Jaunā Gaita nr. 239, decembris 2004

Zīmējis Tenis Grasis

Lilita Zaļkalne

 

FRICIS DZIESMA FORSTMANIS

1906.11.I - 2004.21.VIII

 

Fricis Forstmanis, plašāk pazīstams kā Fricis Dziesma vai kā tāmnieku dialekta alter ego Alant Vils, dzimis Piektā gada revolūcijas atplūdos Rīgā, bet bērnība un mūža skaistākie gadi aizvadīti Kursas Līvzemes krastos un tās metropolē Ventspilī. Jau 1919. gadā Ventspils Avīzē parādās Friča Forstmaņa pirmā publikācija, patriotiskā noskaņojumā sacerētais dzejolis „Celties”. Galvaspilsētas laikrakstos jaunajam dzejniekam atsevišķi dzejoļi sāk parādīties ap 20. gadu vidu. Pēc vidusskolas beigšanas (1927) Fricis uzsāk darbu kā techniskais zīmētājs Dzelzceļu virsvaldes Ventspils kantorī, Pārventā. Tas ir arī laiks, kad viņš apceļo savu iemīļoto novadu, iepazīstas ar Līvu krasta ļaudīm un viņu ikdienu, gūstot iespaidus savam izcilākajam dzejoļu krājumam Līvzeme (1935) − pašam spilgtākajam un skaistākajam Līvzemes un tās ļaužu suminājumam dzejā, kas pārspiests veselas piecas reizes (nedaudz atšķirīgos izdevumos). Pirmajam dzejoļu krājumam Pavasaŗa vārtos (1933) dzejnieks pats zīmējis vāku un gādājis par grāmatas noformēšanu. Šai dzīves posmā Fricis Forstmanis vienlaikus strādā par žurnālistu Ventas Balsī, tad pārceļas uz Jelgavu (1938), kur stājas redaktora darbā laikrakstiem Zemgales Balss un Tukuma Balss, bet gadu vēlāk uzņemas Brīvās Zemes techniskā redaktora pienākumus Rīgā. Šo darbu viņš turpina bīstamā padomju okupācijas posmā, kad avīze pārdēvēta par Brīvo Zemnieku, strādā arī par mēnešraksta Atbalss galveno redaktoru. Vācu okupācijas laikā viņš ir techniskais redaktors apgādā Zelta Ābele un laikrakstā Tēvija. Par spilgtu literāru pieminekli ventiņu izloksnei laika gaitā ir kļuvusi Alant Viļa sacerētā Poem par kulšen (1939; izlaista arī kā multene, 2003).

1944. gada rudenī Fricis Forstmanis ar sievu Mildu un mazo meitiņu, laivā no Jūrkalnes, dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju un nokļūst Stokholmas nomalē Hēgerstēnā, kur aizvadīti visi trimdas gadi. Karaļa zemē viņš kļūst par grāmatsējēju un grāmatu restauratoru Zinību akadēmijas (Vitterhetsakademien) bibliotēkā un Valsts archivā. Iegūst arī zviedru sporta fotogrāfa licenci. Nu jau profesionālā fotogrāfa darbi parādās daudz jo daudzās zviedru avīžu sporta nodaļu lapaspusēs. Cītīgi viņš fotografē arī trimdas latviešu kultūras un sabiedrisko dzīvi, un šobrīd var droši apgalvot, ka Forstmanis ir atstājis vienu no lielākajiem un ievērojamākiem trimdas kultūrvēstures fotoarchīviem, kuŗa zinātniskā izpēte būtu vērtīgs nākotnes uzdevums.

No ilggadējā Latvijas PEN kluba biedra Friča Dziesmas pienesumiem latviešu literatūrā vēl neizvērtēts un plašākā sabiedrībā maz zināms ir viņa lielais devums tulkošanas un atdzejošanas jomā no vācu, zviedru, angļu u.c. valodām (skat. piemēram, Artura Lundkvista gaŗo poēmu „Pasaules lielās upes”, JG 227:2-4). Un pavisam droši var teikt, ka nākotnes latviešu baznīcas dziesmu grāmatā bagātīgs būs viņa veiksmīgo zviedru un vācu dziesmu tulkojumu klāsts.

