece, krājuma Izģērbies autore, latviešu valodu apguvusi Minsteres latviešu ģimnāzijā, Rietummičiganas Universitātes studiju centrā un, protams, ģimenē. Rīgas 800 gadu svētkos viņa ieteic ielas noklāt ar gludu dēlīšu grīdu, lai varētu ar čībām čāpot uz darbu. Viņas paaudzes dzejniekiem esot tikai melnas un baltas krāsas, ar pelēko tie nezina ko darīt − tā domā Sarma. Guna Ikona slimības dēļ nevarēja pati nolasīt savus dzejoļus − to dara Inta Purva. Rūta Rudzīte, kam piešķirta Goppera balva par bērnu pasaku un bērnības atmiņu stāstu Vecmāmiņ, kas ir trimda (Rīgā, 2003. Skat. recenziju JG 238:68), ar savu Pasaku par mākoņlāci iepriecina auditoriju, sastāvošu lielākoties no sirmām galvām.

OIKUMĒNISKAJĀ DIEVKALPOJUMĀ

ar dievlūdzējiem piepildītajā (neraugoties uz dziesmu spēles uzvedumu tajā pašā stundā) Svētā Andreja baznīcā bija pacilājoši redzēt altārtelpu karogu ietvarā − Dziesmu svētku, Latvijas un Kanadas. Svinīgajā gājienā un dievkalpojumā piedalās vesela rinda garīdznieku. Tenors Ivars Gaide dzied Jāņa Kalniņa Par katru stundu (Kārlis Skalbe) un Haralda Berino Slava dziesmai (L. Breikša), bet īsi pirms dievkalpojuma sastādītais garīdznieku un palīgu ansamblis atskaņo Mocarta kanonu Alleluja ērģelnieka Dāvida Šmita pavadībā.

Oļģerts Cakars vācu okupācijas laikā mobilizēts darba dienestam (Arbeitsdienst) Vācijā, no kuŗienes nokļūst Zviedrijā (1947) un ASV (1953). Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) biedrs. Dzejlapas Dziesmas par zelta ābelēm 1976), un dzejoļu krājumu Stiklam pieslīd un zūd (1965) un Dziesmas par Dievu (1995, kopā ar dzīvesbiedri Martu Cakari) autors. Sakārtojis (kopā ar E. Avotu) Jāņa Raiņa Dzejoļu izlasi (1979). Pēc profesijas baptistu mācītājs.

Marta Cakare

JUVENTUS KONCERTS. Latvijas Universitātes jauktais koris (dib. 1920) kopš 1969. gada saucas Juventus − Jaunība. To vadījuši izcili diriģenti − Arturs Bobkovics, Haralds Mednis, 31 gadu Daumants Gailis, bet no 1988. gada Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Juris Kļaviņš − un tas ieguvis izcilu atzinību daudzās koŗu sacensībās. 110 dziedātāju sastāvs pastāvīgi mainās, dziedātājiem sākot un nobeidzot studijas, kas prasa vadītāja/diriģenta lielu prasmi augsta mākslinieciskā līmeņa uzturēšanā. Toronto dziesmu svētku koncertā koŗa sastāvā bija 40 dziedātāju. Žilbinoši, dzidri soprāni augstu fortissimo pasāžās spalgi dominēja, bet, korim dziedot piano, bija brīnišķīgs dzidrums un saskaņa. Runā, ka labi un „rešņi” basi esot vismaz četrdesmitgadīgi − to trūkums studentu korī sevišķi izjūtams bija Emīla Dārziņa Lauztajās priedēs.

