Janīna Kursīte

KULTŪRZĪMES LATGALES PODNIECĪBĀ

 

 

Vēl pirms divdesmit gadiem par Latgales podniecību regulāri rakstīja, pie podniekiem rīkoja izbraucienus no Rīgas, tika aizsākta Latgales keramikas dienu tradicija. Latgales keramiķi astoņdesmitajos piedalījās starptautiskās izstādēs Maskavā, Polijā, Vācijā un citur. Deviņdesmitie gadi Latgales podniekiem bija smags laiks, izdzīvoja kas varēja. Ušpeļi, Voguli, Vinceviči, J. Gribuste, A. Bernāne, L. Zeiļa, E. Vasiļevskis ar savu Pūdnīku skūlu. J. Krompāns, P. Iruks un vēl citi katrs šajos gados ir gājis savu ceļu, kopā veidodami mūsdienu Latgales keramikas tradiciju. Pavisam nesen pāragri noslēdzies Pētera Ušpeļa (1950-2003), viens no spilgtākajiem vidējās paaudzes keramiķiem, mūžs. Bet kā ir ar tiem vārdiem, kas aizsāka un izveidoja tradiciju? Beidzot iznākusi jau pirms ilgāka laika mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta (1925-1988) sarakstītā grāmata Latgales keramika. 19. gs. vidus − 20. gs. 80. gadi (Rēzekne, 2002). Plašāku pētījumu par Latgales podniecības vietu latviešu keramikas kontekstā aizsācis mākslas zinātnieks Imants Klīdzējs.

Bet kas notiek ar vecmeistaru slaveno cepļu vietām, mājām, ar ģimenes fotogrāfijām, dzimtas stāstiem − vai tas savākts, zināms, fiksēts? Kas ir ar Andreja Paulāna, Antona Šmulāna, Ādama Kāpostiņa un citu šo vēl pavisam nesen tautā slaveno un slavēto mantojumu? Ar nolūku vismaz daļu no vecmeistaru atstātā apzināt, Kultūrkapitāla fonda atbalstītas, pagājušajā un šajā vasarā kopā ar Rakstniecības muzeja darbinieci, labu Latgales keramikas tradiciju zinātāju Gaidu Jablovsku apbraukājām Latgales podniecības vietas. Šeit tikai par dažām Latgales podniecības vecmeistaru atstātām kultūrzīmēm.

 

Podnieku dzimtu ceļi šodien.

Kādreiz tik slavenā Andreja Paulāna (1896-1973) meita Genovefa Žvirble (dz. 1932) pašlaik dzīvo Daugavpilī. Šaurajā dzīvoklītī glabā nedaudzas, bet rūpīgi atlasītas tēva darinātās krūzes un svilpauniekus. Visu mūžu strādājusi par šuvēju ateljē, šuvusi mēteļus. Gaidas Jablovskas jautāta, vai Daugavpils, vai cits kāds muzejs viņu arī atceras, atbild: Nē, nē, neviens mani neatceras. Var jau būt, ka zina. Pirms trim gadiem bija ielūgums no Jasmuižas muzeja, bet nevaru atļauties aizbraukt. Genovefa, būdama maza, palīdzēja tēvam, aplejot izveidotos traukus ar t.s. šļompu − biezu putru no rudzu miltiem, kartupeļiem, ūdens. Šļompu uzlēja traukiem pirms uzliek virsū glazūru, lai labāk turas. Podniecībā patstāvīgi negāja tālāk, jo, viņas vārdiem runājot, − Veirīša spāka vajag traukus taiseit. Katram tēva veidotajam svilpauniekam bijusi sava atšķirība gan figūrā, gan skanējumā. Padomju laikos podniekus ļoti dzenāja, nācās slēpt saražoto uz bēniņiem, pagrabā, salmos. Paulāns turējies kopā ar Antonu Ušpeli senioru, ar Polikarpu Čerņavsku, Polikarpu un Staņislavu Vilcāniem, Jāni Backānu. Vislielākais respekts A. Paulānam bijis pret Jāni Pujātu.

Vēl vienam padomju laikos slavenam Latgales podniekam Antonam Šmulānam (1927-1972) ir meita Emīlija (dz. 1955). Viņa agrā jaunībā ir sēdējusi pat pie podnieka virpas un tikusi uzskatīta par perspektīvu jaunās paaudzes keramiķi. Turpmākā dzīve iegrozījusies smagi. Gan pagājšgad, gan šogad sastapām Emīliju mājas lauku darbos, nogurušu, norūpējušos, bet atsaucīgu iet un runāties par tēvu. Vairākkārt mainījušās Emīlijas dzīvesvietas un nekā no tēva darbiem viņai nav palicis. Toties saglabātas vērtīgas laika liecinieces − tēva fotogrāfijas.

Sava tēva Ādama Kāpostiņa (1905-1987) pēdējos dzīves gados veidotos podus, krūzes, svečturus glabā viņa vecākā meita Monika Šņukute (dz. 1939). Viņa pagājušajā vasarā izvadāja mūs pa Pušas apkārtnes keramiku cepļu vietām (F. un A. Teirumnīki, A. Baugulis u.c). − Eju skatos, mežrozīšu krūms laukā. Kādreiz te bija mājas. Un tur tajos krūmos tālāk bija ceplis.

