Jaunā Gaita nr. 239, decembris 2004

 

 

Astrīda Straumane Ramrath

DZIESMU SPĒLE ESLINGENA

 

Bijušais eslingenietis Alberts Legzdiņš ar šo uzvedumu ir vēlējies pastāstīt par saviem, savu draugu, kā arī pārējo bēgļu un kaŗavīru piedzīvojumiem vai, kā lasām programmā, par dienām un nedienām (pēc 11 Pasaules kaŗa) lielākajā latviešu bēgļu nometnē Vācijas dienvidu pilsētā Eslingenā. Divu gadu laikā ir radusies interesanta, raita, humora un dziju izjūtu bagāta dziesmu spēle. Legzdiņam palīgā ir nākuši ievērojami spēki: Emmy prēmijas laureāte, komponiste Lolita Ritmane, ar kuŗu viņš kopā ir komponējis un aranžējis dziesmas. Teksts un dziesmu libreti ir izauguši Alberta Legzdiņa un Andra Ritmaņa sadarbībā. Dziesmu spēles režiju vadījis Gunārs Vērenieks, arī eslingenietis. Choreogrāfes Tamāras Ēkes izcilie aranžējumi vijas cauri lugas tecējumam. Pavisam kopā 80 cilvēku ir nākuši talkā ar darbu, idejām, talantiem un atbalstu, lai skatītājiem dāvātu šo ceļojumu 60 gadu tālajā pagātnē. Sižeta pamatā kāds vecāks pāris, pēc daudziem trimdas gadiem Kanadā, atgriežas Eslingenā, lai pārstaigātu un atcerētos šeit pavadīto bēgļu gaitu posmu.

Ļoti efektīgi izlietots lielais ekrāns skatuves aizmugures centrā, uz kuŗa, pirms katras ainas, skatītājs ar video palīdzību tiek iepazīstināts ar scēnu, kas sekos. Video producents Artūrs Rūsis, izlietojot tā laika bēgļu dzīves fotogrāfijas, izveidojis kinematogrāfisku stāstu, kas palīdz skatītājam ieiet tā laika dzīvē, notikumos un sajūtās. Skatuves dekorācijas, par kuŗām atbildīga Elizabete Ludvika, ir izteiksmīgi vienkāršas un ļoti veiksmīgi tiek pārmainītas, skatiem mainoties. Dažādu paaudžu aktieri labi iejutās lomās un ar savu spēli pārliecināja skatītājus.

Pirms lugas sākuma video skati parāda kaŗa pēdējās dienas ar tanku kolonnu un bēgļu plūsmu. Prologā un 1. ainā Kanadas pāris (tēlo Laimonis un Brigita Siliņi) ierodas Eslingenā. Viņu atmiņu ceļojuma fonā risinās darbība "mazajā Latvijā" - kaŗa laikā maz cietušajā viduslaiku pilsētā Nekāras upes krastā.

Skatītājs redz bēgļu ierašanos pilsētā un vāciešu protestus, Rīgas smalkās sabiedrības pārstāves, Mildas Augšpēdas (ko veiksmīgi tēlo Maija Ķuze) neapmierinātību ar šaurajiem dzīves apstākļiem, karavīru vilšanos, ka jādzīvo atšķirti no tautas Kalna kolonijas kazarmās, jo viņus nometnē neuzņem. Leģionārs Andrejs Bērziņš dziesmā izsaka rūpes par savu kara biedru likteni, neziņu par dzimtenes meiteni un nākotni. Viņa sajūtām piebalso pārējie bijušie cīņu biedri. Artūra Rūša patīkamā balss un izjustais tēlojums ieved skatītāju jaunā puiša jūtu pasaulē. Šķiršanās skumjas un neziņu par mājām atbalso jauniete Laila Ozola, kuru iejūtīgi tēlo Linda Kronberga.

Nometnes administratīvās lietas veiksmīgi kārto komandants Žanis Liepa (Ivars Mičulis) un viņa palīdze Apses kundze (Vija Vare). Komiskā gaismā tiek parādīta nometnes dzīve un sadzīve - rindas pie pārtikas izdales, vienmuļā barība, spekulācijas uzplaukums. Uzjautrina nometnes spekulanti Mika un Fredis, kurus pārliecinoši tēlo Imants Lapiņš un Atis Zakatistovs. Asprātīgajā dziesmā Kas ir spekulants? viņi pasvītro savu svarīgumu bēgļu dzīves atvieglināšanā.

Bēgļi, pazaudējuši fizisko Latviju un mājas drošību, atrod to savu likteņbiedru vidū un ar lielu degsmi un enerģiju rada garīgo Latviju - tiek dibinātas skolas, teātris, baleta studija, izdota avīze, publicētas grāmatas, notiek koncerti, lekcijas, izstādes, sporta sacīkstes un ballītes, arī pirmie dziesmu svētki ārpus Latvijas. Video prezentācijas, aktieru vārdi un dziesmu skaņas atklāj skatītājam šīs dzīves intensitāti un ritmu, trauksmaino vēlēšanos saturēt un paglabāt no Latvijas līdzi paņemtās vērtības.