Par pirmās daļas trīs autoru četrām dziesmām ar latīņu tekstiem dažs klausītājs nopukojās − latviešu komponists, latviešu koris, bet dzied latīniski. Še nu jāņem vērā, ka gan koŗi, gan komponisti cenšas atrast tuvākas saites ar nelatviešu publiku, īpaši ārpus Latvijas. Piekļūt tuvāk cittautu klausītājam var taču ar kādreiz universālo latīņu valodu − lai to īstenotu, nav vienmēr jāmeklē angļu teksti. Romualda Jeremaka Ave Maria solo dziedātāja Iveta Strupkāja izcēlās ar ļoti augstu lirisku soprānu, kas iesniedzās koloratūras jomā. Viņas izjustais dziedājums balstījās uz stabīlu elpu. Latīņu teksti bija arī divām lietuvieša komponista Vitauta Miškinis garīgas noslieces dziesmām − Ave Regina Caelorum un Gloria, arī spoži izpildītajai Ilzes Arnes Cantemus. Koŗa izpildījums un Strupkājas solo Pētera Barisona dziesmai Pavasaŗa jausma izraisīja ilgstošus aplausus, tāpat kā viņa Kā sniegi kalnu galotnēs (Jānis Jaunsudrabiņš), dziesma, kur mūzika, dzejoļa vārdi un koŗa izpildījums saaudās aizkustinošā vienībā. Ļoti interesants bija Marģera Zariņa Madrigāls par vecmodīgu tēmu (Ēriks Ādamsons), kur viens otru papildina divi smīnētāji − dzejnieks un komponists.

Ivetas Strupkājas dziedātās solo dziesmas − Alfrēda Kalniņa Atmiņas un Jāņa Zālīša Tālu, tālu es redzēju − ļoti saistoši un izcilā sadarbībā ar solisti uz klavierēm pavadīja koŗa koncertmeistare Ilze Dzērve. Sekoja sešas dziesmas tautasdziesmu ieskaņā. Viena no tām − Emīla Melngaiļa Rožu lauks, kur mūsu tautas melodiju lielmeistars izmanto tautasdziesmu Bij’ man vienas rozes dēļ. Ļoti saistoša bija Juŗa Karlsona Dainu kalnā un trīs Ilonas Rupaines tautasdziesmu apdares. Ezeriņi, Lubuoneņi izcēlās gan ar mierīgu klavieŗu pavadījumu un teicēju Daci Apsīti, kuŗa dziedāja nemācītā „tautas” balsī, gan ar vairākām vilcēju balsīm un, protams, kori. Letgaļu tautasdziesma par Lubānu izskanēja pievilcīgi klusinātos toņos bez primitīvās dziedāšanas skaļiem raupjumiem. Publiku sajūsmināja Rāmi, rāmi padziedāju un Puiši jāja pieguļā − lieliskā Ilzes Dzērves klavieŗu pavadījumā. Jāņa Grigaļa Es ar meitu dancot gāju un Pēteŗa Barisona Latvijai noslēdza programmu, kam, jūsmas pilno klausītāju pieprasītas, sekoja vairākas piedevas, un nobeigumā − Dievs, dod mūsu tēvu zemei.

Juris Kļaviņš patiešām ir pielicis lielu darbu šī pašdarbības koŗa saliedēšanā. Dziedātāji − tērpušies pēc Latgales 11./12. gs. paraugiem − uzmanīgi sekoja diriģenta vēlmēm, dziedājumi bija disciplinēti, un diriģents pārliecinoši atklāja komponistu radošos nodomus. Vēl jāpiemetina, ka daudzos vara ornamentus uz villainēm veidojušas pašas dziedātājas.

GARĪGAIS KONCERTS tiek atskaņots 2.VII baznīcā (Metropolitan United Church), kur atrodas Toronto lielākās ērģeles un kas lepojas ar labu akustiku. 110 balsu kopkoŗa priekšējās rindās Juventus dziedātāji, aiz viņiem vīri, tad sieviešu balsis. Alfrēda Kalniņa prasīgo darbu (kā reģistru maiņās, tā kāju pedalizācijā un vispārējā muzikalitātē) Prelūdiju korālim Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils atskaņo jaunais ērģelnieks Andrejs Streļājevs − skolojies Rīgā, uzvarētājs vairākos konkursos, tagad mācās ērģeļspēli maģistrantūrā Toronto Universitātē.

