ROMĀNS E-VĒSTUĻU FORMĀ

Inga Kārlštrēma. Zem viena lietussarga. Rīgā: Atēna, 2004. 144 lpp.

 

Kurš gan nav bijis iemīlējies? Gan jau arī Tev ir gadījusies tāda liga, kad mīlestības objekts un telpa, kurā tas/tā uzturas, laikam ejot, ieguvusi divas atšķirīgas nozīmes - sākumā tā tikusi ideālizēta un pēcāk sākusi šķebināt, kad gana laba vairs nav bijusi neviena tā detaļa. Nedz vaigs, nedz smaids, nedz gaita...

Pēc šāda trafareta būvētu grāmatu Zem viena lietussarga jaunajai Ingai Kārlštrēmai izdevies publicēt izdevniecībā "Atēna." Pirmais iespaids, grāmatu rokās paturot un apjēdzot, ka atkal ir uzrakstīts romāns vēstulēs - tās ir patīkamas atmiņas par tiem tekstiem, kas izmainīja manu sapratni par literatūru: 1991. gadā publicētā Aivara Ozoliņa grāmata Dukts un 1999. gadā publicētā Ievas Melgalves grāmata Bezzaudējumu punkts. Jo sevišķi Aivara Ozoliņa teksts. To veiksmīgi vismaz eksperimenta līmenī centās darīt arīdzan Ieva Melgalve. Nu, varbūt pārāk glauni un pieglaimīgi teikts, taču vēstītāja identitāte bija neviennozīmīga, piemēram, tekstā Papjēmaše. Pēdējos gados latviešu proza laiku pa laikam devusi iemeslu maziem lasītāja prieciņiem. Talantīgi ar literatūru izdarās Jānis Einfelds. Veiksmīgas atkāpes vēsturē, demitoloģizējot padomju dzīves un pat senāka laika mītus, veic Pauls Bankovskis. Tad literatūras izpratni sižetiski paplašināja Dace Rukšāne, piespēlējot diezgan provokatīvu lasāmvielu. Cerēju (tas skaidrojums ar jauna vārda pieteikumu), ka Ingas Kārlštrēmas grāmata papildinās šo tirādi, kuŗā nebūt neuzskaitīju visus pieminēt vēlamos. Jo beidzot uzrakstīta grāmata, kurā savietotas elektroniskā pasta vēstules un pāris īsziņas (mazās devās tās savos tekstos iekompilējusi jau Eva Mārtuža). Cerēju, ka atkal tiks pasmīkņāts par romāna tradicionalitāti, protams, par atskaites punktu izraugot latviešu literatūru. Jo, izvēloties šādas struktūras romānu par uzrakstāmu, rakstītājai jāprot veiksmīgi manipulēt ar daudziem prozas poētikas noteikumiem. Piemēram, jārisina problēma par teksta stilistiku, vēstījumu un personāžu. Taču dikti vīlos savās cerībās, jo grāmatas autore netiek galā ar grūti risināmajiem uzdevumiem - tikai gadījuma eksaltācija un gaudas, kuŗas pazīstamas ikvienam mīlestībā esošam, un mīlestības objekta kariķēšana, no mīlestības ārā tiekot.

Veiksmīgākais - viņai izdodas tekstā ierakstīt divus tēlus. Lote un Ingars iepazīstas čatā un sāk sarakstīties. Ja puiša vēstules vismaz sākotnēji lasāmas kā otra dzimuma teikumu konstrukcijas, tad vēlāk salkanība, nekonkrētība, prātuļošana no abām pusēm, un es kā tāds stulbenis pa vidu, ērcinoties par tik sakāpinātām salkanībiņām un deminutīviņiem.

Atceros, kā man skolā mācīja rakstīt vēstules. Kur jānorāda adresāts, kur adresants, kur uzruna rakstāma, kur datums liekams. Tā tikai atmiņa, jo romānam vēstulēs, kas literatūrā gan novazāts un tematiski stīvējas ap mīlas padarīšanām - nebūt nav nepieciešams oficiāluma piesmeķis. Pieļaujams arī, ka lasītājs gaida intimitāti, taču diez vai 21. gs. sākumā iespējama sajūsmināties par sentimentālisma un romantisma mistru, kas saveidots no raudām vairāku stundu garumā, no mēness atspīdumiem, vīrāka svecēm.

