Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

DARBA BIEDRS

Eduards Freimanis

 

Būcis sastapa Romānu negaidīti kādā augusta rītā sildāmies saulē pie jaunuzceltās skolas durvīm. Aizdedzinādams cigareti, kam vajadzēja aizdzīt pēdējās miega paliekas, Būcis pavirši pasveicināja jauno darba biedru. Romāns atņēma sveicienu dzīvi, bet uztrauca viņa skaļais tenors, samaisīts ar italisku izrunu. Kopīgi viņiem iznāca gaidīt, līdz atnāks priekšstrādnieks — piebriedušais pērkona padebesis — un rūkdams atslēgs ieeju, līdz ar to atklādams jau no rīta nopelto darba dienu.

Skaļi runāja daudzi eiropieši — to Būcis bija ievērojis — laikam saklausījušies operu ārijas. Varbūt arī pieraduši sakliegties ar savām meitenēm, priecādamies par vārdu atbalsošanos veco piļu un sagrauto pilsētu mūros... Būcim nebija aizspriedumu pret jaunkanadiešiem — daudzi no tiem bija lāga ļaudis. Tomēr sarunām viņš izraudzīja biedrus, kas nemedīja smalkus vārdus, neatkārtoja gudrus, bet kroplīgi pārtulkotus izteicienus, lai — mazvērtības sajūtas mocīti — mestu citiem acīs savus eiropiskos gudrības sasniegumus. Būcim šķita, ka vecās zemes cilvēki slimo ar iedomību. Vāji apslēptā plātībā tie grib noslīcināt savas svešnieku ēnas. Ja tas neizdodas, tad saskābst kā vāji noslēgts vīns.

„Iebraucu pirms gada no Itālijas,” Romāns pasāka pļāpāt, kad bija nosaucis savu vārdu. „Jūs zināsit Itāliju pie Vidusjūras — kur vēl tagad zemi aŗ ar lopiem un vīns Apenīnu piegāzēs jau ogās ir norūdzis . . .”

„Jā, zinu gan to vīna zemi . . . Sakiet, vai Venēcijas kanāli tiešām tik netīri, ka ūdens smirdot? . . . Un tā pilsēta pamazām grimstot? . . .”

„Ir tie kanāli netīri — ir gan . . . Bet smirdēšana atkarīga no tā, cik kādam smalks deguns —”.

„Tā īsti italiska filozofija! Sakiet, vai itālieši daudz slimo ar iesnām? . . . Iekaisuši deguni smakas neuztver . . .”

„Reizēm slimo ar’; bet statistika būtu jāpieprasa veselības ministrijā Romā . . .”

„Ak tā gan!” Būcis iesmējās. „Venēcija skaista pilsēta, vai ne? Gondolas . . . meitenes ar ģitārām . . .”

„Nu — katrai pilsētai savs skaistums. Kanadas pilsētām arī — vajag tikai prast ieraudzīt . . .”

„Jūs labi runājat angliski!” Būcis izmeta parasto paslavējumu. Gribēja vēl kaut ko vaicāt; varbūt par Musolini, fašistiem un pēdējo kaŗu, bet nepaspēja vairs: strādniekos sākās murdoņa un kustēšanās — kā koku pudurī, kad uzpūš vējš. Bija atnācis priekšstrādnieks: sāka dalīt rīkojumus un atslēdza jaunbūvi.

Būcis sprieda, ka Romāns nepieder pie to eiropiešu pulka, kas, pamācījušies vidusskolā un noskatījušies dažas traģēdiju izrādes, iecistējas inteliģences čaulā. Tiem kanadietis nedrīkst būt biedrs, kas stāsta zeltraču jokus. Tādi stāsti sabojā viņu cēlās porcelāna dvēseles. Pat tad, ja šis smalkuma piebarojies cilvēks tīra kanalizācijas notekas . . . Romāns bija vērpis sarunu kā ikdienas cilvēks, vienkāršību sajaukdams ar neuzbāzīgu atjautību. Ar viņu varēja pļāpāt. Viņš gan varēja būt piecpadsmit vai divdesmit gadu vecāks, bet arī tas daudz nemaitāja — viņš nelikās tāds, kas par pusaudžiem smīn. Nesarūga pat, kad tika izvaicāts par Venēcijas smakām . . . Laikam paspējis iemācīties, ka iebraucējam neder būt kaprīzam. Labi, ka iemācījies! Daudzi to lēti nespēj, un tad tup savrup, noļekusi kā vecas bekas, audzinādami rūgtumu par jauno zemi un cilvēkiem.