Jāzepa Vītola Kantātē, kas komponēta Doma Latviešu Miera draudzes 25 gadu jubilejai (1937) un kuŗas tekstu sacerējis šīs draudzes mācītājs Edgars Bergs, bassbaritons Paulis Šķetrs, ērģelnieks Streļājevs un koris droši izsekoja diriģentes Guntas Plostnieces skaidrajiem žestiem un niansējumiem, panākot klausītājos pacilājošu izjūtu.

Ilzes Arnes Svēts ir (korim, mecosoprānam un ērģelēm) dziedājumu, kam ļoti plašs diapazons − no apakšējā līdz augšējam sol, ievada solo dziedāja Vilma Indra Vītola. Zemā frāze solo nobeigumā skanēja paklusi, tomēr gods godam, dziedātāja neizlēca no savas balss līnijas, dziedot krūšu balsī. Dziesmai sevišķu pacēlumu Allegro daļā, vīriem dziedot melodiju, deva sieviešu balsu spraigā, pārsteidzošā iegavilēšanās − Ozanna − ar vienas sešpadsmitdaļas pirmās nots „iecirtienu”. Haralda Berino darbus 121. psalmu un Visspēcīgs un varens dziedāja Sķetris, muzikālo izglītību ieguvis Toronto Universitātē, tagad solists Magdeburgas operā, Vācijā (kopš 1993).

Juventus, Juŗa Kļaviņa vadīts, dziedāja Imanta Ramiņa Domine Deus (trešā daļa no kantātes Gloria), kur ritmiski tempi mainās ar liriskām noskaņām viscaur bagātīgos akordos. Labā baznīcas akustika un Streļājeva ērģeļu pavadījums izlīdzināja balsu līdzsvaru. Riharda Dubra Lūgšana bija Juventus dziedāts pirmatskaņojums. Es nevaru iedomāties neko labāku, kā rakstīt garīgu mūziku, jo ticība ir vienīgā tīrā lieta pasaulē − tā izsakās pats komponists, Anita Gaide atskaņoja Jāņa Kalniņa speciāli viņai ērģelēm komponētās Otrās sonātas (1981-1982) trešo daļu.

Daces Aperānes 24. psalms − Godības ķēniņš − jauktam korim, stīgu orķestrim un ērģelēm − veltīts Sv. Andreja draudzes korim un diriģentam Arvīdam Purvam, izskanēja diriģentes Brigitas Alkas drošo roku vadīts ar A. Gaidi pie ērģelēm. Tā pati diriģente vadīja arī Tālivalža Ķeniņa Meditāciju, ko stīgu orķestrim aranžējis viņa dēls Juris Ķeniņš. Mīlīga, jauka miniatūra. Stīgu orķestris Arvīda Purva kompetentā vadībā arī atskaņoja Alfrēda Kalniņa Elēģiju, kas vispirms komponēta vijolei un klavierēm, vēlāk vijolei un simfoniskam orķestrim, čellam un klavierēm.

Andreja Jurjāna Lūgšanu no Garīgās kantātes, kas saglabājusies tikai kā a cappella dziesma un kam Tālivaldis Ķeniņš darinājis (1973) instrumentālu ietērpu, Brigitas Alkas vadībā pārliecinoši atskaņoja koris, stīgu orķestris ar Anitu Gaidi pie ērģelēm, kaut arī traucēja komponista rakstītais primitīvais dziedājuma teksts. Arvīds Purvs diriģēja pats savu darbu Pasaules dārdos (Ingrīdas Vīksnas teksts) − par dzimtās zemes dievnamu sargātājiem. Viktora Baštika kantātē Dievam slava (Luža Bērziņa un psalmu teksti) trīs vīru balsu dziedājumi „seno dziedājumu veidā”, kā atzīmējis komponists, mainās ar korāļa Tuvums un tālums vārdiem un melodijas rotājumiem, kuŗus dzied gan soprāna solo, gan koris, gan noslēguma kulminācijā astoņbalsīgi dubultkoŗi − Juventus un pārējie dziedātāji otrā korī. Soprānes Vilmas Indras Vītolas dziedājums bija īpaši skaists un pārliecinošs.

