Juris Silenieks

AMERIKAS ASIMILĀCIJAS NESKARTS, MAESTRO JANSONS ATGRIEŽAS MĀJĀS

 

 

Maestro Marisu Jansonu Pitsburga sagaidīja ar sajūsmu, kad viņš pieņēma Pitsburgas Simfoniskā orķestra (Pittsburgh Symphony Orchestra − PSO) piedāvāto mūzikas direktora vietu, kas pārsteidza daudzus klasiskās mūzikas vērotājus un cienītājus. Kad viņam esot vaicāts, kāpēc viņš tādu vietu izvēlējies, viņa atbilde bijusi: Pitsburga izvēlējās mani. Nenoliedzami daudziem neizlikās ticami, ka šī reiz tik daudzinātā nokvēpusī un tagad tik nomaļus atstātā tērauda rūpniecības pilsēta spētu pievilkt tādu kalnā kāpēju kā Jansonu, kas nedaudz gados no necilā Oslo orķestŗa bija izaudzinājis visai ievērojamu ansambli, labi pazīstamu ar daudziem tvartiem (CD) un koncertceļojumiem ārpus Norvēģijas. Tāda izlikās mūzikas pasaule, pirms tā tika „pārtvartota.” Mūsdienās tās turības un slavas avotiņš stingri apsīcis.

Šodien, pēc septiņiem gadiem, kad Jansons ir izkalpojis savus vairāk nekā vienreiz parakstītos kontraktus un t.s. evergreen nolīgumus (kas ļauj „salīgtam” noteikt kalpošanas gaŗumu un atteikties pēc patikas), klasiskās mūzikas pasaule izskatās citāda. Un citādi uz to raugās tie, kas to pēta. Maestro apoteoze Pitsburgā nenāca bez grūtībām, un viņš piedzīvoja vairāk nekā vienu kļūmi. Vispirms, sparīgi lietas iesākot, viņa veselība sašķobījās, un vadība bija spiesta atsaukt vienu no pirms sezonas atklāšanas paredzētajiem koncertiem. Defibrillators, ko viņam ielika Pitsburgas kardiologi, gan nostabilizēja viņa sirds darbību, taču vienmēr likās, ka kāds Demokla zobens pakārts virs viņa galvas un draud krist, atgādinot viņa tēva, pasaulslavenā diriģenta Arvida likteni, kuŗš nomira pēkšņi pēc vieskoncerta Londonā. Sākumā ātri parādījās Jansona dedzība iesaistīt jaunākās paaudzes klasiskajā mūzikā. Maestro viesojās vidusskolās, runājās ar jauniem mūziķiem. Viņa TV un radio programmu un citu izdarību mērķis bija pārvērst sporta „čempionu pilsētu” varbūt otrā Vīnē vai Ļeņingradā. Jansons labi pazina pilsētas, kur māksla dažādos paveidos, apstākļos un laikos ir plaukusi. Viņš rīkoja saietus un piedalījās pieņemšanās gan pirms, gan arī pēc koncertiem. Pitsburgas koncertgājēji viņu cienīja, bet viņa diriģētie koncerti, gan populārāki nekā visi citi, ne vienmēr bija izpārdoti, kas viņam izlikās nepiedodams trūkums un iemesls pabieži pukoties. Kā visur citur PSO kapitāli, kas bija bijuši starp ievērojamākajiem ASV, sāka sarukt, dažas koncertu sērijas bija jāatsauc, orķestrantu algas vairs neplauka kā agrākos laikos. Visi tika aicināti palīdzēt PSO vadībai izbalansēt budžetu. Jansona Pitsburgas priekštecis Mazels (Lorin Maazel) atstāja Bavārijas Radio simfonisko orķestri, lai pārņemtu Ņujorkas filharmoniķus, pēc kuŗiem arī Jansons savā laikā kāroja. Tā kā ņujorkieši viņu neaicināja, Jansons piedāvāto Bavārijas Radio simfonijas diriģenta vietu pieņēma un tā ar vienu kāju jau bija atpakaļ Eiropā. Otra kāja nāca nedaudz vēlāk, kad Amsterdamas Koncertgebau viņam piedāvāja galvenā diriģenta posteni. Atskatā Jansons jau nekad nelikās Eiropu pametis un uz Ameriku pārcēlies. Viņa mājvieta bija un palika Pēterburga, kur viņš bija uzaudzis un skolojies, apsievojies un plucis pirmos laurus mūzikā. Kad pienāca laiks atkal noslēgt jaunu līgumu ar PSO, Maestro, aizbildinoties ar gaŗajiem okeānu pārlidojumiem, kuŗus viņam bija jāpacieš četras, piecas reizes gadā, paziņoja, ka, galvenokārt lai sargātu savu veselību, viņam jāatteic PSO direktora vietu.

