VIETUMIS PAZIB KAUT KAS TĀDS...

Latvijas Okupācijas muzejs / The Museum of the Occupation of Latvia. Gadagrāmata 2003 / Yearbook 2003. Pakta zona / Sphere of Influence. Rīga, 2004. 232 lpp.

 

Visos gadījumos uzskatu par vajadzīgu latviešus atbruņot pilnīgi - to 1940.21.VI, četras dienas pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, rakstīja Baltkrievijas sevišķā kara apgabala karaspēka pavēlnieks, armijas ģenerālis Dmitrijs Pavlovs savā pilnīgi slepenā dienesta ziņojumā aizsardzības tautas komisāram, PSRS māršalam Semjonam Timošenko. Ģenerālis Pavlovs uzskata, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armijas jāatbruņo un ieroči izvedami uz Padomju Savienību. Taču viņš pieļauj - pašā sākumā - iespēju tuvākā laikā izmantot kaŗam Lietuvas un Igaunijas armijas, piemēram, pret rumāņiem, afgāņiem un japāņiem.

Ne jau pret Lielvāciju - tā taču bija PSRS sabiedrotā...

Bet latviešus, uzskata Pavlovs, visos gadījumos vajaga atbruņot pilnīgi. Latviešiem nevar uzticēties. Punkts.

Citāts ņemts no OM Gadagrāmatas 2003, kur publicēti dokumenti, kas atspoguļo Latvijas likteņgaitas. Šķirstot Gadagrāmatu, vietumis pazib kaut kas tāds, kas liek ieplest acis, nopūsties - vārdu sakot, reaģēt emocionāli.

Padomju propaganda savulaik mēdza tarkšķēt par pēckara "bandītu" (lasi - nacionālo partizānu) zvērībām, nogalinot partorgus, komsorgus, veselas ģimenes utt. Bet, lūk, ko mēs lasām LK(b)P CK Administrātīvās daļas vadītāja vietnieka Uljanova 1950.6.X pilnīgi slepenajā izziņā par Latvijas IeTK Preiļu iznīcinātāju (t.i. "bandītu" apkarotāju -F.G.) uzbrukumu 1950.19.IX Preiļu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza "Zariņu" saimniecības iedzīvotājiem. Iznīcinātāju bataljona cīnītāju grupa septiņu cilvēku sastāvā tika nosūtīta malkas sagatavošanai. Ziņojumā teikts: Pirms izbraukšanas no Preiļiem visa grupa dzēra degvīnu. Ceļā uz mežu šī grupa uzbruka divām sastaptajām sievietēm un, draudot ar ieročiem, pieprasīja uzrādīt bandītu atrašanās vietu. Šis sievietes iznīcinātāju bataljona cīnītāji atlaida tikai pēc tam, kad uzzināja, ka "Zariņu" mājās tiek svinētas kāzas. Ieradušies šajās mājās, iznīcinātāju bataljona cīnītāji tika aicināti pie galda, piedalījās iedzeršanā, bet pēc viena cīnītāja kliedziena, ka mājas aplenkuši bandīti, sāka nekārtīgu šaušanu un piekaut klātesošos ar automātu laidnēm un spārdīt kājām. Šī noziedzīgā uzbrukuma laikā tika zvēriski nogalināta Staļina vārdā nosauktā kolchoza biedre Olga Vjaksa (3 bērnu māte), 8 cilvēki smagi piekauti, bet mājas tika mežonīgi izdemolētas, izsisti logu rāmji, salauztas mēbeles, arī krāsns. Izmeklēšanā konstatēts, ka Olga Vjaksa mēģināja izbēgt no slepkavām, bet tika panākta 40 metrus no mājām, ar sitieniem pa galvu un seju viņa tika sakropļota līdz nepazīšanai, bet viņas līķi huļigāni izģērba.

Šī bataljona sastāvā, norādīts ziņojumā, ilgu laiku bija vērojama dzeršana (..) Dzeršanā kopā ar cīnītājiem vairākkārt piedalījies arī bataljona komandieris b. Kokorins.

Nu, vai šis dokuments nav izteiksmīgāks par biezu monogrāfiju vai "aizgrābjošu" literāta tēlojumu? Manuprāt, OM Gadagrāmatas 2003 stiprā puse ir taisni dokumenti (111.-192. lpp.).

OM jaunieguvumu skaitā ietilpst Benjāmiņa Grīnberga atmiņas par izsūtījumā un ieslodzījumā pavadīto laiku no 1941.14.VI līdz 1951. gadam. Tur kā Gulaga upuris pieminēts profesors, kādreizējais Saeimas deputāts Pauls Mincs (1868-1941). Kļuvis par ieslodzīto brigādes vadītāju, Grīnberga centās palīdzēt vecāka gadagājuma cilvēkiem, "pierakstīt" viņiem lielākas padarīto darbu normas. Viens no tiem bija ebreju sociāldemokratiskās partijas "Bund" biedrs Īzaks Berzs (1886 - ?).