ORĶESTRA KONCERTS. Kanadas mūzikas pasaulē plaši pazīstamā Imanta Ramiņa Dziedam bēdu dziesmas, prieka dziesmas, kas ir otrā latviešu tautasdziesmu svīta stīgām, ir vijolnieces, kamerorķestra vadītājas Majumi Seileres (Mayumi Seiler) pasūtinājums (pirmatskaņojums 2004.II, Toronto). Paša diriģētai svītai ir septiņas daļas ar desmit lieliski izmantotām, latviešiem labi pazīstamām tautasdziesmu melodijām. Bet svētku koncertā 3.VII kamermūzikai labi piemērotajā Vestona zālē (George Weston Hall) prasījās pēc neliela sprieguma, pēc spraigāka tempa, ko nedeva samērā mierīgo melodiju mažora un minora atšķirības. Komponists arī diriģēja (arī XII Dziesmu svētku rīcības komitejas pasūtināto) pirmatskaņojumu ...kas spēj gaismu šķilt − bassbaritonam un stīgu orķestrim (Ingrīdas Vīksnas teksts). Pirmās daļas nozīmīgie vārdi Kur ir tas zobens, kas spēj pārspēt tumsu? Kur ir tas zobens, kas spēj gaismu šķilt? izskan skaidrā dikcijā Paula Šķetra rezonējošā dziedājumā. Otro daļu Gaisma ievada tutti stīgas, spraigs prologs, tad dziedājums No mūsu labajām domām ceļas gaisma. Beigās stīgu ritmiskās maiņas noved pie sākuma motīva. Dzeja, dziesma un mūzika viena otru papildina un ceļ.

Dziesmu svētku ietvaros pirmo reizi dzirdam Toronto dzīvojošu latviešu komponistu Rodžeru Bergu, kuŗš beidzis Sir Wilfred Lauier Universitāti un Ņujorkas Džuliarda (Juilliard) skolu. Viņa četrdaļīgajā, paša komponista diriģētajā Sonātā pēc Dainu tēmām 15 solo stīgām sākuma glissando ieskanas Pūt, vējiņi! motīvs, otrajā − Allegro tautas dejas Sarambumbulis tēma solo vijolei stīgu kvarteta pavadījumā, seko Pa to ceļu, bet pēdējā daļā Alsungas četrpāŗu deja, pašās beigās atgriežoties pie sākuma glissando.

Pasaulē pašreiz pazīstamākais latviešu komponists Pēteris Vasks bija pārstāvēts ar pirmatskaņojumu Ziemeļamerikā − Ivara Tauriņa aizrautīgi un vijīgi diriģēto Viatore (Ceļinieks), kur viena tēma, kas attēlo ceļinieku, aug un mainās akordos un tempos, bet otra − pianissimo vijolēm, nemainās, jo tā ir mūžība.

„Latviešu komponistu audžu skolotāja” Jāzepa Vītola Intermezzo (1898/1899) un Jāņa Kalniņa koncerta klavierēm un kamerorķestrim otro daļu Lento espressivo, sarakstītu arī pēc dziesmu svētku rīcības komitejas pasūtinājuma komponista 82. dzīves gadā (1986), tāpat kā pirmatskaņojumā, uz klavierēm virtuozi, pārliecinoši un liriski pavadīja Arturs Ozoliņš, arī Tālivalža Ķeniņa Koncertu klavierēm, sitamiem instrumentiem un kamerorķestrim (dziesmu svētku rīcības komitejas pasūtinājums 1991. gadā). Sitamie instrumenti bija Beverlijas Džonstones pārziņā. Diriģēja komponista dēls Juris Ķeniņš. Koncerta pirmā daļā brīvā sonātes formā dominē dialogs starp klavierēm, stīgu grupām un sitamiem instrumentiem, pieaugot dinamismā, ko pasvītro sitamo instrumentu intensitāte, tad lirisks atkāpiens, līdz, pirmo daļu nobeidzot, saduras visi tematiskie elementi. Lēnajā otrā daļā ar paskalijas tēmu svarīga loma sitamo instrumentu krāsainiem efektiem. Fināls ir ātrs un nemierīgs, klavieŗu skrējieni mainās ar stīgu grupu uzliesmojumiem un sitamo instrumentu eksplozīviem iekritieniem. Ozoliņa un Džonstones sadarbība izcēlās ar apbrīnojamu precizitāti un technisku varēšanu.