Jansons ir pazīstams kā nesaudzīgs darba rūķis, kam ir nepieciešams tuvoties cilvēcīgi iespējamai perfekcijai, ko viņš pa pilnam pierāda savos priekšnesumos. Pitsburgā viņš ātri apguva amerikāņu mūziku, un viņa devums bija visai nevainojams, pat kritiķu cildināts. Programmas izvēlē Jansons visā visumā bija piesardzīgs, jaunus gabalus novietojot, kā gandrīz visur citur, starp labi iepazītiem un iemīļotiem. Un Pitsburgas klausītāji pieklājīgi, kā tas vairāk vai mazāk pienākas klasiskās mūzikas koncertos, piecieta nepazīstamo un it bieži bija pietiekami atsaucīgi, lai nenopelnītu nievājošas piezīmes. Taču Maestro, Latvian born, kā viņu it visur daudzināja, neķērās klāt nevienai latviešu kompozicijai savā viesošanās laikā „čempionu pilsētā,” vienmēr paskaidrojot, ka latviešu mūzika ir ievērojama, bet viņa laiks ir ierobežots, lai to īsti iepazītu. Reiz radiofona programmā vaicāts, Maestro atbildēja, ka starp latviešu komponistiem pašreiz Pēteris Vasks ir ieguvis starptautisku ievērību. Jansons gan pieļāva PSO viesdiriģentiem nodoties etniskiem eksperimentiem. Ar diviem citiem rīdziniekiem − vijolnieku Gidonu Kremeru, Kremerata Baltica orķestŗa vadītāju un čellistu Mišu Maiski − PSO ar labiem panākumiem apbraukāja Tālos austrumus, turklāt ar labām sekmēm.

Pitsburga jau daudz neizmainījās ar Jansona ierašanos, un Jansons palika identisks savam sākuma tēlam. No ASV viņam maz kas pielipa. Pitsburgā viņš uzturējās pēc iespējas maz. Protams, viņš skrēja, pareizāk sakot, lidoja no viena koncerta uz otru. Kad viņam reiz intervijā prasīja, ar ko viņš ir iepazinies Pitsburgā, viņa atbilde − Heinz Hall (PSO mājvieta) un Alegēni slimnīcas (kur viņu operēja) uzgaidāmās telpas. Pārāk uzkrītoši Jansons neizvairījās no pitsburgiešiem, taču iepazīties tuvāk nebija viņa vēlēšanās. Pitsburgā Jansons palika tikai nepieciešamo laiku, ko viņa direktora amats, ieskaitot administratīvos pienākumus, prasīja. Cik zināms, viņam bijušas siltas personīgas attiecības ar Alegēnī slimnīcas personālu. Ar Pitsburgas latviešu saujiņu viņš nemēģināja uzturēt ciešus sakarus. Reizēm pat likās, ka viņš vairījās tos satikt, varbūt atceroties laikus, kad trimdinieki viņam mākušies virsū ar savu patriotismu, kā tas esot noticis, kad Jansons viesojies ASV ar Ļeņingradas orķestri.

Jansons bija dziļi sašutis, kad Pitsburgas pilsēta uzbūvēja divus jaunus stadionus: bijušajiem bēzbola čempioniem „Pirātiem”un vienmēr iemīļotajiem, kaut arī ne ikgadus čempioniem − „Stīleriem.” PSO nedabūja savu tiesu, un daudz kas bija jāierobežo, ieskaitot orķestrantu algas. Jansons gan bieži atgādināja, ka viņam patīk sporti un pa studiju laiku piekopis basketbolu. Reiz pat redzējām TV bumbu, gan nesekmīgi, grozā sviežot. Ozawa (Seiji Ozawa) pārceļoties no Bostonas uz Vīni, lika uzcelt speciālas antenas, lai redzētu Bostonā populārās sporta spēles. Jansons neko nepaņēma no Pitsburgas, izņemot, kā viņš uzsvēra, neaizmirstamas atmiņas. Viņa pēdējie trīs koncerti bija izpārdoti. Prese atzīmēja viņa kulturālo mantojumu reiz tik daudzinātajā tērauda rūpniecības centrā, kuŗā viņš pats gan palika svešinieks, nemēģinot pietuvoties pitsburgiešu mentalitātei, kas veidojusies dažādos laikos, kad viņu pilsēta bija gandrīz vai pašā kalngalā, kā arī tad, kad tai bija jāatsakās no jebkādas izcilības. Maestro Jansons nespēja, varbūt arī atteicās, īsteni izsekot šīm modulācijām un palika svešinieks pilsētā, kas viņu cienīja, bet kur, kā tik daudzi Atbēra Kāmī (Albert Camus) tēli − sava veida karaļi, arī palika trimdinieki savā karaļvalstī.

 

JG līdzredaktors ir literatūras profesors emeritus.