Gadagrāmatā prof. Heinrihs Strods publicējis recenziju "Nošauto vaidi" par Maskavā izdoto grāmatu Mūsu mīļotais biedri Staļin... un citi biedri. Sarkanās armijas represēto komandieŗu radinieku vēstules valsts vadītājiem. 1938. gadā nošautā PSRS kaŗa aviācijas pavēlnieka Jēkaba Alkšņa sieva Kristīne Alksnis, kuŗai piesprieda astoņus gadus lēģerī, 1939.XI rakstīja PSRS prokuroram Pankratovam, noraidot Jēkaba Alkšņa apsūdzību buržuāziskajā nacionālismā: Mūsu dēlam (Imantam, dz. 1927.g.) mana aresta laikā bija 10,5 gadi, viņš ne vārda neprata latviski. Kad es ierunājos viņam (J. Alksnim) par dzimtās valodas stundām, viņš atbildēja, ka nav nozīmes bērnam piebāzt galvu. Zemteksts visai izteiksmīgs, vai ne?

No Gadagrāmatā ievietotajiem pētījumiem būtu atzīmējams Bjorna Feldera (Tībingena/Tübingen, Vācija) raksts "Die Spreu vom Weizen trennen... Die Lettische Partei - Perkonkrusts im SD Lettland 1941-1943." Apcerējums uzrakstīts vācu valodā, un patiešām žēl, ka kopsavilkums latviešu valodā ("Atšķirt graudus no pelavām... latviešu kartotēka - "Pērkonkrusts" SD Latvijā 1941 -1943) ir gaužām īss. Autora apkopotais materiāls noteikti papildina mūsu zināšanas par šo "Ostlandes" gadu epizodu.

Noslēgumā, piedodiet, jāpukojas, jo mani kaitina Gadagrāmatas sastādītāju nevērība un nevīžība, tulkojot no krievu valodas.

137. lpp. publicēta - Heinriha Stroda tulkojumā - Nikolaja Kalniņa vēstule no Vjatlaga (lēģeŗa Vjatkas tuvumā) Gulagam (galvenajai lēģeru pārvaldei). Ievadā teikts: N. Kalniņš rakstījis lūgumu paziņot, kur atrodas viņa aizturētā ģimene un viņš pats. Dīvaini - viņš pats? OM izziņā cita starpā teikts: 1941. gada 10. jūlijā no Rīgas cietuma nosūtīts uz Vjatlagu. Bet 10. jūlijā Rīgā jau desmito dienu saimniekoja vācu okupanti!

N. Kalniņa vēstules tulkojumā mēs lasām: Tomēr tagad es nezinu, kur atrodas mana ģimene, ne sieva, ne bērni, ne kur atrodos es.

Bleķis! Turpat - nākamajā, 138. lpp. - redzams N. Kalniņa vēstules krieviskā oriģināla uzņēmums. Un mēs lasām: Teperj, odnako, ja ņe znaju, gde nachoditsja moja semja, ņi žena moja ņe znajet, gde nachožusj ja. Tātad: Tomēr tagad es nezinu, kur atrodas mana ģimene, ne mana sieva zina, kur atrodos es.

Starpība gan!

Jānis Dūms no krievu valodas tulkojis (173. lpp.) Latvijas PSR iekšlietu ministra Ivana Zujāna 1960.12.XI ziņojumu par trūkstošā darbaspēka nelegālu ievešanu Latvijas laukos. Tur minēts Vitebskas apgabala Minskas rajons. Dīvaini! Minska taču ir Baltkrievijas PSR galvaspilsēta un neietilpst Vitebskas apgabalā. Tiesa gan, redakcija zemsvītras piezīmē norāda: "Tekstā - Miorskas." Vai tad tik grūti bija pārliecināties, ka Vitebskas apgabalā ir rajona centrs Miori? Es tālajā Telavivā paņēmu rokā mazformāta Atlas SSSR, izdots Maskavā 1986. gadā, un 88. lapā atradu šo rajona centru - Miori, austrumos no Braslavas... Nē, tulkotājam šķita, ka ministrs kļūdījies, un viņš aši uzšņāpa - "Minskas."

Tā nav pirmā reize, kad atrodu OM Gadagrāmatās šādus paviršus tulkojumus, kas nenāk par labu muzeja prestižam.

 

Franks Gordons