Visu savu mūžu apbrīnojami možais un enerģiskais dzejnieks, pēc dabas kluss vērotājs, allaž bija draudzīgs un izpalīdzīgs, apveltīts ar redzīgu skatu, kas nopietnībai blakus spēja saredzēt arī humoristisko pusi. Līdz pat beidzamam elpas vilcienam, viņš aizvien turpināja dzejot, tulkot, fotografēt, un, piedevām, bez palīdzības piekopt mājas soli. Viņš bija kaislīgs makšķernieks un grūti pārspējams sēņotājs ar vanaga aci, kam − neraugoties uz lielo gadu nastu − līdzīgi sēnēm mežā, nekad nepalika nepamanīta arī neviena latviešu valodas kļūda periodikā, grāmatā, organizāciju apkārtrakstos un citās publikācijās.

 

 

 

Sidnejā, Austrālijā, dzimušā Minsteres Latviešu ģimnāzijai absolvente (1973) Lilita Zaļkalne ir mācību spēks un arī doktorande Stokholmas Universitātē.

 

 

 

Herberts Zālītis

PIEZĪMES PAR FRICI DZIESMU

 

Friča Dziesmas dzejas raksturojums un izvērtējums pieder nākotnei, šeit pieminami tikai daži teicieni. Atkal jauns dzejnieks, kuŗu lasot bieži paliek silti ap sirdi, jo daudzās vietās burbuļo patiesi īsta poēzija (Edv. Virza pēc pirmā dzeju krājuma Svētītiem gadiem. 1934). Par dzeju tulkojumiem no angļu valodas (Mansfield, Hardy, Eliot,) augstu atzinību ir izteikuši Angļu dzejas antoloģijas (1940) redaktori prof. Metjūss un Andrejs Johansons. Par Alant Viļa dzeju: Alant Vils ir attīstījies par sava veida ventiņu filosofu (..) reti kāda grāmatiņa izlasījusies tik glumi un vēl arvien to labprāt pašķirstu... (Anšlavs Eglītis vēstulē autoram par Smukam smuks indev, 1981). Friča Dziesmas un Alant Viļa dzeju grāmatas ir ilustrējuši izcili latviešu gleznotāji un zīmētāji − Birzgalis, Rirdāns, Plēpis, Hartmanis, Strunke, Suta, u.c., pēdējo Līvzemes izdevumu Tenis Grasis. Alant Viļa Poem pa kulšen ir Latvijā parādīta arī animētā filmā (2003).

