Egīls Venters

ELEKTRISKIE SAPŅI

Romāna fragments

 

Aviosabiedrības Latvijas aviolīnijas lidmašīna − divdesmit gadus vecs propelleru An-24, kas veica reisu nr. 639 no Kopenhāgenas, jau bija uz trases, kuŗai ar loku, kas kartēs nez kāpēc tiek iezīmēts ar nogriezni, vajadzēja aizvest tās nedaudzos pasažierus uz Rīgu.

Iemesls, kāpēc vienā no iecienītākajām līnijām gaisā pacēlās gandrīz tukša lidmašīna, bija meklējams iespējā dažas stundas vēlāk lidot ar reisu nr. 640, ko veica kompānijas SAS nelielais komfortablais Boeing.

Propelleru An-24 priekšrocība bija tās lēzenā pacelšanās, kas savukārt darīja nemierīgus lidostu dispečerus. Tiem šķita, ka An-24 arvien vēl nav sasniedzis kritisko ātrumu, pēc kuŗa pārsniegšanas lidmašīnu vairs nevar apstādināt un pacelšanās jāturpina.

Otra priekšrocība bija pavadones. Latvietes savus pienākumus veica ar entuziasmu, kāds sen nav atrodams lielo aviokompāniju reisos. Dīns ievēroja, ka pavadone pasniedz uzkožamos arī reisa nr. 639 pilotiem. Apkalpes komandieris pirms brīža bija saņēmis pa radio atļauju pacelties trīs kilometru augstumā, un nu jau lidmašīna atradās rāmā mākoņu līdzenumā.

Kad abos salonos vairums pasažieŗu jau bija ieturējušies un pavadones novāca paplātes, Dīns cauri mākoņiem pamanīja ūdens klaju. Vai tas bija Skageraks − jūras šaurums, kas savieno Baltijas jūru ar Atlantijas okeānu?

Pavadone viņa puspajokam uzdoto jautājumu uztvēra ļoti nopietni un apsolīja pajautāt lidmašīnas komandierim. Tas bija vecs padomju lidotājs, kuŗš pirms gadiem piecpadsmit vēl komandēja Baltijas kaŗa apgabala helikopteru eskadriļu.

Lai kāds tolaik būtu teicis, ka reiz viņš būs neatkarīgās Latvijas gaisa kuģa komandieris. Tāds pat futūrisms kā apgalvojums, ka nebūs vairs helikopteru ar sarkano zvaigzni dzelzs aizkara sardzē. Trīs gadi līdz pensijai, tad viņš atgriezīsies Krievijā. Dzīvosim, redzēsim.

Tolaik Dīnam bija piecpadsmit gadu, un viņš aizsapņojies sēdēja uz Skultes ostas mola akmeņu lentas, sapņojot par Skageraku. Ja Baltijas jūru iedomājas kā pudeli, tad Skageraks bija tās kakls. Caur to varēja nokļūt tālāk pasaulē. Bet viņš Latvijā atradās pašā pudeles dibenā.

Ja izdotos nokļūt līdz Skagerakam, Dīns tālāk šķērsotu Atlantijas okeānu un apmestos Kalifornijā. Saule, zilas debesis, okeāns, balts kadiljaks. Palmas šosejas malās.

Russians go home! Smiltis bija mitras un pakļāvīgas; vārdus, ko viņš ar sapuvušu koku bija ierakstījis smiltīs, varētu redzēt arī no debesīm.

Vai arī no armijas helikoptera, kas nemanot bija pietuvojies un lidoja gar pašu jūras krastu, pieķerot Dīnu viņa noziegumā. Dzenskrūve un sarkanā zvaigzne − divas lietas, kas noturēja to gaisā − piespieda Dīnu pamest nozieguma vietu un pāri stāvajai kāpai nokļūt drošā paslēptuvē zem krastmalas priežu kupoliem.

Atskatīties zēns iedrošinājās vienīgi pēc tam, kad helikoptera uzbrūkošā skaņa izgaisa rieta saules klusumā.

Kad virs Baltijas jūras vairs nelidoja helikopteri ar sarkano zvaigzni uz sāniem, izgaisa arī sapnis par Skageraku.

