Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

Nonākot Peru, Andu augstienē, aiz koku robežām jau ir kā ieiet dzīvā Pikasso, Matiss’a vai Dali gleznā. Vismaz man tā pagājušo gadu tur ceļojot likās, ļoti kailajā, pelēki brūnajā „altiplano” klīstot, un tikpat ļoti rozā, oranžus vai nīciski sarkanus inku svārkus, ēzeļu deķus tur uzejot. Vēl par lielākiem brīnumiem mazajā Pukaras indiāņu dzelzceļa stacijā atradās īsti Pikasso rada podi, blakus mūsu pašu māla pīlītēm.

Šis balets tā un citādi veltīts latviešu kultūras vasaļiem Jānim Strodam, Jānim Krēsliņam un visiem citiem rakstītajiem un gleznotajiem Jāņiem 1959. gada 6. / 7. septembŗa Čikāgas gleznotāju un rakstnieku svētkos.

 

 

PERUVIĀNA

Mudīte Austriņa

Mudīte Austriņa un Anšlavs Eglītis.

 

Glezniecisks balets četrās ainās ar ragu, stabuļu, sidraba trejdekšņa mūziku.

Gleznotājs JĀNIS, pajauns gaŗmatis pašaustos svārkos

KĀ PIKASSO? (inku tēls?)
KĀ MATĪSS? (inku tēls?)
KĀ DALI? (inku tēls?)
SVĀRCENES, rozētā, oranžā, sarkanā
SAULE
MIGLA
SALA, dejotājs tēls, Saules, Mēness zīmēm
MĀLA PĪLĪTES
Inki, Miglas gari, Ceļa gari, Ceļotāji indiāņu vilcienā un citi rūsaini pelēki dejoņi.
Rūsaini pelēkas arī pašas darbības vietas: Bēgulības ceļi KAUT KUR; „altiplano” Andu augstumos. Dzintarains zalgo vienīgi visu izrādes laiku skatuves virsotnē Saules koks.

 

PIRMĀ AINA. Pelēka kā nekuriene viļņo gaisma. Bēgulības ceļos — kā jūŗas malā, kā rudzu rugainē — Gleznotājs Jānis, miglas ragos klausoties, glezno Miglu.

Migla dejo, sidraba trejdeksni piesitot. Ragi pieklust, Gleznotāja smagnējs, bet glezniecisks solo; tad kopsolī ar Miglu, kas, gaisā pamesta, piesit trejdeksni blāvi vizināmam Saules kokam telpas augstumos.

Pelēkiem Miglas, kviešainiem Ceļa gariem uzdejojot, mijoties, tālāk tijoties, pāriet kveldainā Bēgulības dejā.

Kviešainie Ceļa gari izrauj miglas ragus, taurējot šķiŗ miglaiņus, izrauj plānā pastīvu vilcienu. Vīd logos mūsainas sejas, pazib rozēti brunči. Straujš intermeco: bēguļdejas saviļņots, Gleznotājs Jānis tver gleznturi, miglas gleznu, pašu virpuļotāju Miglu, ielec vilcienā. Aizšaujas, pazuzdams viļņainajā gaismā. Miglas ragu apoteze, blāzmai iedzirkstot Saules koka augstumos. Priekškars.

OTRĀ AINA. Brūnganpelēki smilšāji Andu virsūnēs. Blāva gaisma. Skatuves malā kā būdiņa, kā maza pietura. Miglains tēls rakstainā cepurē līkņājas pār māla podiem. No pamales nākdama, Smilšputekļu deja. Sagriežas vērpetē. Iztinas vilciens; no tā izlec Gleznotājs Jānis, ceļnieciski pelēks vaigā. Izbrīna deja — kā meklējot, brīnumus neatrodot. Virmo kopā ar Smilšputekļiem, to vidū iznirst nemanāmi kviešainie Ceļa gari. Griežamā skatuve un Ceļošanas deja. Ceļa gari sit pie māla būdiņas, izšaujas meitene rozētos svārkos; sit pie otras, izlec oranži svārki, sit pie trešās — atviz sarkani. Treju svārku deja. Gleznotājs Jānis ielīgsmots tvarsta vienu, tad otru Svārceni, izrauj gleznturi, mēģina iecelt tanī Svārcietes. Meitenes bēg, tek uz būdiņu — pieturu skatuves malā, izritina no salmiem māla pīlītes, diedamas svelpj Jānim ausīs. Brīnumu deja: Jānis klausās, ausās, lūkojas — pa ceļu līgojas kā nākot, kā promejot rūsgani tēli. Svārceņu vadīts, Gleznotājs Jānis tuvojas vienam, izņem no rokām baltdegušu māla šķīvi — KĀ brūni-pelēka Pikasso seja. Tuvojas otram — norauj oranžrozā zvaigžņoto seģeni — KĀ Matiss’a krāsains vaigs. Tuvojas trešam — tas izrauj sarkanu mēļkarodziņu, vicina pelēkā gaisā, ar otru roku mezdams kviešu graudus debesīs un sauc: „Es — Dali!”

Apšutaina glezniecības deja: KĀ Pikasso, KĀ Matiss, KĀ Dali, Gleznotājs Jānis, Svārcietes, Ceļa gari. Priekškars.

 

TREŠĀ AINA. Saules svētki. Gaisma vizmo pelēki brūnos kalnos. Tālumā, tieši pret skatuves vidu, zem Saules koka augstumos milzu ezers, kuŗā līgo Sala, dejotājs tēls, ar saules un mēness zīmēm. Lēnā dejā, stabuļu ritmos pāri pakalniem gar ezeru šūpodamies, vijas inki, rozētos, sarkanos, oranžos svārkos, rakstītām cepurēm galvās, ēzeļiem zvaigžņainos deķos pavadās. Vītenē liegi līdzvirmo KĀ Pikasso, KĀ Matiss’a, KĀ Dali tēli, rakstainās cepurēs.

Priekšplānā Gleznotājs Jānis, bālēliņa svārkos apskaidrots glezno Sauli. Saule izkāpj no gleznas, rotājas gaismā. Saules deja — Gleznotājs Jānis, Saule sidraba, zelta trejdekšņiem rokās. Stabuļu koŗiem līgojot, Saule aprotā Jāni, aprotā gleznu, aprotā aiztecēdama katru dejas tēlu gaŗajā svētku vijā pakalnos. Tad paceļas, vizot ielaižas Saules kokā. Priekškars.

 

CETURTĀ AINA. Sērs vakars. Kā nekuriene viļņo atkal pelēkā gaisma. Kā rudzu rugājos, kā jūŗas malā gleznturī atspiedies stāv Gleznotājs Jānis, rožzelta zvaigžņu segu plecos.

Domu deja — gausi diedams, izvelk no kabatas māla pīlīti, pūš. Attek trīs rudas Pīlītes, atnes vakara sauli. Viļņainā rieta gaismā iznirst mūsaini Ceļa gari, stabulē. Sērā vakara deja — Saule noiedama, Pīlītes, stabulētāji Ceļa gari.

Jānis atloka gleznturi, glezno Pīlītes, Saules saucējas. Rudās meitenes viena pēc otras iekāpj gleznā, pazūd. Klusušu sidraba trejdeksni rokā atslīd Migla. Apklust stabules. Saules kokā augstumos rotājas vientuļš stars. Priekškars.