Jaunā Gaita nr. 239, decembris 2004

 

Juris Kronbergs     ODA EIROPAS LATVIEŠU JAUNATNES APVIENĪBAI SAKARĀ AR TĀS 50. GADU JUBILEJAS KONGRESU SAULKRASTOS Rīga, 2004. gada augusta sākums, tāds sīkums: sutīgs un mākoņains, mazliet vēl smidzina, pievakarē, saule un silts Pie Basteja nopērku saldējumu, mežogu garša, eju tālāk gar Mekdonaldu, Mildu, un šķērsoju ielu pie valdības ēkas, saldējums apēsts, bet es stāvu tai vietā, kur kādreiz Vladimirs Iljičs pārāk ilgi stāvējis nomira no garlaicības un kādā agrā rīta stundā ņēma un, aplausu pavadīts, aizlaidās prom Bet 1977. gada vasarā, mēs, bariņš letiņu jauniešu no apvalstīm, vasaras kursu dalībnieki, kopā ar pavadoņiem no kultkoma, autobusā ceļā no Pumpura kempinga, braucām garām tam pašam Iljičam un kāds rietumnieciski šķietami naivi un skaļi vaicāja mūsu pavadoņiem: "Vai tas nav tas Kārlis Ulmanis? Mani vecāki stāstījuši, ka viņš te Latvijā bijis liels vīrs!"  Un Iljičs klausījās un raudzījās kā smieklu baloži izlido pa autobusa logu un lidinās pāri Rīgas namiem kā pretpadomju radio viļņi Toreiz mēs bijām tūristi savu vecāku dzimtenē Bet šodien 2004. gada otrajā augustā kā tūristi uz siltajām zemēm, es dodos uz atmiņu pasaules sauli Uz saulainu vakardienas salu, kam šodien vārds ir Elja Tur allaž vasara - saule, karsta vai mazāk, mākoņi, lietus Tur mani jaunības gadi ir radi ar iedomām, iecerēm, nākotnes vīzijām Tur zāle ir zaļa, mūsējie gudri un vecie vienmēr ir stulbi Tur runas, dziesmas, roks un maza Lulu četros vai ciktur no rīta Tur slavenais ppp sauklis: pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies Tur daži allaž neņem šo saukli pa pilnu - pīpē, piedzeras, pakrīt Tur visās diennakts stundās sapņi par citu dzīvi Tur sapņi par brīvu alu... nē - brīvu Latviju taču Bet vecie joprojām ir stulbi Tur mēs esam sabiedroti, dažreiz arī pret sabiedroto vēlmēm, savā salā, aukstā kara globālā vājprāta okeānā Tur sešdesmitastotais - leģendārs gads, studentu nemieri, padomju tanki ceļā uz Prāgu, Vjetnamas karš, diktatūras Spānijā Portugālē Grieķijā, mafijas vara ltālijā un mēs tajos gados dzīvojam pasargātajā Rietumeiropas demokrātiju salā Eiropa par mums īpaši negribēja zināt neko bet mēs spītīgi: sadziedāsim nu bāliņi visi vienā balstiņā Vai mēs dziedājām vienā balstiņā? jā to darījām, nē to nedarījām, taču nekad neapšaubījām to, ka jāsadzied kopā; mūs apšaubīja vecie, bet tie jau visi bij stulbi Tur Hanoveras kongress, tur pirmoreiz satikās Eiropas, ASV letiņu jaunieši Kārlis tur Āboliņš: "tie ASV letiņi galīgi apolitiski, viņi nesaprot, ka Latvija atrodas Eiropā nevis Amerikas savienotajās valstīs"; un es tajā pilnsapulcē piecos no rīta kļuvu par Eljas informācijas redaktoru, jo pārējie kandidāti (laikam viens), bij aizmiguši, bet es nebiju pietiekami nomodā lai atteiktos Bet nākamā rītā Atis Lejiņš, toreiz vēl amīšu letiņš, revolucionāri