 

*   *   *

 

Parādoties Rīgas pievārtē uzceltajām savrupmājām, kas kā izslāpuši un nomaskējušies dzīvnieki tiecās tuvāk ūdenim, tuvāk jūras krastam, lidmašīna vēlreiz sasvērās, paveŗot pasažieŗu skatienam upes deltu tieši zem lidmašīnas spārna, divu molu lentes un piestātni, kuŗā ceļamkrāni rotaļlietu lielumā kā bērnu spēlē izkrāva kādu tirdzniecības kuģi.

Tuvošanos lidlaukam un gaidāmo piezemēšanos Dīns atzīmēja ar vēl vienu konjaka glāzīti, kamēr „Latvijas aviolīniju” apkalpe veica visas darbības, lai pēc desmit minūtēm nolaistos mežu ieskautajā Rīgas lidostā, kuŗas dispečers jau bija devis atļauju nosēsties.

Melni un neapgaismoti rūpnīcu karkasi kvartālu gaŗumā viņam atgādināja dinozauru kapsētas; pilsētas maģistrālēs kā rentgenā bija skatāma mašīnu simtu neizprotamā pārvietošanās; lokomotīve Rīgas dzelzceļa mezglā vilka uz ostu pārmērīgi gaŗu sastāvu ar naftas cisternām. Redzamība ideāla, vēja ātrums trīs metri sekundē. Visi mēraparāti liecināja, ka mūžvecais lidaparāts kārtējo reisu veicis bez techniskiem sarežģījumiem.

Tiesa, lidmašīnas labā borta virāža nedaudzajiem An-24 pasažieŗiem laupīja iespēju vērot Rīgas centra panorāmu − viduslaiku pilsētu ar tās baznīcu torņiem un sarkanajiem dakstiņu jumtiem.

Tā vietā An-24 pilnīgā klusumā slīdēja virs Āgenskalna − kādreizējās nomales, kas ar dārzu ieskautajām divstāvu savrupmājām atgādināja mazpilsētas fragmentu, nevis vietu rokasstiepiena attālumā no galvaspilsētas centra, kas to bija panācis un apņēmis ar deviņstāvu dzelzsbetona konstrukcijām.

Drošības apsvērumu dēļ Latvijas aviolīniju lidmašīna lidoja pa mazapdzīvotu stigu starp Imantu un Zolitūdi, aiz kuŗas meža ielokā bija paslēpusies neizskatīga padomju laika ēka − Rīgas starptautiskā lidosta.

Lidmašīna slīdēja klusi kā labā sapnī. Dīns atspieda galvu krēsla atzveltnī un centās ieraudzīt pēc iespējas vairāk no tā, ko redzēja aiz iluminatora. Atmiņas par piemirstām vietām pacēlās gaisā kā melnbaltie dūmi no privātmāju dūmeņiem nakts tumsā. Iespēja vēlreiz atgriezties pagātnē un pāršķirstīt lappuses, kuŗas, laikam ritot, arvien vairāk attīrās no realitātes sārņiem.

Kad Āgenskalnu nomainīja deviņstāvu māju labirinti, apkalpes komandieris uz mērinstrumentu paneļa pamanīja brīdinājuma signālu.

Visās pasaules aviācijas skolās tās dēvē par „aizkavētā laika bedrēm”, kas visbiežāk ir nenozīmīgas un ne ar ko neatšķiŗas no parastām gaisa bedrēm.

Šajā reizē, visticamāk, pie vainas nebija vis balto dūmu strūkliņas, kas pārklāja nomali ar baltu placentu, bet gan pagātnes notikumu sablīvējums, kas noteiktos apstākļos varēja radīt „aizkavētā laika” efektu.

Aviosabiedrības Latvijas aviolīnijas reisā nr. 639 no Kopenhāgenas uz Rīgu „aizkavētā laika bedre” beidzās ar eksploziju lidmašīnas salonā.

 

*   *   *

 

Sprādziens nogranda brīdī, kad lidmašīna jau izgāja no „aizkavētā laika bedres”. Pēdējoreiz šāds simtreiz pastiprinātam pērkonam līdzīgs troksnis Rīgas debesīs tika dzirdēts astoņdesmitajos gados, kad virs Latvijas lidojošā Francijas prezidenta Miterāna Concorde pārsniedza skaņas ātrumu.

Jau divas minūtes pirms eksplozijas pasažieŗi sāka nojaust ko nelāgu − viņiem aizkrita ausis, paaugstinājās asinsspiediens, kāda vecāka kundze zaudēja samaņu.