Ar smaidu un mazu ironiju ir pieiets skolas mācību programmai. Vija Vare tēlo stingru nometnes skolotāju. Bērnu korītis raiti un sprigani, caur kustībām un vārdiem, izsaka savas sajūtas par skolā mācīto. Komiska ir nometnes komandanta saorganizētā "akadēmiskā trieciena komanda", kas pieteikusies meža darbos, lai dabūtu papildus pārtiku un cigaretes. Dziedot Uz mežu, uz mežu, aizsoļo enerģiskie darbinieki, bet pārnāk mājās pārguruši invalīdi. Nometnē ierodas sarkanie komisāri, kas vervē ļaudis atpakaļ uz dzimteni, kur Uz perona pats Kirchenšteins jūs ar ziediem sagaidīs. Aktieri, sparīgi dziedot un kopsolī maršējot, izteiksmīgi parāda propagandas smieklīgumu. Vakars nakts klubā "Lido" ieskan ar Lolas (Sandra Ķuze) dziesmu, kas jautri pārņem gan skatuves klausītājus, gan zālēs publiku. Izcilu choreogrāfiju un dejotāju profesionalitāti parāda "džiterbaga" dejās izpildījums Glena Millera mūzikas pavadījumā. Romantismu, jaunības mīlestību un skumjas atspoguļo dzimtenes meitenes Ilzes (Jūlija Plostniece) ierašanās nometnē un atklājums, ka Andrejs koķetē ar Lailu. Ilze dzied divas dziļi izjustas serenādes (komponiste Lolita Ritmane): Tevi atradīšu un Klusā mīlestība. Iesvētāmo jauniešu kora dziesmas Kungs, mēs esam Tavi bērni liriskā melodija un vārdi par pasaules tālēs izklīšanu, neziņu par nākotni un lūgumu Dievam rādīt pareizo ceļu vēl turpina skanēt, kad skaņas jau apklusušas.

Asprātīgi un raksturīgi ir parādīti izceļošanas prieki un bēdas. Ogļrači dodas uz Angliju un, braši maršējot, nodzied Latvju ogļracis, lai dzīvo sveiks! Emigrācijas skrīniņi (no angļu screening jeb sijāšana) rada gan prieku par pieņemšanu, gan arī vilšanos, kad tas nav noticis. Skumju mugursoma ir amerikāņu „skrīnētāju" noraidītā leģionāra Andreja izjusti nodziedātā dziesma par Skumju nastu, ko viņš nes līdzi jau no Kurzemītes.

Luga noslēdzas ar palicēju un aizbraucēju atvadīšanos un Ilzes izšķiršanos nebraukt, bet palikt kopā ar Andreju. Visi aktieri dzied kopā Vai tu vari tagad pateikt, ekrāna fona atspoguļojoties Latvijas karogam. Pēdējā pantiņa vārdi parādās uz ekrāna, lai arī publika varētu piedalīties dziedāšanā: Ja mēs turēsimies kopā, tad mūs neizšķirs neviens. Tikai cieši jāapskaujas, tā lai izskatītos viens. Tas ir dziļi aizkustinošs brīdis, kas savieno visus klātesošos, simbolisks atgādinājums, ka, ar turēšanos kopā, esam pastāvējuši un varējuši sapulcēties šajos Toronto Latviešu dziesmu svētkos. Luga nobeidzas ar Kanadas pāra uznākšanu uz skatuves. Vīrs pasniedz sievai Ilzei sarkano rozi, ko viņa atteicās pieņemt no Andreja viņu jaunības dienu Eslingenā.

Bez jau minētajiem, gribas vārdā saukt arī citus galvenā darba darītājus _ producenti Indru Pulciņu, mūzikālo vadītāju Vizmu Maksiņu, technisko vadītāju un gaismu meistaru Vōrdu (Joe Ward), koordinātorus Dairu Osi un Ēriku Eglīti, skaņu meistaru Matsonu (Mark Mattson), skaņu asistentu Imantu Ķipi, skatuves vadītāju Melitu Lapiņu, kostīmu zīmētāju Ilzi Valdmani, rekvizītu pārzinātāju Ilonu Krūmiņu, galdnieku Andreju Briedi, kopmēģinājuma koordinātori Māru Gobu un Brigitu Ritmani-Džeimsoni (Jameson), kas piedalījās pie stāsta veidošanas.

Ko es, bijušā eslingeniete, paņēmu no šīs izrādes līdzi savā mugursomā? Vispirms, atmiņas par Eslingenas gadu bagātību, raženo kultūras dzīvi, par latvisko kopību, par skolas laiku, par jaunības smiekliem, skumjām un sapņiem, par Dienvidus baznīcu, par Kalna kolonijas ballītēm, par draugiem un, galvenais, ka, pasaules plašumā izklīduši, tomēr esam turējušies kopā.

 

Astrīda Straumane Ramrath beidz ģimnāziju Eslingenā, pēc ierašanās ASV studē literatūru Bostonā (Northeastern University). Raksti trimdas periodikā. Nodarbojas arī ar glezniecību, īpaši akvareļa technikā.