* * *

Ikdienas dzīvē Fricis bija darbīgs un lietisks, bet prata arī atklāti, asprātīgi un humoristīgi patērzēt ar katru, ko satika. Kaut arī nopietni dzīvoja līdz visam kam, kas notika gan tālā gan tuvā pasaulē, tāmnieks Alant Vils jo bieži pieslēdzās notikumiem ar saviem komentāriem. Daudzam kam, kas notika tuvu un starp latviešiem, viņš sacerēja pantu ventiņdzejiskā formā, bet tā kā tie bija diezgan sarkastiski, tā ir palika „nepublicēti.” Savu grāmatiņu Smukam smuks indev, ar divām Rirdāna bildēm, sarkanos vākos (viņš to sauc par savu „mazo sarkano,” jo tad vēl Mao nebija zaudējis savu aktualitāti) un ar roku sanumurētu, viņš lielāko tiesu izdāvāja saviem draugiem un paziņām, jo sevišķi literātiem. Viņš bija arī muzikāls, labprāt klausījās baznīcas mūziku. Viņa istabās bija daudz skaistu gleznu. Mazs piemērs par viņa garīgo modrību − pavisam neilgi atpakaļ, sakarā ar Česlava Miloša nāvi, viņš man aizrādīja, ka Stokholmas poļi rīko tā piemiņas vakaru (kaut lasām to pašu zviedru avīzi, nebiju to pamanījis), un zinot, ko viņa nominēšanā un arī Nobela Literatūras prēmijas iegūšanā nozīmēja Ivara un Astrīdes Ivasku iniciatīva, man būtu nācies tur aiziet (ko diemžēl neizdarīju). Viņa vitalitāte un jo sevišķi domu skaidrība līdz pat pēdējām dienām bija apbrīnojama. Tāpat retorika − daudzos godos, kad bija jārunā, viņš stāstīja raiti un asprātīgi, ievīdams kā nākas arī humoristiskas puantes. Vēl šī gada sākumā, sakarā ar animētās filmas rādīšanu pensionāru biedrībā, viņš to kuplināja ar gaŗu referātu par visu kaut ko, arī ar interesantiem filoloģiskiem ieskatiem par latviešu valodas kopšanu. Pēdējā laikā, mums tiekoties, bija daudz jāprāto un jāplāno par viņa nākamās grāmatas veidošanu. Problēma sarežģīta − divas, nelielas oriģināldzeju un Alant Viļa izlases, jau ar Ventspils bibliotēkas iniciatīvi izdotas. Bet, ap 300 citu tautu (vācu, krievu, angļu) dzeju tulkojumi, daļa jau publicēti, bet pāri par 1 000 zviedru, visi tikai vienā kastē. Par to augsto kvalitāti nav šaubu − ja tās visas, vai vismaz lielākā daudzumā, varētu publicēt, latviešiem tiktu sniegts vienreizīgi plašs klāsts par zviedru, manuprāt, lielisko dzejas pasauli.

Vēl dienu pirms 21. augusta, kad biju pie Friča, par to spriedām. Labu laiku, bet kad taisījos iet prom, viņš pēkšņi (ko nekad nebija darījis) teica: Kāpēc tik ātri, tā kā pēc spičkām atnācis? Paliku vēl labu brīdi, nenāca prātā, ka tas bija pēdējais.

	Kaimiņ, kas sov dzīvšen dale, dzīve katars sove gale. Ja tā izdodes un patiek, šie uz iels viens otar satiek: aizmierst atminēs kā ķimals ventiņ nafte ceptes štrimals.   Alant Vils Mietsale
Deviņdesmitgadnieka Friča Dziesmas veltījums savam kaimiņam, deviņdesmitgadniekam Herbertam Zālītim, Līvzemes pēdējā izdevumā (Rīga-Stokholma, 2001). Abi dzīvoja vienā, pagaŗā namā, katrs savā galā.

 

 

Filologs, Akadēmiskās kopas „Ramave” biedrs, Herberts Zālītis (1913) daudzus gadus ir Friča Dziesmas kaimiņš, dzīvojuši vienā ēkā Stokholmas priekšpilsētā Hegerstenā (Hägersten). Zālīša zinātniskie pētījumi atrodami „Ramaves” rakstu krājumā Ceļi, literārajā gadagrāmatā Zari, Haralda Biezā rediģētajā rakstu krājumā Latviešu kultūra laikmetu maiņās (1966) u.c.

 

 

 

FRIČA DZIESMAS UN VIŅA ALTER EGO DARBU BIBLIOGRĀFIJA

 

Piecas klades rokrakstā I-V, 1919-1930. Autora darinātas krāsainas priekšlapas un sējums ar pergamenta muguru.

Nemiers un sapņi. 1921-1925. Izlase no piecām kladēm.

Pavasaŗa vārtos. 1924-1933. Autora vāka mets.

Līvzeme. Ventspils, 1935; Rīga, 1943 − ar paplašinātu saturu, Ausmas Rogas priekšvārdu, Jāņa Liepiņa zīmējumiem; Aijova, ASV, 1963 − reproducēts izd.; Ventspils, 1991 − papildināts ar Zvejnieka svēto vakarēdienu; māksl. Jānis Ozoliņš; Stokholma − Rīga, 2001 − ar Teņa Graša zīmējumiem, Imanta Auziņa un Herberta Zālīša apcerēm.

