KAROGS - 2004. GADS UZSĀKTS MOŽI UN DZĪVĪGI

 

2004.gads žurnālam sācies pārmaiņu zīmē. Redakcijas vadību pārņēmusi Ieva Kolmane, gan respektējot agrākās tradīcijas, gan tiecoties veidot atšķirīgu, uzmanību saistošu žurnāla seju.

Janvāra numura uzrunā lasītājiem Kolmane raksta: Karogs 2004. gadā lūkos būt par telpu, kurā lasītājiem un autoriem sastapties, domāt un spriest, literatūru joprojām atklājot caur tās priekšnesumu (dzeju un prozu to iespējami daudzveidīgās - un dažkārt pat strīdīgās izpausmēs), darbnīcu (pētījumiem - arī gan tiem, kas tradīcijām bagāti, gan tādiem, kas iztausta vēl nebijušas pētniecības iespējas) un aizkulisēm (pašu procesu un notikumiem). Māra Čaklā trīs gadus lolotā sadaļa Rakstnieks sevi vēl nebūt nav izsmēlusi, tā turpinās pastāvēt atsevišķos tematiskos numuros - latviešiem ir vēl daudz literātu, kuŗiem, par spīti visām teorijām un modeļiem, sazin kāpēc paldies pateikt gribas, turklāt urdīgi gribas noskaidrot arī to sazin kāpēc. Taču kopumā Rakstnieka vietā stāsies Skats - sadaļa, kurā raudzīsim palūkoties uz kādu no sasāpējušiem un pie mums vēl īsti neizrunātiem ar literatūru saistītiem jautājumiem.

Akcentu pārcēlums būtībā ir trejāds. Gada pirmajā pusē žurnāls tiecies vairāk orientēties uz filozofiska, teorētiska rakstura jautājumiem. Vēl aktīvāka nekā agrāk ir jaunās paaudzes ienākšana žurnāla lappusēs, ne tikai autoru, bet arī vērtētāju un apskatnieku statusā. Jūtama arī vēlme saasināt polemiku garu un uzsvērt viedokļu daudzveidību.

Pēc ilgāka radošam darbam veltīta posma redakcijas darbā atgriezies Guntis Berelis, paspilgtinot tās personālsastāvu un vismaz vārdiski veidojot vēl vienu asi, ap kuŗu rotēt literātu domu apmaiņai. Par pašu Bereli gan žurnāla pirmajā, tieši kritikai veltītajā nodaļā uzrunātie rakstnieki izsakās visai bijīgi.

Arī dizaina grafikas studijas Mellis veidotais vāka noformējums zināmā mērā atgādina nesenu pagātni. Līdzīgā veidolā - ar it kā veiklas rokas uzšņāptiem tematiem un tekstu fragmentiem - 20.gs. 80.un 90.gadu mijā lasītāja uzmanību piesaistīja žurnāls Avots. Zināma sasaukšanās tāpat tēmu ziņā. Marta numurā sadaļa Skats, piemēram, veltīta kontrkultūras meklējumiem 60. un 70.gadu Latvijā. To veido Gunta Bereļa ievads tēmā un intervija ar Eiženu Valpēteri, kā arī Līvas Jēkabsones sagatavotie materiāli par hipiju kustību. Saglabāta arī vēlme jau ar vāka pieteikumu radīt intrigu, provocēt. Maija numurs, kas laika ziņā sakrīt ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, pretī veŗas ar Ulda Bērziņa rindām Mēs nosvilināsim tai vecenei to būdu. Citu numuru pieteikumā lasām: Noras Ikstenas grēcīgais priesteris; Salējs baros tīģerīšus; Freids un biznesa plāns; Vai kritiķis ir parazīts? Lasītāju attieksme, šķiet, ir dažāda. Ievas Kolmanes vārdiem runājot, traki! Bet traki aizraujoši.

