Ojārs Spārītis

SAKRĀLĀS KULTŪRAS ATTĪSTĪBAS CEĻI

 

Var saprast interesi architektu vidū par to, kas notiek ar celtniecību saistītajā vides kultūras pasaulē, kuŗa vistiešākajā veidā kalpo garīgumam − par dievnamu, baznīcu, svētnīcu, templi. Pārējo celtņu vidū kulta ēkas ir proporcionālā mazākumā, kā arī to celtniecība ir notikusi un notiek kā ārkārtējs pasākums − reizi simt vai vairāk gados. Tādēļ baznīcas, ja lietojam šo neitrālo un it kā visaptverošāko vārdu rituālu veikšanai paredzētu celtņu nosaukšanā, vienmēr ir izcēlušās ar augstiem stila un gaumes kritērijiem atbilstīgu architektūru, tās izpildījuma kvalitāti, kā arī unikālu interjera risinājumu.

Trīspadsmit neatkarības gados sakrālās kultūras jomā ir daudz notikumu: izpostīto dievnamu atjaunošanas, jaunu baznīcu celtniecības, muzejos saglabāto iekārtas priekšmetu atgriešanās kulta celtnēs, pilnīgi jaunu interjeru radīšanas piemēru. Katra konfesija iet savu individuālo ceļu un lielajām konfesijām tas ir pamanāms. Pēc padomju varas nacionalizēto baznīcu īpašumu atdošanas likumīgajiem īpašniekiem, Latvijas pareizticīgās baznīcas pārstāvji vislielākās aktivitātes veltīja par planetāriju pārbūvētās Katedrāles atjaunošanai. Liepājas kaŗostas katedrāles remontam, pusceltās baznīcas pabeigšanai Līvānos, neliela dievnama celtniecībai Preiļos un tagad pūlas apustuļu Pētera un Pāvila baznīcu uzcelt Pļaviņās. Pa kādai Latvijas lauku un urbānajā ainavā harmoniski iekļautai sakrālceltnei ir turpat vai visām mazskaitlīgākajām konfesijām − baptistiem, adventistiem. Dievnamu kā rituālu telpu architektūrai klāt nākušas tipoloģiski citas celtnes ar agrāk nebijušām funkcijām − skolu ēkas, draudžu nami, klosteŗi, dzīvokļi, pat saimnieciska rakstura būves. Abu lielāko konfesiju − katoļu un luterāņu − kultūrpolitika dievnamu celtniecībā tiecas apvienot visas nepieciešamās un arī laikmetīgās funkcijas.

Kā liecina plaša vēriena celtniecība katoļu valdījumos, tad šīs konfesijas finansiālās iespējas un enerģija liek citām to pelnīti apskaust. Padomju režīms neļāva pabeigt kaŗa apturēto Ludzas dievnama būvi, bet Trešās atmodas entuziasma vilnī baznīca tika uzcelta šķietami ātri un viegli. Šī veiksme, kā arī pāvesta vizītes gaidīšanas degsme, ievadīja Aglonas bazilikas rekonstrukciju, kas bez pieredzes, bet ar padomju laika celtniecības kultūru, tiecās apvienot nesavienojamo: rekonstrukciju, jaunu būvniecību ar restaurāciju. Ārpus Latvijas pieejamie finansējuma avoti palīdzēja īsā laikā radīt jaunu dievnamu tīklu visā Vidzemē, kur pēc II Pasaules kaŗa iedzīvotāju migrācijas dēļ bija radušās jaunas katoļu draudzes. Tradicionālu un varbūt pat apzināti vienkāršotu, katoļu konfesionālajai celtniecībai neraksturīgu formu dievnami paceļas Limbažos, Siguldā, Cesvainē, Saulkrastos, Salacgrīvā un vēl citur. Savukārt Aizkrauklē, Salaspilī, Grobiņā, Liepājā un šobrīd arī Pļavnieku mikrorajonā Rīgā konkrētas aprises ir ieraudzījusi jauna sakrālās architektūras paaudze, kuŗu var apzīmēt par Latvijai netradicionālu un atsevišķos gadījumos pat modernu. Kā izņēmums augstas kvalitātes architektūras un interjera sintēzei vērtējama Hanoveras gadatirgum (2000) īpaši projektētā ekumenisko dievkalpojumu kapella, kas pēc pārvešanas uz Liepāju (2001) iesvētīta kā Sv. Meinarda katoļu baznīca. Ar dabīgas koksnes izmantojumu zināmā mērā tai tuvojas Sv. Brigitas baznīca Grobiņā.