Pavērusies laukā pa iluminatoru, cilvēki ieraudzīja, ka An-24 īsā laikā pacēlies augstu virs pilsētas. Pārsteigums mijās ar izbīli un paniku.

Sprādziens izrāva caurumu lidmašīnas hermētiski noslēgtajā fizelāžā. Gaiss no lidmašīnas iekšienes ar milzīgu spēku un apdullinošu rēkoņu lauzās ārā retinātajos atmosfēras slāņos.

Nākamajā mirklī no salona kā ar gigantisku putekļusūcēju tika izsūkti visi priekšmeti, kas nebija piestiprināti − papīri, paplātes, rokassomiņas, atpūtai novilktas kurpes, ēdieni, kafijas trauki, alkohola pudeles.

Pasažieru dzīvības glāba tas, ka viņi bija piesprādzējušies. Mazāk veicās vienai no pavadonēm. Virpulis viņu pacēla gaisā un sekundes desmitdaļā ievilka caurumā, ko lidmašīnas korpusā bija radījusi eksplozija. Lidmašīnas salonā palika vienīgi saplēstas un asiņainas formastērpa paliekas.

Otrā pavadonē Dīns pazina Astrīdi. Pārsniedzot gaismas ātrumu, laiks rit arvien lēnāk, līdz sākas atgriešanās pagātnē. Viņa bija ģērbusies pavadones tērpā, kuŗš tāpat kā reiz medicīnas māsas uzsvārcis aicinoši apņēma viņas augumu.

Astrīde smaidīja, bet Dīnu neredzēja. Vilkme mazinājās, bet lidmašīnā nodzisa gaisma un tā pildījās ar miglu un ledainu aukstumu. Vienubrīd Dīnam likās, ka Astrīde sauc viņa vārdu, bet tad visas pārējās skaņas apslāpēja dzinēju troksnis.

Skābekļa maskas! Skābekļa maskas! − bija vienīgie vārdi, kuŗus tagad varēja saklausīt. Gaiss lidmašīnā bija tikpat retināts kā ārpusē un, ja minūtes laikā pasažieri neuzvilktu skābekļa maskas, viņi zaudētu samaņu un to smadzenēs sāktos neatgriezeniskas pārmaiņas.

Vēl pēc brīža iestātos eiforija un viņiem liktos, ka nav vajadzības glābt savas dzīvības. Pēc tam viņi iegrimtu nemaņā.

Ja modernajos rietumu lidaparātos trauksmes gadījumā avārijas ierīces acumirklī nolaida pasažieru priekšā masku ar pievienotu skābekļa rezervuāru, tad An-24 skābekļa maskas pasažieŗiem bija jāsameklē pašiem.

Vairums reisa nr. 639 pasažieŗu nebija nekādu cerību izglābties. Viņi pat nenojauta par vajadzību lietot skābekļa maskas, turklāt pēc gaismas ātruma pārsniegšanas bija sākuši ceļojumu atmiņu telpā. Jo ātrāk kustas ķermenis, jo tālāk pagātnē tas nokļūst.

Dīna priekšā nostājās Astrīde pavadones tērpā un sniedza viņam masku. Retinātā gaisa dēļ viņi nevarēja sarunāties, pēc tam viņi to nevarēja darīt masku dēļ.

No zemes notikušais atgādināja komētas tuvošanos. Degošā lidmašīna līdzinājās uguns bumbai ar liesmojošu asti. Par Haleja komētas tuvošanos bija rakstīts avīzēs un žurnālos, bet nekur nebija teikts, ka tā lidos tik tuvu gaŗām zemei. Reizi simts gados.

Karstuma vilnis draudēja izkausēt Āgenskalna tirgus jumtu, saliekt televīzijas torņa smaili, kuŗu taisni noturēja vien tērauda tauvas.

Tirgus tuvumā rosījās ikdienas gaitu pārņemti cilvēki, kuŗi bez īpaša iemesla nemēdza skatīties debesīs. Lidmašīna meta uz zemi krustveida ēnu, kas slīdēja pāri ikvienam, neatkarīgi no tā, vai viņš pamanīja debesīs notiekošo vai ne. Tie, kas pacēla galvu, izjuta apbrīnu par lidmašīnas gandrīz nereāli lēno slīdēšanu cauri neredzamajai gaisa telpai. Liesmu apņemtā fizelāža un zemes tuvums tikai izcēla to riska un brīvības sajūtu, kas piemīt ikvienam lidojumam.