Todien viņi nestrādāja kopā, bet tas gadījās dažas dienas vēlāk, kad darbi jau tuvojās beigām. Būcis bija palīdzējis uzbūvēt lepnu skolu. Nu viņš ar nepacietību gaidīja mācības gada sākšanos, kaut arī šai darbā bija iedzīvojies un saradis ar biedriem. Darbs vienmēr ir darbs — patīkami pamest ikdienu un saņemt interesantu pārmaiņu. Būdams vēl pāris gadu zem divdesmit, Būcis bija noaudzis gaŗš un vingrs, piebriedis plecos un platām vīra delnām. Raiti viņš strādāja ar āmuru. precīzi mēroja un piezāģēja — gandrīz kā meistars. Tas Būci darīja denktu citu acīs, un arī pašam bija prieks par sevi. Varbūt viņa pašapziņa bija uzbāzīga, bet dūšīgajam puisim to piedeva. Būcim patika pļāpāt, un viņš sev novēlēja šo izklaidēšanos, lai darba stundas īsinātos.

„Kā kumeļš pavasarī — gaidu lielās naglošanas beigas,” Būcis sprausloja, Romānam ienākot un nometoties darbā. „Paies gan vēl laiks, līdz apdauzītie nagi sadzīs un sacietējušā āda nolobīsies. Delnas ar gužu apvilktas; īkšķa gals ciets kā kazas celis . . .”

„Īsta pils ar modernu dižumu . . . Viss tīrs un svaigu smaržu apgarots.” Romāns atsaucīgi turpināja.

„Rudenī posts būs ar tīrību! Jau vecajā mājā skolotāji pukojās, ka ranču puiši nesot kūts auglību klasē. Taisījās smalki — vecie pedanti. Zābakus lika vilkt nost — nākt klasē zeķēs . . . it kā tā telpa būtu svēta! Kāda bija jēga turēt telpas kā templī, ja jau šoruden zemnieki tās piebērs ar auzām un kartupeļiem? Šķīstība — galīga šķīstība . . . bez rezervēm! Bet skolotāji ir kvekšķi — rej aiz paraduma. Kašķīgais Noviks, pat pēc stundām klasi atstājot, lika salasīt vissīkākos papīrīšus, kas gadījās nokrituši pie soliem. Velti bija stāstīt, ka pēc desmit minūtēm nāks apkalpotājs, un viņam nemaz nebūs grūti sīkās papīra mušiņas saslaucīt . . . Vai jūsu skolotāji Itālijā arī izrādīja tādu uts dabu?”

„Itālijā — kā citur . . . daži skolotāji labi, citi ne tik labi . . . Būs prieks rakstīt uz šādām svaigām tāfelēm, vai ne?” viņš mierīgi pārlēca uz citu tematu, it kā Buča stāsti viņam būtu bijuši vienaldzīgi kā kurmim debesis. Varbūt viņš nebija sadzirdējis visas Buča piezīmes — zaudējis tieši sīvākās — naglodams malu līkstis ap maigi zaļajām tāfeļu loksnēm. Viņš bija gluži labs namdaris; Būcis ar viņu varēja sastrādāties. Droši vien jau Itālijā bija mājas būvējis . . . Būcis būtu par to pavaicājis, bet gadījās kas svarīgāks uz mēles:

„Uz šo tāfeli es arī rakstīšu. Šī būšot divpadsmitā klase.”

„Jūs būsit abitūrijas klasē? Jauki iegūt diplomu šādā jaunā skolā. Gaišāka noskaņa visu gadu — priecīgākas atmiņas paliek . . . Tām vērtība visu mūžu, kaut arī daudzi to noliedz . . .”

„Skola jauna; skolotāji gandrīz visi vecie, un vecā valdīšana.”

