VĀRDU MĀKSLINIECE UN FEMINISTE

Nora Ikstena. Dzīves stāsti. Rīgā: Atēna, 2004. 118 lpp.

 

Literatūrzinātniece Propercī Nelsena (Elisabetta Properzi Nelsen)* raksta, ka zināmu itāļu feministu darbos parādās tendences tēlot mīlestību bez romantikas, lietojot raupju valodu un aprakstot ķermeņa funkciju fizioloģiju un ar to saistīto psīcholoģiju, nevairoties no riebuma un dusmām. Arī Noras Ikstenas beidzamā grāmatā Dzīves stāsti parādās līdzīgas tendences. Taču, runājot par ķermeni, viņa ne tikai apraksta seksuālitāti, bet lielā mērā pievēršas anālām funkcijām un urinēšanai. 118 lpp. biezajā grāmatā mazākais trīspadsmit vietās minēta čurāšana, sešās vietās kakas. Ja nerātnās tautasdziesmās, kuras vēl gaida uz latviešu lingvistu, sociologu un psīchologu analizēm, čurāšana aprakstīta ar jestru humoru, tad Ikstenas čuras ir diezgan pretīgas un smird pa visu lappusi. Stāstā Naģe aprakstīta krievu izcelsmes ielasmeitas dzīve, kas it kā sagādājot zināmu baudu un gandarījumu, kaut arī saistīta ar vardarbību, un beigās noved pie stāsta varones nāves. Izskaistinātais apraksts negūs apstiprinājumu socioloģiskos pētījumos. Te, manuprāt, varbūt aiz nezināšanas, Ikstena atkāpjas no reālisma. Viņa necenšas lasītājam pieglaimoties. Nežēlīga prasība pēc īstenības un patiesīguma dominē viņas stāstos. Brīžiem koncentrētais reālisms tuvojas reportāžai. Uz skarbā fona glezni izceļas ziedošo plūmju ziedlapiņas, zāļu sievai līdzīgs gaiss, jūras ūdens, kas zem ledus burbuļo caur vižņiem.

Tāpat kā agrākos darbos, reliģiski motīvi šeit nāk no dziļākām dzīlēm nekā tās ticības izpausmes, kas radušās beidzamo brīvības gadu ietekmē. No Ikstenas romāniem Dzīves svinēšana un Jaunavas mācība pazīstam mātes un meitas attiecību tēlojumu, dziļas un nepārvaramas bēdas, garīgu slimību, trako namu un pašnāvību. Jaunas tēmas ieskanas stāstā Dēls, kur tēlota vēl pēc nāves dziļa saistība starp māti un dēlu. Tāpat jauns tēls Ikstenas darbos ir labestīgais tēvs stāstā Klusā daba ar nāvi, kurš savai garīgi slimajai sievai allaž plūc ziedošus zarus. Stāstos daudz tēlota pasaule, kas tradicionāli pieder sievietei: ēdiena gatavošana, slimo kopšana, gludināšana, ziedu plaucēšana, sēnīšu lasīšana.

Divi beidzamie stāsti ir meistarīgi. Tie droši vien nonāks latviešu prozas izlasēs. Pēdējais stāsts Mākonis pārvietojas dod patiesu dabas un ikdienišķu jūtu tēlojumu, izskanot viegli humoristiskā jauneklīgā optimismā. Trīs jaunieši dzīvo pamazām, bet, ejot gar kapiem, atceras arī mirušos tālā pagātnē un iededz sveces savējiem. Timotejs, kas alkohola reibumā noskuj matus un maina dzīves veidu, grib radīt lielas zīmes tautā. Pagājušā gadsimtā dažus ir izšķīris kaŗš, kas visu laiku kaut kur tiek izcīnīts, taču jaunieši ir šai pasaulē - gan naidīgā, gan piemīlīgā.

Priekšpēdējā stāstā Lakatiņš baltais tēlots latvietis Amerikā. Vientuļš bijušais karavīrs ar kājas protēzi. Domās viņš spēlējas ar latviešu vārdiem: tupeņi, rāceņi, pampāļi, bulbas. Tā viņš domās dzīvojas pa savu Latviju. Valoda uznāk kā migla pār kalniem. Draugi viņam ir klaidoņi un indiāņi. Kādu dienu viņš dzird svešu meiteni no Latvijas runājam telefonā un sakām vārdus atvadām Ar todieviņu! Meitenei, kas iekāpusi autobusā un brauc projām, viņš pēkšņi māj, izvilcis savu lielo, balto lakatiņu. Ar todieviņu. Šos vārdus viņš aiznes savai senīlai vācu sievai - meitietim, bābietim, mūža draugam - uz veco ļaužu mītni un saka tos, barojot viņu ar augļu putriņu un noslaukot viņas muti ar balto lakatiņu.

Par šī stāsta varoni gribētos dzirdēt vēl. Romāns krievu klasiķu, varbūt Dostojevska, pēdās droši būtu Ikstenai pa spēkam, ja viņa nedaudz iegrožotu savu sadismu un anālos impulsus, varbūt pat Brīžiem pasmaidot un piemiedzot aci, sekojot mākoņu gaitai un latviešu valodas nepārvaramai burvībai.

Viens no Ikstenas burvju vārdiem ir gaudināt, kas arī laikraksta Diena līdzstrādniecei Majai Baltiņai liekas pasvešs - viņas uzskatā tas varētu nozīmēt: krāt spēkus.

Ikstena ir drosmīga feministe un vārdu māksliniece. Viņas pasaule ir plaša, smaga, lielāko tiesu patiesa un nebeidz izraisīt interesi. Ar todieviņu.

* Elisabetta Properzi Nelsen. "Écriture féminine and Maraini's Early Narrative". Krājumā: The Pleasure of Writing. Critical Essays on Dacia Maraini. West Lafayette, Indiana: Purdue University Press, 2000. 77. - 99. lpp.

 

Aina Siksna

 

Aina Siksna ir ilggadēja JG līdzstrādniece, pēc profesijas psichiātre. Dzīvo Stokholmā.