No janvāra līdz maijam žurnāla sadaļā Teksti sastopamies ar daudziem Latvijā šobrīd aktīvākajiem autoriem. Dzejā tie ir Knuts Skujenieks, Pēters Brūveris, Māris Salējs, Dace Sparāne, Juris Helds, Kārlis Vērdiņš, Eva Mārtuža, Uldis Bērziņš, prozā Guntis Berelis, Inga Ābele, Pauls Bankovskis, Laima Muktupāvela, Andris Kolbergs, Nora Ikstena, Gundega Repše, Ieva Melgalve, Jānis Lejiņš, Ilze Graudiņa, Aija Lāce u.c.

Šobrīd tā, šķiet, arī ir stabilākā materiālu kopa. Vēlme formulēt problēmu lokus sadaļā Skats pagaidām vēl svārstās starp vēlmi iedziļināties un iecerēto jautājumu virspusēju un steidzīgu apcerēšanu. Tā pašlaik ir arī citu kultūrai veltītu latviešu preses izdevumu gluži vai chroniska problēma. Pirmā numura rakstu kopā par kritiku daži literāti iespēju izteikties izmanto tīri personiskiem aizskārumiem. Ir vairākas Skata tēmas (interpretācija, lētā literatūra), kuŗu aplūkojuma iespējas ir tik atšķirīgas, ka tas gandrīz nav izdarāms bez stingras konceptuālas izpratnes par rakstu kopas mērķi.

Aktualitāšu un tēmu dažādībā iejūk un kļūst teju vai nemanāms agrākos gados būtiskais akcents uz personības dokumentējumu rakstniecības kontekstā. Tāpēc gribas izcelt atsevišķus veiksmīgus izņēmumus, kādiem pieder Ingunas Sekstes saruna ar literatūrzinātnieci Dzidru Vārdauni. Vārdaune ilgus gadus strādājusi Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, apliecinot sevi kā savdabīgu pētnieci un interesantu personību. Intervijā viņa saistoši atklāj sava darba aizsākumus, teorētiskas Literatūras trūkumu 20.gs. 50. gados, pašmācības ceļu, ko nācās iet ikvienam nopietnam literatūras vērtētājam, kuŗa mācību gadi Latvijā sakrita ar padomju ideoloģijas valdonību. Runa ir arī par vērtētāja attieksmi pret tekstu, viņa atbildību, šaubām, pietāti, un ir gluži patīkami, ka lasītājam dzīvā sarunā tiek atgādināts par šādām kategorijām. Dzidras Vārdaunes pēdējo gadu darbs ieguldīts Andreja Eglīša Rakstu sešu sējuma izdevuma sagatavošanā, un par pētnieces rūpību ikviens var pārliecināties šī kopojuma jau publicētajās grāmatās.

Par būtiskāku Karoga sastāvdaļu šobrīd kļuvusi rakstnieku jubileju pieminēšana apskata daļā, kur nereti apvienojas personiski iespaidi ar lakoniskiem, bet literatūrvēsturiski precīziem spriedumiem. Viens no labiem piemēriem ir Viestura Vecgrāvja raksts par Gunaru Saliņu dzejnieka 80. jubilejas gadskārtā aprīļa numurā. Vecgrāvim nācies rakstīt arī par šīs zemes gaitas diemžēl beigušo Andreju Gunaru Irbi.

Simboliska ir žurnāla iepriekšējā redaktora Māra Čaklā klātbūtne žurnāla lappusēs. Ne tikai janvārī no viņa atvadoties ar Jāņa Petera citētajām Čaklā dzejas rindām Pāvasarī ir tādas naktis, / kad iemācās redzēt. Marta numurā publicēti fragmenti no latviešu kultūras procesus dokumentējošās Māra Čaklā grāmatas Dzīve kā piedzīvojums, no kuriem pretī raugās dzejnieka pazīstamais urdīgais, vērtējošais skats.

 

Benedikts Kalnačs

 

Tuvākajā nākotnē dienas gaismā parādīsies raksta autora, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktora Dr. Benedikta Kalnača pētījums par vācu literatūru un tās ierosmēm Latvijā.