„Nepatīk skolotāji?”

„Grūti ar patikšanu ir . . . Vecais Magnuss meta mums ar grāmatām, kad rājoties pietrūka vārdu — noraustījās vecim lūpa, noķērcās pats kā gailēns, kad mācās dziedāt — un tad lidoja grāmata! Kad pierima, bija lādzīgs . . . Daži tēvi tomēr rūca, ka šim klasē disciplīnas neesot. Diskabols — tā viņu saucām tās mētāšanas dēļ — sapratās un aizgāja uz kādu skolu provinces dienvidos . . . Labāk būtu palicis tepat . . . Nebija sliktākais vecis — un kad saskaitās, bija joki. Tāpēc arī viņu kaitinājām — joki taču katram patīk! Nu šeit sūtīšot vienu tādu ar krokodīļa dabu; tādu, kas gatavs skalpēt pirmo, kas papīkst. Bet lai tik tāds krokodils pārāk žokļus neklabina — mēs tik viegli nesabīstamies! Tīri no rūgušpiena taisīti neesam . . .”

„Vai nu gluži zvēram rada būs . . .”

Diena jau bija patecējusi pievakarē. Darbs un karstais vasaras gaiss Būci bija nogurdinājuši, sakairinājuši galvu, atnesuši īgnumu. Romāns likās labs uzklausītājs — tāds, kas nestrīdas, nedz smīn. Būcis atļāva savai noskaņai iztecēt vārdu straumē.

„Tad nu atnācējs droši vien būs tāds rūgtuma pods kā vecais Noviks. Pārzinis skatās — iet degunu ieslējis griestos, šķielē caur brillēm un klasē ik brīdi rūc, piesūcies indes kā dēle purva ūdens. Bet vai tas ko palīdz? Mēs to vien meklējam, kā šo kaitināt. Labākais joks izdevās pērnziem: iebāzām šim beigtu peli cimdā! Vecis rājās, draudēja un gluži vai apraudājās, bet vainīgos neatrada. Tā bija tāda kā klasiska traģēdija modernā uzvedumā; paši līdz spēlējām un paši priecājāmies. Vienīgi aplausi bija jāatstāj vēlākam laikam . . . Toreiz apraudājos smieklus rīdams, kad skatījos, kā Novikam uzbudinājumā vēderiņš raustījās augšup un lejup, augšup un lejup! Gluži kā vardei pakakle, kad kustonītis sēž uz lēpu lapas un mušas medī . . . Žēl, ka tādus skatus nevar filmēt!”

Brīdi Būcis norima, lai iedzītu pāris naglu. Romāns lāga biedrs, klusēja. Liekas — gaidīja turpinājumu. Viņš droši vien nekad nav sēdējis vidusskolā, Būcis iedomājās. Itālijā tikai retais varot dižoties ar vidusskolu. Tāpēc ar tādu interesi klausījās. Lai pabrīnās vien, kāda brīvība šejienes skolās! . . . Laikam vientulīgs svešu cilvēku pulkā un priecājas, ka biedrs tik runīgs . . .

„Un jaunatnācējs lai labāk uzmanās!” . . . Ja viņš mūs gribēs sapīt kā vērsēnus — lai nelec pār žogiem — vai arī mēģinās turēt aizspriedumu sprostā, tad sakurināsim viņam īstu turku pirti! Tā lēnām, ar apdomu . . . Lai tad vēlāk svīst . . . Veselu baru nevarēs izslēgt — būs pašam jāaiziet . . . Gluži tā kā aizpērn: Gadījās tāds gluži neapvītis grāmatnieciņš no pārrobežas. Sākumā nekas — tīri godīgs. Bet vēlāk sāka mūs pārtaisīt par amerikāņiem. Neļāvamies! Tad šis sacēla spalvu, kucēns — un tapa žultains. Šļupstēja visādas piezīmes un uzstāja, lai sēžam cauru stundu tik klusi un rāmi kā nomiruši. Kad mēs kārpījāmies pretī, sadūšojās un skrēja pie Novika. Kā jau amerikānis - plātījās ar izslēgšanu. Tad ziniet, ko mēs darījām? Pēc pāris dienām, kad skolu valdei bija sapulce, visi kā viens atstājām savu ieslodzījumu un ierindā izsoļojām cauri ciemam — tieši uz sēžu telpām. Izklāstījām tiem vīriem mūsu lietu kā nākas . . . Šeit brīva zeme, ziniet, cilvēkam brīv runāt . . . Ar to amerikānim pietika. Izķepurojās kaut kā līdz Lieldienu brīvdienām; tad aizbēga atpakaļ uz saviem Nevadas smilšu laukiem.