Zvejnieku svētais vakarēdiens. Augsburgā, Vācijā, 1949 − ar Viljama Metjūsa pēcvārdiem, Jāņa Zvirbuļa ilustrācijām; Čikāga, 1986 − reproducēts dzejnieka Ojāra Jēgena izdevums; Ventspils, 1944 − teksts iespiests pirms bēgļu ceļa uz Zviedriju un tur domāto tikšanos ar gleznotāju Valdemāru Krastiņu, kuŗš tomēr Zviedrijā neuzradās, mazais 60 eksemplāru nebrošētais metiens illustrēts un izdots netika; apmēram puse izdalīta autora tuvākajiem paziņām un literātiem.

Svētītie gadi. 1934-1939.

Dzīvības lokā. 1937-1941

Dzīvei draugos. 1942-1947 ar Eduarda Dzeņa zīmētu dzejnieka portretu un Ernesta Ābeles vāku.

Klusuma zvaigzne. 1948-1969 − ar autora portretu pēc Sofijas Samsones gleznojuma un Eduarda Dzeņa vāka viņeti.

Dieva kokle. 1969 − latviešu reliģiskās dzejas antoloģija, Normunda Hartmaņa sējuma mets.

 

 

ATDZEJOJUMI

Rainers Maria Rilke. Dzejas, 1941; māksl. Kārlis Zemdega.

Rainers Maria Rilke. Vēstījums par karodznieka Kristapa Rilkes mīlu un nāvi, 1939; māksl. Jānis Plēpis; Pirātizdevums Minchenē, 1947 − ar tikai tekstu.

Rainers Maria Rilke. Baltā firstiene, 1942, iesiets rokraksts.

Rainers Maria Rilke. Vēstules kādam jaunam dzejniekam, 1942, māksl. Ādolfs Melnāre.

Hermanis Hese. Sarunas venēciešu gondolā, 1943, iesiets rokraksts.

Hanss Karoša. Dzejoļi, 1944, iesiets rokraksts.

Michails Ļermontovs. Dzejojumi, 1941 − ar dzejojumiem „Hadži Abreks”, „Bastundži auls”, „Nāves eņģelis”, rokraksti, iespējams, pazuduši Rīgā.

Angelus Silesius. 1943 − ap 220 divrinžu un četrrinžu, manuskripts palicis Rīgā.

Daudzi atdzejojumi no krievu un angļu valodas, piem., Aleksandra Puškina piemiņas 125 gadu „Grāmatu Drauga” izdevumā un Anšlava Eglīša un Viljama Metjūsa angļu dzejas antoloģijā. Zviedrijas dzīves pussimts gadu laikā atdzejoti aptuveni kādu trīs simtu autoru 800-900 laicīgu un garīgu dzejoļu, vairāk ievērojot Hjalmara Gullberu, Bo Seterlindu, Nilsu Ferlīnu, Pēru Lagerkvistu, Andersu Frostensonu.

Aleksandrs Puškins. Bachčisaraja strūklaka, 1937-1942, iesiets rokraksts.

 

 

ALANT VILS

Poem pa kulšen. Rīga, 1939 − ar Romāna Sutas tušas zīmējumiem; 2. izd. Augsburgā, 1948 − ar Reiņa Birzgaļa sēpijas bildēm.

Dzīven ceper kuldams. 1946 − ar Niklāva Strunkes illustrācijām, daži eksemplāri izkrāsoti.

Smukam smuks indev. 1972 − ar Ernesta Rirdāna prettitulu un vāku.

Meditācij pa butel. 1996 − ar Ernesta Rirdāna spalvas zīmējumiem un Dagnijas Lapsas pēcvārdu.

Atdzejoti ventiņu izloksnē lielāki zviedru dzejadarbi, piem., Hj. Gullberga Mīlestības romāns; Lucidors. Astoņpadsmitā dziesma u.c.

 

Sastādīja Lilita Zaļkalne

 

Dzejnieks Fricis Dziesma − grūti pārspējams sēņotājs ar vanaga aci.