KRONBERGA MELNIE CAURUMI

Juris Kronbergs. Notikumu apvārsnis. Rīgā: Jumava, 2002. 69 lpp.

 

Jurim Kronbergam dzejoļu rakstīšana, šķiet, uzmācas lēkmjveidīgi. Iepriekšējā grāmata viņu piemeklēja pirms sešiem gadiem, kad autors slimnīcā dakterēja samaitātās acis, no šejienes arī tās nosaukums - Vilks Vienacis. Nu nākamā lēkme, kas Notikumu apvāršņa titullapā datēta reti precīzi: 2001. gada 11. septembris - 3. novembris Stokholmā un Rīgā. Tātad - būtībā vienots dzejoļu cikls, nevis autora atskaite par to, cik viņš cītīgi vai slaistīgi dzejojis kādā laikposmā.

Situācija, kas inspirēja Notikumu apvārsni, apmēram šāda. 2001. gada septembrī Siguldā norisa 3. Eiropas dzejas apaļais galds. 10. septembrī tā dalībnieki vienojās, ka dzeja tomēr spēj darīt pasauli labāku. Bet jau nākamajā dienā notika teroristu uzbrukums World Trade Center torņiem Ņujorkā. Tas gan nenozīmē, ka dzejnieki dzīvotu kādā iluzorā pasaulē. Drīzāk gan pasaulē joprojām pārāk maz dzejas un pārāk maz dzejnieku (ja visi būtu dzejnieks, no kurienes gan rastos teroristi?). Šai sakarā Kronbergs raksta:

Vai dzeja var pasauli padarīt
Par nedaudz labāku vietu?
Jeb tās uzdevums tikai pateikt
Ka nekad nezināsim kas mūs
Gaida aiz nākamā stūra?

Bēdīgā kārtā tieši visādu veidu apokalipses vistiešāk iespaido tekstu tapšanu. Tā arī šoreiz. Taču Notikumu apvārsnis nebūt nav akla un primitīva atsaukšanās uz aktuālitātēm, žurnālistiski rīmējumi "par tēmu" vai kaut kas tikpat baiss. Grāmatā saaužas kopā pavedieni no visdažādākajiem laikiem un teritorijām. Kronberga valodas brikšņiem nav viegli izlauzties cauri, tomēr dažus pieturas punktus iespējams fiksēt - jo sevišķi tāpēc, ka autors pretēji jebkādiem vārsmošanas mākslas likumiem zemsvītras piezīmēs dažbrīd pat diezgan plaši atļaujas komentēt savus tekstus. Vienu kāju Kronbergs atbalstījis senajā Divupē, kur pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem radās Gilgameša eps - pirmsākuma ola, no kuras izšķīlusies literatūra, tostarp arī Notikumu apvārsnis. Pēctecības ķēde gan sniedzas tik tālā pagātnē, ka gribot negribot nāk prātā domas par mūžību un bezgalību. Tagad Divupes vietā atrodas Irāka, turpat blakus - Afganistāna, no kurienes nācis dzejnieks Rūmī - arī viņa ēna pavīd Notikumu apvārsnī. Te tad arī ir Gilgameša un islama teroristu tikšanās vieta.

Ar otru kāju Kronbergs balstās teritorijās, kurās vārda virtuozi parasti vai nu lauž kaklus, vai arī sāk producēt rīmētus komentārus filozofu tekstiem. Krājumu ievada Stīvena Hokinga citāts, no kuŗa aizgūts grāmatas virsraksts: Un kad zvaigzne ir sarukusi līdz savam kritiskajam radiusam, tās virsmas gravitācijas lauks kļūst tik spēcīgs, ka gaisma tiek iekšupliekta tik lielā mērā, ka vairs nespēj izkļūt laukā. Relativitātes teorija saka, ka nekas nespēj pārvietoties ātrāk par gaismu. Tātad, ja gaisma nespēj izkļūt laukā, nekas cits arī to nespēj: gravitācijas lauks velk visu atpakaļ. Šādu gravitācijas lauku mēs dēvējam par melno caurumu, tā robežu par notikumu apvārsni. Liksim mierā Hokinga teorijas, taču šā teksta (tāpat arī dažu citu fizikas teorētiķu atziņu) parādīšanās dzejoļu krājumā zināmā mērā ir simptomātiska un labi raksturo paša Kronberga attieksmi pret dzeju. Tajos laikos, kad tapa Gilgameša eps, dzeja nebija šķirta no zinātnes. Poētiskā zināšana bija tas pats, kas racionāla pasaules analīze. īstenībā arī patlaban gan dzejnieks, gan astrofiziķis saskaŗas ar vienām un tām pašām būšanām - mūžību un bezgalību. Abiem viena problēma - kā pateikt vārdā to, kam nemaz nav vārda. Atšķiras tikai valodas, kādās viņi tiecas runāt. Droši vien tāpēc Hokinga teorijas liekas poētiskākas par daža dzejnieka produkciju. Iespējams, Kronberga nolūks ir kaut kādā mērā saplūdināt šīs abas pasaules apzināšanās puses - tas gan ir utopisks un nesasniedzams mērķis, bet, vienalga, skaisti, ja

Meistari danco
Fiziķu sapni
Nekas rada vielu
Nekad ir rados ar matēriju
To pašu kuŗu tu ikdienā tērē un rij
(..) Viela nāk un iet kā vēlas
Laima un liktenis mīlējas
No berzes nāk haoss atstāj pēdas
Tu zini: taurentiņš sakustina spārnus
brazīlijā tas izraisa tornado teksasā
Jeb:
Eņģelis sakustina spārnu paradīzē
Tas izraisa mīlu parīzē.

Nudien neņemos šajā mazajā recenzijā pateikt ko jēdzīgu par kādu Kronberga dzejoli. Starp vecajiem un vienkāršajiem vārdiem apziņa klīst un maldās - un, atzīšos, mana apziņa bieži vien nonāca vai nu strupceļā, vai pie spraugām, caur kuŗām cauri tikt nebija iespējams, ja nu vienīgi no viņas puses pavīdēja kāds rēgains ainavas fragments. Arī strupceļu veidošana piederīga pie mākslas sfēras. Kronberga dzeja iesūc faktus, domas, jēdzienus, alūzijas, mājienus (viņš nekad nebada ar pirkstu acī: ja kādu domu iespējams pateikt piecos skaidri saprotamos vārdos, Kronbergs no sirds papūlēsies, lai izvērstu to līdz piecdesmit vārdiem, piepīdams klāt ij Gilgamešu, ij tārpcaurumu telplaikā, ij, piemēram, laputis). Teksts jēdzieniski veidojas patoloģiski blīvs - gluži kā melnais caurums, kurš sevī iesūc pat gaismu. Vai varbūt kā buramvārdi, vai kā no pirmā acu uzmetiena vienkāršas formulas, kuŗas apraksta Visuma uzbūvi.

Melnajā caurumā ir citi fizikas likumi; tajā var krist bezgalīgi ilgi. Un atjēgties - par to, kur atjēdzas pēc kritiena, nav skaidrības pat Hokingam. Arī ar pāris dzejoļiem var dzīvot blakus mēnešiem un gadiem, gremdējoties to lēnajā eksplozijā. Tā gan ir liela greznība, bet droši vien būtu vērts.

 

Guntis Berelis

 

Rakstnieks, literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks Guntis Berelis ir Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam (Rīgā: Zvaigzne, 1999) autors. Viņa pēdējā grāmata: Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs! Postmodernisms un latviešu literatūra (Rīgā: Atēna, 2001).