Tātad abu jauniešu sarakste izraisa mīlestību jau pirms viņi dzīvē satiekas. Šāda uzticēšanās un romantiska varbūtība iespējama, tāpat kā iespējama viņu šķiršanās. Jo grāmata kaut kā jābeidz, un šāds risinājums loģisks, ja vien neizvēlas ko satraucošāku, piemēram, pašnāvību vai otra iznīcināšanu. Neizvēlas gan. Iemīlas un tad arī izšķiŗas, pāris reizes satikušies. Piedevām šķiršanās iniciatore ir Lote, kuŗa pirms tam konsultējusies ar puiša māti, lai tā apstiprinātu savas aizdomas par Ingaru kā meitenei neatbilstošu. Ko gan citu māte, kuŗa mīl savu dēlu, lai darītu? Protams, viņa teic par dēlu pāris sliktus vārdus, jo diez vai māte, kuŗas dēlu un Loti šķir attālums no Kuldīgas līdz Rīgai, uztveŗ viņu kā savam dēlam nepieciešamu. Tā nu visgudrā meitenīte domā, ka izdarījusi cēlu izvēli. Rīkojas gan tikai kā pubertātes vecumu, tajā brīdī jau sešpadsmit gadus, sasniedzis skuķis.

Neviens rakstītājs jau neradīs tādu tekstu, kas patiktu visiem, taču pāris pamatnoteikumi autoram jāievēro, lai teksts būtu lasāms. Romānā Zem viena lietussarga, izvēloties elektronisko vēstuļu formu, izpaliek notikums kā darbības virzītājs. Nebūtu jau liela skāde, var jau radīt un arīdzan lasīt metaforās balstītus refleksīvus tekstus. Autore izkliedz mīlestību un sāpi. Nora Ikstena, kuŗa pamanījusies uz romāna vāka uzrakstīt pavadreklāmas teikumus, savā romānā Jaunavas mācība izkliegto sāpi savulaik veiksmīgi attaisnoja ar poetizētu vispārinājumu par jaunavai saņemamo un pildāmo mācību 20./21. gs. pārzināt savas dzimtas vēsturi. Ingas Kārlštrēmas grāmatai mērķa nav, darbības tikai tādas, lai abiem jauniešiem būtu par ko spriest: Lote applaucējas pirtī, Lote pakrīt uz ledus. Pārējais: izjūtas, banāli mīlestības apliecinājumi, dienas režīma pārstāsti. Viss atkārtojas no vēstules vēstulē. Nenoliedzami, ka elektroniskā pasta vēstules reti pilda citas funkcijas. Tās ļauj savstarpēji vēl nepazīstamiem vai mazpazīstamiem subjektiem atklāt sevi vai gluži pretēji - tā ir fantastiska iespēja radīt vēlamo sevi. Taču romānā tas ir tik banalizēti, bez pigoriem, ar attiecīgā vecuma respondentiem raksturīgo nopietno pārgudrību, kurā attiecības spēj sabojāt un pārtraukt man, bet ne autorei, šķietami maznozīmīgs notikums, piemēram, vairāku mēnešu sarakstes laikā negaidīti dzimusī doma, ka viņi viens otru tomēr nav spējīgi izprast un nav spējīgi šādas formas komunikāciju uzturēt. Tāpēc attiecības sabojājas kā veca gaļa.

Un nav no svara, vai tā ir reāla vai sadomāta sarakste. Lasījumu tas nemaina. Pēc šai grāmatai veltītajām stundām kārojas vēlreiz pāršķirstīt Erickiņa un Mirdziņas amizierīgās vēstules. Lai nomierinātos un naivi cerētu.

 

Rimands Ceplis

 

Doktorands Rimands Ceplis ir viens no Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu jaunajiem pētniekiem. Iesaistījies Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības projektā Latvijas Enciklopēdija Internetā. Literārais konsultants Latvijas N. Publikācijas Karogā un Lunā.