„Šoreiz varbūt sadzīvosit . . .”

Romāna miers arī Būci atvēsināja. Viņš atminējās dažas gudrības, ko bija mācījies psīcholoģijas grāmatā: par aizkavējušos garīgo briedumu un visādiem slimīgiem kompleksiem. Vai viņš nebija untumains puika, kas grib paplātīties? Vai Romāns no atpalikušās Itālijas neparādījās inteliģentāks? Vienkārša vīra miers? Varbūt mērens stulbums? . . . Kā zirgam, kas pakustina asti tikai tad, kad odi sāk lāpīt paša ādu . . .

„Ja šis turēsies kā lāga vīrs, tad sadzīvosim” Būcis pazemināja balsi. „Mēs tikai neciešam diktatorus. Tas Kanadiešu dabā . . . Tāpēc arī hitlerieši tā baidījās no Kanadas vienībām . . . Sakiet, vai Itālijā arī ko dzirdēja par mūsējiem? Ko runāja?”

„Gadījās gan dzirdēt . . . Pieminēja ar cienību . . .”

„Vai pats arī karojāt?”

„Nē . . . mani pameta mierā.”

„Nu jā; citādi Kanada jūs nebūtu pieņēmusi . . . Fašistus neskaitām labākus par nacistiem. Tāpēc tik maz immigrantu no Vācijas un Itālijas . . . Tās tautas piezīdušās diktatoru mācībām . . . Jau tā ķibeļu pietiek ar visādiem iebraucējiem — valodas neprot, darba nevar dabūt; daži zagt vien meklē . . . Aplaisties vēl ar Hitlera un Musolini draugiem! Tad tik gaidi, kad dumpis sāksies! . . .”

„Hm . . . jā — iebraucēji sagādā grūtības Kanadai . . .”

„Daudz grūtību — daudz galvas sāpju . . . Paši ķīviņu kurina: sūdzas, kritizē . . . Paši lūdzās, lai laižot uz Leiputriju — Kanadu. Tur esot eļļa, zelts un lāču piens! Dolāri augot ceļmalas — plati kā dadžlapas! Nu grib ātri bagātību saraust. Ja dolāri ceļmalas neaug, tad pinkšķ . . . Tādus vajadzētu ātri vien atpakaļ sūtīt! Mums viņus nevajag! Ja neprot mutes turēt un paši savu vezumu vilkt, lai lasās vien mājās un badojas savās drupās . . . Klausās operu — tad bads aizmirstoties! . . .”

„Ne, nē — nav godīgi izmantot labvēlību un tad būt par postu ...”

„Nu, kā tad! Dažreiz brīnos par eiropiešiem — protams, visi nav vienādi — kādi viņi balti pāvi un cik asaraini. Raud, vaimanā, peļ mūsu zemi! Eiropā bijis, tā un atkal tā! Siltākas ziemas — lielāki āboli — acīgākas meitenes — siltāki ezeri — vairāk kultūras — ātrāki skrējēji — un diez’ kas vēl nē! Paši savas utis gan neskaita!”

„Dažiem grūti iedzīvoties ...”

„Grūti, grūti! Tad vajadzēja mājā palikt!”

„Pareizi — vajadzēja . . .”

Saruna apsīka. Varbūt tāpēc, ka Romāns sacīja par maz un par daudz piekrita. Ienāca priekšstrādnieks; palūkojās, kas padarīts, un pateica, kas darāms rītu. Darba diena bija turpat galā.