KOPKOŖA KONCERTĀ 260 dziedātāji tautas tērpos (2004.4.VII) Tomsona plašajā, skanīgajā zālē (Roy Thomson Hall) kopā ar klausītājiem piecēlās Latvijas, Kanadas un Dziesmu svētku karogiem par godu. Dievs, svētī Latviju! un Kanadas himna, ko dzied līdz arī daudzi klausītāji, skan sirsnīgi un spēcīgi tūkstošgalvainā dziedātāju un klausītāju pulkā.

Pirmā dziesma koncertos bieži it kā neskan. Koris vēl nav pieradis pie telpas un novietojuma, ir nedrošs, cieš dziesma, lai kā diriģents pūlētos. Tā tas bija arī šoreiz. Pētera Barisona kantāte Dzimtenei, ko diriģēja Brigita Alka, „neatvērās”, nebija īsti pa spēkam mūsu parastajiem koŗiem, kur daudzu dziedātāju mati un balsis jau nosirmojušas, kamēr jaunās, dzidrās Juventus koŗa balsis kāpa augstajos nošu kalnos bez pūlēm. Rinda dziesmu, protams, bija no mūsu koŗu un koncertu dzelzs repertuāru. Arvīda Purva pārliecinoši diriģētās Jāzepa Vītola Karaļmeita un Beverīnas dziedonis, paskumjās tautasdziesmu apdares − Jēkaba Graubiņa Kas tie tādi un Alberta Jēruma Ej, saulīte, drīz pie Dieva, allaž jaukā Jāņa Norviļa Balsis. Vai nebūtu pienācis laiks šo dziesmu pūru, ieskaitot arī iemīļoto Jāzepa Vītola Gaismas pili, ko koncertā diriģēja Juris Kļaviņš, un Andreja Jurjāna Tēvijai, ko zinīgi vadīja Arvīda Purva piedzīvojušās rokas, papildināt ar jaunām skaņām, lai gan abas skanēja vareni. Tālivalža Ķeniņa tautasdziesma Es meitiņa kā rozīte skanēja spraigi un rotaļīgi. No pašreizējiem Latvijas komponistiem torontieši bija izvēlējušies tikai vienu dziesmu − ievērojamā diriģenta Edgara Račevska Dziesmu laivu. Soprāns Vilma Indra Vītola kantātes Tēvijai vidus daļu Lūgšana dziedāja izjusti, nevainojamā plūdumā, spoži, un ērģelniece Anita Gaide lieliski balstīja komponista un diriģenta nodomus. Daļa kantātes tika atkārtota. To nevajadzēja.

Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēde Gunta Krūmiņa pateicās un aicināja nākamo XIII Vispārējo dziesmu svētku Indianāpolē rīkotājus saņemt un glabāt Dziesmu svētku karogu.

Nobeigumā Arvīds Purvs aicināja visus piecelties un nodziedāt Jāņa Mediņa Tev mūžam dzīvot, Latvija!

Marta Cakare strādājusi par skolotāju, mācībspēku vairākās konservatorijās un žēlsirdīgo māsu, kas aprūpējusi vēlāk Zviedrijas Padomju Savienībai izdotos latviešu leģionārus, kopā ar viņiem piedalījusies bada streikā. Par savu pieredzi publicējusi rakstus trimdas periodikā un grāmatā Nāvei nolemtie brāli (1955).