Pavisam cita tēma ir šo baznīcu interjers. Ludzas baznīca ieguva neveiklu triju altāru iekārtu, kuŗas vienīgā vērtība ir tās aptuvenā līdzība ar ordera konstrukciju palīdzību XVIII gs. veidotajiem altāriem. Dažkārt labi iecerētu dievnama iekārtas ansambli līdzekļu trūkums liedz iekārtot pienācīgā kvalitātē un tā, līdzās ar gluži pieņemamiem rituāla priekšmetiem, kādu laiku pastāv humānās palīdzības kārtā atvesti kādā citā katoļu zemē morāli novecojušu baznīcu iekārtas fragmenti, lietišķās mākslas priekšmeti, mēbeles un skulptūras. Šī neviendabīgas estētikas koncepcija kādu laiku turēja gūstā Siguldas, Salaspils un Salacgrīvas baznīcu interjeru. Bēdīgs kompromiss bija pieļauts Salacgrīvā, kur draudze bija patvaļīgi risinājusi nepietiekamās apkures problēmu, un sienā tieši virs Mākslas akadēmijas studentes diplomdarba − keramikas mozaīkas − iestrādājusi Bullerjan krāsns metāla skursteni. Vienlaikus ar baznīcu radītās iekārtas formas neapmierināja Salaspils katoļu draudzi un 2002. gada vasarā dievnams ieguva jaunu interjeru − neogotisku formu stilizācijā traktētu triju altāru, kanceles un krusta ceļa gleznu ansambli (māksliniece M. Avota, izpildījums − Rīgas Amatniecības vidusskola). Jaunradītā iekārta kontrastē ar baznīcas saliekamo konstrukciju architektūru, jo vizuāli pārstāv divus šķirtus laikmetus un stilus. Šajā piemērā kļūst redzams Rīgas kompromisa vājums un spēks vienlaikus: esošā architektūra ir emocionāli un mākslinieciski nabadzīga, lai tajā ienestu materiāla vai dizaina ziņā ko dārgu un avangardistisku. Tad jau drīzāk attaisnojas Rīgas Amatniecības vidusskolas (turpmāk RAV) orientācija uz „pārbaudītām vērtībām”, kas kā grezns citāts kļūst par fokusa punktu dievnama gala sienā un pieticīgas estētikas architektūras fonam par vizuāli kontrastējošu formas dominanti. Vienkāršam vērotājam šī iekārta saista uzmanību, bet zinošam skatam atklāj ar vienkāršojuma un stilizācijas palīdzību gūtu parafrāzi par neogotiku.

Kā izskatās luterāņu baznīcas saimniecība kopumā? Padomju varas gados tā bija visvairāk paputināta: visvairāk slēgtu, atņemtu un pamestu dievnamu, visvairāk kaŗa nopostītu baznīcu ēku. Tādēļ arī „otrā elpa” sākās ar Kultūras fonda akciju 1971. gadā nodedzinātās Liepupes baznīcas jumta uzlikšanai, kaŗa nopostītās Priekules, Vietalvas, Vecpiebalgas, Ropažu, Remtes, Struteles, baznīcas torņa un jumta remontu, ar cilvēku pašu radītā posta novēršanu Matīšu, Valles, Baldones, Vārmes, Salienas, Vērgales, Lestenes, Vircavas, Iecavas un vēl vairākās citās luterāņu baznīcās. Rezultāti ir nevienmērīgi, jo finansiāla palīdzības un privātu ziedotāju labvēlība no trimdas latviešu, vispasaules, ASV, Zviedrijas un Vācijas luterāņu fondu puses nav ilglaicīga. Latvijas luterāņu draudzes sirgst ar chronisku līdzekļu trūkumu, kā dēļ lieli jaunceltņu projekti tām vispār nav pa kabatai. Visās šajās baznīcās var apbrīnot draudžu inovatīvās spējas pielāgoties skarbajiem tirgus ekonomikas apstākļiem, kuŗos nekas nenotiek par velti. Tikai tur vērojama attīstība, kur draudzes dzīvi vada stiprs grupējums, kāds uzņēmības pilns līderis ar izpratni saimniecības jautājumos.