Slieku gausumā aizvilkās vēl pāris dienu. Romānu Būcis redzēja reti. Itālietis telpās palīdzēja galvenajam meistaram ar pēdējiem sīkumiem. Būcim labāk patika būt pagalmā, kur viņš ierīkoja šūpoles skolas mazāko ļaužu priekam.

Divas nedēļas pirms skolas atvēršanas Būcim sākās īstās brīvdienas. Kopā ar tēvu un vecāko brāli viņš varēja izbraukt mazā ceļojumā uz Oregonu. Pēdējo dienu darbā viņš uzmeklēja Romānu. Jutās it kā parādnieks vēl visai svešajam itālietim, kaut gan nevarēja saprast, kāpēc. Pāris reižu Būcis bija domās pieminējis savas runas par skolotājiem un eiropiešiem, manīdams nepatiku pats pret sevi. Tagad Būcis baidījās, ka varbūt nekad vairs negadīsies Romānu sastapt. Savādi, ka tas likās tik nozīmīgi . . . Pārējie meistari un strādnieki bija vietējie ļaudis — no pašu ciema vai netālās mazpilsētas. Tos viņš atkal redzēs izrīkojumos un bumbu spēlēs. Bet ja arī nesastaptu un neredzētu, Būcis par to nebēdātu.

Romāns saņēma Būci ar klusu labvēlību.

„Rītu izbraukšu uz Savienotajām Valstīm, Romān,” Būcis neveikli ievadīja atvadīšanos.

„Jūs taču tur nepalīksit?” Romāns bažījās..

„Ko nu par palikšanu . . . Būšu atpakaļ skolai sākoties.”

„Nu tad — priecīgu izbraukumu, Būci!”

„Diezin vai vēl kādreiz redzēsimies? . . .”

„Kāpēc gan nē?”

„Baidos: jūs aizklīdīsit un pazudīsit lielajos rūpniecības rajonos. Meklēsit turību . . . kaimiņu zemes debesskrāpju mežos . . . Vismaz ciemos kādreiz vēl atbrauksit?”

„Neesmu domājis par lielo naudu rūpniecības rajonos . . .”

„Kur arī jūs aizietu — atrakstiet!” Būcis pasniedza Romānam savu adresi. „Gribēsies zināt, kā jums klājas . . .”

„O, jā — to jūs zināsit! Tiksimies jau. atkal — tiksimies!”

„Visu labu, Romān!”

„Uz redzēšanos, Būci! Atpūties labi saulē un ūdeņos. Oregonā daudz upju un ezeru. Saule nav neganta un karsta — silda laipni . . . Nākošajā ziemā būs daudz papīros jārokas — pietrūks ir saules, ir atpūtas.”

Romāns aizskāra Būča elkoni — itālietis jau bija atradinājies no eiropiskās rokas kratīšanas. Puisis pielieca galvu aiziedams.

Oregonā ir mīlīgas birzis un daudz miera. Diendienā Būcis līgojās laivā un mielojās mežu ogām. Pieminēja Romānu. Un klusajās dienās Būcis izdomāja, ka itālietim allaž pietika miera tāpēc, ka viņa dzimtenē dienas esot gaišas un gaisma krāšņa.

Puisis atgriezās mājās it kā nomierinājies.

Pirmajā skolas dienā viņš bija jautrs kā alnis pavasarī. Sastapa pērnos biedrus un pulkā meta bumbu tīri uzpostajā pagalmā. Kad, dobji rūcot, iedziedājās jaunais elektriskais zvans, Būcis gandrīz pēdējais iesteidzās klasē. Iemetās solā turpat pie durvīm un sāka apslaucīt sviedriem aplieto seju. Viņš vēl nebija paspējis paraudzīties jaunajā skolotājā, kad ietarkšķējās pārziņa balss — spēcīgi kā rājoties:

„Vispirms gribu jūs iepazīstināt ar Romānu Alino kungu — jūsu klases audzinātāju ...”

Būcis pacēla galvu un pāri sēdētāju rindai sastapa sava darba biedra mierīgo un laipno skatu. It kā pavasarīgs viesulis puisi satvēra. Tad viņš juta, ka nosarkst . . . Sakņupis zemu, viņš ilgi raudzījās svaigi nopulētajā sola mugurā.