askētisks, čegevārisku bārdu un tievu cigāru zobos modināja Eljas pļēgurus, ar: "ko, vai mēs esam te atbraukuši gulēt vai strādāt!" Kāds tam atgādināja Eljas moto: "nevis slinkojot, bet pūstot"  Tur kongresu raksturīgākās skaņas bez dziesmām un alus kausu škindoņa bij nemitīgu pārrunu polifons koris Un ja kādreiz kādam pārāk spontāns risinājums rokā tad Kangeru Kārlis tam korekti uzbļjauj, ka Eljas statūti nu gan kaut ko tādu neļauj Kāds cits, ka statūti jāgroza, varbūt V punkts Liepiņš vai Zēgneru Ģirts; tad ieceļ statūtu grozīšanas komisiju, kas konstatē, ka statūti grozāmi kā mašīnai stūre, bet tomēr esot arī jāzina ceļš un braucamais virziens - statūti tiek pētīti, panti un petiti, ar spuldzi vai sveci, bet vecie joprojām ir s... veci Etlingenas deklarācija, parāda eljotāju vēlmi brīvot nāciju Statūti Grozījumi - to tieksmi mainīties uz augšu, kaut šad tad bij vairāk no "grozies kā gribi" Eljas darbos sirsnīgi, nesavtīgi tika ziedoti laiks un līdzekļi, nejau tā, ka kādam draudēja bads, taču dažam labam "pazuda" kāds studiju gads Tur, tai politiski, kult. sakariski, sašķeltā trimdā, kur allaž kādi bij gatavi kādus no kaut kurienes viena vai otra iemesla dēļ izslēgt vai no tiem distansēties Elja bij demokrātijas priekšpulks, kur brīvi darboties, dēties, visādu uzskatu jauniešiem Tur vienā telpā ietil pa nacionālisti, racionālisti, fanātiķi, pragmatiķi, labi labie un labi kreisie, ateisti, basketbolisti, volejbolu un zolīšu sitēji, klasiķu vai Vadoņa citētāji, tie kuriem visādi untumi, niķi, zociķi un tie kuriem vairāk tīk mocīši, liberāļi, bet pusdienās cūkgaļa un kāļi, vakarā spēlē Saules brāļi, dzied brāļi Graši, barā vai paši, ja nav "sadiskutējušies", un vecie protams visi ir stulbi Tur diskusiju Aboliņi sit augstu Vilni, Zaļkalnu protams, kurš tagad jau kādā aizsaules salā ar Abolīņu Valdi vēl strīdas, ar Pīpinu uzpīpē, ar Priedīti Uldi lustīgi samuld Un droši vien arī tur, kā jau vienmēr Eljā, strīdi ir karsti, bet sirsnīgi Mēs bijām rietumos auguši latviešu bēgļu bērni, mūsu vēsture bija gan kopīga, gan visai atšķirīga Mēs bijām ne tikai latvieši bet arī savu mītņu zemju produkti, auguši dažādās kultūrās un politiskās realitātēs - Vācijā augušie, ordnung muss sein, neomarksisms un gudrības iegūtas Minsteres krogos un MLĢ solos Anglijā - brltu impērija, swinging London un DV nams, Viktora Griguļa akordiona tautisko ritmu pavadĪjumā Zviedrijas jaunieši, soc.dem un nacionālistu strīdu caurvējā auguši, māk visu neitrāli vērot un vērtēt, izņemot daži kā piemēram Laila Freivalde, šodien zviedru ārējās politikas galvenā pārvalde, un citi no: Norvēģijas, Dānijas, Francijas, Holandes, Beļģijas, un vēl kādām tur Eiropas nācijām, piemēram Poruka mazdēls no Grieķijas Mēs bijām toreiz jau tāda kā Eiropas savienība Mēs zinājām, ka Eiropa, nav  t i k a i  Rietumeiropa Mēs zinājām, ka Baltijas jūrai ir arī tāds