Mana līdzdalība no jauna darināmo baznīcu interjeru izveidē ir balstīta filantropiskā vēlmē sekmēt posta seku ātrāku pārvarēšanu un, iesaistot šajā procesā RAV paidagogus un audzēkņus, rast draudzēm iespēju ar studentu diplomdarbu un mācību uzdevumu palīdzību veidot rituālo funkciju veikšanai piemērotu interjeru. Tas ir lētākais no iespējamajiem risinājumiem, kuŗu mācību procesa specifika dara vadāmu, kontrolējamu un nemitīgi pilnveidojamu. Turklāt, saistot mācību uzdevumus ar sakrālas telpas specifikas iepazīšanu un tai stilistiski atbilstošu iekārtas priekšmetu veidošanu, tiek skoloti jauni amatnieki, kuŗiem par baznīcas interjeru būs vairāk motivētu priekšstatu nekā pēckaŗa ateistiskās audzināšanas inficētajai paaudzei. Pat, ja šodienas audzēkņu veikums nav nevainojams kvalitātes ziņā, šīs iestrādes sola ieinteresētu un zinošu pieeju turpmāk veidojamo sakrālās kultūras darbu izpildē.

RAV darbs norisinās trijos virzienos. Pirmkārt, stila mēbeļu kopiju izgatavošanas iemaņas tiek transformētas uz kopiju vai, otrkārt, tām tuvinātu stilizāciju darināšanu. Treškārt, mākslinieka vadībā izstrādātu pilnīgi jaunu konstruktīvo un dekoratīvo ansambļu projektu īstenošanā. Sadarbībā ar draudzēm tiek rasti vēlamo risinājumu priekšlikumi, kuŗus tad arī vesela gada laikā RAV audzēkņi īsteno no projekta un maketa līdz uzstādīšanai konkrētajā dievnamā. Pirmo − atdarinājumu vai kopiju izgatavošanas virzienu pārstāvošie interjeri tiek radīti saskaņā ar klienta, respektīvi, draudzes vēlmi redzēt zudušās iekārtas vietā analogus vai tiem maksimāli tuvinātus priekšmetus. Foto un archīva materiālu studijās tiek radīts jaundarinājums, kas sakrālajai telpai atdod atbilstošu un laika kritēriju pārbaudītu vizualizētu versiju par konkrēta vēsturiskā stila interjeru. Šādā kopiju izgatavošanas ceļā pie draudzēm nonāca Liepupes un Rīgas Sv. Pēteŗa baznīcu altāri. Annenieku draudze ar pateicību pieņēma manieristiskā Jaunpils baznīcas altāra un kanceles stilizāciju, jo šādam chrestomātisku vērtību „citējumam” pamatu sniedza abu baznīcu vēsturiskā un hierarchiskā saistība. Jaunu interjeru radīšana ar noteikta stila motīvu izmantojumu RAV darbībā ir vispamanāmākā, jo tā ir cieši saistīta ar mācību specifiku − apgūt noteiktas stilu galdniecības tradicijas un mākslinieka vadībā prast tās sintezēt telpai piemērotā ansamblī. Stilizējot neogotikas formu valodu 1999. gada Ziemassvētkos Straupes luterāņu baznīca ieguva virotņu altāra versiju, kas XIV gs. gotikas telpā iederas krietni labāk par oriģinālā altāra atlūzām. Priekšstats par kristietības tradiciju stiprumu un kontinuitāti ir rosinājis arī Ilūkstes un Daugavpils luterāņu draudzes pasūtināt gotizētu iekārtas priekšmetu ansambļus. Savukārt Valles draudzes un Rīgas Lielo kapu Jauno kapellu atjaunojusi Atdzimšanas draudze par saskanīgu savu baznīcu interjera papildinājumu atzina romānikas formveidē sakņotu iekārtu rašanos. Rundāles pils muzeja fondos no iznīcības pasargātā Vircavas baznīcas kancele rosināja stilizācijai izmantot rokoko motīvus, un iegūtais rezultāts ir krāšņs interjers, kuŗa izmantojumā svinību rīkošana jau pārsniedz Jelgavas rajona robežas.