Pagājušajā vasarā kopā ar Pēteri Ušpeli izstaigājām aizaugušo ceļu uz viņa dzimtas mājām Preiļu rajona Dūbēs. Pēc Pētera stāstītā padomju laikos apkārtnē dzīvojušas divdesmit piecas ģimenes, divdesmit četrās no tām taisījuši podus. Šodien tur nav vairs nevienas. Kokos ieaudzis un gandrīz nepieejams Ušpeļu dzimtas krucifikss. Pēc ilgas brišanas pa saaugušo augsto zāli un krūmājiem sasniedzām Ušpeļu kādreizējo māju vietu, kur Pēteris nebija bijis jau ilgāku laiku. Bija bēdīgi, iedzerot māju vīnu, mēs it kā atvadījāmies no aizgājušā podniecības laikmeta. Atšķirībā no daudzām citām Latgales podnieku dzimtām, tēva Antona Ušpeļa aizsākto turpinājuši gan viņa dēli Pēteris, Antons un Viktors, gan dēlu dēli Aivars un Andris Ušpeļi.

Daugavpilī dzīvo Jeļena Vilcāne (dz. 1926), keramiķa Staņislava Vilcāna (1918-2001) sieva. Jeļena Konstantinovna nāk no stingras vecticībnieku ģimenes, ļoti labi runā latgaliski, bet ar lielām grūtībām latviešu literārajā valodā. Staņislavs labi spēlējis ermoņikas. − Pīsasēja ko smola, smuks beja, man beja tod tik 16 godu, kod apsaprecējom. Mīcījusi mālu vīra podiem, tas allaž bijis viņas darbs. Viņu dēls Staņislavs Vilcāns juniors (dz. 1944) turpina tēva tradicijas, kaut arī tas vairs nav viņa maizes darbs.

Podniecībā bieži darbojušies un darbojas ne tikai tēvi un dēli, bet arī brāļi. Joprojām aktīvi ir Vladislavs (dz. 1945) un Leonards (dz. 1944) Vincēviči. Vladislavs nopircis bijušo kolhoza zirgu stalli Daugavpils rajonā un dedzina podus kopā ar savu dēlu Edvīnu (1971). Abu stilistika atšķiŗas, bet šķiet tas ir viens no priekšnoteikumiem jaunās podnieku paaudzes pastāvēšanai. Kaut arī podniecība sensenos laikos bija sieviešu nodarbība, jaunos laikos tā pārvērtusies gandrīz vai tikai par vīriešu nodarbību. Podnieku sievas un meitas ar ļoti retiem izņēmumiem (piemēram, Valža Vogula sieva Olga Vogula) labākā gadījumā palīdz pie mālu mīcīšanas vai rotājuma uzlikšanas. Zīmīgs bija it kā rotaļīgi Vladislava Vinceviča sievai teiktais: Ko tu te traucē, ej prom!

Visvisjaunākos, kas darbojas podniecībā, izdevās atrast pie Valža un Olgas Voguliem Rēzeknes rajona Ceplīšos. Tie ir 1981. gadā dzimušie dvīņi Jānis un Māris. Sākuši strādāt pie podnieku virpas no mazotnes. − Nikod ar varu naspīde, poši darejom. Vokorā tavs pasoka, labi voi slikti. Pastāsta ko labok. − tā Jānis Voguls. Jānis vairāk veido podus, Māris svečturus ar dzīvnieku figūriņām, lai gan abi prot visu. Laikos, kad gandrīz viss tiek apveltīts ar vārdu prece, abi jaunie meklē pēc garīgā, arī traukā. − Ar dvēselei taiseits trauks ir pavysam cyts kas nako ceha produkceja. Dīvišķais ir traukā, saka Māris, kas ir lielākais runātājs no brāļiem. Viņiem četriem − tēvam, mātei un dēliem − keramika ir dzīvesveids. Valdis Voguls arī raksta dzeju (iznākuši vairāki krājumi, bagātā, izkoptā latgaliešu valodā), dažreiz uz podiem, tā turpinādams Ādama Kāpostiņa aizsākto māla un vārda saskarsmes tradiciju. Vogulu māja atrodas skaistā uzkalnā, vietā, kuŗu ieraugot saproti, kāpēc Latvija ir tik skaista. Japāniete Ajumi Kurosava pēc Vogulu māju apmeklējuma 1998. gadā atstājusi ierakstu Viesu grāmatā, kas to visu pasaka gandrīz haiku − senā japāņu dzejas žanra − valodā: Pirts naktī bija tik klusi, bija tikai pelītes un vējš. − izmainot locījumu šajā teikumā (no it kā nepareizā pirts uz pirtī, redzēsit, cik daudz no noskaņas skaistuma būs zudis. Tā arī ar Latgali, tās valodu, podniekiem − viņi nav standarta, bet viņu piesaistīšanas spēks ir tieši citādībā.

 

Māls zemnieku un pilsētnieku kultūrā.

Arī jaunākos laikos kaut netiešākā veidā saglabājies pretstatījums, kuŗa pamatā māls saistīts ar zemes lietām, un līdz ar to priekšstats, ka māla trauki ir zemnieku sētas piederums. Arī sakrālajā sfērā, ja mēs ņemam kaut vai Latgales baznīcu, māla svečturi, vāzes pavisam nedaudz tiek lietotas, jo stiprs tradicionālais uzskats, ka māla trauki velk pie zemes, bet baznīcai un konkrēti altārim ir jāakcentē debesu sfēra, tāpēc pārsvarā baznīcās ir ziedu vāzes no porcelāna vai stikla un metāla svečturi. Feimaņu baznīca Latgalē ir viena no nedaudziem izņēmumiem. Tajā stāv Polikarpa Čerņavska, Jāņa Backāna, Antona Ušpeļa seniora vāzes. Taču visvairāk tie ir svečturi, kas palīdz pārvarēt māla saistību ar zemes līmeni. − Iededzot sveces, svečturi iegūst saistību ar augšējo, debesu pasauli.