austrumu krasts, ka Zemes lode nav plakana un nebeidzās kaut kur aiz Gotlandes salas Kur atrodas Eljas sala, to viegli atrast, tā protams atrodas Līdsā, Vestendē, Hanoverā, Kerkradē, Udevalā, Abendessenā piedošana Abendsenā (kur visi sēdēja kokos un nemācēja peldēt), un pārējās kongresu vietās, kur citur Jo tā ir vienīgā vieta, kur visi kongresi notiek visur vienlaicīgi, vienā laidā, laikā un telpā, Tai telpai nav robežu, tā ir pastāvīga, tā mūžam mainīga, realitāte, pasaka un kā lai to pasaka, reāla teģenda, mūžības aģenda Un bijušie Eljas biedri ir brīvi piepildīt citu ppp saukli - pūsties, padomāt, pieminēt Paši kā prazdami pārveidot pagātnes Elja'u par savu saules apspīdētu atmiņu salu kaut kur netālu no mūžības jūras mūžīgā šalkoņa Un vēstures grāmatu un vecu Eljas Informāciju lapu čaukstoņa Laiki aiziet it kā nemanot, tev pašam nemaz negribot, un pēkšņi tu satrūksties: Ko, Elja 50 gadus veca?, nevar būt, tad jau sanāk tā, ka vecie vairs nav stulbi!, nevar būt: jo Elja tāpat kā mēs - ir mūžīgi jauna Un vecie?, nu jā kā nu kurais... dažs turas, cits pukst un šļupst, dažs nekā vairs neatceras, pat neatceras to, ka vecie ir, nu ir... tādi kā ir Labi, ka es to visu atceros tieši tā, kā tas bija - saule spidēja un lietus lija, es biju jauns, un man bikses nemaz nebija saplīsušas un kāds man teica, ka esot tāda biedrība jauniešiem, Elja, un man tūlīt nāca prātā rapšu vai olīvu eļļa, un mūsu mazā priekšpilsētā Hēgerstēnā, Stokholmas nomalē, es redzēju kā ar katru dienu pasaule kļūst lielāka, un mani vecāki nāca pa ielu, un es teicu: "es braukšu uz Eljas kongresu Beļģijā" un mamma teica: "vai traks, tas taču tik tālu" un "noteikti paņem līdz siltu džemperi" bet tēvs teica: "iedzer kādu aliņu ari uz manu veselību" Un es paceļu atmiņu alus kausu, tas ir viens kauss, kas ir visi kausi, tiem laikiem "uz veselību" Jo Elja līdzēja panākt to, ka daudziem eljotājiem pērniem, un viņu bērniem, nav bijis kauna no latvietības, tā kļuva tiem ērta un tuva kā ikdienā labākās čības Un sapnis piepildījās: Latvija kļuva brīva Kas būs? Kurā virzienā tā dosies savā ceļā no nebūt uz būt? Kas zina kas Elja būs rīt un parīt un kādus kumosus kam nāksies vēl norīt Bet skaidrs ir viens, ka statūtus, tos gan būs grozīt! Rīgā, 2004.2.- 4.VIII   KĀRLIS ZOBS It kā čigāns it kā eņģelis aizlauztiem spārniem allaž kaut kas zobos pīpe    cigarete                 dzīve sapņotājs ar abām kājām uz zemes bet ne vienmēr raupjš bet trausls filozofs dzīve bez rezerves izejām Vinā durvis vienmēr bija līdz galam vaļā viņš nemācēja tās aizvērt kā putns MacDiarmid'a dzejā un tā vina atbērtās durvis turpina lidojumu pār ikdienas pelniem pārklātām ielām pār aizmirstības aizsalušiem atvariem Kārlis Zobs         Par Juri Kronbergu skat. Izabellas Cielēnas rakstu "Jura Kronberga dzejas pasaule" (JG 238:16-18) un literatūras mēnešrakstu Karogs 2004,6.