Trešais darbības virziens ir pilnīgi jaunu interjera ansambļu radīšana, kuŗu koncepciju un formu izstrāde vairs nav amatniecības skolas audzēkņu spēkos. Priekules baznīcai (1988), Tērvetes pansionāta kapellai (1999) un Kārķu baznīcai (2002) projektus izstrādāja interjera māksliniece M. Avota. Viņas pieeja jauno iekārtas ansambļu radīšanā ir saistāma ar skaidras funkcijas dominanti un tīru plakņu aistētiskās vērtības uzsvērumu. Sterilā vidē ienesta līnija, architektoniska apjoma, ornamenta vai simbola citāts ik interjera priekšmetā kļūst par izteiksmīgu satura un formas elementu. Tālas asociācijas ar klasicistisku uzbūvi un agrīnās kristietības simboliem (Priekule), gludu plakņu vienkāršība un lietišķums (Tērvete), postmoderna antīkā tempļa konstruktīvās idejas interpretācija liecina par RAV piecos darba gados panākto evolūciju formas un tēla sintēzes virzienā. Kārķu baznīcas interjers ļauj to apcerēt kā pašvērtību gluži vai skandināviskās dizaina tradicijās, kur daba, vide un noslēgta telpa ir organiski vienotas. Te pilnīgi jaunā dievnamā krāsa, gaisma un forma runā dvēselisku un skaidru valodu, jo RAV audzēkņu diplomdarbs ir virzīts ar telpu saskanīga jauna tēla radīšanā, nevis chrestomātiskas stilu leksikas pārfrāzējumos.

Citi labi pamanāmi „verstu stabiņi” sakrālās kultūras laukā liecina par to, ka aktivitātei un prasmei nav monopola. Savdabīgs piemineklis kaŗa atstāto drupu skarbajai aistētikai un vēlmei laikmetīgi risināt telpas pārsegumu ir Vecpiebalgas baznīca, kuŗu no aizmirstības cēla laukā architekte A. Skujiņa. Laikmetu sintēzes un izmantoto materiālu ziņā kā lupatu deķis raibais dievnams apliecina tiesības arī uz šādu pieeju. Maksimāli lakoniskais interjers tad arī ir liecība piebaldzēnu izmisīgajai gribai atgūt savu dievnamu, dokuments ierobežotajām iespējām un mūsu tautas divējādās dievbijības atspulgs.

Pie jauniem dievnamiem luterāņu draudzes ir tikušas gan Liezerē, gan Salgalē, gan citur. Atsevišķu uzmanību pelna Vārmes baznīcas atjaunošana un leģionāru piemiņas kapellas uzcelšana Jaunsvirlaukā 1999. gadā. Abu šo baznīcu interjerā altāra, pults un solu darināšanai kokam ir ierādīta galvenā nozīme. Vārmes baznīcas jaunā altāra koptēlu veido ažūru koka režģu mijkārtojums, ar kuŗu palīdzību, līdzīgi kā ar smalkiem priekškariem, ir iegūta kulise altāra mensai un retablam ar lakonisku metālkaluma krustu. Jaunsvirlaukas kapellas fasāde pauž skaisti dzeltena kaļķakmens un apmesta ķieģeļu mūra saderību ārēji neuzkrītošu, taču stabilu sakrālās architektūras formu veidojumā. Līdz pat divslīpņu jumta čukuram pārredzamo un vienoto kapellas telpu papildina vaļējas piekārtās sijas, kuŗu slīpnes ar dēļiem šālēto sienu un griestu fonā veido zaru telts, zemnīcas griestu balstu vai citu augstākā asociatīvajā pakāpē paceltu kaŗa laika atmiņu tēlu. Aiz koka galdam līdzīgās mensas paceļas vienīgais dekoratīvas nozīmes mūra veidojums − apsīda, kuŗas balsinājums lieliski izceļ koka daļu perfekciju un vienkāršību.

Katrs dievnama architektūras un sakrālas funkcijas interjera veidošanas gadījums ir individuāls un tieši tādēļ vienreizējs. Latvijas sakrālajā panorāmā iezīmējas dažādi ceļi un risinājumi, kuŗus izvēlas konfesijas, nospraužot savus vērtību orientierus XXI gs. gara kultūras uzturēšanai. Te atradīsies gan pa kādam dažādu subjektīvu un objektīvu apstākļu nosacītam viduvējam sniegumam, un to vidū būs pamanāmi arī tīrradņi. Bet par vienu gan varam būt droši − polifonijas trūkums mums nedraud.

 

 

 

Dr. habil. art. Ojārs Spārītis ir Mākslas Akadēmijas profesors un daudzu publikāciju autors.