Ja nebūtu karstuma, lidmašīnas korpusam pārvēršoties degošā zivs asakā, pēdējais pavasara sniegs Āgenskalnā noturētos vēl divas nedēļas. Nu tas izkusa dažās minūtēs, un bruģētajās ielās sāka plūst ūdeņi, kādus izraisīt nespēja saule, jo naktīs arvien vēl piesala, bet pa dienu atlaidās. Ūdens gāzās lejup uz tirgu un cilvēki nosprieda, ka sākušies grēku plūdi. Paraudzījušies debesīs, viņi pārsteigti ieraudzīja milzu ugunsgrēku.

 

*   *   *

 

 

Kad lidmašīnas riteņi skāra Rīgas starptautiskās lidostas skrejceļa betona plāksnes, Dīns atvēra acis.

Pasažieŗi bija piesprādzējušies un saspringti gaidīja vissvarīgāko lidojuma brīdi. Krēslainajā lidostā viņus sveicināja skrejceļa uguņu virtenes. Abās pusēs rēgojās pēdējās sniega kaudzes, aiz tām bija tumsa.

Lidostas ēka auga arvien lielāka un likās, ka An-24 skrien pārāk ātri, lai pagūtu apstāties. Tomēr lidmašīna patraucās gaŗām lidostas ēkai, tad ātrums strauji samazinājās, An-24 pagriezās pa kreisi un apstājās.

Dīns atsprādzēja drošības jostu. Atmiņas parasti ierodas, kad cilvēks ir pārāk noguris, nelaimīgs vai sasprindzināts. Laiks, kas aizgājis pagātnē tik strauji, ka ikdienā to vairs nevar pamanīt.

Muitnieks pētīja viņa pasi ar daudzajām vīzu ielīmēm un rūpīgi salīdzināja fotogrāfiju ar Dīna seju. Uzgaidāmajā zālē, piesaistot gaŗlaikoto gaidītāju uzmanību, stāvēja vairākas pavadones. Viena no tām līdzinājās Astrīdei.

Dīns nolēma pieiet tuvāk un pārliecināties. Šajā brīdī atvērtajās durvīs parādījās skaists melnīgsnējs vīrietis lidotāja formā. Uz viņa rokas mājienu pavadones pazuda viņpus aizspogulijas durvīm.

Nepiederošiem ieeja aizliegta.

Pie lidostas puslokā sastājušies taksometru šoferi vēlīgi raudzījās uz Dīnu cerībā, ka tas izvēlēsies viņu dārgos pakalpojumus. Viņš tomēr nolēma iet mājup kājām, it kā vēlētos pārliecināties, vai arī pēc desmit gadiem un visa piedzīvotā viņa ķermenis ir spējīgs veikt šo pārbaudījumu, kas kādreiz liktos tīrais nieks.

Pēc stundas viņš sasniedza Āgenskalnu un pārsteigts atklāja, ka tā ielas ir norobežotas ar dzeltenām brīdinājuma lentām. Plūdus bija radījusi ugunīgā bumba, kas slīdēja virs Āgenskalna, izkausējot pērno sniegu vairāku kilometru apkārtnē.

Sniegam kūstot, kļuva redzams, cik daudz netīrumu sakrājies pa ziemu. Kā sīpolu mizojot, parādījās arvien jaunas vēstures liecības − skaņuplašu firmas Melodija vinila diski, fabrikas Meteors gumijas zābaki, brūna ziemas jaka no Laimdotas veikala, „piramīdas” džinsi, skaņuplašu atskaņotājs Ārija ar sfērisko kristāla adatu; picas gabals apakštases lielumā un litra piena pudele ar alumīnija vāciņu; medicīnas skolas audzēknes pieraksti anatomijā; klade tika pazaudēta dienu pirms svarīgā eksāmena un divas dienas pēc strīda ar draugu; beigts sauleszaķītis pelēkā krāsā, raksts no žurnāla Zvaigzne par to, ka zemei tuvojas Haleja komēta. Miris Leonīds Brežņevs. Miris Jurijs Andropovs. Miris Konstantīns Čerņenko. Stop. Šajā vietā laiks apstājās.